Zvaigžņu karaļi

19. Galaktikas noslēpums

Dzīvot nepārtrauktos melos! Mūžīgi spēlēt svešu lomu, zināt par savu nodevību. Kā lai skatās iemīļotās acīs… Nē! Ir ideāli, kurus cilvēks nedrīkst nodot. Gods un pašcieņa nav tukši vārdi. Varbūt Šoram Kānam, bet viņš taču nav Šors Kāns.

— Manuprāt, jūs apmulsāt, — teica diktators. — Veltīgi. Galu galā mēs varam iztikt bez Iznīcinātāja. Korbulo pratīs izdarit tā, lai tas netiktu lietots. Ebasu Amu viņš neitralizēja. Kas par cilvēku ir Džals Ams?

— Tās ir jūsu problēmas, — stingri noteica Gordons. — Es domāju par savām. Jūs gribat padarīt mani par imperatoru, taču jūsu Līga mani nepieņems bez Iznīcinātāja.

Šors Kāns sadrūma.

— Nesaprotu.

— Mākoņnieki uzskata mani par Artu Amu, — paskaidroja Gordons.

— Viņi jautās: ja viņš ir kopā ar mums, kādēļ neatklāj noslēpumu?

— Nolādēts! — nolamājās diktators. — Šis velna Iznīcinātājs traucē mums uz katra soļa.

— Starp citu, kas tas ir par ieroci? — pajautāja Gordons. — Es esmu spiests tēlot zinošu cilvēku, bet man nav par to ne mazākās jēgas.

— Nevienam nav jēgas, — vilcinādamies atbildēja Šors Kāns. — Ir leģenda. Pirms diviem tūkstošiem gadu Galaktikai uzbruka atnācēji no Magelāna mākoņiem. Viņi sagrāba vairākas planētu sistēmas. Tad dižais imperators Brenns Bīrs, kurš bija ari ievērojams zinātnieks, izmantoja pret viņiem kaut kādu dīvainu ieroci. Tas esot iznīcinājis ne vien magelāniešus, bet ari viņu okupētās sistēmas. Tas vēl nekas — visai Galaktikai draudēja briesmas. Ieroci, kurn lietoja Brenns Bīrs, sauc par Iznīcinātāju, bet diemžēl nevienam īsti nav zināms, kāds tas ir. Pašlaik vienīgais cilvēks, kurš to zina, ir Džals Ams, bet mēs viņam nevaram piekļūt.

— Ir vēl viens cilvēks, — teica Gordons. — īstais Arts Ams.

— Viņš taču ir tālā pagātnē, jūsējā ķermenī… — diktators saminstinājās. — Liekas, jums kaut kas prātā. Runājiet!

Gordons iekšēji koncentrējās, cenzdamies, lai viņa vārdi skanētu pārliecinoši. No tā, kā tos uztvers Šors Kāns, bija atkarīgs viņa neskaidrais, gandrīz nereālais bēgšanas plāns.

— Arts pateiks visu, ko mums vajag — pārliecinoši teica Džons.

— Laboratorijā uz Zemes ir iekārtas, ar to palīdzību es varu nodibināt kontaktu ar viņu. Pieņemsim, es varētu teikt: Šora Kāna cilvēki saņēmuši mani gūstā. Par manu brīvību un jūsu atgriešanos ir jāmaksā. Viņi prasa ziņas par Iznīcinātāju.

Kā jūs domājat, ko viņš darīs? Šeit ir vina pasaule, Trūnā viņu gaida mīļotā sieviete… Viņš ziedos visu, lai varētu atgriezties.

Iestājās klusums, Šors Kāns domīgi skatījās uz viņu un iesaucās:

— Zvēru pie Debesīm, tas iedarbosies! Un tālāk?

— Es gluži vienkārši pārtraukšu sarunu. Lai dzīvo vesels manā laikā un manā ķermenī. Laba dāvana, jums tā nešķiet?

— Es vēlreiz saku, Džon, jūs esat īsts cilvēks! — Šors Kāns smējās un atkal sāka staigāt pa istabu. — Tikai kā nogādāt jūs uz Zemes? Tajā apgabalā ir pilns ar Impērijas patruļām. Korbulo nevarēs attīrīt veselu rajonu, tas var izsaukt aizdomas… Labi, nāksies sūtīt spoku. — Uztvēris Gordona neizpratnes pilno skatienu, diktators paskaidroja. — Tas ir vieglais kreiseris ar jaudīgām atomiekārtām. Ekranējošs lauks atstaro visus elektromagnētiskos starus un padara to neredzamu. Enerģijas patēriņš, tiesa gan, ir milzīgs, mēs varam rēķināties tikai ar kādām divdesmit vai trīsdesmit stundām drošībā. Bet vairāk ari nevajadzēs. Nolemts. Kuģi komandēs Derks Undiss. Domāju, nav nepieciešams, lai viņš zinātu patiesību par jums. Viņa uzdevums būs nogādāt jūs uz Zemes un atpakaļ. Piecas dienas turp, piecas atpakaļ, viena diennakts uz Zemes…

Gordons atcerējās virsnieka nicinošo sejas izteiksmi un triumfa dzirkstis viņa acīs. Acīm redzot, Derks Undiss viņu neieredz. Tik daudz laika būs jāpavada šī fanātiķa sabiedrībā…

— Tātad lidojuma laikā mani apsargās? Jūs man neuzticaties?

