Zvaigžņu karaļi

4

Vadības centrā atskanēja niknuma un pārsteiguma pilni izsaucieni. Ar pavēlošu žestu Harns Harva atjaunoja kārtību.

— Klusu! Mēs velti tērējam laiku!

Viņš atkal lūkojās ekrānos. Viņa ķermenis saspringa kā uzvilkta stīga. Gordons skatījās uz Liānu. Viņa saglabāja pilnīgu aukstasinību un ne ar ko neizrādīja savas izjūtas, toties Gordons pats sajuta visīstākās bailes.

— Varbūt vajag lūgt palīdzību no Fomalgautas? — viņš ierosināja.

— Pārāk tālu, viņi nepaspēs. Tie, kuri slēpjas starp šiem meteorītiem, bez šaubām, pārtvers ziņojumu, un tad viņi uzbruks tūlīt pat.

Harns Harva izslējās, viņa seja bija saviebusies riebumā.

— Jūsu augstība, mums tūlīt jābēg. Tā ir mūsu vienīgā iespēja.

— Nē, — stingri sacīja Liāna.

Visi izbrīnā pagriezās pret viņu. Liāna mazliet pasmaidīja, taču smaids nebija jautrs.

— Nevajag žēlot mani, kaptein. Es tikpat labi kā jūs zinu, ka mēs viegli aizbēgsim no kuģiem, bet ne no viņu raķetēm. Tikko mēs metīsimies bēgt, viņi izšaus veselu mākoni raķešu.

Harns Harva veltīgi mēģināja viņu pārliecināt, ka nepieciešams bēgt un ka kreisera pretraķešu aizsardzība ir droša. Bet Liāna jau bija pie sakarnieku grupas.

— Man jārunā ar Karalisko sakaru centru Fomalgautā. Parastajā kanālā.

— Bet, jūsu augstība, — iebilda kapteinis. — Ziņojumu tūlīt pat pārtvers.

— Tieši to es ari'vēlos, — paskaidroja Liāna.

— Jūsu augstība, jūsu plāns ir drosmīgs, bet par to nāksies

maksāt. Ļoti lūdzu jūs, apdomājiet labi, pirms pieņemat lēmumu…

— Uz jums, Korhan, tas attiecas tāpat kā uz mani. Es to saprotu. Bet es visu esmu labi pārdomājusi un citas izejas neredzu. — Tagad Liāna uzrunāja visu apkalpi. — Savā vēstījumā es teikšu, ka gatavojos doties vizītē uz Maralu un apciemot savu brālēnu Naratu Teinu, lai apspriestu ar viņu ārkārtīgi svarīgas valsts problēmas. Es to patiešām izdarīšu.

Visi klusēja, Liāna turpināja:

— Situācija būs sekojoša. Ja es esmu ceļā uz Maralu un ar mani kaut kas notiek, dabiski, ka vainīgs mans brālēns. Tā visi nospriedīs. Tādas sabiedriskās domās izmaiņas sagraus visas viņa cerības uz troni. Tādējādi tie, kuri sēž slēpnī, nonāk pata situācijā… Narats Teins nekad neizšķirsies par slepkavību, kas apdraudētu viņa godkārīgos plānus.

— Izklausās loģiski, — teica Gordons. — Bet kas notiks, kad mēs tur nonāksim? Viņš taču alkst izrēķināties ar jums, un jūs pati nododat sevi viņa varā! Nē, kapteiņa priekšlikums ir labāks. Kaut arī neliela, tomēr tā ir cerība izbēgt. Tātad…

Liānas acis ieplētās un skatiens kļuva tēraudauksts. Lūpās parādījās viegls smaids.

— Pateicos jums, Džon Gordon, jūs ļoti rūpējaties par mani. Bet es visu pārdomāju un pieņēmu lēmumu. — Viņa atkal pievērsās sakarniekiem. — Fomalgautu, lūdzu.

Vecākais sakarnieks jautājoši paskatījās uz kapteini, bet tas bezspēcīgi noplātīja rokas.

— Šeit pavēl viņas augstība.

