Zvaigžņu karaļi

6

Gordons juta, kā pār muguru pārskrien drebuļi. Klusie soļi apgāja viņiem apkārt un tagad bija dzirdami priekšā. Pēkšņi tieši sev pretim uz mazliet gaišāka durvju ailes fona viņš ieraudzīja Šora Kāna aso profilu.

— Klausieties un klusējiet, — viņš čukstus pavēlēja. — Pirms atkal uzausīs saule, jūs būsit pagalam, pat vēl ļaunāk nekā pagalam. Tas notiks, ja es jūs no šejienes neizvedīšu. Un tāda iespēja pastāv.

— Kādēļ jums tas vajadzīgs? — tāpat čukstus brīnījās Gordons.

— Kāpēc ne, viņš mūs tik ļoti mīl, — sarkastiski piebilda Hells Berels. — Viņam ir tik jūtīga sirds, ka viņš nespēj noskatīties uz mūsu ciešanām.

— Zvēru pie Debesīm! — čukstēja Šors Kāns. — Man labāk patīk gudri ienaidnieki nekā stulbi draugi. Mūsu ricībā ir tikai dažas minūtes. Pēc tam šeit ieradīsies tas x-harns.

— X-harns?

— Tie, kurus jūs saucat par magelāniešiem. Susū ir viens no viņiem. Kad viņš ieradīsies šeit, ar jums būs cauri. Skaidrs?

Bija bezjēdzīgi apstrīdēt šo secinājumu, tomēr Gordons šaubīgā balsī pajautāja.

— Viņš taču ir spēcīgs telepāts. Viņam vajadzētu zināt, ka jūs esat šeit.

Šors Kāna balsī ieskanējās nicinājums.

— Visi nez kādēļ uzskata, ka x-hami ir visuzinoši un visuspēcīgi. Tā tas nav. Zināmā mērā viņi ir pat muļķi. Jā, viņu parapsihiskās spējas ir šausmīgas, bet tikai tad, kad viņi koncentrē uzmanību uz vienu objektu. Vēl vairāk, viņu spēks ir bīstams tikai nelielā rādiusā, pēc tam tas strauji vājinās.

Gordons to jau bija pamanījis uz Teinas, taču atturējās no komentāriem. Šors Kāns pašķielēja uz sargiem, kuri joprojām, stipri nervozēdami, mīņājās drošā attālumā no durvīm, pēc tam turpināja ļoti klusā balsī.

— Jārīkojas ātri. Uzklausiet mani. Es dzīvoju Pierobežā kopš Tumšo Pasauļu sakāves brīža. Es cerēju, ka izdosies sanaidot grāfus un sarīdīt vienu pret otru. Kas zina, tajā brīdī, kad jukas beigtos, es būtu jau Pierobežas karalis… Bet manus plānus izjauca. X-harnu izlūki, ieradušies no blakus galaktikas, nodibināja kontaktus ar Tīnu Krīveru un dažiem citiem grāfiem. X-hamiem vajadzēja daudz laika, lai attaptos no pilnīgās sakāves, bet viņi ar dažādiem līdzekļiem atjaunoja spēkus un atkal mēģina iekarot mūsu Galaktiku.

— Ar kādiem līdzekļiem? — Gordons jautāja.

— Nezinu. Baidos, ka pat Tīns Krivers to nezina. Bet esmu pārliecināts, ka x-harni kaut ko gatavo savos Magelāna mākoņos… Kaut ko t^du, kam Galaktika nevarēs pretoties. Nevaru iedomāties, kā tas notiks. Susū un vēl daži x-harnu izlūki meklē sabiedrotos, lai slēgtu ar viņiem līgumu un pavērtu ceļu iebrucējiem. Mūsu grāfiem viņi apsolījuši, ka sadalīs Galaktiku uz pusēm. Un šie kretīni viņiem tic!

— Jūs neticat?

— Klausieties, Gordon… Jūs taču mani pazīstat. Vai tiešām jūs uzskatāt mani par pilnīgu idiotu? X-hami ir nehumanoīdi tik lielā mērā, ka rūpīgi slēpj savus ķermeņus pat no tuvākajiem sabiedrotajiem. Viņi piebeigs grāfus tajā brīdī, kad viņu palīdzība vairs nebūs vajadzīga. Ko jūs pats domājat par šiem solījumiem?

— To pašu, ko jūs.

Šors Kāns piespiesti iesmējās.

— Priecājos, ka mēs nonācām pie viena secinājuma. Man šeit nākas rūpīgi maskēt savas domas. Ja šim nolādētajam Susū radīsies kaut mazākās aizdomas un viņš ielīdīs manās smadzenēs — es esmu pagalam. Jau tā pārāk ilgi uzturos šeit. Sen vajadzētu laisties projām, bet vienatnē es netikšu galā ar kuģi. Trijatā ir cita lieta. Tādēļ es esmu šeit. — Viņš uzstājīgi čukstēja. — Dodiet vārdu, ka sekosit man, un es tūlīt atbrīvošu jūs.

