Zvaigžņu karaļi

1

Ārpusē, mēness gaismas apspīdēti, garā rindā stāvēja akmenī cirsti senie Fomalgautas karaļi. To statujas slējās divu cilvēku augumā abās pusēs ceļam. Vienpadsmit dinastijas, vairāk nekā simts karaļu! Katrs, kas gāja pa šo ceļu, drebēja bailēs. Patlaban te valdīja klusums un pamestība. Viņi brauca no lieliskās pilsētas uz grezno pili. Mainīgajā mēness gaismā likās, ka akmens tēli smaida vai rauc pieres, domādami par kaut ko sev vien zināmu.

Stāvēdams ar seju pret majestātisko aleju troņa zāles krēslainajā plašumā, Džons Gordons jutās mazs un niecīgs. Augstās sienas izgaisa puskrēslā, no sienām skatījās citas sejas, tie bija eļļas krāsas portreti. Džonafh .likās, ka to skatienos lasāms nicinājums. Tu, cilvēks no

Zemes, no tālā divdesmitā gadsimta, mūs šķir divsimt tūkstoši gadu, ko tu šeit dari, ārpus sava laika un telpas?

Jā, tiešām, ko viņš šeit dara?

Gordons gandrīz fiziski juta, ka viss apkārt ir bezgalīgi svešs, ka viņš gāžas gadsimtu un parseku bezdibenī.

Ne pirmo reizi viņam nākas cīnīties ar šo sajūtu. Kilometru sekstiljoni un gadsimtu tūkstoši atradās starp viņu un pasauli, kurā viņš dzimis. Trīs reizes viņš šķērsojis neiedomājamo telpas un laika bezdibeni, un pats pie tam nav mainījies. Viņš bija un palika Džons Gordons no divdesmitā gadsimta Ņujorkas.

Kāpēc? Kā vārdā viņš uzņēmās nāvīgu risku? Kādēļ viņa ķermeņa atomi drāzušies cauri bangojošam laikam, lai atkal savienotos tālajā nākotnē? Viņš domāja ka dara to sievietes dēļ, kurn iemīlēja būdams Arta Ama izskatā. Bet šobrīd viņa redzēja Džonā tikai svešinieku un palika nepieejama. Kādēļ viņš šeit atrodas? Kādēļ?

Viņš stāvēja milzīgās zāles nomācošajā krēslā. Un pēkšņi nodrebēja izdzirdīs svelpjošu balsi.

— Tas ir pārsteidzoši, Džon Gordon. Vislielāko briesmu brīžos jūs nemaz nejūtat bailes, bet pašlaik jūs viscaur drebat.

Ja mēness gaismā Korhana sejā nevīdētu līkais knābis, gudrās, mierīgās acis, ja nečaukstētu spalvas, viņu varētu noturēt par cilvēku.

— Es taču lūdzu jūs nelasīt manas domas.

— Jūs neko nesaprotat no telepātijas, — vainīgi teica Korhans. — Es neiedziļinos jūsu domās, bet nevaru aizliegt sev izjust jūsu emocionālo noskaņojumu. — Pēc brīža viņš piebilda. — Es atnācu, lai pavadītu jūs uz Padomi. Mani sūtīja Liāna.

Gordons atkal juta dvēselē aizkaitinājumu un aizvainojumu.

— Ko no manis vajag Padomei un princesei Liānai? Es neorientējos šejienes notikumos. Pie tam es esmu primitīvs, to taču nedrīkst aizmirst.

— Jums zināmā mērā taisnība. Bet Liāna ir sieviete un princese. Viņai jūsu izjūtas liekas tikpat sarežģītas kā jums viņējās. To arī nedrīkst aizmirst.

— Velns parāvis! — Gordons uzsprāga. — Tā tikai vēl trūka lai es kā pamests mīļākais uzklausītu mierinājuma vārdus no… No… 160

— No hipertrofeta zvirbuļa, — Korhans skaļi pabeidza viņa domu. — Kā liekas, tas ir viens no spalvainajiem, kas apdzīvo jūsu Zemi. Nomierinieties, es nebūt neapvainojos.

— Piedodiet, es tā negribēju, — Gordons apjuka. To viņš teica pilnīgi vaļsirdīgi. Vēl joprojām saskarsme ar nehumanoīdiem bija nepierasta, bet ar Korhanu viņus daudz kas saistīja. Bez viņa palīdzības diez vai būtu izdevies tikt laukā no visām kopīgi pārdzīvotajām grūtībām. — Labi, eju.

