Zvaigžņu karaļi

3

Mīlīgi sildīja dzeltenā saule, lapotnē klaiņāja vējiņš. Parasta jūnija diena. Kā lai notic, ka Zeme ir neiedomājami tālu no šejienes? Tādēļ milzīgie putni Gordonam likās tikpat nereāli kā tad, ja viņš tos būtu sastapis kaut kur Aijovā vai Ohaio.

— Tie ir kaili, — teica Šors Kāns. — Kad Narats Teins ieradās vizītē Hārā pie Tīna Krivera, viņa svītā bija vesels bars nehumanoīdu. To skaitā viens pārītis šo purniņu.

Pietupušies augstajā zālē, visi trīs uzmanīgi sekoja šausmīgajiem radījumiem, kuri mērķtiecīgi, apkārt neskatīdamies, virzījās uz priekšu, uz ziemeļiem.

Šors Kāns pielika plaukstu pie acīm.

— Skatieties!

Vēl viena, tālumā tik tikko saskatāma aborigēnu grupa devās tai pašā virzienā.

— Tātad tur patiešām atrodas pilsēta, — secināja Šors Kāns. — Jābūt arī kosmodromam. — Viņš bridi pārdomāja. — Bez šaubām, Narats Teins pašlaik vāc kopā savus piekritējus. Izskatās, ka uz planētas kuru katru bridi ieradīsies dumpīgo grāfu kuģi. Un šie kaili viņus sagaidīs.

Gordons juta ļaunas priekšnojautas.

— Kādēļ gan viņam tie jāaicina kopā?

— Uzbrukums tiek gatavots jau sen, — mierīgi paskaidroja Šors Kāns. — Ārējā Kosmosa grāfu un Narata Teina karapūļu uzbrukums Fomalgautai.

Gordons pielēca kājās, ieķērās Šorām Kānam rīklē un krietni sapurināja.

— Uzbrukums Fomalgautai?! Jūs to zinājāt un visu laiku slēpāt?

Šora Kāna sejas izteiksme palika bezkaislīga. Balss tāpat, kaut

ari viņam bija grūti runāt.

— Esiet taču prātīgs, Džon Gordon. Vai mums pēc bēgšanas no Hāras bija kaut viena minūte mierīgai sarunai?

Viņš skatījās tieši sejā, acu nenolaidis, un Gordons viņu negribīgi palaida vaļā. Viņu nomocīja izmisums un vainas apziņa. Nedrīkstēja atstāt Fomalgautu un princesi Liānu.

Jau kopš Narata Teina izliktajām lamatām Gordons apzinājās, cik lielas ir briesmas. Un tomēr atstāja Liānu. Viņš atcerējās pēdējās tikšanās reizes, ko saindēja nesaprašanās rūgtums, atcerējās Liānas pārmetumus. Nebūt ne Liānas dēļ, kā viņa bija cerējusi, viņš devies pāri telpas un laika bezdibeņiem, bet vienīgi, alkdams bīstamu piedzīvojumu. It kā divdesmitajā gadsimtā uz Zemes to pietrūktu. Šie pārmetumi viņu sadusmoja, un viņš atstāja meiteni. Pie tam apzinādamies, ka viņai taisnība.

— Un kad viņi uzbruks? — Džona balss nodrebēja. Ar acs kaktiņu viņš redzēja, kā Hells Berels kaut ko saka, rokas plātīdams, bet visa viņa uzmanība bija pievērsta Šora Kāna atbildei.

Tas paraustīja plecus.

— Tikko savāksies kopā sadrumstalotie spēki. Kas attiecas uz konkrētu datumu… Tīns Krivers man neatklāja plānu visos sīkumos. Man zināms tas, ka smago transportu, kas vedīs visas šīs nehumanoīdās būtnes, pavadīs grāfu jēgeri.

Gordons, dūres sažņaudzis, mēģināja nomierināties.

— Kāda loma šajā uzbrukumā piešķirta x-h4miem? Jūs teicāt, ka visā Pierobežas zonā to ir pavisam nedaudz.

Šors Kāns pašūpoja galvu.

