Zvaigžņu karaļi

4

Sarkana lāpu gaisma piepildīja šaurās ieliņas. Pilsēta faktiski bija būdeļu un baraku sablīvējums duļķainas upītes krastā, tās bija nekārtīgi būvētas no visa, kas pagadās. Kaili nebija tik civilizēti, lai projektētu kaut kādas sabiedriskas būves. Viņiem pilnīgi pietika ar tirgus laukumu, kur vajadzības gadījumā pulcēties. Bet šonakt šaurajās ieliņās izsteidzās tūkstošiem cilvēkputnu. Bija tāda burzma, ka, likās, mājeļu nedrošās sienas neizturēs dzīvās masas spiedienu un sabruks.

Aborigēnu mazās putnu ačeles un plēvainie spārni mirguļoja neskaitāmu lāpu šaudīgajā gaismā. Klaigājošas, aizsmakušas balsis saplūda neticamā kakofonijā. Gaiss bija smags no kallu specifiskās, smacējošās smirdoņas. Gordonam likās, ka viņš ieradies uz elles dēmonu salidojumu. Pūlis lēni, bet neatlaidīgi pārvietojās uz trīs 212 milzīgu kuģu pusi, kas bija nosēdušies piepilsētā. Divi bija transporta kuģi, to kontūras vāji vīdēja lāpu gaismā. Trešais, mazākais, bija ātrgaitas kreiseris. Starp kuģiem un pilsētu patrulēja apbruņotu kallu grupas.

— Tas ir militārais transports, kam jānogādā karavīri uz Fomalgautu, — Šors Kāns teica. — Bet kreiseris, bez šaubām, pieder kādam no grāfiem, kurš vada operāciju.

— Grūti iedomāties, ko šie salašņas var likt pretī zvaigžņu karalistu mūsdienīgajiem ieročiem, — Hells Berels ar nicinājumu piebilda.

— Skaitu, — Šors Kāns paskaidroja. — Jūs redzat tikai niecīgu daļu no karaspēka, kas tiek vervēts it visur uz Pierobežas mežonīgajām planētām. Narata Teina aicinājumam klausa visas nehumanoīdu tautas. Visas bez izņēmuma.

Par to nebija jāšaubās. Gordons labi atcerējās, kā gemi dievināja un vizināja uz savas muguras Liānas vājprātīgo brālēnu.

— Grāfu eskadrām, — piebilda Šors Kāns, —jāizraisa sadursme ar Fomalgautas floti, un transporta kuģi pa to laiku izsēdinās uz planētas desantu — Narata Teina aizbilstamo ordas. Tie dosies uzbrukumā galvaspilsētai.

Gordons iztēlē jau redzēja šo murgaino ainu. Viņš atkal jutās kā nodevējs Liānas priekšā.

— Bet Fomalgauta ir vienojusies ar Impēriju, — Hells Berels iebilda. — Tā vēl teiks savu vārdu.

— Uzbrukums būs pēkšņs. Kad Impērijas Flote ieradīsies kaujas laukā, Narats Teins jau sēdēs tronī. Dabūt viņu nost nebūs tik vienkārši.

Šoreiz Šors Kāns nepateica neko jaunu — vienkārši izteica skaļi to, par ko domāja ari citi.

— Vai mēs ilgi te diskutēsim? — nervozi painteresējās Gordons. — Sāksim tomēr kaut ko darīt?

Šors Kāns domīgi vēroja eksotisko izrādi.

— Ja es aizvedīšu jūs pie grāfa kā gūstekņus, manuprāt, viņš nešaubīsies, ka es joprojām esmu uzticīgs Tīnām Kriveram. Bet pastāv cita problēma… — viņš norādīja uz šurp turp klīstošajiem kailiem. — Es pazīstu šos radījumus, viņi saraustīs mūs gabalos, pirms mēs nokļūsim līdz kuģim.

— Šī nu ir tā reize, — burkšķēja Hells Berels, — kad es jums ticu. Viņi izskatās visai kareivīgi.

— Tās būtu ārkārtīgi bēdīgas beigas. Pagaidīsim, varbūt radīsies kāda iespēja. Lai kā ari būtu, pienācis bridis jūs sasiet. Pēc tam nebūs laika.

