Zvaigžņu karaļi

5

Gordons jau sniedzās pēc ieroča, bet atskanēja Liānas pavēlošā balss.

— Nešaut!

Korhans iedunkāja Džonu.

— pagaidiet…

Sasprindzinājis redzi, viņš oranžajā krēslā beidzot pamanīja jāt­niekus uz lieliem, četrkājainiem dzīvniekiem, kas pārvietojās atspe­rīgiem lēcieniem kā zaķi. Uzbrucēju bars aplenca mašīnu. Gaisu tricināja necilvēcīgi brēcieni, un Gordons saklausīja tajos triumfu un draudus.

Apsūbējuša vara krāsa, apaļi, spīdīgi plankumi. Džonam nāca virsū vēmiens: taču ne jau šo būtņu ķēmīgā izskata — tas bija pat eksotiski skaists un pievilcīgs —, bet gan pretīgās smakas dēļ. Radījumi bija līdzīgi kentauriem: cilvēka galva, ķermenis un priekšējās ekstremitātes, tikai trauslāki un gludāki. Milzīgās kaķveidīgās acis bija gan saprātīgas, gan trulas. Mutes smējās, masīvās pakaļas raus­tījās apmierinājumā, bet spēcīgie torsi locījās kā niedres vējā.

— Gerni, — nočukstēja Korhans. — Viņu uz šīs planētas ir visvairāk.

Radījumu ielenktā mašīna apstājās. Liānas nekustīgais profils likās kā baltā marmorā cirsts; viņa skatījās taisni uz priekšu. Sasprindzinājums mašīnā bija kļuvis nepanesams, viss varēja eksplodēt no vienas vienīgas dzirksteles gluži kā gāzes kamerā.

— Vai jūs jūtat viņu nolūkus? — čukstus jautāja Gordons.

— Nē, — atsaucās Korhans. — Viņi ari ir telepāti, pie tam spēcīgāki nekā es. Gemi spēj pilnīgi bloķēt savas smadzenes. Es pat nejūtu viņu klātbūtni. Un manuprāt, šie bestijas bloķē vēl kādas citas būtnes domas… Ā, tur viņš ir!

Gordons ieraudzīja, ka viens no radījumiem patiešām ir jātnieks. Kāds gems nesa uz muguras jaunu cilvēku. Viņš bija tikpat slaids un muskuļots kā gemi, bet viņam mugurā bija piegulošas drēbes no zeltīta auduma. Viņa saulē izbalējušie mati nekārtīgi krita pār pleciem, pie sāna karājās sudraba rags. Likās, ka jātnieks saplūdis vienā veselumā ar milzīgo, tumšspalvaino tēviņu, kurš tagad stāvēja tieši mašīnas priekšā. Cilvēka acis bija safīra krāsā, vēl baismīgākas un neprātīgākas kā gemam.

Viņš pasmaidīja un pacēla abas rokas plašā žestā.

— Laipni lūdzu, māsīca Liāna!

Viņa ar mājienu atbildēja. Saspringums atslāba. Cilvēki atvilka elpu un notrauca sviedrus. Narats Teins pacēla pie lūpām sudraba ragu. Vakara klusumā atkal aiztraucās kristāliskā skaņa. Gemu orda saviļņojās un kā trakojoša straume aizrāva sev līdzi ari mašīnu.

Pēc divām stundām viņu priekšā parādījās ugunīs mirdzošā Teinhola, griezīgi ieskanējās dūdas. Nogāzē pie upes ielejas stāvēja pils — gara, zema ēka no akmens un koka. Tās milzīgie logi bija 146 atvērti. Plašas noras stiepās līdz pat upes krastam, kur milzīgu koku ēnā bija aborigēnu ciemats. Naksnīgās debesis bija gaišas kā pirms rītausmas — gaismu izstaroja sistēmu aptverošais putekļu mākonis. Krēslainajā gaismā vīdēja dīvainas būtnes, tās draiskuļojās, staigāja šurp un turp gar mājām, sēdēja pie logiem.