— Neko nezinu. Tinam Kriveram nepatika klāstīt par savām attiecībām ar x-harniem. Viņš mari teica tikai to, ko uzskatīja par vajadzīgu. Nešaubos, ka divas trešdaļas bija tīri meli. — Nedaudz paklusējis, viņš turpināja ļoti nopietnā tonī. — Es personīgi atbalstu hipotēzi, ka x-harni gatavojas izmantot Tīnu Krivera un viņa sabiedrotos, lai raustu ogles ar viņu rokām.

Šors Kāns paskatījas uz biedriem ar nožēlas pilnu smaidu.

— Starp citu, tieši tādēļ es bēgu no Hāras kopā ar jums. Šiem briesmoņiem nav nekā vieglāka, kā izpētīt mūsu domas un nolūkus. Tas notiek pilnīgi nemanot, pret to nav nekādas aizsardzības. Jebkurā brīdī viņi varēja uzzināt, ka man ir pašam savi plāni, kas visai maz līdzinās Tīna Krivera plāniem.

— Bet vai jūs nekad neesat mēģinājis spēlēt godīgi? — jautāja Hells Berels.

— Jā, diezgan bieži. Vispār, nekad bez vajadzības es neesmu krāpis.

Hells nospļāvās ar dziļu pretīgumu. Starp citu, Gordons šajā sarunā neieklausījās. Dūres sažņaudzis, neko neredzošām acīm viņš staigāja turp šurp.

— Mums jāatgriežas Fomalgautā, —r- viņš beidzot sacīja. — Pēc iespējas ātrāk.

— Interesanti, kādā veidā? — Šors Kāns painteresējās. — Es nojaušu, kas jums prātā. Nolaupīt kādu no kuģiem, kuri drīz ieradīsies, un nozust. Paklausieties, mans draugs, esiet taču prātīgs!

— Šors Kāns ir vislielākais neģēlis no visiem, ko es pazīstu, — Hells Berels noteica. — Bet patlaban viņam taisnība. Katra nosēdušos kuģi aplenks šo spārnaino ķēmu pūlis.

— Jā, — Gordons apstiprināja. — Bet tas neko negroza. Kuģis mums ir nepieciešams. Tātad mums tas jāiegūst.

Pēc ilgas pauzes Šors Kāns ieteicās.

— Ir viena vienīga iespēja…

Viņš apklusa. Gordons un Hells Berels aizturēja elpu, cenzdamies neaizbaidīt pēkšņi parādījušos rēgaino cerību. Šors Kāns, ieslīdzis pārdomās, kodīja lūpas. Abi pacietīgi gaidīja. Beidzot izlēmis, viņš pagriezās pret Gordonu.

— Pieņemsim, ka mums izdosies. Mēs dabūsim kuģi un atgriezīsimies Fomalgautā. Es nedaudz pazīstu princesi Liānu. Viņa pavēlēs mani uzraut pie kāķa tūlīt pēc nosēšanās.

— Es darīšu visu, lai tas nenotiktu, — Gordons teica. Tas skanēja ne sevišķi pārliecinoši, un Šors Kāns to juta.

— Ko gan jūs varat garantēt? Vispār nav nekādas garantijas. Ja to neizdarīs viņa to izdarīs kāds cits.

Gordons saprata ka Šajā situācijā melot nedrīkst.

— Es nevaru neko garantēt. Tomēr uzskatu, ka man ir pietiekami liela ietekme, lai jūs izglābtu. Esmu gandrīz pārliecināts. Protams, jāsaka jūs ar savu rīcību esat pelnījis visļaunāko sodu.

— Jūsu "gandrīz" mani pārāk nesajūsmina, — Šors Kāns atzīmēja. — Tomēr… — viņš cieši skatījās uz Gordonu, un tas saprata ka bijušais diktators domās vēlreiz izsver visus "par" un "pret". —Jā, citas izejas nav. Dodiet goda vārdu, ka jūs darīsit visu, kas jūsu spēkos.

— Labi. Ja jūs palīdzēsit tikt līdz Fomalgautai, es netaupīšu pūles.

Šors Kāns vēl kādu minūti domāja.

