Zvaigžņu karaļi

6

Likās, ka kosmoss liesmo — tik daudz zvaigžņu bija visapkārt. Telpu pildīja nokaitētas matērijas sabiezējumi, kuri radušies kosmiskā sprādziena rezultātā. Gravitācijas spēku ietekmē liela daļa atlūzu un

Šķembu bija salipušas milzīgā sfērā, bet ari ārpus tās telpa bija pilna ar zvaigžņu matērijas fragmentiem. Tiem bija visdaudzveidīgākās formas: elipsoīdi, konusi, spirāles, diski, lentas un vēl viss iespē­jamais. Visapkārt virpuļoja milzīgi, tumši bluķi un putekļu mākoņi

— tie bija pārpalikumi no planētām.

Elektronu skaitļotāji, kas atkarībā no radaru rādītājiem deva komandas dzinējiem un izvēlējās kursu, klikšķēja kā sajukuši. Hells Berels, noliecies pār vadības pulti, uzmanīgi ieklausījās šajās skaņās un retu reizi iejaucās kādā manevrā. Katra viņa kustība izcēlās ar precizitāti un maksimālu ātrumu.

Gordons un Šors Kāns ar grūtībām cīnījās pret baiļu viļņiem, neatraudami acis no ekrāniem.

— Reiz man nācās lidot caur Oriona miglāju, — Gordons teica.

— Tagad es saprotu, ka tā bija bēmu spēle. Te ir gatavā elle. Tu tiešām tici, ka mums izdosies?

— Jā, tāda varbūtība ir, — Hells Berels attrauca. — Ja vien neielīdīsim kādā mākonī, ko nevar caurskatīt ar radariem. Bet varu pateikt priekšā, kā garantēt izdošanos par visiem simts procentiem.

— Kā tad?

— Lieciet mani mierā! — Hells Berels bija sarkans no dusmām.

— Man ir daudz ērtāk strādāt bez jūsu komplimentiem.

— Viņam taisnība — Šors Kāns atzīmēja. — Nav mūsu spēkos viņam palīdzēt. Kaut gan pagaidiet! Ir kaut kas… Es tūlīt atgriezīšos.

Ar Šiem vārdiem bijušais diktators pameta telpu. Gordons noslīga nomaļus stāvošā krēslā, kas bija domāts kuģa augstākajiem virsniekiem. No šejienes tie komandēja pilotu darbību. Ekrānos valdīja pilnīgs haoss, tomēr Gordons saprata, ka pakaļdzīšanās nebija. Tieši to bija cerējis Hells Berels: pretinieks, redzēdams, ka viņi ielido Sašķeltajās Zvaigznēs, nez vai dzīsies pakaļ, jo uzskatīs to par drošu nāvi.

Gordons ar bailēm skatījās uz ekrānu, pie kura saspringti stāvēja Hells Berels. Visos virzienos zibsnīja ugunis un daudzkrāsaini uzliesmojumi, aiztraucās visdažādāko formu un izmēru akmens bluķi un Šķembas. Gordons neizturēja un aizgriezās. Te nu bija! Viņš domāja ka tīri labi pazīst Galaktiku. Izrādās, viss iepriekš redzētais bija tikai ziediņi…

Atgriezās Šors Kāns ar pudelēm un glāzēm.

— Es pēkšņi iedomājos, ka Otam Dollam kaut kur varētu būt bāriņš. Šie grāfi nelaiž garām iespēju iemest pa glāzītei. Turiet.

Gordons automātiski paņēma glāzi.

— Dzert? Šeit? Tūlīt? — viņš pameta ar galvu uz ekrāna pusi, kur turpinājās vājprātīgā atlūžņu, putekļu, gaismas atspulgu un uzliesmojumu deja. — Jebkurā brīdī kāda šķemba…

Šors Kāns apsēdās blakus krēslā.

