Zvaigžņu karaļi

2

Uz Gordona sejas parādījās lielas sviedru lāses. Ekrānā bija redzams, kā šausminošā ātrumā tuvojas no kosmiskajiem putekļiem un dažāda izmēra akmens bluķiem sastāvošs, izplūdis mākonis. Viņš noņēma pirkstus no vadības pults.

— Lai notiek, — Džons pievērsās saviem biedriem! — Bet esiet gatavi sākt visu no jauna.

Acīmredzot x-hams visu saskatīja ar cilvēku acīm. Gordona apziņā ielauzās satraukta doma.

— Griezieties prom, jeb mums beigas.

— Uz kurieni? — izsmējīgi atjautāja Gordons. — Uz jūsu Magelāna mākoņiem? Nenāk ne prātā.

— Jā, man turp jāatgriežas, — sekoja atbildes doma. — Mēs varētu vienoties.

— Kādā veidā?

— Jūs piezemēsities uz tuvākās neapdzīvotās planētas un atstāsiet kuģi.

Gordons jautājoši paskatījās uz saviem ceļabiedriem.

— Es uztvēru viņa priekšlikumu, — atsaucās Šors Kāns. — Tu ari, Hell? Baidos, ka tas mums neko nedod. Ja nu viņam ienāk prātā atkal paspēlēties ar mums?

— Nē, — žigli iebilda x-hams.

Gordons šaubījās. Jāatzīst, ka neko citu viņš nevar piedāvāt. Unikāla situācija! Viņļ ieslēgti kuģī, atrodas ienaidnieka telepātiskā spēka varā, tomēr tas spēj kontrolēt tikai vienu no viņiem, varbūt divus… Galvā dzima jauna ideja, bet viņš to steigšus apspieda. Pašlaik par to nedrīkst domāt, nedrīkst domāt… Viņš atkal paskatījās uz biedriem.

' — Domāju, ir vērts riskēt.

— Viss kārtībā,— tūlīt pat atsaucās svešā, nepacietīgā doma.

Tā vien likās, ka tā ir pārāk nepacietīga. — Es došu jūsu kolēģim

informāciju, uz kurieni lidot. 200 J

— Kādā veidā? — šaubījās Gordons. — Atkal pakļausit viņa apziņu sev un dosit pavēles? Tā lieta neies.

— Ko man darīt?

— Varat paskaidrot Hellam visu telepātiski, bet lai viņš būtu pie skaidras apziņas. Lai atkārto visu skaļā balsī. Ja redzēsim, ka viņš nevalda pār sevi, mēs atkārtosim to joku ar pulti. Lai notiek kas notikdams, kaut vai katastrofa.

Šoreiz atbilde bija ilgi jāgaida. Hells Berels ar bailēm skatījās uz priekšējā pārskata ekrānu. Viņi atradās bīstami tuvu kosmiskajam mākonim. Apkārtējā telpā virmoja gigantiski putekļu izmeši un šķautņaini meteorīti. Ja x-hams tuvākajās sekundēs neizšķirsies, viss būs pagalam.

Tikko Gordons tā nodomāja, x-hams acīmredzot pārtvēra šo trauksmaino domu.

— Piekrītu. Tagad jūsu kolēģim nekavējoties jāmaina kurss.

Hells Berels noslīga krēslā starp Gordonu un Šoru Kānu. Abi

saspringri skatījās Hella sejā un ļoti baidījās ieraudzīt svešādi stingo izteiksmi.

— Viņš apgalvo, ka šī ir sānu dzinēja galvenā svira, — Hells klāstīja, uzlikdams pirkstus uz maza, niķelēta roktura. — Pagrieziens par piecdesmit grādiem. Septiņas iedaļas pa kreisi.

Gigantiskie putekļu taustekļi izzuda no ekrāna.

— Šī ir vadība zenītā un nadīrā. — Hells Berels pieskārās citai svirai.

Ekrānā aiztraucās zvaigznāji. Kuģis traucās caur zvaigžņu džungļiem paralēli Galaktikas nomalei, pakāpeniski tiecoties uz zenītu. Vēl joprojām lidaparāts saglabāja to pašu galvu reibinošo ātrumu, ar kādu neviens visā Galaktikā nebija pārvietojies.