Gordons ļāvās bez iebildumiem. Viņš pats aizlika rokas aiz muguras, kaut ari perspektīva palikt neaizsargātam kallu pūļa priekšā viņam neradīja nekādu sajūsmu. Mierināja vienīgi doma ka kautiņā ar plikām rokām vienalga cauri netikt. Toties Hells Berels izrādīja visai enerģisku protestu un pakļāvās tikai tad, kad Gordons, kuram gribējās ātrāk sākt darboties, nervozi izmeta:

— Vai tu te tupēsi līdz mūža beigām?

— Domāju, tieši tas mūs sagaida. Un ļoti drīz, — antarietis neapmierināts norūca pašķielēdams uz kallu pūli. Tomēr aizlika rokas aiz muguras un ļāva Šorām Kānam tās sasiet.

Pēc tam viņi ilgi sēdēja zālē, skatīdamies uz lāpu liesmām. Debesīs iemirdzējās Pierobežas zvaigznes. No pilsētas puses bija dzirdami skaļi izkliedzieni un pūļa troksnis. Gordons juta vēl siltās, saules apmīļotās zāles aromātu un pārsteigumā pat nodrebēja tik ļoti pazīstama bija šī smarža. Viņš atcerējās — tas bija tik ļoti sen. Viņš ciemojās Ohaio pie drauga un viņi sēdēja naktī stepē. Zāle smaržoja tieši tāpat kā tagad…

Viņš juta milzīgu apjukumu. Kas viņš tāds ir? Ko viņš dara šeit, neaptverami tālu no sava laika un telpas? Zāles maigā, rūgtenā smarža izsauca mokošu vēlēšanos atkal ieraudzīt savu pierasto pasauli, kur dzīvnieki nesarunājas šaušalīgās balsīs un neapvienojas militārā karaspēkā, kur nav x-harnu un kur zvaigznes ir tālas un nesasniedzamas. Tajā nav žilbinošā spožuma bet nav ari miesu un dvēseli graujošu šausmu…

Gordons atcerējās Liānu un viņas atvadu skatienu. Tieši princeses dēļ viņš bija pārcēlies nākotnes pasaulē savā paša izskatā. Gordons pēkšņi saprata: lai viņu iekarotu, nekāds risks un nekādas briesmas nevar būt par lielām. Nevienu meiteni savā iepriekšējā, Zemes dzīvē viņš nevar salīdzināt .ar Liānu…

Džons atguvās. Pašlaik galvenais ir izdzīvot un laikus brīdināt Fomalgautu.

Šors Kāns pielēca kājās.

— Skatieties!

Gordons un Hells Berels neveikli uzslējās kājās. Nedaudz nomaļus no pūļa parādījās divi cilvēki. Jā, divas cilvēkveidīgas būtnes. Droši vien pagājušas malā, lai ieelpotu svaigu gaisu.

— Vienam no tiem ir Kaujas Vāles zīme. Tas ir Tīna Krivera vasalis vai sabiedrotais. Tādu gadījumu nevar palaist garām. Uz priekšu!

Viņš stipri grūstīja "gūstekņus", piespiezdams ātri, kaut ari klūpot, doties lejup pa zālainu nogāzi. Viņš skrēja cieši aiz muguras, turēdams rokā paralizatoru.

— Ātrāk, kamēr viņi nav atgriezušies kuģī!

Viņi paātrināja soļus, kaut ari bija grūti skriet, traucēja sasietās rokas un nelīdzenā augsne. Svešinieki lēnām devās atpakaļ uz kuģi un drīz būtu iejukuši pūlī. Šors Kāns iekliedzās, lai pievērstu viņu uzmanību. Tie pagriezās uz kliedziena pusi, bet ari kareivīgie kaili to izdzirda.

Kļuva pavisam kluss.

— Skrieniet! — Šors Kāns pavēlēja. Viņi skrēja ar pēdējiem spēkiem. Bet kaili attapušies metās viņiem pretī, smieklīgi lēkādami un airēdamies ar īsajiem, plēvainajiem spārniem. Gaisu atkal pildīja viņu griezīgie, čērkstošie brēcieni.

Šors Kāns laida darbā paralizatoru. Tuvākie briesmekļi apvēlās. Pārējie palēnināja gaitu, un daži pat nedaudz atkāpās.

Svešinieki bija jau gluži tuvu. Lāpu šaudīgajā gaismā varēja izšķirt viņu sejas pantus. Vecākajam bija kapteiņa uzšuves. Neliels, plecīgs, pelēki mirdzošā apģērbā. Jaunākais bija gara auguma. Šī cilvēka seja pauda ārkārtīgu izbrīnu.

