Zvaigžņu karaļi

36. Iznīcinātājs

Mēraparāti atdzīvojās. Ģeneratoru dūkoņa mainīja toni, Iznīcinātājam bija vajadzīga liela jauda. Kāds enerģijas daudzums pašlaik koncentrēts konusos līnijkuģa priekšgalā? Ko teica Džals Ams?

"Līdzsvaro konusus… pēc rādītājiem… katru pāri… Ieslēdz… kad… visi seši… līdzsvaroti…"

Viņi negribēja līdzsvaroties! Gordons pieskārās vienam regulatoram, pēc tam citam. Rādītāji virzījās uz sarkanajām atzīmēm, bet ar dažādu ātrumu.

Gordona seja bija sviedros. Visi skatījās uz viņu.

— Vēl astoņi parseki, — klusi brīdināja Vals Marlāns.

Trīs bultiņas beidzot bija savā vietā. Tad ceturtā. Gordons grozīja regulatorus. Piektā. "Etna" drebēja pārslogoto turbīnu rēkoņā. Smaržoja pēc ozona. Sestā bultiņa negribīgi aizlīda līdz sarkanajam sektoram un apstājās.

Gordons nospieda galveno slēdzi.

Seši bālgani, caurspīdīgi stari izšāvās no konusiem "Etnas" priekšgalā un aiztraucās izplatījumā. Kā tumsā palaistas bultas.

— Nekas nenotika! — novaidējās Hells Berels. —It nekas! Droši vien…

Viņš nepabeidza. Uz ekrāna sākās traucējumi. Dzirksteļu mākonis, kas apzīmēja tuvojošos armādu, nodrebēja. Tūlīt pat tā centrā parādījās melns punkts. Tas palielinājās, pulsēdams un raustīdamies. Drīz vien tas bija kļuvis par lielu, milztošu tumsas blīvu. Tā nebija parasta tumsa, kad vienkārši nav gaismas, tā bija bieza, aktīva, visu aprijoša tumsa, kādu nebija redzējis neviens no klātesošajiem. Tā auga un bija aprijusi jau pusi no ienaidnieka flotes.

— Mans Dievs! — Vals Marlāns nobāla. — Tas iznīcina telpu!

Gordona sajukušajās domās beidzot ielauzās drausmīgā patiesība.

Viņš nesaprata, kā tas iespējams, viņš redzēja tikai rezultātu. Iznīcinātājs sagrāva nevis matēriju, bet telpu!

Mūsu Visuma laika un telpas vienotība pastāv četrās dimensijās, viss pārējais ir bezgalība, kur mērvienības nav pielietojamas. Drausmīgo staru enerģija pārņēma arvien lielāku apgabalu, izstumjot to no kosmosa.

Šī doma pazibēja viņa galvā kādu sekundes daļu. Mistisku šausmu pārņemts, Gordons drudžaini izslēdza aparātu.

Nākamajā mirklī likās, ka Visums sagrūs. "Etnas" bezpalīdzīgo korpusu mētāja kāds gigantisks spēks. Deneba milzīgā, liesmojošā masa braši lēkāja tukšumā. Zvaigznes kā neprātīgas komētas haotiski šaudījās. Šķita, ka Visums sadumpojies pret niecīgajiem cilvēķeļiem, kuri uzdrošinājušies aizskart pašus tā pamatus…

Pēc kāda laika Gordons nāca pie samaņas. Līnijkuģis vēl šūpojās telpas niknajos virpuļos, bet zvaigžņotās debesis bija jau nomie­rinājušās. Vals Marlāns kaut ko kliedza mikrofonā. Viņš pagrieza pret Gordonu asinīm noplūdušu seju.

— Par laimi, princi, turbīnas izturēja. Mūs gandrīz aizsvieda uz Denebu. Tas vēl nekas — daudzas zvaigznes ir citā vietā.

— Tās ir sekas, — Gordonam trūka gaisa. — Telpa ieplūda tukšumā, ko radīja Iznīcinātājs.

— Mēs neesam vienīgie, kas palikuši dzīvi, — no radara puses atskanēja Hella Berela balss. Antarietis cītīgi skatījās ekrānā. — Iznīcināta tikai puse no viņu flotes.

Gordons nodrebēja.

— To es nespēju, es nevarēšu! To nedrīkst izmantot!

— Nevajag ari, — Hells Berels viņu nomierināja. — Pārpalikušie kuģi panikā bēg uz Mākoni.

Viņu bēgšanā nav nekā apkaunojoša, nodomāja Gordons. Savām acīm ieraudzīt kā pār tevi sašutumā sabrūk Visums, — tas ir pārāk daudz mirstīgajam. Ja viņš agrāk zinātu, kāds spēks apslēpts Iznīcinātājā, viņš nekad nebūtu iedrošinājies to modināt. Nekad, nekādos apstākļos. Ne velti Brenns Bīrs brīdināja par sekām…

— Lai Dievs dod, ka tas nekad neatkārtotos! — teica Gordons.