Sasprindzinājums kļuva neizturams. Gordons nojauta, ka x-harns pacentīsies sagatavot kaut kādas lamatas, kas aizcirtīsies tūlīt pēc nosēšanās, un nepalaidīs garām izdevību. Nedomā par to, viņš sev atkārtoja. Seko Hella sejai un kustībām.

Apskates ekrānā lēni auga nepazīstama spīdekļa disks. Driz varēja izšķirt ari planētas. Viņi tuvojās vienai no tām.

— Tā ir īstā? — Gordons jautāja.

— Jā, — x-harns apstiprināja. Bet Hells turpināja skaļi atkārtot nedzirdamās pavēles.

— Bremzēšanas kontrole… Divas iedaļas…

Gordons nenolaida acu no viņa. Ja x-hams patiešām nolēmis izmantot situāciju savā labā, tas notiks kuru katru bridi. Antarietis saglabāja gluži normālu sejas izteiksmi, bet Gordons pārāk labi atcerējās, kā tā mainijās vienā acumirklī. Un tad… Nedomāt par to. Nedomāt!

Planēta strauji tuvojās, kļūdama par pelēkzaļu lodi. Starp mākoņu strēlēm Gordons jau varēja saskatīt jūras mirdzošo virsmu.

— Bremzēšana… — Hells visu laiku atkārtoja x-harna instrukcijas. — Vēl divas iedaļas, lai sasniegtu orbitālo ātrumu… Trešās skalas rādītāju fiksēt centrā… Stacionārā orbīta… Balansa svira… Par četrām iedaļām…

Kuģis pagriezās un vertikāli laidās lejā.

— Nolaišanās kontrole… Trīs iedaļas…

Viņi pāršķēla vieglos spalvu mākoņus.

— Dzinēja kontrole… Samazināt nolaišanās ātrumu par divām iedaļām… — Hells Berels atkal pārbīdīja sviru. Ekrāni rādīja virsmas panorāmu: zaļi meža masīvi, līkumota, sudrabaina upes lenta. Gordons izdzirda Šora Kāna smago elpu, arī bijušais diktators, kā liekas, uztraucās. Domā par Šoru Kānu, viņš sev pavēlēja. Domā par to, vai viņam var uzticēties…

— Samazināt vēl par pusi iedaļas, — runāja Hells, izpildīdams kārtējo komandu.

Viņi atradās vēl kādus trīssimt metrus no planētas virsmas, kad Gordons belza. Viņš sita no visa spēka kā cilvēks, kurš apzinās, ka uz spēles likta dzīvība. Šajā brīdī Hells Berels turēja nosēšanās sviru, belziens viņu atsvieda sānis, un Gordons parāva sviru lejup, līdz galam. Gaisam svilpjot, kuģis kā akmens gāzās lejup.

Hells Berels izkliedza kaut ko nesaprotamu. Vēl pēc mirkļa kuģa priekšgals ietriecās zemē. Metāla starpsienas un apšuvums plīsa kā papīrs. Gordonu pasvieda pret griestiem, uz bridi viņš zaudēja samaņu.

Kad viņš atguvās, kajītē viss bija klusu. Kuģis bija sagāzies uz sāniem. Līdzās slējās Šora Kāna kājas. Piere viņam asiņoja. Hella Berela nekustīgais ķermenis gulēja pie vadības pults. Nelabās priekšnojautās Gordons apgrieza viņu uz muguras un mēģināja sataustīt pulsu.

— Gatavs? — apjautājās Šors Kāns, susinādams asiņaino brūci ar mutautiņu.

Gordons uzmanīgi pacēla Hella plakstiņu un papurināja galvu.

— Nē. Laikam nekas bīstams. Tūlīt atgūsies.