— Nu un tad? Vai var atrast vēl labāku iemeslu, lai iedzertu? Pats pret savu gribu Gordons pasmaidīja. Viņš bija tādā mērā

pārbijies, ka vairs nejuta baiļu. Bailes iznīcināja pašas sevi. Paradoksāli, bet Šora Kāna priekšlikums viņam tagad likās ļoti prātīgs. Hellam Berelam vajadzēja tikai vienu: lai viņi sēdētu klusi un netraucētu. Šis tiešām nav vissliktākais veids, kā klusi uzvesties. Viņš vienā rāvienā iztukšoja glāzi. Vīns bija balts kā piens un ļoti maigu garšu, bet apsvilināja kā liesma.

— Pie mums, Tumšajās Pasaulēs, tādus vīnus nedarināja. Pasniedziet savu glāzi.

— Atceros, — Gordons atsaucās. — Kad mēs ar Liānu bijām gūstā Talarnā… Tas bija tik sen! Toreiz jūs teicāt, ka piedāvātu kaut ko iedzert, bet jūsu kabinetā nekas tāds netiek turēts. Tas neatbilstu skarbajam patriota un askēta tēlam, ko jūs sev izvēlējāties.

Šors Kāns ar nožēlu pasmaidīja.

— Jā. Tikai tas ne pie kā nenoveda. — Viņš paskatījās uz Gordonu. — Gandrīz visa Galaktika bija manās rokas, bet pēkšņi ieradāties jūs! Jāatzīst, jūs pamatīgi sajaucāt manas kārtis.

Telpā atskanēja tik augstas frekvences skaņa, ka iesāpējās zobi. Likās, ka kuģis ielauzies kosmisko putekļu mākonī, un ārējais apšuvums tiek apstrādāts kā ar milzīgu rīvi. Gordons satraucies pagriezās pret ekrānu. Zvaigznes spīguļoja vēl biežāk. Hella tumšais siluets daļēji aizsedza šo krāsaino uguņošanu un it kā simbolizēja cilvēka cīņu ar Pasauli.

Gordonu sagrāba jauns panikas vilnis. Viņš steidzīgi aizgriezās un pielēja glāzi.

— Cilvēks no pagātnes, — Šors Kāns visu laiku runāja. —

Saprāts, kas iznirst no laika jūras, iegūst jaunu dzīvību Arta Arna ķermenī un pārvērš ilgu divdesmit gadu pūliņus pelnos!

Viņš izdzēra vīnu un pašūpoja galvu.

— Pie kā es esmu nonācis? Vispirms Tumšo Pasauļu Līgas valdnieks meklē patvērumu pie Pierobežas grāfiem. Pēc tam slēpjas Sašķeltajās Zvaigznēs. Kas par kompāniju! Lepns, bet pārāk taisnprātīgs Impērijas kapteinis un, atvainojiet mani, Džon Gordon, traks cilvēks, atnācējs no senās Zemes, kurš pats vairs nesaprot, kas viņš ir… un pavisam drīz pārvērtīsies starpzvaigžņu putekļu atomos. Kāds fināls Šorām Kānam!

— Nekrītiet izmisumā, — smīnēja Gordons. — Kā teicis kāds no mūsu rakstniekiem, karaļi piedzimst tikai slavai, nevis ilgai dzīvošanai.

— Iedzersim par rakstnieku, kurš to izdomājis! — Šors Kāns pasludināja. — Kam īsti līdzinās šī jūsu tālā pagātne, Džon Gordon? Es reiz jautāju, bet tad jūs man samelojāt. Es neticēju nevienam jūsu vārdam.

— Atklāti sakot, manas atmiņas kļūst arvien bālākas. — Gordons iemalkoja vīnu. — Tur bija tāds Keorgs, kurš mēģināja mani pārliecināt, ka nākotne, kurā pabiju, ir tikai uzmācīga doma un pašiedvesma… Jūs neieredzat Zemi un tagadni, viņš klāstīja, un tādēļ izdomājat visas šīs zvaigžņu karalistes un lielos kosmiskos karus. Manā laikā neviens vēl nebija pametis Zemi, kosmiskie ceļojumi bija tikai sapnis, un manus stāstus par nākotni viņš uzskatīja par vājprātīgā murgiem.

