Zvaigžņu karaļi

6

Viņš bija Džons Gordons no mūžvecās Zemes. Un vienlaikus Q-rils no Amambaranas. Viņš visos sīkumos atcerējās savu dzīvi — gan uz Zemes, gan nākotnes pasaulē. Un tieši tāpat atcerējās Q-rila dzīvi. Amambarana bija kolosāls zvaigžņu sakopojums, kuru cilvēki dēvēja par Mazo Magelāna mākoni, un Q-rils bija viens no Amambaranu apdzīvojošo tautu dēliem.

To personības daļu, kas bija Džons Gordons, aptumšoja dubultā apziņa, bet otrā puse par to nebrīnījās. Atmiņas uzpeldēja gluži patvaļīgi. Lūk viņa, mīļā dzimtā planēta pašā blīvākajā sakopojuma daļā. Planēta, no kuras x-harni — neuzveicamie zvaigžņu konkistadori — sāka savu ekspansiju.

Ne vienmēr viņi bija tik spēcīgi. Kādreiz taču viņi bija tikai vieni no daudzajiem, nebūt ne paši gudrākie un ne-paši varenākie. Citi viņus pat nicināja par vārgumu un muļķību.

Kur tagad ir šie citi gudrie? Miruši. Izzuduši paši vai arī mazo, vārgo x-harnu sakauti. Cik salda ir atriebība…

Gadījās tā, ka x-harni savas apziņas dziļumos pamanīja nākamās visvarenības asnus — iedzimtās telepātiskās spējas. Iesākumā viņi pienācīgi nenovērtēja šīs spējas un izmantoja tikai, lai aizsargātos pret plēsīgiem zvēriem. Pēc tam saprata, kādas iespējas tas paver, un dziļā slepenībā no citiem planētas iedzīvotājiem sāka attīstīt savu dabas dāvanu, krustojot īpaši talantīgus x-harnus. Gāja laiks, viņu telepātiskā varenība pieauga. Neviens neko nenojauta. Noslēpumu rūpīgi sargāja, kamēr viņi nejutās pietiekami stipri.

Pienāca lielā diena. Diena, kad visu nicinātie x-harni lika lietā savu mentālo varenību, vērsdami to pret visiem, kurus neieredzēja. Viņi uzvarēja un pakļāva, ar telepātiskiem uzbrukumiem noveda līdz neprātam un nāvei.

X-harnu triumfs. Vēstures zelta laiks! Ne ar ko nesalīdzināmas izjūtas — redzēt, kā ienaidnieks trako un plosa sevi pēc tavas domu pavēles! Ak, tas ir vienkārši lieliski — vērot, kā saprātīga būtne pārvēršas par pilnīgu kretīnu!

Taču x-harni neiznīcināja visus, daļa kļuva par viņu vergiem: zinātnieki, inženieri, konstruktori. X-harniem noderīgās būtnes izvietoja speciālos lēģeros, kur bija gan visas ērtības, gan piespiešanas līdzekļi. Pateicoties viņiem, x-hami sasniedza citas pasaules, un sākās viņu uzvaras gājiens, kas aprima tikai tad, kad visas Amambarana apdzīvotās pasaules bija pakļautas.

Taču neiedomājamos kosmosa dziļumos gailēja milzīgs zvaigžņu kontinents, kuram līdzās Amambarana bija tikai mazītiņa saliņa. Neskaitāmas pasaules, ko apdzīvo milzumdaudz tautu un kas vēl nepazīst x-harnu varu. To nevarēja pārdzīvot. Un sākās priekšdarbi… Apspiestās ciltis uzbūvēja kosmisko kuģu armādas. Tāds vergu darbs nebija pieredzēts kopš Ēģiptes piramīdu laikiem, un šī milzīgā flote devās uz Galaktiku, kuras tautām bija lemts pakļauties jaunajiem saimniekiem.

Bet pēc tam… Notika katastrofa. Līdzīgas tai nebija ne pirms, ne pēc tam. Melnā lapaspuse x-harnu uzvaru vēsturē.Pārmēru lepnības pārņemtie Galaktikas iedzīvotāji uzdrošinājās dot pretsparu neuzvaramajiem x-harniem. Lietojot ieroci, kas sagrāva laika un telpas kontiniumu, viņi iznīcināja zvaigžņu konkistadoru armādu.

Tas notika ļoti sen, taču x-harni nav aizmirsuši pazemojumu. Šo būtņu nekaunība ir jāsoda. Tās uzdrošinājušās ne tikai pretoties x-harniem, bet iznīcināt to floti.