— Kāpēc lai es to darītu? —jautri iebilda Šors Kāns. — Es nevienam neticu. Cita lieta ka mūsu intereses droši vien sakrīt… Bet man vajag garantijas. Derks Undiss un vēl daži uzticami cilvēki būs jums līdzās.

Gordons piespieda sevi bezkaislīgi pamāt.

— Paldies par atklātību, bet arī es lāgā neticu jūsu vārdiem, tādēļ bez Liānas nelidošu. Es viņu mīlu un netaisos atstāt šeit jums par prieku.

— Fomalgautas princese? Jūsu līgava? — Šora Kāna acīs pavīdēja ironisks smaids. — Tā laikam ir jūsu vājā vieta Džon! Nomierinieties, manās acīs visas sievietes ir vienādas. Riskēt ar visu smukas sejiņas dēļ… Nē. Bet, ja jūs esat greizsirdīgs, lai dodas pastaigas braucienā Tikai kā jūs viņai to paskaidrosit?

— Teikšu, ka jūs dāvāsit mums brīvību apmaiņā pret vērtīgiem zinātnes faktiem, un pēc tiem mums jādodas uz Zemi.

— Lieliski, — pamāja Šors Kāns. — Likšu tūlit pat sagatavot kuģi. Lai jums veicas, Džon Gordon, un laimīgu atgriešanos. — Viņa acis mirdzēja. — Tad es pasludināšu, ka Iznīcinātāja noslēpums ir mūsu rokās, ka Arts Ams ir mūsu sabiedrotais, došu ziņu Korbulo un celšu visu Līgu uzbrukumā.

Gordons piecēlās.

— Man nepieciešams nedaudz atpūsties. Tāda sajūta it kā būtu izkļuvis no gaļasmašīnas.

Šors Kāns iesmējās.

— Tas vēl nav nekas, salīdzinot ar to, ko pēc pāris stundām būtu izdarijis domu nolasītājs. Ak, kāds likteņa pavērsiens! Būt nevis nožēlojamam kretīnam, bet gan Galaktikas valdniekam. — Diktatora seja uz bridi kļuva stinga un cieta kā tērauds. — Tikai neaizmirstiet — pavēles došu es.

Gordons vīrišķīgi izturēja viņa nogaidošo skatienu.

— Ja es to aizmirsīšu, tad neko neiegūšu. Ja jūs gāzīs, ari mans liktenis būs izlemts. Tātad varat uz mani paļauties.

— Liekas, mēs katrā ziņā sapratīsimies, — nosmīnēja diktators un nospieda pogu. Uz sliekšņa parādījās Derks Undiss. — Pavadiet princi un nekavējoties atgriezieties. Saņemsit pavēles.

Liāna sagaidīja Gordonu tā, it kā nebūtu cerējusi viņu ieraudzīt. Viņa saņēma Džona rokas, acis mirdzēja.

— Art, kā jūs jūtaties? Es tā baidījos…

Viņa mīlēja Džonu. To varēja redzēt. Ari viņa jūtas laikam atspoguļojās sejā, jo Liāna nosarka un nedaudz atkāpās.

— Nekas, — teica Gordons, apsēzdamies neērtajā krēslā. — Tiesa es nobaudīju Mākoņa zinātnes sasniegumus, tas nebija sevišķi patīkami.

— Viņi jūs spīdzināja! Piespieda izstāstīt Iznīcinātāja noslēpumu!

Viņš pašūpoja galvu.

— Nē. Es pārliecināju Šoru Kānu, ka jānokļūst laboratorijā uz Zemes, lai iegūtu informāciju. Lidojam jau rit.

— Jūs gribat viņu pārspēt viltībā? Vai jums ir kāds plāns?

— Ak vai! Ja būtu… — nopūtās Gordons. — Mēs aizlidosim no

Mākoņa tas ari viss. Pārējo nevar paredzēt. Man jāizdomā, kā lai aizbēg

no kuģa un jāpaziņo brālim par Korbulo nodevību. Vienīgais, ko es 60 varu iedomāties, — jāsabojā kreiseris tā, lai to varētu sagūstīt patruļa. Bet kopā ar mums lido šis Derks Undiss, viņu piekrāpt nebūs viegli.

Liānas acīs mirdzēja ticība un drosme.

— Jūs kaut ko izdomāsit, Art. Es zinu, jūs izdomāsit!

Nākamajā dienā no Talarnas kosmiskās ostas startēja kreiseris-spoks.