Gordons atkal paskatījās uz ekrānu un tūlīt pat nožēloja to. Tieši uz kuģi virzījās trīs milzīgi, ugunīgi meteorīti, divi olveida un viens — kā gigantisks ritenis. Hells Berels, stūrgalvīgi noliecis galvu, stāvēja pie pults un, kā likās Gordonam, sagaidīja nenovēršamo galu.

Gordons steidzīgi aizgriezās un pielēja glāzi. Viņš cerēja, ka pietiks laika to iztukšot.

Un pēkšņi atcerējās Liānu. Dīvaini gan. Šajā situācijā, kad nepārtraukti pieauga šausmas un nāve likās neizbēgama, kad visai pasaulei nebija nekādas jēgas, vienīgi domas par viņu vēl bija nozīmīgas un reālas. Pat, ja viņš paliks dzīvs, par ko Gordonam bija iemesls šaubīties, — meitene viņam ir zudusi. Tomēr viņš bija laimīgs, atcerēdamies Liānu.

Neprātīgā zvaigžņu trakošana, liesmojoši gaismas stari, krāsu kaleidoskops… Šī izrāde saistīja skatienu pret paša gribu, kaut ari viņu stindzināja ledainas šausmas.

— Jau diezgan sen man bija skaidrs, ka jūs, Džon Gordon, esat tas slavenais smilšu graudiņš, kas nokļuvis mehānismā. Gluži nejauši, citā telpā un laikā izvēlas tieši jūs, pārsviež nākotnē, kur jums absolūti nekas nav meklējams, un jūs visus bez izņēmuma izsitat no sliedēm. Jūsu ierašanās apgrieza Galaktiku ar kājām gaisā, vai jūs to tiešām nesaprotat?

— Tas nu ir pārspīlēts. Es vienīgi izjaucu kāda Šora Kāna ambiciozos plānus. Un viss.

— Varbūt jums ir taisnība. Varbūt… — Šors Kāns ar manierīgu žestu pastiepās pēc pudeles, bet pamira, skatīdamies uz kaut ko Gordonam aizmugurē. — Zvēru pie Debesīm! Skatieties! Vai jūs esat redzējis ko līdzīgu?

Gordons pagriezās. Uz ekrāna, aiz antarieša tumšā silueta patiešām notika kaut kas ārkārtējs.

Viņiem pāri gāzās kolosāls kosmisks ūdenskritums, īsta zvaigžņu Niagāra. Gordons bija pilnīgi dezorientēts, viņam likās, ka kuģis slīd augšup attiecībā pret apkārt trakojošām zvaigžņu bangām. Droši vien tā bija tikai optiska ilūzija, bet viņi cēlās un cēlās augšup, irdamies cauri šķembām, kas kādreiz bija planētas un pat saules, un tad pēkšņi visi apskates ekrāni vienā mirklī noskaidrojās, izzuda žilbinošā gaisma. Visapkārt atkal bija tīra Kosmosa nomierinošais melnums.

Hells Berels ieslēdza autopilotu un pagriezās pret biedriem. Pirmo reizi, kopš sākās lidojums pa Sašķelto Zvaigžņu zonu, viņi ieraudzīja Hella uztraukumā sasārtušo seju. Toties acis mirdzēja. Aizsmakušā, triumfējošā balsī viņš iesaucās:

— Zvēru pie Debesīm, es to izdarīju! Es izgāju caur Sašķeltajām Zvaigznēm!

Pēkšņi viņš ieraudzīja abus, krēslos atgāzušos un glāzēm rokās.

— Ka tevi nelabais! Jūs nevarējāt izdomāt neko labāku, kā pietempties kā cūkas?

— Jūs pats lūdzāt netraucēt, — abu vietā atbildēja Šors Kāns.

Likās, ka Hells Berels pārsprāgs no niknuma. Dažas sekundes

viņš nespēja pat elpu ievilkt. Un tad izplūda dārdošos smieklos.

— Mani šajā pasauh vairs nekas nevar pārsteigt. — Viņš sniedzās pēc pudeles. — Jūsu kārta komandēt, Šor. Bet es maķenīt ieraušu.