Gordons un Hells Berels skrēja, cik ātri vien varēja. Šors Kāns neatpalika, un turklāt nezaudēja pašcieņu. Nenovērsdams skatienu no uzbrucēju dzīvā mūra, viņš uzkliedza abiem virsniekiem.

— Ei! Pievaldiet savus zvērus! Es esmu Una Krivera sabiedrotais, vedu divus gūstekņus.

Brīdi vilcinājies, vecākais virsnieks kaut ko norēja rupjajā kallu valodā, pēc tam abi nervozi apspriedās. Bēgļi noskrēja pēdējo gabalu un beidzot stāvēja tiem līdzās.

— Kas jūs tādi esat? — Šors Kāns noprasīja ar krietnu augstprātības devu.

— Es esmu grāfs Ots Dolls, — atbildēja kapteinis, ar izbrīnu lūkodamies uz viņu. — Jūs esat Šors Kāns! Tas, kurš nozuda no Hāras līdz ar diviem ieslodzītajiem.

— Šie paši ir, — augstprātīgi apstiprināja Šors Kāns. — Es to nedarīju aiz laba prāta, varat man ticēt. Par laimi, kad mūsu kuģis šeit netālu cieta avāriju, man izdevās apmainīties lomām.

— Kāpēc jūs viņus nenogalinājāt?

— Tīnām Krīveram viņi vajadzīgi dzīvi. Starp citu, kur viņš pašlaik ir?

— Uz Teinas, — Ots Dolls atturīgi atbildēja.

— Nu protams! Tā taču ir centrālā pulcēšanās vieta. Nekavējoties nogādājiet mūs pie viņa.

— Bet man ir pilnīgi cits uzdevums, — un grāfs, pieliekdams pirkstus, uzskaitīja, kas pavēlēts.

Gordons nepacietībā svīda. Grāfa iztēle acīmredzot nebija pietiekami attīstīta, lai reaģētu uz mainīgiem apstākļiem.

— Vēl vairāk, — grāfs izslēja apakšžokli, piešķirdams savai sejai enerģisku izteiksmi, — kas man pierādīs…

— Puisīt, — Šors Kāns viņu pārtrauca ar akmenscietu seju un viegliem draudiem balsī. — Šie gūstekņi ir visas kampaņas panākumu ķīla. Viņi vajadzīgi Tīnām Kriveram, vai skaidrs? Vai jums liekas, ka ir prātīgi likt viņam gaidīt?

Pēc visa spriežot, tas iedarbojās uz Otu Dollu.

— Tādā gadījumā… droši vien… protams… Jūs atļausit vispirms sazināties ar Tīnu Kri veru?

Pagaidām viss notiek pēc plāna, nodomāja Gordons. Un šajā brīdī kaili, attapušies pēc svešinieku negaidītās iejaukšanās, sakļāvās

kareivīgās rindās un sāka draudoši tuvoties.

Šors Kāns bija izdarījis visu, kas no viņa atkarīgs, tālākos notikumus viņš nevarēja ietekmēt. Toties Ots Dolls kontrolēja situāciju. Pagriezies pret cilvēkputniem, viņš atkal kaut ko nokliedza. Kā redzams, tiem bija iepotēti šādi tādi disciplīnas iedīgļi, jo visi paklausīgi paspēra dažus soļus atpakaļ.

— Mums jāpasteidzas, — teica Ots Dolls. — Šie kaili būtībā ir mežoņi. Viņi man neiedveš uzticību.

Gordons pēkšņi saprata, ka kapteinis visvairāk baidās par savu ādu. Spārnotie pulki, bruņojušies ar Šķēpiem un primitīviem šaujamajiem, spējīgi saplosīt jebkuru cilvēcisku būtni. Narats Teins katrā ziņā spētu noslāpēt viņu dedzību… Bet šie divi — diez vai.

Tā patiešām bija. Pietika ar jaunākā virsnieka izskatu, lai izprovocētu kailus uz agresīvu rīcību. Šī cilvēka sejā bija redzams neslēpts riebums, un no viņa jau pa gabalu vēdīja bailes.

Cilvēki devās uz kreiseri, bet viņiem pa pēdām sekoja lēkājošu un spiedzošu būtņu pūlis, pie tam attālums arvien samazinājās. Griezīgie brēcieni kļuva arvien draudīgāki, acīs dega nepārvarama vēlēšanās saplucināt smalkos gabaliņos bezspārnainos svešiniekus. Gordons saprata, ka disciplīnas vārgās saites neizturēs pat dažas sekundes. Viņu sagrāba bailes.