Ne kapteinis, ne citi virsnieki, pēc visa spriežot, nepievērsa uzmanību dīvainajām pārvērtībām Gordona sejā: vispirms tā bija sarkana, tad pēkšņi kļuva balta. Visi uzvedās tā, it kā Gordona vietā būtu tukšums. Paspēris soli uz priekšu, viņš sajūtā kā Korhans satver viņa roku ar saviem asajiem nagiem. Gordons instinktīvi parāvās sāņus, bet tūlīt, saņēmis sevi rokās, mēģināja nomierināties. Liāna jau runāja ar Fomalgautu. Viņš paskatījās uz ekrāniem — tur nekas nebija mainījies. Garām lēni slīdēja tumšā, mūžīgā masa. Vienu bridi Gordonam likās, ka Korhans būs izdomājis šos draudīgos kuģus- slepkavas.

— Paskatieties šurp, — ministrs tūlīt pat atsaucās uz vina domām, rādīdams uz radioaktivitātes detektoru ekrāniem. — Vai redzat šos uzliesmojumus? Katrs no tiem ir liela kuģa ģenerators. Telpā nav nekā nekustīga, kustas gan meteorīti, gan kuģi līdz ar tiem. Šie detektori iesniedzas tur, kur radari ir bezspēcīgi.

— Draugs Korhan, — klusi teica Gordons, — jūs arvien mazāk un mazāk krītat man uz nerviem, ko tas varētu nozīmēt?

— Drīz jūs pavisam pieradīsiet. Neaizmirstiet, ka es tiešām esmu jūsu draugs.

Pa to laiku Liāna pabeidza sarunu, pateica dažus vārdus kapteinim un, Gordona un Korhana pavadīta, enerģiskā solī atstāja vadības centru. Nokāpusi pa trapu, viņa pievērsās savam ministram un ar valdzinošu smaidu sacīja:

— Atvainojiet, mums jāpaliek divatā.

Ceremoniāli paklanījies, Korhans uz savām tievajām, garajām kājām devās prom. Liāna, negaidīdama, kamēr Gordons atvērs salona durvis, pati tās atgrūda. Tikko durvis aizcirtās, meitene pagriezās pret Gordonu.

— Nekad, — viņa aprauti un pavēloši skaldīja vārdus, — vai dzirdat, nekad un nekādos apstākļos jūs nedrīkstat publiski apšaubīt manas pavēles. Skaidrs?

— Arī personīgajā dzīvē? — nosmējās Gordons. — Varbūt jūs komandēsit arī gultā?

Viņa spēji nosarka.

— Var jau būt, ka jums to grūti saprast. Jūs esat no cita laikmeta, piederat citai kultūrai…

— Jā. Un tagad paklausieties, ko es teikšu. Es nekad neatteikšos no savām tiesībām runāt to, ko domāju. — Liāna mēģināja iebilst, bet Gordons nedaudz pacēla balsi un turpināja. — Vēl vairāk, kad es runāju ar jums kā cilvēks, kurš jūs mīl un domā tikai par jūsu drošību, es neļaušu sevi publiski pazemot. Tādēļ es jautāju jums, Liāna: vai nebūtu labāk, ja jūs pameklētu kādu citu, kurš smalkāk pārzina galma manieres?

Viņi pārmija stūrgalvīgus un sašutušus skatienus.

— Pacentieties mani saprast, Džon Gordon! Ir pienākumi, kas stāv augstāk par manām personiskajām jūtām. Man ir karaliste…

— Es jūs saprotu. Man pašam kādreiz bija impērija. Vai atceraties?

Gordons pagriezās un izgāja. Gaitenī viņš pēkšņi pasmaidīja — nez vai kāds ir runājis ar Liānu līdzīgā tonī? Ja ir, tad ļoti reti.

Nonācis savā kajītē, viņš atlaidās guļvietā. Ko dos Liānas drosmīgais plāns? Vai izdosies aizlidot līdz Maralai? Ik bridi varēja sagaidīt raķetes sprādzienu, kas izmētās viņu kuģa atliekas pa visu tuvāko sektoru. Bet stundas ritēja un nekas nenotika. Gordons tagad domāja par Liānu un nākotni, kas viņus sagaida. Tad viņš iekrita nemierīgā snaudā.

Pa to laiku kreiseris bija palidojis garām atlūzu joslai, nedaudz mainījis kursu uz dienvidrietumiem un netraucēti turpināja ceļu.

