Zvaigžņu karaļi

9. Zvaigžņu princese

Rītausmā pamodies, Gordons ieraudzīja.pie savas gultas sulaini. Viņa zilganbālā ādas krāsa liecināja ka tas ir Vegas iedzimtais.

— Princese Liāna ielūdz jūs uz kopīgām brokastīm, princi.

Mazgāšanās notika mazā istabiņā ar stikla sienām. Uz labu laimi

spiezdams pogas, viņš atklāja ka var pēc vēlēšanās dabūt ūdeni vai nu ar šampūnu, vai ar smaržvielām, pat ar minerālsāļiem, pie tam jebkurā temperatūrā. Ūdens mutuļodams cēlās līdz pašam zodam.

Sulainis pasniedza uzvalku un apmetni no balta zīda. Gordons apģērbās un devās uz Liānas apartamentiem.

Izgājis caur daudzām istabām, kuru sienām bija pērļaini maiga nokrāsa, viņš iznāca plašā, ziedos slīgstošā terasē ar skatu uz Trūnu. Šeit viņu sagaidīja Liāna, kas gaišzilā vienkāršā rīta tērpā līdzinājās zēnam.

— Es liku atnest brokastis uz šejieni. Jūs esat atnācis tieši laikā. Mēs noklausīsimies rītausmas mūziku.

Kad Liāna piedāvāja ēdienus un dzērienus, Gordons ar izbrīnu ievēroja viņas skatienā vieglu samulsumu. Šobrīd viņa nemaz nelīdzinājās vakardienas lepnajai princesei. Bet kas ir rītausmas mūzika? Ari tas Gordonam acīmredzot būs jāiepazīst.

— Sākas, — teica Liāna. — Dzirdat?

Augstu virs pilsētas, rīta saules pirmo staru skartas, slējās Kristāla kalnu virsotnes. No šīm lepnajām, nepieejamajām smailēm šurp plūda klusinātas, neiedomājami dzidras skaņas. Mūzikas stihija rādīja savu spēku. Uz sīku, džinkstošu skaņu virpuļu fona kā paradīzes zvaniņi, kā eņģeļu balsis sasaucās nošu polifonija.

Gordons saprata: Kanopusa staros tur sasila kristāla grēdas un izplezdamās radīja šīs skaņas. Baltais spīdeklis cēlās arvien augstāk, un viņš gluži apburts klausījās, kā mūzika sakāpinās līdz skanīgam forte un pamirst ilgā, trauslā akordā…

Beidzot viņš uzelpoja.

— Neko tik brīnišķīgu vēl nebiju dzirdējis.

— Kā, jūs to esat dzirdējis daudz reižu! — brīnījās Liāna. Viņi bija piegājuši pie terases margām. — Starp citu, kādēļ jūs vakar likāt Mēmai aiziet?

Gordons satrūkās.

— Kā jūs zināt?

— Šajā pilī nav noslēpumu, — klusi iesmējās Liāna. — Nav šaubu: pašlaik visi jau zina, ka mēs brokastojam kopā. Jūs sastrīdējāties? — Viegli nosarkusi, viņa piebilda. — Protams, tas uz mani neattiecas…

— Liāna, nerunājiet tā! — Gordons dedzīgi iebilda.

— Es jūs ne visai labi saprotu, Art, — Liāna domīgi apklusa un pēc brīža turpināja. — Man nepatīk palikt pusvārdā, Art, es vienmēr jautāju tieši. Sakiet, vakar, kad jūs mani skūpstījāt, jūs bijāt patiess?

Gordons iekšēji nodrebēja.

— Jā, Liāna.

— Lai cik dīvaini tas būtu, man arī tā šķiet. Un tomēr es nespēju noticēt.

Ar karalisku žestu viņa uzlika rokas uz Džona pleciem. Ja apkārt viss grūtu kopā, arī tad viņš neko neievērotu. Gordons atkal sajuta viņas lokano stāvu un maigo lūpu pieskārienu.

— Art, jūs esat tāds savāds, — nočukstēja Liāna, neviļus atkārtodama Mēmas vārdus. — Esmu gatava noticēt, ka jūs mani mīlat…

— Mīlu, Liāna! — Gordons izsaucās. — Kopš pirmoreiz ieraudzīju.

Liānas acis iemirdzējās.

— Jūs ar Memu vairs nesatiksities?

Gordons momentā attapās. Ak Dievs, ko viņš dara? īstais Arts Ams taču mīl Memu no visas sirds…