Zvaigžņu karaļi

29. Atgriešanas Truna

Milzīga spožā Kanopusa Liesmoja starp citām zvaigznēm visā savā žilbinošajā cēlumā. Pieci kuģi tuvojās tai, pakāpeniski samazinot ātrumu.

Džons Gordons atkal stāvēja uz komandtiltiņa un skatījās uz spulgojošo sauli, Impērijas sirdi. Kas gan viss nebija noticis kopš tā laika kad viņš pirmo reizi šeit stāvēja blakus Hellam Berelam!

— Nolaidīsimies pēc divām stundām, — antarietis pārtrauca klusumu. Viņa balsī skanēja rūpes. — Mūs sagaidīs vesela komisija. Jūsu brālis visu jau zina.

— Esmu drošs, ka spēšu viņu pārliecināt, — teica Gordons, bet dvēseles dziļumos viņš sajuta briesmas. Viss bija atkarīgs no viena vienīga cilvēka un no tā, cik pareizi Gordons viņu novērtējis.

Nē, visam jāizdodas. Viņam, Džonam Gordonam, katrā ziņā jāpārliecina Džals Ams. Un, kad būs atklāta nodevība Impērija spēs atvairīt Mākoņa uzbrukumu. Gordons būs izpildījis savu pienākumu, atgriezīsies uz Zemes un apmainīsies ar Artu Amu.

Liāna viņam būs zudusi uz visiem laikiem…

Viņa uzkāpa uz komandtiltiņa tieši šajā brīdī, kad Džons domāja par viņu, nostājās blakus, un viņas slaidie pirksti saspieda Gordona roku.

— Jūsu brālis mums ticēs, Art. Es nešaubos, ka ticēs.

Kuģi laidās lejup uz Trūnu. Galvaspilsētā bija nakts. Mēnešu gaisma rotaļājās Kristāla kalnu nogāzēs un sudrabainajos jūras viļņos. Pilsētas torņi dižojās pret zvaigznēm.

Eskadriļa nosēdās kosmiskajā ostā "Etnas" konruindu un pasažierus sagaidīja bruņotu karavīru vienība. Pie Gordona pienāca Orts Bodmers, pirmā padomnieka kalsnā seja pauda dziļas bažas.

— Kāda bēdīga atgriešanās, jūsu augstība — viņš klusā balsī sacīja. — Lai Dievs dod, ka jūs varat pierādīt savu nevainību. Viņa augstība gaida jūs. Un man jūs jābrīdina ka kareivjiem pavēlēts šaut pie vismazākā pretošanās mēģinājuma.

Kamēr viņi brauca pazemes vagonā, Gordonam atkal šķita ka viss notiekošais ir sapnis. Tik daudz notikumu! Un atkal tā bija Liānas siltā roka, kas atgrieza viņu realitātē.

Viņi nonāca pili un devās augšup pa tukšajiem gaiteņiem uz to pašu telpu, kur Gordons pirmo reizi ieraudzīja Ebasu Amu. Imperatora krēslā tagad sēdēja Džals Ams, un viņa skaistā seja bija līdz nāvei nogurusi.

— Konvojs lai paliek ārā. Jūs ari, Bodmer, — viņš pavēlēja

— Gūstekņi nav apbruņoti, tomēr… — augstmanis vilcinājās.

— Dariet, kas pavēlēts! Neuztraucieties, es zinu, kā aizsargāties.

Pirmais padomnieks, abi kapteiņi un sargkareivji izgāja. Gordons

spēra soli uz priekšu un ar apspiestu niknumu jautāja:

— To sauc par taisnīgu tiesu? Pasludināt spriedumu cilvēkam, neļaujot viņam runāt.

— Korbulo redzēja ka tu nogalini tēvu! — Džals Ams piecēlās. — Un tagad tu nogalināji ari viņu!

— Tā nav taisnība — mierīgi teica Liāna. — Uzklausiet Artu, imperator.

— Es jūs nenosodu, Liāna, — Džals Ams teica pēc īsa klusuma briža. — Jūs viņu mīlat un, protams, ticat viņam. Es viņu dievināju… Kā izrādījies, viņš visu laiku tiecies pēc varas…

— Apklusti! — uzkliedza Gordons. — Tu ļausi man runāt vai nē?

— Es tāpat zinu, ko tu teiksi. Hīrons ziņoja ka tu apsūdzi Korbulo nodevībā. Ar kādiem pierādījumiem tu vari atspēkot savu bēgšanu, nelaiķa admirāļa liecību, Šora Kāna slepenās vēstules?

Gordons sāka runāt. Viņš izstāstīja visu, kā bija noklusēdams vienīgi to, ka īstais Arts Ams atrodas pagātnē. Bija redzams, ka Džals viņam netic. Jā, ar vārdiem nepietiek, vajadzīgi pierādījumi.

— Sazvērestībā piedalījās ne tikai Korbulo, — viņš teica. — Šors Kāns apgalvoja ka viņa labā darbojas ap divdesmit cilvēku, bet nevienu nesauca vārdā. Es pats varu nosaukt Tēmu Eldredu, tā kuģa komandieri, kas aizveda mūs uz Mākoni. Domāju, ka viņš var apliecināt manus vārdus.

Džals Ams piespieda izsaukuma pogu.

— Flotes Štābs? Vai pie jums ir kapteinis vārdā Tēms Eldreds? Noskaidrojiet, vai viņš atrodas Trūnā. Nekavējoties atsūtiet šurp.

Gordons gaidīja. Var taču būt, ka kapteinis dzirdējis par pēdējiem

notikumiem un paguvis aizbēgt…

Balss no skaļruņa paziņoja:

— Viņa kreiseris tikko atgriezies no patruļas brauciena. Tūlīt viņš būs pie jums.