— Tātad mums veicies. Ar jūsu gādību mēs visi varējām nokļūt viņā saulē. — Šors Kāns uzmeta Gordonam slepkavniecisku skatienu. — Kāda velna pēc jums ienāca prātā…

Pēkšņi apklusis, viņš pagriezās pret durvīm. Tik apķērīgus cilvēkus reti nākas sastapt. Priekšgala starpsienas, neizturējušas graujošo triecienu pret zemi, bija pārvērtušās lūžņu kaudzē. Šors Kāns atkal paskatījās uz Gordonu, šoreiz labvēlīgi.

— Vai jūs jūtat kaut ko… telepātisku? — viņš čukstus jautāja.

Gordons ieklausījās savās domās, mēģinādams uztvert kaut

mazāko sveša saprāta klātbūtnes pazīmi.

— Nē. Nekā nav. Tātad viņš ir pagalam.

— Mums par to jāpārliecinās.

— Viņš nekad nebūtu atbrīvojis mūs no kontroles, — Gordons teica, vēl joprojām apdullis no kritiena. — Nekad. Man katrā ziņā vajadzēja aizsteigties viņam priekšā.

Šors Kāns salocīja asiņaino kabatas lakatu un, sāpēs saviebies, pašūpoja galvu.

— Tīns Krivers man šo to izstāstīja par x-harnu spējām. Turklāt es pats nedaudz papētīju to, kurš sēdēja Hārā. Un varu droši teikt — pats mazākais, ko viņš būtu izdarījis, — izdedzinājis mums smadzenes.

Hells Berels, it kā juzdams savu biedru nemieru, sāka izrādīt dzīvības pazīmes. Beidzot viņš piesardzīgi apsēdās. Apjēdzis, ka viņa saprāts no šī brīža ir brīvs, viņš ar sajūsmu paskatījās uz Gordonu.

— Baidos, ka es nekad neizšķirtos par tādu soli.

— Tu esi astronauts, — atsaucās Gordons. — Tādēļ pārāk labi zini, ar ko tas var beigties. — Viņš ar roku pameta uz kuģa priekšgalu.

— Tagad, draugi, mums nāksies nedaudz pastrādāt.

Pārvarēdams sāpes, tomēr smaidīdams, Hells Berels piecēlās. Diezgan daudz laika prasīja ķēpāšanās ar saliektajām metāla starpsienām un apšuvuma gabaliem, sabojātajiem mēraparātiem un trapu. Galu galā izdevās attīrīt izeju, un viņi nolēca zaļajā zālē. Karsti spīdēja dzeltena saule. Gordons ar patiku apskatījās visapkārt. Planēta apbrīnojami līdzinājās Zemei, vismaz šajā apvidū. Gluži līdzās atradās liels mežs. Caur retajiem kokiem tālāk vīdēja lēzeni pakalni. Gaišzilas debesis, zeltaina saules gaisma, brīnišķīga ziedu aromāta pilns gaiss… Protams, zāle un koki bija nedaudz savādi, tomēr tā bija gandrīz Zemes ainava.

Hells Berels domāja par prozaiskākām lietām. Ar skumjām viņš skatījās uz to, kas palicis pāri no kuģa. Viņi atradās pasaules malā.

— Tas nekad vairs nelidos, — viņš drūmi paziņoja.

— Tā varētu būt ideālā stāvoklī, bez x-harna palīdzības tu tik un tā neaizlidotu.

— Vieglāk no tā nepaliek. Mēs sēžam Dievs zina kur, uz neapdzīvotas planētas, bez kuģa un vispār bez nekā.

Kuģa katastrofā cietušie uz neapdzīvotas salas, nodomāja Gordons. Bērnībā visi sapņojuši par tādu situāciju.

— Kurš teica, ka planēta ir neapdzīvota? — Noņemdamies ar savu brūci, Šors Kāns iejaucās sarunā. Skramba sen vairs neasiņoja.

— To apgalvoja x-harns, bet neviens visā Kosmosā nav melīgāks par šiem mošķiem. Kādu mirkli pirms… nosēšanās, — viņš pasmējās,

— man likās, es redzēju tālumā kaut ko līdzīgu pilsētai.

