Zvaigžņu karaļi

5

Zālē blakus balkonam valdīja klusums. Gordonu aplenca karavīri, kas bija gatavi pēc mazākā mājiena laist darbā ieročus. Zāle bija ļaužu pilna, visiem apģērbu rotāja Kaujas Vāles simbols. Visi stāvēja, sēdēja vienīgi Narats Teins, hā pienākas karalim.

Galvu viņš bija lepni izslējis, sejā rotājās sapņains smaids. Ar spīdīga auduma gabalu nevērīgi apsietie mati brīvi krita pār pleciem. Viņš izskatījās kā karalis un vienlaikus kā plānprātīgais. Netālu no viņa stāvēja Liāna. Princeses acis bezkaislīgi skatījās zālē un atdzīvojās tikai tad, kad sastapās ar Gordona skatienu.

— Nu jau drīz, — klusi teica Narats. — Ilgi nebūs jāgaida, māsīc. Tīns Krivers ar pārējiem tūlīt būs klāt.

Gordons noprata, kas ir šie "pārējie", un juta, kā sastingst asinis. Pa balkona atvērtajām durvīm ielauzās vēja pūsma un līdz ar dūmu smaku atnesa neskaidru balsu murdoņu. Pēc tam Gordons izdzirda patruļkuģa dzinēju klusinātu rūkoņu. Pēc kāda laika zālē parādījās Tīns Krivers. Grāfa apaļā seja staroja triumfā. Viņš pārlaida skatienu gūstekņiem un apstājās pie Šora Kāna.

— Lieliski, — viņš noteica. — Es ļoti baidījos, ka jūs nogalinās. Man negribētos jums novēlēt tik ātru nāvi.

Šors Kāns nosmējās.

— Jūs, kā redzu, vēl joprojām mīlat izrādīties pūļa priekšā. Manas vissliktākās atmiņas par jūsu sabiedrību saistās ar trulām, skaļām, publiskām deklarācijām.

Tīna Krivera smaids pārvērtās draudīgā grimasē, tomēr viņš neatbildēja uz apvainojumu. Narats Teins piecēlās un klusā balsī sacīja.

— Laipni lūdzam, brāli. Mēs esam laimīgi redzēt jūs. Un kur ir mūsu kopīgie draugi?

— Viņi tūlīt ieradīsies. — Grāfs paskatījās uz Liānu un apmierināti piebilda. — Jūs lieliski izskatāties, jūsu augstība. Tas mani pārsteidz, ja ņem vērā zaudēto karalisti un sakauto floti. '

Tas nozīmē, Gordons saprata, ka viņi nezina par baronu kuģiem. Bet tie var ierasties kuru katru bridi. Tiesa gan, mums tas vienalga būs par vēlu.

Zālē klusēdamas ieklumzāja trīs figūras, satītas pelēkos apmetņos, pāri sejai zemu pārvilktām kapucēm.

X-harni.

Klātesošie, kā ar zināmu izbrīnu pamanīja Gordons, uz viņu parādīšanos reaģēja dažādi. Šors Kāns skatījās cieši virsū, neslēpdams riebumu. Liāna viegli nobāla. Pat Tīns Krīvers, kā likās, nejutās visai omulīgi.

Tikai Narats Teins skatījās uz viņiem ar to pašu sapņaino smaidu.

— Brāļi, jūs ieradāties tieši laikā, lai piedalītos manā kronēšanā.

Tikai tagad Gordons pa īstam saprata cik necilvēcīgs bija šī

jukušā prinča prāts. Viņš, kuru nehumanoīdi pielūdza kā Dievu un kurš atnācējus no Magelāna mākoņiem godināja par brāļiem, atšķīrās no cilvēka vairāk nekā jebkurš cits no klātesošajiem.

Pirmais x-harns tikko dzirdami sacīja.

— Vēl ne, Narat. Mums ir steidzams darbs.

Savā klumzīgajā, ložņājošajā gaitā viņš devās tieši pie Gordona.

— Šis cilvēks zina to, ko vajag zināt mums. Un pēc iespējas ātrāk.

— Bet mana tauta gaida — Narats iebilda. — Tai jādzird, ka mana māsīca Liāna labprātīgi atdod man troni. Un tad mani pasludinās par jauno Fomalgautas karali!

Viņš pieklājīgi uzsmaidīja Liānai.

— Jūs taču to izdarīsit, māsīc, vai ne? Visam jānotiek stingrā saskaņā ar ceremoniālu.

Tīns Krīvers pašūpoja galvu.

— Nē, Narat, tas pagaidīs. Q-rilam taisnība. Bez x-harnu palīdzības mēs te nebūtu, vai ne? Tagad mūsu kārta.

Narats neapmierināts atkal apsēdās. X-harns, kuru sauca par Q- rilu, klusēdams ieskatījās Gordona sejā, toties tas, lai kā centās, nevarēja izšķirt x-harna vaibstus, kas slēpās kapuces ēnā. Gordons daudz būtu atdevis, lai atbrīvotos no neizturamās vēlēšanās bēgt.

Viņš ar grūtībām savaldījās.

— Pirms kāda laika, — runāja Q-rils, — es inkognito uzturējos Trūnā. Mani nogādāja tur mūsu dārgais draugs Džefs Ollens. Tur es izmantoju gadījumu un izpētīju Korhana smadzenes.

Korhans… Kas ar viņu? Miris? Visticamāk, ka tā… Droši vien arī Hells Berels…

— Tā es uzzināju, — Q-rils turpināja savā šerminošajā balsī, — ka šī cilvēka, tā saucamā Džona Gordona saprāts kādu laiku atradies Arta Ama ķermenī. Šajā laikā viņš vadīja Iznīcinātāju.