Nākamajā rītā Korhans sastapa Gordonu ēdamzālē, brokastojam skumjā vientulībā — Harns Harva un viņa virsnieki jau bija beiguši maltīti, bet Liāna, kā parasti, ēda brokastis savā istabā.

— Pagaidām viss notiek, kā plānots, — teica Korhans.

— Kā nu ne, — atsaucās Gordons. — Medījums pats lien lamatās. Kādēļ nogalināt viņu pusceļā?

— Acīmredzot Naratam Teinam, nemaz nebūs tik viegli izrēķināties ar mums uz savas planētas. Iespējams, viņš baidīsies no atklātības.

— Jūs tam tiešām ticat?

Korhans lēni pašūpoja galvu.

— Nē. Es pazīstu Naratu Teinu, viņa galminiekus un pavalstniekus. Nez vai viņus kas var apturēt.

Kādu bridi viņi klusēja. Pēc tam Gordons teica.

— Būs labāk, ja jūs mani iepazīstināsit ar lietas būtību.

Viņi devās uz salonu. Korhans ieslēdza telpisko karti. Tumsā iemirdzējās Fomalgautas karalistes mazās saules.

— Gar karalistes dienvidrietumu robežām, — sāka Korhans, — ir lieli, neapdzīvoti plašumi. Starp tiem retumis sastopamas planētu sistēmas, uz kurām ir dzīvība. Vienā no tām ietilpst Hena, mana 142 dzimtā planēta. Visas šīs brīvās, noslēgtās pasaules apdzīvo vienīgi nehumanoīdi. — Viņš norādīja uz dzeltensarkanu zvaigzni, kuru apņēma tumšs putekļu mākonis. — Tā ir Marala. Tur uz Teinas planētas atrodas prinča Narata rezidence.

Gordons sarauca pieri.

— Nepiemērota vieta troņmantniekam.

— Pirms neilga laika viņš bija tikai sestais pretendents. Viņš ir dzimis uz Teinas, kaislība uz intrigām ir viņam asinīs. Tieši tādēļ viņa tēvs tika izsūtīts uz turieni dažus gadus pirms Liānas dzimšanas.

— Kādēļ nehumanoīdi izturas pret viņu labāk nekā pret princesi?

— Princis Narats pavadījis viņu vidū visu mūžu. Viņš domā tāpat. Iespējams, viņš tiem ir vēl tuvāks, kā piemēram, es. Nehumanoīdi ir dažādi, Džon Gordon. Katrā zvaigžņu sistēmā evolūcija gājusi savu īpašu ceļu. Ir tik ļoti neparastas būtnes, ka no tām vairās ne vien cilvēki, bet ari nehumanoīdi. Taču Narats pret visiem izturas vienlīdz labi. Viņš ir dīvains cilvēks, manuprāt, mazliet nelīdzsvarots. — Korhans pagriezās, viņa saboztās spalvas liecināja par samulsumu. — Labāk Liāna būtu klausījusi jūs. Dievs ar tām manierēm! Bet viņa ir pārāk drosmīga, lai baidītos no tā, no kā bīstas parasti cilvēki. Liāna pārāk līdzinās savam tēvam un neatkāpsies draudu priekšā. Brālēns viņu saniknoja, un tagad viņa gatavojas pielikt punktu tā izdarībām. — Viņš skumīgi pašūpoja galvu. — Bet baidos, ka viņa jau nokavējusi.

— Vienalga tagad neko nevar mainīt, — teica Gordons.

Jā, Liāna nebija ļāvusi Džonam gūt virsroku. Sarkanīgā zvaigzne tuvojās. Sākumā tas bija spīguļojošs punktiņš, pēc tam — žilbinošs disks. Kaut ari Liānas attieksme pret Gordonu joprojām bija nosvērta un draudzīga, viņa izvairijas palikt divatā, un viņš vairākas reizes sajuta Liānas dīvaino skatienu — likās, viņa savā prātā kaut ko apsver. Gordons tagad zināja, kāds bezdibenis viņus šķir, bet nemēģināja to pārvarēt. Nav īstais bridis.

Tuvodamies vienai no piecām Maralas sistēmas planētām, kreiseris sāka bremzēt un gatavojās nosēsties.

Teina. Narata pasaule.

Putekļus vairs neredzēja, spiedīgais karstums bija mazinājies.

