Zvaigžņu karaļi

35. Zvaigžņu kari

Hells Berels rāva viņu augšup pa trapu. Gordons liecās atpakaļ. Vēl pēdējo reizi ieraudzīt slaido stāvu, bālo seju, neparastās acis… Pēdējo reizi!

Lūka ar troksni aizkrita. Iekaucās starta sirēna. Atomturbīnas uzsāka savu monotono dziesmu, arvien palielinot ātrumu.

— Starts! — ziņoja skaļruņi, un, šķeļot gaisu, "Etna" rēkdama traucās augšup. Eskortkuģi zibenīgi sekoja. Planētas atmosfēra palika tālu apakšā, viņiem apkārt bija vienīgi zvaigžņotā telpa.

— Stereoseanss ar Hīronu! — ziņoja Hells Berels. — Pie Rīgela smagas kaujas. Līgas flotes gatavojas pārrāvumam.

Stūrmaņa kajītes centrā, līdzās Iznīcinātāja pultij, parādījās admirāļa attēls. Iluminatorā aiz viņa muguras liesmoja ugunsgrēks, sprāga atomlādiņi, dega bojā ejai nolemtie kuģi. Liesmu atspulgi plaiksnīja Flotes vadoņa skarbajā sejā.

— Mēs cīnāmies pret divām Līgas austrumu eskadrām. Mūsu zaudējumi ir milzīgi, — viņš noguris ziņoja. — Pretinieka rīcībā ir kaut kāds jauns, nezināms ierocis…

Tas bija Šora Kāna slepenais trumpis!

Gordons ātri jautāja:

— Kā tas darbojas?

— Nav zināms, — atbildēja Hīrons. — Viens pēc otra kuģi iziet no ierindas un neatbild uz signāliem. No Herkulesa ziņo, ka baronu apvienotā flote izlidojusi pretī diviem lieliem pretinieka formējumiem. Liras, Polārzvaigznes un citu savienoto karalistu eskadras pilnā gaitā tuvojas mums no ziemeļaustrumiem. Bet Šora Kāna jaunais ierocis ir ārkārtīgi efektīgs! Es atkāpjos uz rietumiem, tomēr Līgas spokiem visu laiku izdodas tikt cauri aizsardzības līnijai. Man jūs jābrīdina — ar tādiem zaudējumiem mēs ilgi nenoturēsimies. 104

— Es lidoju ar Iznīcinātāju, bet ceļā paies daudzas stundas. Un vēl kas… — Gordons atcerējās: mērķim jābūt pēc iespējas kompaktākam. — Lai liktu lietā ieroci, jāsavāc Līgas flotes vienkopus. Jūs to varat izdarīt?

— Varam atkāpties vairāk uz dienvidrietumiem, — brīdi vilcinājies, atbildēja Hīrons. — Izskatīsies, ka mēs ejam palīgā baroniem. Tas ļaus apvienot abas uzbrūkošās ienaidnieka vienības. Kad jūs ieradīsities, kaujas lauks būs uz rietumiem no Deneba. Dievs vien zina, kas līdz tam laikam būs palicis pāri no Flotes…

Sakarus pātrauca, bet pārējās stereoiekārtas visos sīkumos rādīja kauju, kas notika tālajā frontē Rīgela apkārtnē. Tur bija daudz gan liesmu pārņemtu, gan ari it kā pamirušu Impērijas kuģu, kas nezināmu iemeslu dēļ kaujā nepiedalījās.

— Viņi apiet Hīronu no flangiem, — komentēja Vals Marlāns. — Kaut tikai atkāpšanās nepārvērstos par bēgšanu…

Gordons pievērsās iluminatoriem. Palidojusi garām vairākām mazām saulēm, "Etna" ar savu eskortu traucās uz dienvidiem. Līnijkuģis steidzās uz priekšu, ar katru minūti tuvodamies tālajam Denebam, kur pašlaik bija koncentrēti visi Impērijas spēki. Gordons juta, ka tūlīt viņam var uznākt panikas lēkme. Viņam nav vietas šajā milžu cīņā! Kā viņš iedrošinājies pacelt zobenu, kas var iznīcināt visu Galaktiku?

— Ak Dievs! Skatieties, kas notiek pie Herkulesa! — sauca Hells Berels.

Stereopanorāmā, ko translēja vijgns no kuģiem, pavērās neiedomājama aina. Apkārt gigantiskam, lodveidīgam sakopojumam debesis bija nosētas gaismas punktiņiem. Tie iedegās un tūlīt pat dzisa, tās bija kuģu atomlielgabalu* zalves. Gordons ne sevišķi labi saprata kas tur notiek, viņa pieredze neļāva noteikt šīs nāvējošās dzirksteļu dejas īsto nozīmi. Kauja neaptverami lielos attālumos, kur kuģi atrod cits citu ar radariem, bet lielgabali Šauj pēc elektronisku ierīču komandas, viņam likās necilvēciska un nereāla. Tikai pakāpeniski noskaidrojās cīņas vispārējā shēma. Mirgojošās ugunis lēni atkāpās uz grandiozu sauļu spieta pusi — uz ziemeļiem un ziemeļrietumiem no tā dzirksteļoja frontes līnija.