Tās ir beigas, nodomāja Gordons. Atkal nolādētais Iznīcinātājs! Iznīcinātājs, no kura visi tā baidās un par kura noslēpumu visi ir pārliecināti, ka tieši viņš, Gordons, to zina. Tieši Iznīcinātājs nesīs viņam nāvi… Jeb to, kas ir briesmīgāks par nāvi.

X-harns pienāca cieši klāt.

— Tāpēc tagad, — viņš nosvelpa, — lai iegūtu informāciju par Iznīcinātāju, es izpētīšu šī cilvēka smadzenes.

Panisku Šausmu pārņemts, Gordons mēģināja pagriezt galvu, lai ar skatienu nomierinātu Liānu. Viņš nevar atklāt noslēpumu, kuru pats nezina! Bet viņam nepietika spēka pat šai vienkāršajai kustībai. Pēkšņi viņa smadzenes trāpīja neiedomājami spēcīgs domu trieciens. Tas, ko Gordons bija pārdzīvojis līdz šim un jo sevišķi uz kuģa, kur slēpās x-harns, bija kā vārga sveces liesmiņa salīdzinot ar zibens uzliesmojumu.Viņš ieslīga nebūtībā.

Atguvis samaņu, Gordons saprata, ka guļ uz grīdas. Atvēra acis un ieraudzīja pār sevi noliekušos ciešanu izmocīto Liānas seju. Narats Teins klaji nervozēja, Tīns Krivers par kaut ko dzīvi apspriedās ar x- harnu.

Q-rila balss kļuva arvien spalgāka un caururbj ošāka. Pirmo reizi Gordons novēroja x-harniem kaut kādas emociju izpausmes.

— Bet var taču būt, — iebilda Tīns Krivers, — ka viņš tiešām nezina Iznīcinātāja noslēpumus.

— Nē! — Q-rils nikni nokliedza. — Viņš nebūtu spējis vadīt visbriesmīgāko nāvi nesošo ieroci visā Galaktikā. Toties viņa domās es uzzināju ko citu: Galaktikas nomalēs mūs meklē Impērijas Flote prinča Arta Ama vadībā… ar Iznīcinātāju.

Izskatījās, ka Tīnu Krivēru šī vēsts satrieca.

— Bet jūs taču apgalvojāt, ka viņi nav spējīgi atrast mūsu floti…

— Jā, — atbildēja Q-rils. — Bet tagad viņi ir brīdināti. Kad mēs uzbruksim, Trūna un citas karalistes zinās, kur dislocējas mūsu galvenie spēki! Viņi iedarbinās Iznīcinātāju pat tad, ja zaudēs daļu sabiedroto. Tagad svarīgāk par visu ir uzzināt šī ieroča darbības principu un rādiusu.

Šajā brīdī Narats Teins pielēca kājās un skaļā balsī sauca.

— Pietiek! Šo jautājumu jūs pārdomāsit vēlāk. Tauta gaida manu kronēšanu…

Q-rils klusēdams pagrieza pret viņu galvu pelēkajā kapucē, un princis, bāls kā nāve, klusēdams sašļuka krēslā.

— Pieredzējis telepāts ir spējīgs noslēpt jebkuru informāciju svešas apziņas dzīlēs, — Q-rils turpināja, it kā nekas nebūtu noticis.

— Tik dziļi un tik nemanāmi, ka šis cilvēks varēja izmantot informāciju, pats par to nenojauzdams. Bet ir veids, kā to pārbaudīt.

Gordons redzēja, ka, dzirdot šos vārdus, abu pārējo x-harnu ķermeņi sāka trīcēt priecīgā uzbudinājumā, un sajuta, kā viņu pārņem ne ar ko nesalīdzināmas, mežonīgas bailes.

— Saplūšana, — nosvelpa Q-rils. — Divu saprātu apvienošanās, kad neko vairs nevar noslēpt un nekāda krāpšana nav iespējama…

— Un pavēlēja. — Uz ceļiem šo cilvēku!

Kareivji atlauza Gordonam rokas un nospieda viņu uz ceļiem. Kaut ari viņi bija x-harnu sabiedrotie, to saspringtā elpa liecināja, ka ari viņiem ne sevišķi patīk šī procedūra.

Q-rils nometa savu pelēko tērpu. Kuslo ķermeni klāja slapji, gļotaini zalgojoša, pelēkzaļa āda. Ekstremitātēm nebija kaulu, tās locījās visneiedomājamākajā veidā. Lipīgie muskuļi atgādināja recekļainu ķēpu. Bet seja…

Gordons ļoti vēlējās neredzēt to visu, bet nespēja pat aizvērt

acis.

Reptīliskā radījuma mazo apaļo galviņu rotāja mikroskopiska mutīte* kas bija sašķiebta atbaidošā, manierīgi kaprīzā grimasē.

Deguna vietā — neliels caurums elpošanai. Un divas milzīgas acis bez plakstiņiem.

Šī riebīgā seja tuvojās Gordona sejai, it kā x-harns gribētu viņu noskūpstīt. Gordons raustījās konvulsijās. Viņš izdzirda šausmu pilno Liānas kliedzienu.

X-harna milzīgās acis aizsedza visu uz pasaules. To dziļumos arvien spožāk iekvēlojās mirguļojoša gaismiņa. Un pārvērtās bezdibenīgā liesmu jūrā, kurā noslīka cilvēks.