Liāna, Harns Harva un Korhans stāvēja pusaplī pie ekrāniem, kas rādīja nosēšanās vietas tuvāko apkārtni. Gordons veltīgi mēģināja pārvarēt uztraukumu.

— Vai viņi saņēmuši mūsu vēstījumu? —jautāja Liāna.

— Jā, jūsu augstība. Viņi nosūtīja apstiprinājumu.

— Es nešaubos par jūsu vārdiem, kapteini, tomēr tas izskatās dīvaini…

Arī Džons Gordons domāja, ka tas ir dīvaini. Nelielais nosēšanās laukums bija slikti iekārtots un to acīmredzot izmantoja reti. Visapkārt tam, kā ari nedaudzajām pamestajām mājām un angāriem pletās šķietami nedzīva ainava. Aiz izdegušās zonas sākās rets mežs, kurā auga neparastas formas koki nobriedušu kviešu krāsā. Ēnā tie izskatījās oranži. Graciozo koku tievās galotnītes locīja viegla vēja vēsma. Nekādas kustības vairāk nemanīja.

Liāna turpināja vienaldzīgā tonī, kaut gan viņas seja bija saspringta.

— Ko lai dara, ja jau brālēns nav parūpējies par sagaidīšanu, es pati došos pie viņa. Sagatavojiet ekipāžu un apsardzi, kapteini! Nekavējoties.

Harns Harva deva nepieciešamās pavēles. Tikmēr Liāna panācās tuvāk Gordonam.

— Vizīte būs oficiāla. Tādēļ jūsu klātbūtne nav obligāta.

— Jūsu augstība, — Gordons īpaši uzsvēra titulu, — man negribētos palaist garām šo ievērojamo notikumu.

Viegli nosarkusi, viņa pamāja un devās uz izeju. Gordons sekoja, Korhans šķībi uz viņu paskatījās, taču neteica neviena vārda.

Viņiem apkārt sastājās sardze. Atvērās ārējā lūka. Karognesējs attina Baltās Saules karogu un pulciņa priekšgalā soļoja pretim ekipā­žai, kas viņus gaidīja. Gaiss bija savādu smaržu pilns. Nostiprinājis karogu mašīnas priekšgalā, virsnieks sastinga miera stājā un nepa­kustējās visu laiku, kamēr Liāna sēdās ekipāžā — garenā, ovālas formas mašīnā, kas bija labi, kaut arī neuzkrītoši bruņota ar nomaskētiem ieročiem. Ari apsardze bija apbruņota līdz zobiem. Tomēr Gordons nejutās drošs. Kaut kas augstajās, līganajās koku galotnēs, gaišajās, it kā mierīgajās norās un noslēpumainajās, zeltaini 144 brūnajās ēnās vēstīja par briesmām… Tas bija jūtams pat sakarsušajā gaisā, kas atgādināja plēsoņas elpu, vēja savvaļas smaržās… Nē, Gordons neuzticējās šai pasaulei. Pat debesjums ar savu metālisko spīdumu atgādināja neredzamu lamatu vāku.

Ceļš, pa kuru brauca ekipāža, bija bez seguma, bet gaisa spilvens mīkstināja bedres un grambas. Garām slīdēja drūma ainava. Iesākumā tā bija līdzena, bet driz parādījās pauguri. Ar retiem kokiem apaugušās virsotnes nomainīja kailas klintis. Ēnas sabiezēja, laikam tuvojas vakars.

Pēkšņi kāds — varbūt vadītājs vai karognesējs, vai kāds no apsardzes — brīdinoši iesaucās. Gordons nepaguva atjēgties, kad visi ieroči jau bija kaujas gatavībā. Korhans norādīja uz līkumainu taciņu, kas veda mežā.

— Skatieties, tur, starp kokiem…

Patiešām, ēnainajā mežmalā kaut kas rēgojās… Kaut kāda kustīga masa, kaut kādas formas, kam Gordons nespēja atrast salīdzinājumu. Mašīnā visi klusēja. Pēkšņi atskanēja smalka, kristāliska skaņa, vienlaikus maiga un caururbjoša, tā trāpīja nervus kā elektriskais lādiņš.

Tajā pašā acumirklī no pakalna šurp vēlās orda.