— Viņi atkāpjas saskaņā ar Hīrona plānu, — skaidroja Hells Berels. — Bet viņiem palikusi tikai puse Flotes!

Vals Marlāns skraidīja no vienas stereoiekārtas pie otras.

— Mākoņnieki sit Hīronu, kā vēlas! Mūsu zaudējumi ir milzīgi.

Attēls, uz kuru viņš rādīja, demonstrēja plašu mirguļojošu

dzirksteļu virpuli, kas atkāpās no Rīgela uz rietumiem. Gordons vairs nevarēja uztvert visu notiekošo. Viņš negribēja. Nervi saspringti līdz pēdējai robežai, bet viņam nepieciešams būt aukstasinīgam.

— Cik ilgi vēl jālido? — viņš jautāja Valam Marlānam.

— Kādas divpadsmit stundas, ne mazāk.

— Nolādētais Šors Kāns! — izlamājās Hells Berels. — Nolādētie fanātiķi! Tik daudz gadu viņi gatavojušies šai dienai!

Gordons piegāja pie Iznīcinātāja pults, jau tūkstošo reizi pie sevis atkārtodams Džala Ama instrukciju. Kāds darbības princips ir liktenīgajai mašīnai? Vai tas ir briesmīgs, nāvējošs stars? Vai tas iznīcina matēriju? Kādēļ tas apdraud Galaktiku?

Drausmīgā sasprindzinājumā vilkās stundas. Trīs kuģi strauji tuvojās kaujas vietai, bet vēl straujāk pasliktinājās Impērijas Flotes stāvoklis. Atkāpdamies, lai varētu apvienoties ar baronu novājinātajiem spēkiem, Hīrons beidzot sastapa savienoto karalistu eskadras. Šeit, miglājā, viņš izvērsa savas vienības un divas stundas nikni cīnījās pret Mākoņa armādām.

Gordons izdzirda Hīrona komandu. Dešifrējošā iekārta bija pārveidojusi kodēto pavēli, un tā skaidri izskanēja skaļruņos.

— Liras divīzija kapteini Sandrell! Atkāpieties no miglāja! Pretinieks cenšas izlauzties starp jums un Gulbja divīziju.

— Līgas spoki koncentrējušies vadošo kuģu tuvumā, — atsaucās Sandrells. — Bet mēs…

Pārraide pārtrūka. Neko nesaprazdams, Gordons klausījās, kā admirālis veltīgi sauc divīzijas komandieri.

— Atkal tas pats! — trakās dusmās kliedza Hells Berels. — Kuģis ziņo par spoku tuvošanos un tūlīt pat apklust uz visiem laikiem.

— Mākoņa jaunais ierocis, — Vals Marlāns nošņirkstināja zobus. — Kaut mēs zinātu, kas tas ir.

— Pagaidiet, — teica Gordons. "Tas trāpa ienaidnieka kuģus no iekšienes," atmiņā uzpeldēja Šora Kāna frāze. — Iespējams, es kļūdos, bet vai viņi nevar noraidīt kaut ko izvēlētajā kuģī pa viņa paša stereostaru? Katrs, kurš Šādi gājis bojā, tobrīd izmantoja stereosakarus.

— Zvēru pie Debesīm, tas var būt! — iesaucās Vals Marlāns.

— Ja viņi izmanto stereo kā nesošo…

Viņš steidzīgi izsauca Hīronu un paziņoja par aizdomām. Admirālis piekrita — tā varēja būt.

— Raidīt vajag ar īsiem impulsiem, ik bridi pārtraucot seansu,

— secināja "Etnas" kapteinis. — Tad viņi nepagūs laikus pieslēgties mūsu staram. Un sagatavojiet staru slāpētājus stereokajītēs.

— Pamēģināsim, — pamāja Hīrons. — Es pavēlēšu visiem sazināties ar impulsiem.

Vals Marlāns lika pie stereouztvērējiem nostāties cilvēkiem ar staru slāpētājiem — portatīviem ģeneratoriem, kas ekranē elektromagnētiskos laukus. Pakļaudamies pavēlei, Flotes kuģi tagad sniedza mirklīgus ziņojumus.

— Liekas, tas līdz, — ziņoja admirālis. — Zaudējumu tagad krietni mazāk. Un tomēr — ja pēc četrām stundām jūs nebūsit klāt, no mums nekas nebūs palicis pāri.