Zaudējuma kaunu nomazgās tikai viņu asinis — cilvēku asinis. Divus tūkstošus gadu visas x-harnu pakļautās tautas smagi strādāja diženā mērķa sasniegšanas vārdā. Gaišākie prāti radīja jaunus ieročus, jaunus kuģus, kuru ātrums pārsniedza visu līdz šim esošo. Bija tautas, kas atteicās piedalīties šais darbos un labāk gāja nāvē. Taču projekta realizācija aizkavējās tikai nedaudz, jo dumpiniekus nomainīja miljoniem citu vergu.

Un vēlreiz pienāca lielais brīdis. Vēlreiz x-harni bija gatavi iebrukumam. Viņu gigantiskajai flotei nebija līdzvērtīgas visā Kosmosā gan apbruņojuma, gan kuģu ātruma ziņā. Lidaparātus sargāja īpaši lauki, kas darīja tos neredzamus visos diapazonos. Un Šī x- harnu neredzamā flote slepus bija sasniegusi Galaktikas nomales. Uz daudzām planētām nosūtīja aģentus, lai sanaidotu cilvēkus un kūdītu tos uz karu. Ja izceltos konflikts, Impērijas un karalistu flotes atrastos tālu no galvaspilsētām.

Tikai tad x-harni uzbruks. Viņu neredzamie kuģi nolaidīsies uz visām galvaspilsētu planētām, to skaitā uz Trūnas, kur atrodas Iznīcinātājs. Trūnas aizstāvji būs bezspēcīgi pret negaidīto uzbrukumu, un Iznīcinātājs kļūs par trofeju. Imperators nevarēs izmantot to galvaspilsētas aizstāvībai, jo tas draud iznīcināt ne vien pilsētu un planētu, bet ari centrālo sauli.

Diemžēl viss iegrozījās citādi. Un vainīgs bija šis nicināmais cilvēķelis, kurš paguva sacelt trauksmi. Tagad Iznīcinātājs atrodas kosmosā un atkal draud x-hamiem ar pilnīgu sagrāvi. Nepieciešams pēc iespējas ātrāk noskaidrot šī ieroča darbības principu un atrast pretlīdzekļus, kas varētu to neitralizēt vai padarīt nekaitīgu.

Bet…

Gordons savās smadzenēs juta pēkšņu izbrīnu, ko tūlīt nomainīja dusmas. Ar to viss beidzās.

Abas apziņas atdalījās. Gordons atkal bija viņš pats. Un pirmais, ko viņš ieraudzīja, bija x-harna pārkaitinātais skatiens.

— Tā ir taisnība, — Q-rils nosvelpa. — Šis cilvēks patiešām rīkojās ar Iznīcinātāju, neko nesaprazdams no tā uzbūves. Neticami…

Kaut ari Gordonam stipri reiba galva, viņš neviļus atcerējās Šora Kāna vārdus, ka x-harni, neskatoties uz savu gigantisko mentālo varenību, ir absolūti nejēgas. Tagad, pabijis viena x-harna ādā, viņš nevarēja nepiekrist Šorām Kānam. Būtnes, kuras tiecās pakļaut Galaktiku, intelektuālā ziņā bija vienkārši neattīstītas. Vienīgi lielais 258 telepātiskais spēks ļāva tām dominēt pār citām, vairāk attīstītām tautām. Ja nebūtu šīs spējas, par x-harniem neviens nebūtu pat dzirdējis.

Kopš" pirmā brīža šie radījumi izsauca Gordonā bailes. Tagad šīm izjūtām nāca klāt ari naids. Netīrās, riebīgās dēles. Kļuva skaidrs, kādēļ Brenns Bīrs neapstājās pat milzīgā riska priekšā, ka var izzust telpa, lai tikai iznīcinātu Šo izdzimteņu cilti.

Karavīri nostādīja Gordonu uz kājām, un viņš pilnīgi atguvās. Par laimi, Q-rils jau bija apģērbies, atbrīvodams cilvēkus no nepieciešamības vērot savu atbaidošo kailumu. Gordonam likās, ka pēc tikko notikušās apziņu saplūšanas viņa miesa un dvēsele ir notraipīta.

Q-rils norādīja uz Džonu Gordonu.

— Šim cilvēkam nekavējoties jāmirst. Pēc saplūšanas viņam ir zināma mūsu flotes atrašanās vieta. Nogaliniet viņu!

Pēc Tīna Krīvera mājiena karavīri pacēla ieročus. Gordons, tik tikko saprazdams notiekošo, uzmeta Liānai pēdējo skatienu.

Viņa panācās uz priekšu.

— Nē! — princese pagriezās pret Naratu. — Ja šo cilvēku nogalinās, es labprātīgi neatteikšos no troņa.

Tīns Krīvers ņirdzīgi smējās.

— Tas neko nemainīs! Jebkurā gadījumā Narats kļūs par karali.

Toties prinča sejā nozuda sapņainais smaids. Ar rokas mājienu

viņš apturēja kareivjus.