Viņi atstāja milzīgo, tumšo zāli. Bija jau krietni vēls, un viņi nesastapa nevienu plašajos pils gaiteņos. Bet šajā klusumā un tukšumā Gordons juta neizskaidrojamu sasprindzinājumu, kas vienmēr vēsta par briesmām. Šo sajūtu neradīja viņa iztēle: briesmas taču ir tālu no šejienes, tās slēpjas Ārējā Kosmosa Marķizātu nomalēs pie tālajām, mežonīgajām Galaktikas robežām. Tomēr tā vienkāršā patiesība, ka Padome sanākusi uz apspriedi tik vēlā stundā, tūlīt pēc viņu pēkšņās atgriešanās, liecināja, ka briesmas ir nopietnas.

Kad viņi iegāja nelielajā, koka paneļiem apdarinātajā telpā, Gordonam pievērsās Četras sejas. Tajās atspoguļojās visai bagātīga izjūtu gamma: no nemiera līdz atklātam naidīgumam. Korhans bija vienīgais nehumanoīds Padomē. Liāna sēdēja aiz galda un vadīja sanāksmi. Viņa sasveicinājās un stādīja priekšā Gordonu.

— Vai tas tiešām nepieciešams? — painteresējās visjaunākais no četriem vīriešiem, saraucis biezās uzacis, un asi piebilda. — Mums zināma, princese, jūsu labvēlība pret šo cilvēku no Zemes, bet, jāatzīstas, es neredzu iemesla…

— Es nevienam neuzprasījos, — Gordons viņu pātrauca. — Es…

Liānas pelēkās acis sastapās ar viņa skatienu.

— Jā, Arbo, tas ir nepieciešams. Sēdieties, Džon Gordon.

Viņš apsēdās, pārdomādams iebildumus un gatavodamies

pretsparam, un tūlīt izdzirda Korhana čukstu.

— Nevajag būt tik agresīvam…

Gordons pasmaidīja, bija jocīgi dzirdēt šo aizrādījumu no būtnes, kas tik ļoti līdzinās lielam purnam ar dzintarainām, gudrām acīm.

Viņš atļāvās nedaudz atslābināties. Arbo ierunājās, uz viņu neska­tīdamies.

— Situācija ir sekojoša. Iedrošinājies lietot spēku pret Fomal­gautas suverenitāti, Narats Teins kļuvis par mūsu ienaidnieku. Mans uzskats ir tāds, ka nekavējoties jāizdara preventīvs trieciens. Jānosūta uz Teinu smago kreiseru eskadra, lai kārtīgi pārmācītu Naratu un viņa gemus.

Sirds dziļumos Gordons tam visam piekrita, jo atkal atcerējās, kā viņi tik tikko izsprukuši no drošas nāves. Tomēr Liāna lēni pa­šūpoja zeltaino matu oreola apvīto galvu.

— Mans brālēns Narats nav bīstams, kaut arī sen vērpj intrigas pret mani. Neko daudz viņš nevar izdarīt ar saviem barbariem. Bet tagad viņa sabiedrotie ir Ārējā Kosmosa grāfi.

— Tad jāuzbrūk viņiem, — skarbi teica Arbo.

Gordons negribot juta simpātijas pret šo tiešo, enerģisko cilvēku, kaut ari tas uzņēma viņu tik nelabvēlīgi. Atskanēja Korhana savādā balss.

— Arī tie nav galvenie pretinieki. Aiz Narata Teina un grāfu . muguras slēpjas nepazīstami, slepeni spēki. Viņu sūtnis gandrīz kļuva par mūsu bojāejas iemeslu. Mums neizdevās uzzināt, kas viņš ir.

Gordons atcerējās pelēkajās drēbēs tīto būtni, kas ieradās Teinā kopā ar Tīnu Kriveru un uzbruka viņu saprātam ar varenu, ne ar ko nesalīdzināmu, graujošu spēku. Liāna nobāla. Arī viņa atcerējās.

— Ja uzbruksim grāfiem, mēs atklāsim Šos slepenos spēkus, — teica cits padomnieks. — Arbo taisnība.

— Manuprāt, jūs aizmirstat, — iejaucās Liāna, — ka grāfi pagaidām ir Impērijas sabiedrotie.

— Tāpat kā mēs, — noteica Arbo. — Tikai mēs esam lojāli.

Liāna pamāja.

— Protams. Tomēr mēs nevaram uzbrukt, iepriekš nekonsultējoties ar Impēriju.

Gordons juta, ka visi ir neapmierināti. Šiem ļaudīm, tāpat kā vairumam mazo karalistu pavalstnieku, bija raksturīgs pārmērīgs paš­lepnums. Tādēļ viņi sašuta, ka savos lēmumos atkarīgi no kāda cita. Bet Impērija ir Impērija. Visspēcīgākā Galaktikas lielvalsts, kas 162

pārvaldīja neiedomājami daudz zvaigžņu pasauļu…

— Uz sarunām sūtīšu Korhanu, — teica Liāna. — Viņu pavadīs Džons Gordons.