"Etnas" turbīnas strādāja ar maksimālo slodzi. Mazā eskadra no ziemeļiem traucās uz Deneba balto bāku, bet no austrumiem kā ugunīgs vilnis, ko veido degoši un bojā ejoši kuģi, zvaigznei tuvojās lielā kauja. No dienvidiem šurp steidzās baronu drosmīgās flotes paliekas, lai apvienotos ar Impērijas un karalistu spēkiem.

Abi Mākoņa formējumi apvienojās austrumos un metās pēdējā, iznīcinošajā kaujā.

— Vēl pusstunda! — caur zobiem izspieda Vals Marlāns. Bija palicis pavisam nedaudz līdz kaujas vietai. Pēkšņi novērotājs pie galvenā radara iekliedzās:

— Spoki pa kreisi no borta!

Sekoja zibenīga zalvju apmaiņa. Gordons tikko paguva ieraudzīt mērķi radara ekrānā, kad tūlīt izplatījumu apgaismoja žilbinošs sprādziens. "Etnas" lielgabali, ko vadīja ātras reakcijas skaitļotāji, atbildēja ar apdullinošiem šāvieniem. Kosmoss visapkārt, likās, uzliesmoja no smago lādiņu sprādzieniem, kas gandrīz trāpīja līnijkuģi. Vēl pēc mirkļa tālumā iedegās un nodzisa divi nespodri gaismas punktiņi.

— Viens no mūsu kuģiem gājis bojā! — sauca Hells Berels. — Toties mēs paguvām likvidēt divus spokus. Pārējie aptumšojās un vairs neuzdrošināsies rādīties.

No stereouztvērēja atskanēja Hīrona balss — impulsu raidījums bija ierakstīts un pārveidots par parastu.

— Princi Art, Līga apiet mūs no flanga! Steidzieties!

— Vēl nedaudz! — atsaucās Gordons. Tajā pašā brīdī attēls izmainījās. Admirāļa vietā kajītē uzradās bāli cilvēki melnos formas tērpos. Rokās viņi turēja metāliskas nūjas. Viena no tām izspļāva zilu zibeni. Lādiņš aiznesās gar Gordona seju un ietriecās metāla sienā.

Stereotēlu desants! Fantomi, kuri izmanto stereostaru un spējīgi nogalināt.

Tas turpinājās tikai sekundi. Nostrādāja impulsu relejs, un mākoņnieki līdz ar savu ieroci izkusa.

— Lūk, ko viņi izdomājuši! Nav brīnums, ka esam zaudējuši pusi no saviem kuģiem!

— Ieslēgt slāpētājus! — pavēlēja Vals Marlāns. — Uzbrukums var atkārtoties!

"Ema" tuvojās kaujas vietai. Turbīnas strādāja ar pārslodzi. Gaiss bija stipri elektrizēts. Gordons juta, ka viņam uz galvas kustas mati. Tuvojās izšķirošais brīdis. Hīrons izvietoja Impērijas un karalistu flotes vienā līnijā, kuru no kreisā flanga sedza Deneba baltā, liesmojošā lode. Mākoņnieku kolonnas spiedās virsū, cenzdamās satriekt labo flangu. Telpā starp zvaigznēm vīdēja liesmas. "Etnas" lielgabali visu laiku šāva uz pretinieka spokiem, kuriem uzbrukuma brīdī bija jāatslēdz aptumšošana.

— Hīron, mēs esam klāt! — iekliedzās Gordons. — Pār­kārtojieties un pazūdiet no šejienes!

— Tad Līga pārraus mūsu aizsardzību bez kādām pūlēm, — iebilda admirālis.

— Neuztraucieties, — atbildēja Gordons. — Ātrāk!

Hīrona stereoattēlu atkal nomainīja bruņotie fantomi. Izšāvās zilie zibeni un nozudu, tos aprija slāpētāji. Tūlīt iedarbojās relejs, un mākoņnieki pazuda.

Gordons cītīgi sekoja radara ekrānam. Hīrona kolonnas pārkārtojās, uzņēma ātrumu un atkāpās uz rietumiem.

— Līgas flote! — iekliedzās Vals Marlāns.

Ari Gordons to ieraudzīja —- neskaitāms daudzums dzirksteļu uz ekrāna, tūkstošiem kaujas kuģu. Attālums līdz tiem vairs nebija lielāks par divpadsmit parsekiem. Viņi vajāja Hīronu, un Gordons saprata, ka laiks rīkoties, ka nedrīkst pieļaut, lai tie pienāktu tuvāk. Impērijas Flote tagad vairs nebija saskatāma, "Etna" palika viena pret uzbrūkošo armādu.

— Mērķējiet tieši viņu flotes centrā, — Gordons neskanīgi pavēlēja un ieslēdza enerģijas padevi.