— Gribu, lai viss notiktu saskaņā ar ceremoniāla noteikumiem. Māsīcai brīvprātīgi, visai tautai dzirdot, jāatsakās no troņa man par labu. Viņai pašai jāpaziņo par savu atkāpšanos.

Viņa skaistā seja bija gluži sarkana no satraukuma, viņš draudīgi skatījās uz Tīnu Krīveru.

Tas pagriezās pret Q-rilu.

— Šī ceremonija ir ārkārtīgi svarīga mūsu brālim Naratam. Atstāsim šo cilvēku pie dzīvības…

No grāfa sejas Gordons noprata, ka pie sevis viņš domā: …līdz ceremonijas beigām. Un tūlīt pat piebeigsim.

Q-rils neiebilda.

— Labi, — viņš nošņāca. — Bet pašlaik mums steidzīgi jāsazinās ar savu floti.

Viņš pagriezās pret abiem pārējiem x-harniem, un Gordons saprata, ka viņi taisās paziņot: Impērijas kuģi meklē iebrucēju armādu, bet galvaspilsēta ir neaizsargāta. Abi x-hami nedzirdami izklumzāja no zāles.

Narats ar ceremoniālu žestu, it kā atklādams balli, paņēma Liānu pie rokas.

— Iesim, māsīc! Mana tauta gaida!

Liānas nekustīgajā sejā neatspoguļojās nekādas emocijas. Abi ar Naratu viņi izgāja uz lielā balkona. Pārējie sekoja. Gordonu un Šoru Kānu pavadīja četri bruņoti karavīri.

Lielais balkons bija ļaužu pilns. Tīns Krīvers pamēģināja nostāties Teinam līdzās, bet tas viņu atbīdīja ar niknu žestu.

— Nestāviet te. Šī ir mana triumfa diena. Stāviet aizmugurē.

Pār grāfa lūpām pārlaidās indīgs smaids, bet viņš bez

iebildumiem atkāpās tālāk, kur stāvēja Q-rils un daži virsnieki. Ari Šors Kāns paspēra soli uz to pašu pusi, bet savukārt Tīns Krīvers noraidoši papurināja galvu.

— Nu nē! Stāviet, kur stāvējis, lai jūs varētu nošaut, neapdraudot pārējos.

Šors Kāns klusēdams paraustīja plecus.

Pa to laiku Narats Teins pieveda Liānu pie balkona margām. Viņus spoži apspīdēja Fomalgautas rita stari. Narats pacēla sveicienam roku.

Parka alejās nogranda sajūsmināti auri. Pat, stāvēdams balkona dziļumā, Gordons redzēja nehumanoīdu pūļus, kuri pārpludināja visu parku, pat Seno Valdnieku milzu statujas bija veseliem ķekariem aplipušas ar dažādām plēvspārnainām būtnēm, kas apdullinoši ķērca. Retumis bija arī pa cilvēkam, to apģērbu rotāja Kaujas Vāles zīme.

Par ko domāja Liāna skatīdamās uz šo pūli, kurā nebija neviena no viņas padotajiem? Tie nedaudzie Hatīras iedzīvotāji, kuri bija pārdzīvojuši šausmīgo slaktiņu, tagad kaut kur slēpās. Uzvaras ap­stulbinātie okupanti izgrūda trakus bļāvienus un izsaucienus, kuros nebija nekā cilvēcīga. Retās cilvēku balsis pazuda šajā skaņu jūklī. 260

Fomalgautas Senie Valdnieki bezkaislīgi raudzījās, kā iet bojā viss viņu mūža darbs.

Narats atkal pacēla roku. Pilij pāri gāzās jauna, vēl sajūsminātāka apsveikuma kliedzienu vētra. Narats bija sasniedzis savu ambīciju un pretenziju kulmināciju, sasniedzis virsotni un spējis to tikai patei­coties tam, ka viņu fanātiski dievināja nehumanoīdi, uz kuriem viņš tagad skatījās ar jūtām, kurās apvienojās prieks, lepnums un mīlestība.

Pamazām troksnis noklusa. Narats čukstēja.

— Jūsu kārta, māsīc.

Liāna stāvēja taisna kā uzvilkta stīga un skaidrā, aukstā, pilnīgi svešā balsī vērsās pie pūļa.

— Es, Liāna, Fomalgautas valdošā princese, paziņoju, ka atsakos no troņa par labu…

Viņas vārdus pārtrauca šāvienu troksnis. Gordons ieraudzīja, kā krīt Tīns Krivers un viņa virsnieki. Mazās atomlodītes sprāgstot pārogļoja apģērbu. Balkona durvīs stāvēja Hells Berels un Korhans. Viņi šāva, šāva… Vienīgi Q-rils, kuru laikus brīdināja viņa telepātiskā intuīcija, paguva atlēkt sānis.