— Dot vārdu Šorām Kānam? Varena ideja…

— Pagaidiet, Hell, — Gordons pārtrauca biedru. — Pat ja Šors Kāns iecerējis kaut kādu ļaunu joku, sliktāk nebūs kā tad, kad ieradīsies Susū parotaļāties ar mums. Dodiet viņam vārdu. Es dodu savējo.

— Piekritu, — nelabprāt atsaucās antarietis. — Es ari dodu vārdu. .

Šors Kāns steidzīgi izvilka nespodri mirdzošu metāla priekšmetu. Tas līdzinājās sirpim — smags, pusaplī izliekts āķis, ar asi uztritu asmeņa iekšpusi.

— Man nav atslēgu jūsu važām. Pamēģināsim ar šo… Nostiepiet ķēdi stingrāk, lai es jūs nejauši neievainotu.

Viņš sāka zāģēt Gordona važas. Gordons nobijās, ka skaņa pievērsīs sargu uzmanību, bet tie neko nedzirdēja.

— Vēl mazliet. Ja vēlaties…

Pēkšņi Šors Kāns apklusa, nolaida rokas. Vēl vairāk, spriežot pēc skaņas, Gordons saprata, ka viņš iet prom.

—Uz kurieni jūs? — čukstus iesāka Gordons un paskatījās uz durvīm. Tas bija tāds skats, ka sirds sāka traki dauzīties.

Tur ārā rietošās, oranžās saules pēdējos staros varēja redzēt, kā sargi gandrīz bēgšus bēg projām uz pretējo pusi. Durvīs rēgojās figūra, nedaudz mazāka par cilvēka augumu, ietīta pelēkā apmetnī, pār kurn krita mirstošās dienas pēdējā atblāzma. Absolūti bez jebkādas skaņas figūra līda tieši šurp, pie Gordona. Tās ķermeņa viļāšanās atgādināja pretīgās reptiļa kustības. Gordons izdzirdēja, kā paklusu iekliedzas Hells — viņš vēl ne reizi nebija redzējis x-harnus — un sasprindzinājās, ar bailēm gaidīdams svešā saprāta uzbrukumu.

Telpas biezajā krēslā nozibēja tumša ēna. X-hams izgrūda izbaiļu pilnu, svelpjošu skaņu un sabruka uz grīdas. Gordons nojauta, ka šis otrs siluets ir Šors Kāns. Bijušais diktators trakā niknumā kapāja uz grīdas guļošo ķermeni ar savu sirpi. Šausmu pārņemts, Gordons rāvās no visa spēka, un iezāģētās važas neizturēja. X-harns lēni līda atpakaļ uz durvīm, pār viņu gāzās Šora Kāna nāvējošie cirtieni.

— Palīdziet taču! — viņš kliedza, cīnīdamies pēc elpas.

Gordons saķēra smagu krēslu un traucās palīgā. Smadzenes

satricināja neizturamu sāpju vilnis. Tīši vai neviļus, bet svešinieks

lika lietā savu ieroci.

Gordons sagrīļojās un apsēdās tieši uz grīdas. Visu ķermeni kratīja drudzis, pēc tam sāpes atlaidās. Viņš atkal piecēlās, ceļi drebēja. Durvju ailē parādījās divu sargu silueti. Ienākt viņi neiedrošinājās.

— Senjor Susū? — viens no viņiem nedroši pasauca.

Tumsā nodārdēja šāvieni, abi sargi saļima.

— Ātrāk! Zāģējiet Hella važas! — Šors Kāns sauca, sniegdams Gordonam savu baigo ieroci. Visu āķi klāja kaut kas lipīgs.

Atbrīvodams no važām Hellu Berelu, Gordons pamanīja, ka Šors Kāns norauj apmetni uz grīdas guļošajai, nekustīgajai masai. Bet zālē bija pārāk tumšs, lai no tālienes varētu saskatīt x-hama ķermeņa apveidus, un Gordons izdzirda vienīgi pretīguma pilnu izsaucienu, kas izlauzās Šorām Kānam. Beidzot ķēde bija pušu. Šors Kāns metās zāles dziļumā.

— Ātrāk! Laika nav!

…Nelielā kosmiskā osta pilsētas nomalē grima tumsā un klusumā. Šors Kāns apstājās pie kāda kuģa, kas stāvēja nomaļus. Nekad vēl Gordons nebija redzējis tik neparastas formas starpzvaigžņu lidaparātu.

