Zvaigžņu karaļi

3. Noslēpumainie agresori

Vairākas dienas Gordons iedziļinājās pasaules vēsturē. Domu ierakstu kasetes atdzīvināja viņa priekšā episko sāgu par zvaigžņu iekarošanu. Diži varoņdarbi, šausminošas katastrofas kosmiskajos miglājos, cietsirdīgas cīņas ar svešu, nehumānu saprātu… Zeme bija pārāk maza un atradās pārāk tālu, lai pārvaldītu arvien pieaugošos Cilvēka īpašumus. Zvaigžņu sistēmās radās savas valdības, un tas bija pamats pašreizējām karalistēm.

— Jūs droši vien gribat ieraudzīt, kā tagad izskatās Zeme, — reiz teica Vils Kvīns. Nostājieties uz šīs plaknes.

Viņš stāvēja uz liela kvarca diska. Grīdā bija iemontēti divi tādi diski. Gordons nostājās uz otra.

— Tā ir telestereo iekārta, tā darbojas momentāli un jebkurā attālumā, — paskaidroja Vils Kvīns un nospieda pārslēdzēju. — Ņuāra, Zemes lielākā pilsēta. Tiesa gan, tā ir pieticīgāka nekā daudzas zvaigžņu galvaspilsētas…

Gordons pēkšņi atradās pilnīgi citā vietā. Palikdams laboratorijā, viņš vienlaikus stāvēja uz tāda paša kvarca diska cita ļoti augsta torņa galā. Apakšā pletās milzīga, lieliska pilsēta. Baltā spožumā mirdzēja lielas piramīdas. Uz to terasēm ziedēja dārzi. Šur un tur cauri zaļumam varēja redzēt krāsainas lapenes, zem kokiem pastaigājās cilvēki. Tālumā pie horizonta vīdēja kosmiskā osta, tur rindās stāvēja zvaigžņu kuģi. Starp tiem izcēlās daži draudīga izskata karakuģi, kurus rotāja komētas attēls — Impērijas emblēma.

Pēkšņi visa šī aina pazuda. Izslēdzis telestereo, Vils Kvīns metās pie loga. Gordons sekoja viņam un ieraudzīja garu, mirdzošu lidaparātu, kas ātri laidās lejup.

— Kuģis! — izsaucās vecais zinātnieks. — Nesaprotu. Tas ir izlūkkreiseris, bet tam nav emblēmas. Te kaut kas nav kārtībā!

Mirdzošais kuģis jau nosēdās dažus simtus metru no viņiem. Lūka atvērās. Ap divdesmit cilvēku pelēkos tērpos un ķiverēs, turēdami rokās pistoles ar gariem stobriem, skrēja uz torņa pusi.

— Tā ir Impērijas forma, bet viņiem šeit nav jābūt… — Vila Kvīna grumbainajā seja atspoguļojas izbrīns un nemiers. — Tas jāpaziņo Ņuārai!

Lejā varēja dzirdēt skaļus blīkšķus.

— Viņi lauž durvis! Ātrāk! Džon Gordon, ņemiet…

Gordons tā arī neuzzināja, ko gribēja teikt Vils Kvīns, jo šajā brīdī uzbrucēji ielauzās istabā. Viņiem bija nedabīgi bālas, bezkrāsainas sejas.

— Līgas karavīri! — iesaucās Kvīns un metās pie telestereo. Agresoru vadonis pacēla pistoli. Niecīga lodīte ieurbās Vila Kvīna mugurā un uzsprāga. Ar niknu izsaucienu Gordons metās uz priekšu.

— Nešaut, tas ir Arts Arns! — izkliedza virsnieks. — Saņemt dzīvu!

Gordons trāpīja ar dūri kādam sejā, bet viņu jau saķēra un atlauza rokas uz muguras. Pretinieku bija pārāk daudz.

— Princi Art! — bālais virsnieks vērsās pie viņa. — Man žēl, ka tā iznāca ar jūsu kolēģi. Viņš gatavojās izsaukt palīgus, bet mūsu ierašanos neviens nedrīkst pamanīt.

— Ko tas nozīmē? — nikni vaicāja Gordons. — Kas jūs esat?

— Mēs esam no Mākoņa, — atbildēja virsnieks. — Neuz­traucieties, princi, jūs esat drošībā. Mēs atnācām, lai nogādātu jūs pie Šora Kāna.

Šors Kāns — Tumšo Pasauļu Līgas diktators! Viņi grib nozagt Artu Arnu! īstais princis to nebija paredzējis, kad iecerēja apmainīties ar ķermeņiem.

— Es neiešu jums līdzi! — kliedza Gordons. — Es palikšu uz Zemes!

— Nāksies lietot spēku, — teica virsnieks. — Velciet viņu prom!