Zvaigžņu karaļi

28. Divkauja

Hella Berela acīs pazibēja naids.

— Viņš cenšas noskaņot kuģa komandu pret mums. Vai, ejiet pie pults un saaiciniet apkalpi. Cilvēki jūs klausīs.

Virsnieki steidzās pa gaiteni kuģa iekšienē.

— Palieciet Šeit! — Gordons uzkliedza Liānai. — Tur droši vien būs cīninš.

Kopā ar citiem steigdamies pa līnijkuģa iekšējiem gaiteņiem, viņš kaut kur augšā dzirdēja arvien pieaugošu troksni. Milzīgo kuģi bija pārņēmis apjukums: skanēja trauksmes zvani, auroja skaļruņi, bija dzirdama daudzu kāju dipoņa.

Cilvēki, kuri metās pildīt admirāļa pavēli, sastapās ar tiem, kuri palika uzticīgi savam kapteinim. Gandrīz neviens nebija paspējis apbruņoties. Lietā lika dūres un visu, kas bija pa tvērienam. Kautiņi notika guļamtelpās, uz lielgabalu klāja un gaiteņos. Gordons līdz ar Vaļu Marlānu un sakarnieku Verlēnu atradās visbiezākajā drūzmā uz vidējā klāja. Viņi lauzās uz skaļruņu pulti. Hells Berels nedaudz atpalika. Vals Marlāns kliedza mikrofonā: 82

— Visiem uzmanību! Runā kapteinis Marlāns! Ziņojums par dumpi bija nepatiess! Pātraukt kautiņu!

Verlēns saķēra Gordona roku. Cauri troksnim viņi izdzirda attālu dūkoņu.

— Tas ir stereoraidītājs! Korbulo dod pavēles citiem eskadras kuģiem!

— To nedrīkst pieļaut! — sauca Gordons. Viņi metās pa trapu uz augšējo klāju. Vaļa Marlāna precīzie rīkojumi, liekas, bija sasnieguši mērķi. Cilvēki pazina viņa balsi, un ilggadējā militārā disciplīna un ieradums lika paklausīt.

Verlēns un Gordons ielauzās lielajā sakaru kajītē. Tā bija piekrauta ar aparatūru. Strādāja ģeneratori. Pie vadības paneļa apjukumā stāvēja divi tehniķi, bet Čens Korbulo ar pistoli rokā stāvēja uz telestereo plāksnes.

— …pavēlu visiem kuģiem nekavējoties izsūtīt desanta grupas, lai apspiestu dumpi uz "Etnas". Arestēt…

Admirālis pamanīja ienācējus un nedomādams nospieda mēlīti. Lode bija domāta Gordonam, bet Verlēns paguva aizsegt viņu un saņēma lodi krūtīs. Krītot viņš nogāza ari Gordonu, un otrā Korbulo lode aizsvilpa virs galvas.

Džons vēlreiz rāvās uz priekšu un kritienā saķēra Korbulo aiz kājām un nogāza uz grīdas. Tehniķi sākumā metās palīgā admirālim, bet, ieraudzījuši Gordona seju, atsprāga atpakaļ.

— Ak "Dievs, tas ir princis Arts! — viens no viņiem iesaucās. Instinktīva godbijība pret imperatora ģimeni paralizēja viņus abus. Gordons izrāva Verlēna pistoli. Korbulo pielēca kājās un atkal mērķēja.

— Jūs nekad nenonāksit Trūnā! Zvē…

Gulēdams uz grīdas Gordons izšāva. Uz labu laimi izšautā lode trāpīja Korbulo kaklā un sprāga atsviezdama viņu atpakaļ.

Tajā brīdī kajītē ieskrēja Vals Marlāns un Hells Berels citu virsnieku pavadībā. Marlāns noliecās pār Korbulo apdegušo ķermeni.

— Pagalam.

Hells Berels, vēl aizelsies, pagriezās pret Gordonu.

— Ak Dievs, stāvi mums klāt, ja jūsu versija nebūs pareiza princi!

— Tā ir pareiza. Korbulo bija tikai viens no nodevējiem, kurus uzturēja Šors Kāns, — pārliecināti sacīja Gordons, apspiezdams negaidot uznākušās trīsas. — Es to pierādīšu.

Uz telestereo iekārtas plāksnes parādījās melnīgsnēja, gara virsnieka telpisks tēls.

— Viceadmirālis Rons Hīrons. Kas notiek uz "Etnas"? Mēs Lidojam turp, kā pavēlēja admirālis Korbulo.

— Tas nav nepieciešams, — atbildēja Vals Marlāns. — Mēs tūlīt pat lidojam uz Trūnu.

— Ko tas nozīmē? Atļaujiet man runāt ar admirāli.

— Korbulo nogalināts, — pārtrauca Hells Berels.— Viņš bija nodevējs.

— Lūk, kā? — iekliedzās Rons Hīrons. — Vai nu jūs nobremzēsit un uzņemsit desantu, vai ari mēs atklāsim uguni.

— Tā jūs iznīcināsit vienīgo iespēju atšķetināt Šora Kāna sazvērestību, — skaidroja Vals Marlāns. — Mēs ar savām dzīvībām atbildam par princi Artu. Viņš jānogādā Trūnā.

Priekšā iznāca Džons Gordons un uzrunāja saniknoto viceadmirāli:

— Admirāli Hīron, uzticieties mums. Dodiet mums iespēju glābt Impēriju.

Hīrons vilcinājās.

— Neprāts! Korbulo apsūdzēts nodevībā un nogalināts, Arts Ams atgriezies… Tas sniedzas pāri manai saprašanai. Tiksim skaidrībā Trūnā. Bet "Emu" pavadīs četri mani kuģi. Es došu tiem pavēli iznīcināt jūs, ja jūs nedosities uz Trūnu.

— Tieši turp mēs gribam lidot! — Gordons apstiprināja — Bet ņemiet vērā, ka Līga var uzbrukt jebkurā brīdī.

— Es sazināšos ar imperatoru un ziņošu par notikušo, — attēls izzuda.

Drīz vien iluminatorā visi varēja ieraudzīt, kā četri līnijkuģi atstāj eskadru un tuvojas "Etnai".

— Eskorts ieradies, — nosmējās Vals Marlāns. — Lidojam uz Trūnu. Es dodu komandu.

Kad viņš izgāja Gordons uzmanīgi pajautāja: — Vai man jāuzskata sevi par gūstekni?

— Lai mani sasper jods! Protams, nē, — atbildēja Hells Berels. —

Jajus teicat taisnību, tas nav vajadzīgs. Bet ja ne, mus vienalga sodīs.