Zvaigžņu karaļi

2

Lēnām atgriezās apziņa. Sākumā tikai miglainas atmiņas par bailēm un paniku, galvas reiboņi un nelaba dūša kas sajaucās ar dīvainu kritiena sajūtu tumsā. Ausīs vēl skanēja viņa paša kliedziens, un Gordons nesaprata kāpēc Keorgs līdz šim nav ieradies palīgā. Pēc tam viņš izdzirda tālas balsis, vienlaikus pazīstamas un svešas. Viņam rīklē ielija auksts šķidrums un apdedzināja kuņģi ar ledainu liesmu. Viņš atvēra acis. Apkārt viss bija žilbinoši balts. Pēc tam uz šī pienbaltā fona pavīdēja kaut kādas formas. Lielie priekšmeti — logi, sienas, mēbeles. Un mazie, grūti izšķiramie. Pār viņu bija noliekušās divas sejas. Viena nepazīstama, saspringta un norūpējusies. Toties otra… Viņa paša seja. Džona Gordona seja.

Nē. Gordonam bija gaišāki mati un zilas acis, bet te uz viņu

skatījās tumšmatains cilvēks ar ērgļa degunu. Un tomēr…

— Džon Gordon! — viņu uzrunāja.

— Vienu mirkli, jūsu augstība — atsaucās otrais.

Gordons juta, ka kāds paceļ viņa galvu. Ieraudzīja roku, glāzi rokā un automātiski izdzēra tās saturu. Atkal iekšās sprāga ledainā liesma tā bija patīkama un tonizējoša. Migla pilnībā izklīda.

Kādu laiku viņš raudzījās vīrieša skaistajā, melnīgsnējā sejā, pēc tam nočukstēja.

— Arts Ams…

Varenas rokas satvēra viņu aiz pleciem.

— Paldies Dievam! Es jau sāku baidīties. Nē, nemēģini celties. Nekusties, tu vēl neesi atguvies no šoka. Nav nekāds brīnums — katrai tava ķermeņa molekulai nācās pārvarēt tādu laika bezdibeni. Un tomēr tas izdevās! Beidzot, pēc tik daudziem gadiem! — Arts Ams pasmaidīja. — Vai tiešām tu iedomājies, ka esmu tevi aizmirsis?

— Man likās… — sāka Gordons.

— Keorg! — viņš domās sauca aizvēris acis. — Keorg, palīdziet! Man atkal ir halucinācijas, es jūku prātā. Kur īsti ir realitāte? Kur tā ir? To, ko es redzu pašlaik, es nekad mūžā neesmu apšaubījis, neskatoties uz visu jūsu gudro loģiku. Vai tā nebūtu realitāte?

Viņš ar grūtībām uzslējās sēdus un pārlaida skatienu laboratorijai. Tā bija tāda pati, kādu viņš to atcerējās, vienīgi sarežģītas aparatūras bija daudz vairāk. Iekārts starp diviem enerģētiskajiem režģiem, telpas vidū atradās sarkofagam līdzīgs priekšmets, kuru Gordons agrāk nebija redzējis. Resni kabeļi kā čūskas stiepās pa grīdu — acīmredzot ģenerators atradās kaut kur ārpusē.

Tomēr tā bija tā pati astoņstūrainā istaba ar lielajiem logiem, pa kuriem plūda iekšā spoža saules gaisma. Tāda tā ir vienīgi augstu kalnos. Džons Gordons droši vien atkal atradās uz vecās, labās Zemes.

Viņš skaidri juta savas rokas un ķermeni, juta cik mīksts un izturīgs ir galda apšuvums, uz kura viņš sēdēja, svaiga vēja pūsmu uz savas kailās muguras. Paklausīdams pēkšņam impulsam, viņš satvēra Arta Ama roku. Kauli, muskuļi, āda un asinis, viss silts un dzīvs.

— Kur ir Liāna? — jautāja Gordons.

— Viņa tevi gaida. — Arts Arns pamāja ar roku uz blakus istabas pusi. — Viņa gribēja būt šeit klāt, bet mēs nolēmām, lai viņa ] labāk paliek tur… kamēr tu pilnīgi atgūsies.

Gordons juta, kā traki sitas sirds. Kāda starpība — realitāte vai murgi, patiesība vai neprāts? Viņš ir dzīvs, un Liāna viņu gaida. \ Viņš pielēca kājās un atviegloti iesmējās, jo abi vīrieši metās viņu atbalstīt.

— Es ilgi gaidīju, — viņš teica Artam Arnam. — Gadījās, ka kritu izmisumā. Bet tagad viss kārtībā. Dzīve ir dzīve. Vai nevar dabūt vēl glāzīti šīs elles dziras, ko? Un derētu kādas drēbes.