Arējā Kosmosa robeža palika aiz muguras. Priekšā aicinoši mirdzēja Fomalgautas tālā, tīrā gaisma. Hells Berels atkal parādījās vadības centrā pēc daudzām stundām, žāvādamies un staipīdamies. Uzmetis skatu Džonam un Šorām, viņš nevarēja noturēties un sāka smieties.

— Šķērsot Sašķeltās Zvaigznes divu dzērāju kompānijā! Man neviens nemūžam neticēs!

Pēc kāda laika viņi uztvēra raidījumu no Hatīras planētas, kur atradās Fomalgautas karalistes galvaspilsēta. Raidījums bija domāts tieši viņiem, un Hells Berels ātri atšifrēja.

— Fomalgautas flote ir pilnā kaujas gatavībā. Mums pavēlēts lidot uz Hatīru.

— Vai priekš manis nekā nav? — vaicāja Gordons.

Antarietis noraidoši pašūpoja galvu. Gordons ar grūtībām

apspieda nopūtu. Radaru ekrānos jau varēja saskatīt kuģus, kas pārkārtojās kaujas ierindā.

— Kauties viņi māk, — Hells Berels teica. — To viņi pierādīja kaujā pie Deneba. Tikai šī flote nav liela. Grāfi to norīs vienā kampienā un pat neaizrisies.

Fomalgauta tuvojās, acīm redzami. Pēc tam ekrānos parādījās sistēmas galvenās planētas purpurkrāsas lode. Hells Berels akurāti izvadīja kuģi virs Hatīras daudzajiem torņiem līdz karaliskās pils lielajai, sešstūrainajai ēkai un nosēdās nelielā kosmodromā pils tuvumā.

Bija nedaudz nepierasti atkal elpot svaigu gaisu, skatīties uz sauli bez aizsargfiltra. Viņus sagaidīja daži virsnieki, salutēja un pavadīja uz pili. Fomalgautas karaļi atkal skatījās uz viņiem no saviem pjedestāliem, bet šoreiz Gordonam nebija nekādas bijības. Viņam tā vien gribējās iekliegties, cik spēka — tagad es zinu, ko esmu vērts, zinu, kur mana vieta, tāpēc varat iet pie velna!

Šors Kāns soļoja enerģiski, ar labvēlīgu smaidu, it kā viņš šeit būtu saimnieks un tagad tuvotos savai pieticīgajai, kaut ari visai elegantajai pilij… Gordona sirdī mājoja kāda cerība. To Džons nojauta tikai tad, kad tā viņu pameta — kad viņi iegāja nelielā zālē, kur gaidīja Liāna un Korhans.

Viņa bija tikpat brīnišķīga, toties skatiens, ko princese veltīja Gordonam, bija īsts Sniega Karalienes skatiens. Viņš gribēja ko teikt, bet viņa jau nobālusi skatījās citur.

— Šors Kāns?!

Bijušais diktators godbijīgi paklanījās.

— Jūsu augstība! Esmu laimīgs, ka varu atkal jūs redzēt. Starp mums bija dažas nesaskaņas, bet tas bija ļoti sen.

Liāna neticēja savām acīm. Toties Gordons pret savu gribu apbrīnoja Šoru Kānu. Sacelt Tumšo Pasauļu Līgas armādas pret Impēriju un tās sabiedrotajiem, ieraut visu Galaktiku visšaušalīgākajā karā un pēc tam aizmest to visu kā novalkātu cimdu — jā, katrs to vis nespēj!

— Šors Kāns, — Gordons teica, — nebija nogalināts, kā mēs uzskatījām, viņš izbēga un slēpās Pierobežā. Man jums jāteic, ka tieši viņš izglāba mūsu dzīvības un brīdināja par gaidāmo grāfu uzbrukumu. Pie tam es apsolīju, — Džons īpaši uzsvēra, — ka šeit viņš būs drošībā.

Liāna paskatījās uz viņu ar neizteiksmīgu skatienu un aukstā balsī sacīja.

— Ja tas patiešām ir tā — laipni lūdzu Fomalgautā, Šor Kān!

— Pateicos par viesmīlību, jūsu augstība. Starp citu, nav nemaz tik sen, kopš jūs baudījāt manējo.