— Norunāts. Es, protams, šaubītos, ja iepriekš man nebūtu bijusi iespēja pārliecināties, ka jums piemīt muļķīgs paradums turēt doto vārdu. Es jums ticu.

Hells Berels gribēja kaut ko teikt, bet no sašutuma viņam uznāca klepus, un Gordons pasteidzās pirmais.

— Kas mums jādara?

Šora Kāna acīs pavīdēja šķelmīga dzirksts.

— Ir tikai viens veids, kā izkļūt no šejienes — vienā no dumpīgo grāfu kuģiem, kuri atbrauks pēc kallu vienībām.

— Jūs taču nupat apgalvojāt, ka kuģi nav iespējams sagrābt…

— Jā, — Šors Kāns nosmējās. — Bet man uz tamlīdzīgām lietām ir īpašs talants. Es izdomāju vienu gājienu… Klausieties uzmanīgi. Es palīdzēju jums bēgt no Hāras, un mēs kopīgi nositām šo x-hamu. Bet neviens nezina kā viss notika patiesībā. Zināms tikai, ka x-harns pagalam un divi gūstekni — jūs un Berels — nozuduši. Un ari manis vairs nav.

— Kas jums padomā? — Hells Berels aizdomīgi apvaicājās.

— Tūlīt sapratīsit. Pieņemsim, ka es tūlīt eju pie kailiem, sagaidu grāfus un paziņoju, ka jūs nogalinājāt x-harnu. Un mani pievācāt par ķīlnieku.

— Tā nu viņi jums ticēs! — Gordons šaubījās. — Viņi tūlīt pajautās, kur mēs esam palikuši un kā jums izdevies atbrīvoties…

— Pareizi! Tieši te slēpjas mans galvenais trumpis, — Šors Kāns turpināja. — Lieta tā, ka jūs būsit turpat. Ar sasietām rokām. Jums es piedraudēšu ar paralizatoru, bet viņiem pastāstīšu aizraujošu pasaciņu par to, kā man izdevās sabojāt vadības pulti un kā mēs cietām avāriju. Starp citu, sevišķu izdomu man nevajadzēs. Vēl pastāstīšu, kā pēdējā brīdī man izdevās tikt pie paralizatora un saņemt jūs gūstā. Viņi nevarēs apšaubīt manus vārdus, ja acu priekšā stāvēsit jūs! Kā jums patīk tāds plāns? Jums nešķiet, ka tas ir ģeniāls?

Hells Berels skaļi nolamājās un metās Šorām Kānam virsū acīm redzamā slepkavnieciskā nolūkā.

— Izbeidz, Hell! — Gordons iekliedzās.

Hells pagrieza pret viņu trakumā izķēmotu seju.

— Izbeigt?! Jūs varbūt nedzirdējāt, ko teica šis draņķagabals? Šors Kāns nav mainījies. Tas joprojām ir nelietis, kurš ar savām intrigām gandrīz iedzina postā visu Impēriju!

Šors Kāns nebija no vārgajiem, bet Hells Berels purināja viņu ar tādu niknumu, ka tas pat nemēģināja pretoties.

— Lielisks plāns! Viņš aizvedīs mūs pie grāfiem kā sasietus aunus un izglābs savu ādu, pārdodams mūsējo!

— Pagaidi! — Gordons mēģināja atraut kapteini no Šora Kāna. — Liec viņu mierā! Nomierinies, ļauj taču parunāt…

Beidzot viņam izdevās atlauzt antarieša pirkstus. Viņš ļoti nelabprāt atlaida upuri, nikni izmezdams:

— Sagribējāt dubultspēli? Jūs to joprojām dievināt, vai ne?

— Kāpēc ne? — viņš jautri pasmaidīja. — Manuprāt, tas nav slikts variants. Tieši tā es gribēju darīt.

Gordons veltīgi mēģināja viņa acīs nolasīt īstos nodomus.

— Un tagad mainījāt savu lēmumu?