Gordons sajuta, ka sirds sāk sisties straujāk. Trūna! Viņš atkal redzēs Trūnu.

Arbo sāka dedzīgi iebilst, un Astus Nors, Padomes vecākais, piecēlās, lai izteiktu vispārējo protestu. Nomērījis Gordonu ar ilgu, pētošu skatienu, viņš pagriezās pret Liānu.

— Mēs neesam tiesīgi aizrādīt jums par kļūdainu favorītu izvēli, jūsu augstība, bet mēs nevaram klusēt, kad viņi sāk bāzt savu degunu valsts darīšanās. Mēs sakām — nē.

Liāna saniknota piecēlās, bet Padomes vecākais izturēja viņas iznīcinošo skatienu. Liāna nepaguva neko pateikt, jo iejaucās Korhans. Viņš pārtrauca Liānu pusvārdā, bet tik taktiski un galanti, ka neviens neapvainojās.

— Ar jūsu atļauju, jūsu augstība, es labprāt atbildētu uz šo aizrādījumu. — Viņš cieši paskatījās uz četrām naidīgām sejām. — Liekas, jūs nešaubāties, ka man piemīt zināmas spējas un es reti kļūdos attiecībā uz faktiem?

— Tuvāk pie lietas, Korhan, — noburkšķēja vecākais.

— Labi, — atbildēja ministrs, graciozi uzlikdams nagaino roku uz Gordona pleca. — Es minēšu vienu vienīgu faktu, toties tā ir aksioma. Visā Galaktikā nav neviena, pasvītroju, NEVIENA, kurš baudītu tādu Impērijas vadības uzticību kā Šis Zemes iedzīvotājs, kuru sauc Džons Gordons.

Naidīgo izteiksmi Padomes locekļu sejās nomainīja ārkārtīgs izbrīns.

— Kā tad tā… Kādēļ? — Arbo bija apjucis.

— Tātad jūs tomēr lienat manās domās, — aizdomu pilns, nomurmināja Gordons. — Ja vien viņa pati nav jums neko stāstījusi…

Korhans nepievērsa uzmanību viņa burkšķēšanai.

— Tas ir fakts. Vairāk man nav, ko piebilst.

Visi skatījās uz Gordonu ar interesi, bet joprojām neuzticīgi.

Pēc tam runāja Astus Nors.

— Ja Korhans tā saka, tad tā arī ir. Un tomēr… — Viņš saminstinājās, pēc tam izlēmīgi sacīja.

— Labi, lai brauc ari.

— Nez kādēļ neviens nepajautāja, vai es gribu lidot, — klusi teica Gordons.

Viņam bija apnicis būt paklausīgam svešas gribas izpildītājam, kuram nav pat balsstiesību, un viņš būtu pateicis visu, ko domā šajā sakarā, ja nebūtu Liānas.

— Apspriede beigusies, kungi, — Liāna noteica bezierunu tonī. Neatskanēja vairs neviens vārds. Kad visi bija aizgājuši, Liāna

pienāca pie Gordona.

— Kādēļ jūs tā teicāt? Jūs taču degat nepacietībā nokļūt Trūnā.

— Jums tā šķiet?

— Neizliecieties. Es taču redzēju, kā noskaidrojās jūsu seja, izdzirdot Trūnas vārdu. — Viņa pārmetoši paskatījās un turpināja.

— Uz Teinas, tobrīd, kad nāve bija blakus, man likās, ka mēs atkal esam tuvi… Tāpat kā agrāk. Droši vien esmu kļūdījusies. Es jums neko nenozīmēju.

— Dīvaini gan jūs runājat. Un tas jādzird cilvēkam, kurš riskēja ar dzīvību, lai būtu blakus jums!

— Lūk, lūk! Vai gan tādēļ jūs riskējāt, Džon Gordon? Vai par mani jūs sapņojāt savā tālajā laikmetā? Bet varbūt par saistošiem piedzīvojumiem un zvaigžņu kuģiem — par visu to, kā nebija jūsu laikā?

Šajā spriedumā bija sava daļa patiesības. Ar to pietika, lai Gordona dusmas noplaktu. Droši vien acis viņu nodeva — Liāna pasmaidīja rūgtu vilšanās smaidu.

— Tā jau es domāju. — Viņa aizgriezās un piesita mazo kājiņu.

— Brauciet uz savu Trūnu un nelabais lai ir jūsu ceļabiedrs.