Narats Teins pagriezās pret šāvējiem.

— Kas nu atkal?! — viņš bija sarkans aiz dusmām.

Korhans nešaubīdamies izšāva uz viņu, dzeltenajās acīs nebija ne mazākās līdzcietības. Maza reaktīvā lodīte ieurbās Teina sānā, un viņš sagrīļojās. Bet nenokrita, it kā negribēdams pieņemt nāvi un atzīt savu sakāvi. Ar dīvaini majestātisku, patiešām karaļa cienīgu kustību viņš pagriezās pret pūli. Pret saviem padotajiem, kuri no lejas neredzēja, kas notiek balkonā. Mēģināja vēlreiz pacelt roku, bet pēkšņi sabruka un kluss un nekustīgs pārkārās pāri margām. Troksnis momentā apklusa. Parkā iestājās nāves klusums.

— Nē! — pēkšņi iekliedzās Hells Berels.

Korhans ar stiklainām acīm mērķēja tieši uz drosmīgo kapteini. Gordons uzmeta skatienu Q-rilam un lēca kā tīģeris. Pārlidoja pāri kūpošajiem sargu līķiem un sagrāba x-harnu. Tas izrādījās neticami viegliņš. Pēc inerces raudams līdzi x-harnu, Gordons to pacēla virs margām un nolidināja lejā. Nedaudzajos mirkļos, kamēr tas krita, viņš juta pēdējo graujošo domu triecienu, kurš nebija vērsts ne pret vienu…

Un pēkšņi šī sajūta izzuda. Gordons atļāvās pasmaidīt. Izrādās, x-hami paniski baidās no nāves — tieši to nozīmēja šis telepātiskais kliedziens.

Korhans, nepaguvis izšaut uz Hellu, nolaida ieroci. Lejā, parkā valdīja pilnīgs klusums. Likās, visi bija aizturējuši elpu. Visas sejas bija pievērstas Narata ķermenim. Viņa galva karājās uz leju, mati plīvoja vējā. Rokas bija pastieptas pret pūli, viņš it kā sauca palīgā.

Šajā kritiskajā brīdī, kad likās, ka laiks apstājies, Šors Kāns rīkojās ar viņam raksturīgo apķērību, kas tā sajūsmināja Gordonu. Bijušais diktators pieskrēja pie margām, ar teatrālu žestu pacēla rokas pret debesīm un spalgi iekliedzās.

— Grāfi nogalināja Naratu Teinu! Atriebsim viņa nāvi!

Gemi, andaksi, kaili un visi pārējie nehumanoīdi blenza uz Šoru

Kānu. Un pēkšņi viņi saprata. Saprata, ka Narats miris. Narats, kuru viņi dievināja un pielūdza, kuram sekoja, par savu dzīvību nedomādami. Brēcieni no tūkstošiem rīkļu saplūda vienā, ārkārtīgi spēcīgā sāpju un niknuma kliedzienā.

— Atriebsim Naratu! Nāvi grāfiem!

Tas bija naida uzliesmojums. Nehumanoīdi uzklupa cilvēkiem Pierobežas uniformās, kuri tikko vēl bija viņu sabiedrotie, bet pēkšņi kļuva par niknākajiem ienaidniekiem. Lietā lika visu: zobus, nagus, ragus un spārnus.

Sāpju un naida kliedziens aizvēlās pāri visai pilsētai.

Korhans vēl bija daļēji apdullis, viņš nespēja atgūties no x- harna domu uzbrukuma, kas gandrīz piespieda viņu nogalināt draugu. Toties Hells Berels bija ļoti dzīvīgs.

— Ātri šurp! Pēc dažām minūtēm viņi būs šeit. Korhans zina visas slepenās ejas. Tikai tas mūs izglāba, kad ieņēma pili. Ātrāk!

Gordons saķēra Liānas roku un vilka viņu sev līdz. Šors Kāns vēl aizkavējās, savāca pistoles un pasvieda vienu Gordonam. Viņš starot staroja priekā.

— Redzējāt? Šie nehumanoīdi nav sevišķi apķērīgi… Es to neteicu pārjums, Korhan. Vispār jāsaka, viņi reaģēja tā, kā vajadzīgs. 262

Kādā sienā atvērās slepenas durvis, un viņi steidzīgi iespruka krēslainā galerijā. Šors Kāns aizvēra durvis. Liāna raudāja, bet Gordonam nebija laika viņu nomierināt.

— Vai var nemanīti nokļūt sakaru zālē? — viņš pajautāja Korhanam. — Man jānodod steidzīgs ziņojums.

Korhans vēl nebija īsti atguvies.

— Ziņojums? Kam? Baroniem?

— Nē. Artam Arnam un Impērijas Flotei. Es tagad zinu, kur slēpjas x-harnu armāda.