Arts Arns paskatījās uz savu kompanjonu.

— Kā jūs domājat, Aleks Vil? Iepazīstieties ar Vila Kvīna dēlu, Gordon. Viņš turpina sava tēva darbu. Bez viņa es nekad nebūtu ticis galā ar šo ārkārtīgi grūto uzdevumu.

— Jā, — apstiprināja Aleks Vils. Sirsnīgi spiezdams Gordona roku, viņš piebilda: — Pagaidām jums nevajag celties. Nedaudz atpūtieties, pēc tam mēs atkal parunāsim.

Gordons, nedaudz vīlies, atkal apgūlās. Arts Ams teica:

— Tu nevari ne iedomāties, kāda uzņemšana tevi gaida Trūnā. Mans brālis Džals ir viens no nedaudzajiem, kurš zina visu. Viņš zina, cik daudz esmu tev parādā. Tomēr mēs nespējam tev atlīdzināt pilnā mērā.

Gordons atcerējās, kā Džals Ams, uzņēmies visu varas smagumu pēc tēva nāves, pats tik tikko palika dzīvs pēc atentāta un uzvēla Gordonam visu atbildību par Impērijas aizsardzību un pārvaldīšanu. Un jāatzīmē, ka Gordons šajā situācijā rīkojās gods godam, pateicoties Dievam un neticamai, trakai veiksmei.

Viņa lūpās parādījās viegls smaids.

— Paldies.

Pats to nemanīdams, Gordons atkal ieslīga miegā.

Kad viņš pamodās, svaigs un atpūties, gaisma vairs nebija tik spilgta ēnas bija garākas. Arta Ama nebija. Aleks Vils pienāca tuvāk, norādīja Gordonam uz krēslu, kur bija noliktas drēbes. Gordons apģērbās. Viņš vēl juta vājumu ceļgalos, bet spēki ātri atgriezās.

Uzvalks bija no tā paša zīdainā auduma kuru viņš labi atcerējās:

bezrocis, sarkanbrūnas bikses un apmetnis. Gordons ielūkojās spogulī, nekad agrāk viņš nebija redzējis savu ķermeni tādā apģērbā. Uz Arta Ama auguma tas izskatījās gluži dabiski, bet pašlaik viņam bija jāpasmaida. Vai viņš nokļuvis maskuballē?

Pēkšņi Džons apjauta briesmīgu patiesību: Liāna nekad viņu nav redzējusi! Viņa mīlēja Džonu, kad viņš bija Arta Ama izskatā, un tikai vēlāk uzzināja ka tas ir Džons Gordons no divdesmitā gadsimta. Kas notiks, kad viņa ieraudzīs Džona īsto veidolu? Vai viņa būs vīlusies? Varbūt atzīs viņu par pārāk vienkāršu un nepievilcīgu?

Gordons nedroši jautāja Alekam Viļam.

— Vai nevar palūgt vēl glāzīti stimulatora?

Tas vērtējoši paskatījās viņā, pēc tam atnesa prasīto. Gordons iztukšoja glāzi. Laboratorijā ienāca Arts Ams.

— Kas notiek?

— Nezinu, — saminstinājās Aleks Vils. — Viss gāja savu gaitu, bet pēc tam…

Arts Ams laipni uzsmaidīja Gordonam.

— Liekas, es saprotu. Vai tas ir Liānas dēļ?

Gordons apstiprinoši pamāja.

— Man tikko ienāca prātā, ka viņa… Ka viņa ne reizes nav mani redzējusi.

— Neuztraucies. Es taču esmu viņai stāstījis par tevi. Viņa man to lūdza vismaz desmit tūkstoš reižu. — Arts Ams uzlika roku Gordona plecam. — Varbūt viņai būs vajadzīgs laiks, lai pierastu pie tevis, tev jābūt pacietīgam. Par viņas jūtām nešaubies. Viņa tevi gaidīja ļoti ilgi, būdama šeit, tālu no savas karalistes. Daudzas reizes valsts darišanās vajadzēja viņas lēmumu, bet viņa palika šeit. Ignorēja vēstījumus no Fomalgautas un neklausīja mani. Vienīgā cerība uz tevi. Pasaki viņai, Gordon, ka jāatgriežas mājās.

— Vai tur situācija tik slikta?

— Vienmēr ir slikti, ja valstij nav vadītāja. Tiesa viņa neko nestāsta, taču ziņojumi no Fomalgautas sākumā bija apzīmēti kā steidzami, bet tagad — ārkārtīgi steidzami. Parunāsi ar viņu?