— Ar to atlidoja četri x-harni no savas galaktikas, — paskaidroja Šors Kāns, ķerdamies pie lūkas. — Pārējie trīs devās uz Teinu un citām sistēmām. Kuģis palika senjoram Susū. Cik es saprotu, tas lido daudz ātrāk par mūsu kuģiem. Ja mums izdosies startēt, mūs neviens nekad nepanāks.

Beidzot lūka padevās. Nokļuvis vadības centrā, Hells Berels nenoturējās un sajūsmā noelsās.

— Neplātiet muti, — Šors Kāns izrāva viņu no apstulbuma. — Jūs vienīgais no mums esat profesionālis. Pie darba, velns parāvis! Jums pēc iespējas ātrāk jāizvelk kuģis no šejienes.

— Pirmo reizi redzu tādu pulti. Dažas sviras es vienkārši nepazīstu. Es…

— Un pārējās?

— Pazīstu, bet es…

— Tad izmantojiet tās, un ātrāk uz priekšu!

Berels ar grūtībām ielīda pilota krēslā. Tas bija pārāk šaurs.

Droši vien viņš bija atrunājies tikai aiz kautrības, jo ļoti drīz kuģis startēja, vienā mirklī bija cauri atmosfērai un izrāvās atklātā kosmosā.

— Uz kurieni nospraust kursu? —jautāja antarietis.

Šors Kāns paziņoja viņam koordinātes. Labu laiku Hells veltīgi mēģināja savietot tās ar viņam nepazīstamo atskaites sistēmu.

— Es izdarīšu visu, kā jūs sakāt, bet tā vien liekasr ka mūs aiznesīs uz kādu kosmisko caurumu.

Gordons uzmanīgi lūkojās uz retajām zvaigznēm ārējās apskates ekrānos, kas ātri auga lielākas. Pēdējo stundu sasprindzinājums nedaudz mazinājās.

— Manuprāt, mēs tuvojamies Galaktikas nomalei, — viņš piezīmēja.

— Tieši tā, — pamāja Šors Kāns.

— Un kad mēs pagriezīsimies?

— Kādēļ būtu jāpagriežas? Mēs lidosim visu laiku taisni, taisni…

— Uz kurieni? — Hells Berels steigšus pagriezās pret viņu. — Mūsu priekšā ir ārpusgalaktiskā telpa, tur taču nekā nav.

— Jūs aizmirstat par Magelāna mākoņiem, mans draugs, — atgādināja Šors Kāns. — Par x-hamu dzimteni.

— Bet kāpēc… uz turieni?

— Negribas vis? — smējās Šors Kāns. — Tikai neaizmirstiet: jūs man devāt vārdu. Klausieties, x-harni gatavo kaut kādu nelietību mūsu pasaulei. Mēs turpretī dabūsim kaut kādas ziņas no viņu pasaules un rezultātā uzzināsim, kas tieši viņiem padomā. Kad atgriezīsimies ar informāciju, Impērija sarīkos Šiem pretekļiem kārtīgu pirti. Vai tad tāds nebijājušu uzdevums?

— Kāda velna pēc jums riskēt ar savu ādu? — neizprata Gordons.

— Atbilde ir vienkārša. Es vairs nedrīkstēju uzturēties pie nodevējiem grāfiem. Pietiktu kādam no x-harniem kaut drusciņ papētīt manu pauri — es būtu pazudis. No otras puses, es nevarēju atgriezties Impērijā. Mani tūlīt pat pakārtu.

— Katrā ziņā, — Hells noburkšķēja.

— Un jūs to atbalstāt, — Šors Kāns smaidīdams turpināja. — Prieks dzirdēt. Bet ja es ieradīšos ar informāciju par šiem radījumiem un viņu plāniem, mana pagātne tiks aizmirsta. Es būšu varonis, bet 194 varoņus pie mums nemēdz pakārt. Varu saderēt — pēc gada man būs tronis uz kādas planētas.

Hells Berels nebija pieradis pie tik atklāta cinisma. Viņam sametās nelabi.

— Vai tiešām mēs ar viņu sadarbosimies?!

— Jā, Hell, — Gordons piesardzīgi atbildēja. — Un darīsim to ne tikai tādēļ, ka devām vārdu. Viņam taisnība, kad viņš atgādināja par mūsu uzdevumu.

Antarietis rafinēti nolamājās.

— Jūs esat jucis, Gordon. Bet es lidošu jums līdzi. Esmu nodzīvojis jau pietiekami ilgi, lai atļautos riskēt ar visu un ielaistos tādā pasākumā kā Šis un tik jautrā kompānijā ar vienu prātā jukušu un otru — lielāko noziedznieku visā Galaktikā.

Šors Kāns draudzīgi paplikšķināja viņam pa plecu.

— Labi teikts! Visā Galaktikā neviens nevarēs stāties pretī trīs dižajiem draugiem!