— Tas mani nemaz neiepriecina, — Gordons piezīmēja. — Tā kā x-harns pats izvēlējās šo planētu, visticamāk, ka to apdzīvo kāda nehumanoīdu cilts, kas pielūdz Naratu Teinu un viņa mīļos grāfus.

— Diemžēl,jums būs taisnība, nāksies ievērot piesardzību. Un tomēr vajadzēs iet. Liekas, tas bija kaut kur tur.

Visi trīs lēni virzījās uz priekšu gar meža malu, slēpdamies koku ēnā. Apkārt pletās plaša zemiene ar retiem, lēzeniem pauguriem. Mežā čivināja putni. Krūmos reizēm pazibēja nelieli, ar brūnganu vilnu klāti dzīvnieki. Lapotne šalca vieglā vējā.

Visas skaņas bija pazīstamas, gluži kā uz Zemes, tomēr Gordonu māca nemiers. Viņš izvilka no kabatas paralizatora barošanas bloku un sniedza Hellam.

— Pielādē ieroci. Var noderēt jebkuru bridi.

Antarietis paņēma bateriju un ielika paralizatorā.

— Nevaru saprast vienu lietu, — viņš teica. — Kāpēc tas radījums ar mums sapinās? Kāpēc x-harnam iešāvās prātā stiept mūs uz saviem Magelāna mākoņiem? Ko viņam no mums vajag?

— No mums abiem — neko, — tūlīt atbildēja Šors Kāns. — Viņu interesēja Džons Gordons. Kad mēs nobeidzām otru x-hamu, un mēģinājām bēgt, viņš būs nemanāmi izzondējis mūsu smadzenes.

— Ko viņš tur atradis tik interesantu?

— Stāstiet pats, — Šors Kāns ironiski nosmīnēja. — Jūs to labāk zināt.

— Jā, — Gordons piekrita. — Vai atceries, Hell, imperators stāstīja, ka lielās kaujas laikā pret Līgu mana apziņa atradās Arta Ama ķermenī?

— Lieliski atceros. Tu biji tas, kurš vadīja mūsu Floti, kad lika lietā…

Hells Berels nepabeidza teikumu. Palika stāvam ar vaļēju muti un izbolītām acīm.

— Redzi nu, — viņa vietā turpināja Gordons. — Tieši es, nevis Arts Ams, ieslēdzu Impērijas visslepenāko ieroci — Iznīcinātāju.

— To pašu Iznīcinātāju, — pabeidza Šors Kāns, — kurš pirms tūkstošiem gadu sasita lupatās x-harnu floti, kad tie pirmo reizi mēģināja pievākt Galaktiku.

Hella acis, likās, izlēks no pieres.

— Ak tur tas suns aprakts! Protams, x-harni nežēlos neko, lai viņu rokās… jeb taustekļos… nonāktu cilvēks, kurš pārzina Iznīcinātāju. Ieroci, kura noslēpumu tik modri sargā imperatora' ģimene. Liekas, es saprotu…

— Ierosinu izbeigt diskusiju, varēsim turpināt to vēlāk, — sausi piezīmēja Šors Kāns. — Neaizmirstiet, ka mēs ejam izlūkos ienaidnieka aizmugurē.

Turpmāk viņi gāja klusēdami gar meža malu, kamēr tālumā līdzenumā parādījās daži tumši punktiņi. Gordons būtu noturējis tos par parastiem stepes dzīvniekiem, bet drīz kļuva redzams, ka viņi pārvietojas kaut kā īpaši.

Gordonam tas ne sevišķi patika. Nepazīstamie faunas pārstāvji ne īsti skrēja, ne lidoja — kaut kas pa vidām. Tie izskatījās pēc milzīgiem, divkājainiem putniem ar apgrieztiem spārniem, atgādināja Korhana ciltsbrāļus, bet bija ievērojami lielāki, pelēkbrūnā krāsā, ar cilvēkveidīgām galvām. Tāpat kā Korhanam, roku vietā tiem bija spārni ar labi attīstītām plaukstām un spēcīgiem nagiem.

Tur bija vēl kas. Gordonam likās, ka šajās plaukstās viņi tur kaut ko visai līdzīgu ieročiem.