— Protams, — atbildēja Gordons, priecādamies, ka jaunās rūpes

liks aizmirst personiskās problēmas.

— Lieliski, — teica Arts Ams, paņemdams viņu zem rokas. — Esi drosmīgāks, mans draugs. Neaizmirsti, viņa tevi pazīst pēc maniem stāstiem. Viņa nemaz necer ieraudzīt Apolonu.

Viņš tā paskatījās uz Gordonu, ka tas nenoturējās un pasmaidīja.

— Paldies tev, draugs, — no sirds teica Gordons.

Viņa gaidīja mazā istabiņā ar skatu uz rietumiem. Sniegotās virsotnes mirdzēja kā ar šķidru zeltu aplietas, bet pāri aizām klājās tumšas purpura ēnas. Arts Ams pavadīja Gordonu tikai līdz durvīm. Istabā bija klusums. Liāna pagriezās, un Gordons sastinga uz vietas, nevarēdams izteikt ne vārda. Viņa bija tikpat brīnišķīga kā Džona atmiņās: slaids, graciozs stāvs, brīnišķīgi, blāvi zeltaini mati, pelēkas, skaidras acis. Nav iespējams aprakstīt, kas notika Gordona sirdī. Toties tagad viņš pa īstam saprata, ka viss notiekošais ir īstenība.

— Liāna, — viņš nočukstēja. — Liāna…

— Jūs… Džon Gordon…

Viņa steidzās klāt, uzmanīgi raudzīdamās sejā, it kā meklēdama pazīstamus vaibstus. Džons vēlējās apskaut viņu, piespiest pie krūtīm un skūpstīt, paužot visas savas spēcīgās jūtas, kas krājušās ilgajos vientulības mēnešos…

Viņš neiedrošinājās. Palika stāvam nelaimīgs un nekustīgs, bet viņa nāca tuvāk, saspringti skatīdamās Džona sejā. Pēc tam apstājās un nolaida acis. Viņas lūpas drebēja.

— Vai jūs esat šokēta? — pajautāja Gordons.

— Arts Ams aprakstīja jūs diezgan precīzi.

— Un jums liekas, ka es…

— Nē, — enerģiski iebilda Liāna, atkal paceldama savu pelēko acu skatienu. Viņas sejā parādījās maigs smaids. — Es jūs lūdzu, nedomājiet par to. Ja es ieraudzītu jūs pirmo reizi — tiešām pirmo reizi, tad atzītu jūs par ļoti pievilcīgu. Es gribu teikt, ka tā tas ari ir, bet vaina ir cita, man vajag no jauna pierast pie jums. Protams, — viņa piebilda, nenolaizdama skatienu, —ja jūsu jūtas pret mani nav mainījušās.

— Ak, nē, — novaidējās Gordons. — Protams, nav mainījušās.

Viņš apņēma Liānas plecus. Viņa neatvirzījās, bet arī neatbildēja.

Nedroši pasmaidīja un atkārtoja to pašu, ko teica Arts Ams:

— Esiet pacietīgs.

— Es saprotu. — viņš atlaida Liānu un, cenzdamies slēpt vilšanos, aizgāja līdz logam. Spožās virsotnes tagad klāja ēna, tumši zilgoja ledāji, debesīs iemirdzējās pirmās zvaigznes. Gordons sajuta skumjas, tikpat neremdināmas, tikpat aukstas kā vējš virs ledājiem.

— Arts Ams stāstīja, ka jums ir nepatikšanas.

Viņa nevērīgi atmeta ar roku.

— Nekas. Viņš grib, lai jūs pierunājat mani atgriezties, vai ne?

— Jā.

— Es tā ari darīšu. Jau rīt. Tikai ar vienu noteikumu… — Viņa atkal tuvojās. Rietošās saules staros asi iezīmējās vaibsti viņas bālajā sejā. — Jūs lidosit kopā ar mani.

Gordons klusēdams skatījās uz viņu. Viņa pieskārās Džona rokai un ļoti klusu sacīja:

— Vai es jūs aizvainoju? Bet es negribēju, patiešām negribēju. Vai jūs man piedodat?

— Protams, Liāna.

— Tātad mēs lidojam abi. Man vajag nedaudz laika — tas ir viss, ko es lūdzu.

— Labi, — teica Džons Gordons. — Es lidošu.

Jā, lidošu, viņš nikni nodomāja, un ja būs vajadzīgs tevi iekarot qo jauna, es to izdarīšu. Un zvēru, tu aizmirsīsi, ka es kādreiz

izskatījos citādi. *