Šī piezīme, ko viņš augstprātīgi izteica, nebija īsti vietā. Hellam Berelam sākās klepus lēkme, ar to viņš mēģināja maskēt smieklus.

Liāna pagriezās pret viņu.

— Kapteini Berel, mums tikko bija saruna ar Trūnu. Džals Ams

jau nosūtījis uz šejieni Impērijas Flotes pirmās vienības.

— Baidos, ka viņi nepaspēs, jūsu augstība, — Hells Berels drūmi atbildēja. — Narats Teins un grāfi labi apzinās, ka jāuzbrūk pēc iespējas ātrāk, pirms ieradušies Impērijas galvenie spēki.

Visu sarunas laiku Korhans klusēja uzmanīgi skatīdamies uz Gordonu vērīgām, dzeltenām acīm. Pēkšņi viņš paspēra soli tuvāk un ar savas spalvotās rokas nadziņiem pieskārās Gordona elkonim.

— Ko dara magelānieši?

— X-hami? — Gordons pārjautāja.

— Viņi sevi tā sauc? — Korhans painteresējās un, saņēmis apstiprinājumu, ierunājās ar tādu dedzību, kādu Gordons agrāk nebija novērojis. — Paklausieties, Džon Gordon! Kad es uzturējos Trūnā, imperators ļāva man iepazīties ar Brenna Bīra laikmeta arhīva materiāliem, kas attiecas uz magelāniešu pirmo karu pret Galaktiku. Lūk, ko es teikšu. Nekādā gadījumā nedrīkst pieļaut jaunu iebrukumu. Tas, ko es izlasīju…

Viņš apklusa lai nomierinātos, un tad turpināja drošākā un pārliecinātākā balsī.

— Jūs zināt, es esmu telepāts. Ne jau labākais, bet… Es jūtu Ēnu pār Galaktiku, aukstu un melnu… Ēnu, kura ar katru stundu arvien vairāk sabiezē.

Gordons noraidoši pašūpoja galvu.

— Mēs sastapām tikai divus x-harnus, pie tam vienu no viņiem pat neredzējām. Otro nogalināja Šors Kāns, lai atbrīvotu mani un Hellu. Pēc visa spriežot, pašlaik viņu Galaktikā ir ļoti maz.

— Nāks citi, — nočukstēja Korhans. — Citi…

— Visam savs laiks, — Liāna pārtrauca. — Pašlaik mums pietiek rūpju ar Naratu Teinu, Tīnu Krīveru un viņu mežoņu bariem. Korhan, pavadiet viesus uz viņu apartamentiem.

Viņa īpaši uzsvēra vārdu "viesi", tomēr Šors Kāns izlikās, ka neko nav pamanījis.

— Tencinu par laipno uzņemšanu, jūsu augstība. Vienmēr esmu sapņojis apmeklēt Fomalgautu. Ne velti jūsu zvaigžņu karaliste ir viena no spožākajām Impērijā. Uz redzēšanos, jūsu augstība!

Uz atvadām viņš paklanījās vai līdz zemei un izgāja reizē ar Hellu Berelu un Korhanu.

Liāna pievērsās Gordonam, bet viņas sejā joprojām bija Sniega Karalienes izteiksme. Viņa pienāca gluži tuvu un pēkšņi ar savu mazo plaukstiņu iesita skanīgu pliķi. Tūlīt pēc tam sejiņa nodrebēja un savilkās kā kaprīzam bērnam, viņa nolieca galvu uz Džona pleca.

— Nemaz neceriet, — viņa nočukstēja, — ka jums vēlreiz izdosies no manis aizbēgt, Džon. Ja kādreiz…

Viņš sajuta uz vaiga Liānas asaras, no laimes aizrāvās elpa, un rokas pašas apskāva meiteni. Galvā šaudījās viena doma — nevis Arts Ams, bet es, Džons Gordons…

Tagad lai nāk Narats Teins un viņa līdzskrējēji. lai nāk kaut vai X-harni… Tam vairs nebija nekādas nozīmes. Viņš bija panācis to, kā vārdā bija Šeit.