— Jā, Džon Gordon. — Bijušais diktators runāja lēni un pacietīgi kā ar mazu bērnu. — Vienreiz es to jau teicu, bet varu pateikt vēlreiz. Jā, es varēju palikt pie grāfiem un visu laiku vazāt viņus aiz deguna. Bet nav manos spēkos piekrāpt kaut vienu x-harnu. Viena vienīga pārtverta doma — un es būšu auksts. Lūk, tādēļ man pašlaik izdevīgāk būt Fomalgautas pusē. Tas taču ir elementāri, Gordon.

— Ar jums, mans draugs, nekas nav elementāri, — Gordons indīgi piezīmēja. — Reizēm ir ļoti grūti jums ticēt.

— Tātad jāatrod citi motīvi. — Šors Kāns plati pasmaidīja. — Piemēram, draudzība. Jūs man esat simpātisks kopš pirmā brīža, Džon Gordon. Tas taču kaut ko nozīmē.

— Velns parāvis! — Hells Berels nolamājās. — Visā Galaktikā nav otra tāda avantūrista. Cilvēks, kurš ievārījis tādu putru, tagad lūdz noticēt, jo jūs viņam esot simpātisks! Ļaujiet, es viņu nožmiegšu!

— To es pats izdarīšu ar lielāko prieku. Tikai brīdi pagaidi. — Gordons joprojām stipri šaubījās par Šora Kāna patiesumu. — Mums jārēķinās ar to, ka tuvākajā laikā šeit nenosēdīsies neviens cits lidaparāts, izņemot dumpīgo grāfu zvaigžņu kuģus. Šors Kāns piedāvā vienīgo iespēju, kā sagrābt vienu no tiem. Hell, mums jāizšķiras. Atdod viņam paralizatoru. — Redzēdams, ka Hells Berels joprojām šaubās, Gordons piebilda. — Ja tev ir cits priekšlikums, tad saki!

Kādu bridi antarietis stāvēja un lūrēja caur pieri, pēc tam, vēlreiz izgrūzdams lāstu, pastiepa ieroci Šorām Kānam.

Tas, ne brīdi nevilcinādamies, pagrieza paralizatoru pret saviem draugiem.

— Tagad jūs patiešām esat mani gūstekņi. Hellam bija pilnīga taisnība. Skaidrs, ka es jūs izdošu grāfiem.

Hells Berels trakoja. Sažņaudzis dūres izšķirošajam sitienam, rēkdams un izkliegdams lamas, viņš metās uz Šoru Kānu.

Tas pēdējā brīdī parāvās sānis, un Hells Berels, inerces nests, aizšāvās garām. Šors Kāns saķēra vēderu un nogāzās gar zemi vētrainā smieklu lēkmē.

— Atvainojiet, — beidzot viņš caur smiekliem noteica. — Nekādi nevarēju noturēties… Hells bija tik pārliecināts…— Uzmetot skatu antarietim, viņam uznāca jauna smieklu lēkme. — Nevarēju taču viņu piekrāpt… Es patiešām lūdzu piedošanu… Nepievērsiet uzmanību.

Šors Kāns cēlās kājās, asaras slaucīdams.

— Es palieku jūsu sabiedrotais.

Ar šiem vārdiem viņš draudzīgi paplikšķināja Hella muguru. Tā seja bija zili violeta no niknuma un sašutuma. Tagad savukārt pasmaidīja Gordons.

— Pošamies ceļā, — Šors Kāns nomierinājies teica. — Tikai jāpagūst sasiet jums rokas, pirms satiekam Šos cilvēkputnus vai ko citu.

Izgājuši līdzenumā, viņi devās uz to pašu pusi, kur pazuda kareivīgo kallu vienības. Saule ātri paslēpās aiz horizonta. Zeltaini sārto rieta gaismu nomainīja krēsla. Bija jau krietni tumšs, kad tālumā trīs reizes pēc kārtas atskanēja pērkona dārdoņa, to pavadīja kāvu blāzma. Skaidrajās vakara debesīs nozibēja trīs kuģu silueti. Tie laidās lejup.

Vēl pēc trīs stundām, kad krēsla jau bija gluži sabiezējusi, ceļinieku acīm pavērās aina, kura gluži labi varēja noderēt par ilustrāciju elles aprakstam.