Jaunākais virsnieks panikā izrāva no kabatas pelēku, ovālu priekšmetu. Viņa balss drebēja.

— Varbūt lietot paralizējošo gāzi?

— Nē! — pavēlēja Ots Dolls. — Izbeidziet, jūs idiot! Jūs apdullināsit dažus, toties pārējos vairs neapturēsit. Uz priekšu, mēs esam klāt.

Klupdami viņi paspēra vēl dažus soļus. Ādaino spārnu vēdas, nagu un knābju skrapstoņa skanēja pavisam tuvu. Ots Dolls atkal kaut ko kliedza — pavēles vai varbūt draudus. Kurš zina!

Gordonam likās, ka grāfs mēģina atgādināt kailiem viņu pienākumu pret Naratu Teinu. Lai kā tur būtu, viņa kliedzieni līdzēja. Visi pieci veiksmīgi nokļuva līdz kreiserim.

Smagā lūka cieši aizvērās aiz viņiem. Ots Dolls ar drebošu roku noslaucīja pieri.

— Viņus nav tik viegli komandēt. Kad Narats ir klāt, viss ir normāli, bet citādi viņi kļūst nevadāmi.

— Jūs rīkojāties absolūti pareizi, — Šors Kāns viņu paslavēja. — Bet tagad izsauciet Teinu un ziņojiet Tīnām Krīveram, ka es degu nepacietībā nodot šos gūstekņus viņam.

Šorām Kānam bija tik priekšmetisks tonis, ka kapteinim ne prātā nenāca iebilst. Viņš vienīgi Šaubīdamies pajautāja.

— Kur mēs viņus liksim? Manā kuģī nav cietuma kameru.

— Atstāsim viņus šeit, slūžās. Tikai aizvāciet no šejienes skafandrus. Lai bēg kosmosā, ja vēlas.

Šors Kāns izplūda ņirdzīgos smieklos, virsnieki viņam pievienojās. Vienīgi Gordons un Hells Berels nesmējās. Viņi klusēdami skatījās uz bijušo diktatoru, bet tas jau pagrieza abiem muguru, izlikdamies, ka ir ļoti aizņemts. Gluži dabiski, kāda viņam daļa gar kaut kādiem diviem sasietiem tipiem.

Hells Berels ar grūtībām noturējās, nesākdams skaļi lādēties. Ota Dolla padotie bez ceremonijā iegrūda gūstekņus rezerves priekškamerā. Iekšējā lūka aizvērās un draugi palika gaisa slūžu pustumsā.

Hells tūlīt pat aptaustīja smagās durvis.

— Šoreiz mēs esam pamatīgā ķezā. Lai tiktu no mums vaļā, vajag tikai atvērt ārējo lūku.

Gordons pašūpoja galvu.

— To viņi nedarīs. Šors Kāns iestāstīja, ka Tīnām Krīveram mēs esam vajadzīgi dzīvi.

— Jā, dzirdēju. Bet, izņemot viņu, mēs esam vienīgie, kas zina patiesos notikumus uz Hāras. Ja viņš patiešām ir mūsu sabiedrotais, tam nav nekādas nozīmes. Bet, ja tā ir dubultspēle… Šaubos, vai viņš gribēs, ka Tīns Krīvers uzzina par viņa lomu šajos notikumos. Viņš ir spējīgs bez vilcināšanās aizlaist mūs pār bortu. Taču citiem stāstīs, ka mēs, tā teikt, paši… Kā uzticami Impērijas pavalstnieki… Labāk izvēlējušies nāvi nekā negodu. Varbūt jūs vēl joprojām ticat, ka Šors Kāns mūs nenodos?

— Ticu, — stingri teica Gordons. — Tikai ne jau kaut kādu

principu vai ideālu vārdā. Viņš mūs nenodos tāpēc, ka viņam tas nav

izdevīgi. 218 &

Hells Berels, acis nenolaidis, skatījās uz Gordonu, mēģinādams nolasīt viņa domas, pēc tam apsēdās uz metāla grīdas un atspieda muguru pret kameras metāla sienu.

— Ak, es arī gribētu būt tikpat pārliecināts…

Gordons neatbildēja. Patiesībā viņš ticēja tikai sev.