Seši sardzes vīri līdzās mašīnai jutās neomulīgi. Operators kabīnē ik pēc noteikta brīža sūtīja ziņojumus uz kuģi.

Banketu zāle bija plaša. Gigantiskos kamīnos liesmoja uguns. Neskaitāmas sveces izstaroja gaismu, svečturi karājās pie kupolveidīgas velves. No augšas pilēja tumšs vasks. Gaiss bija pilns aromātisku dūmu, smaržoja karstvīns un ēdieni. Pie vienīgā galda zālē sēdēja Liāna, Gordons, Narats Teins un Korhans. Ministrs bija cienīgi atgāzies krēslā. Pārējie viesi sēdēja tieši uz paklāja un spilveniem.

Nelielā laukumiņā zāles centrā trīs salīkušas, spalvainas būtnes spēlēja instrumentus, kas atgādināja dūdas un tamburīnus, bet divi košsarkani radījumi griezās dīvainā dejā. Pirmajā mirklī likās, ka viņiem ir krietni vairāk ekstremitāšu nekā vajadzīgs. To kustības bija stilizētas un atgādināja Kabuki teātri. Turklāt garenie ģīmji ar šķībajām acu spraugām līdzinājās sarkanām, lakotām maskām. Bungu ritms pastiprinājās, dūdas spiedza arvien skaļāk, sārtie locekļi ņirbēja arvien ātrāk. Dejotāji virpuļoja un balansēja kā transā. Gordona acu priekšā viss sagriezās. Gaiss bija nepanesams, smaka no guļošajiem ķermeņiem kļuva neizturama. Narats Teins noliecās pie Liānas, bet Gordons izdzirda tikai viņas atbildi.

— Es ierados pie jums, lai vienotos, un neaiziešu, kamēr to nepanākšu. Pārējam nav nozīmes.

Narats Teins paklanījās ar izsmējīgu grāciju. Tagad viņš bija tērpies zaļās drēbēs, nepaklausīgos matus apņēma tieva zelta stīpiņa. Dejotāju debīlisms sasniedza apogeju, viņi pēkšņi sastinga, un iestājās pilnīgs klusums. Narats Teins piecēlās, paķēris divas milzīgas vīna pudeles, kaut ko nokliedza svelpjošā, bet melodiskā, dialektā. Sar­kanās būtnes ceremoniāli paklanījās un šļūca pie viņa, lai saņemtu pudeles. Zālē atskanēja saucieni un aplausu vētra.

Izmantodams troksni, Gordons jautāja Korhanam.

— Kur atrodas šī kretīna "cilvēki" un kuģi?

— Pilsētā otrā planētas pusē ir zvaigžņu osta. Šī reģiona brīvo pasauļu vidū plaukst tirdzniecība, un Narats Teins to kontrolē. Viņš ir bagāts un pietiekami spēcīgs. Un viņam…

Pēkšņi visi zālē apklusa. Kaut kur no tālienes pieņēmās spēkā svešāda skaņa… Jā, tur nosēdās starpzvaigžņu kuģis. Gordons ieraudzīja, kā saspringst Liāna, ari viņa paša nervi, likās, vairs neizturēs.

— Ha! — iesaucās Narats, paceldams ačeles, kurās bija visnevainīgākā izteiksme. — Viesi nāk! Tā vienmēr — kur ir, tur rodas!

Viņš turpināja runu svešajā valodā, ik pa brīdim skaļi iesmie­damies un uzsizdams dūri uz galda. Dejotāju atbrīvotajā laukumā parādījās lielais gems, uz kura jāja Narats. Kserks — tā viņu sauca — bija vietējo gemu virsvadītājs un Narata Teina tuvākais palīgs. Kentaurs lēni staigāja pa apli, izpildīdams rituāla kustības un vicinādams dunčus augstu paceltajās ķepās. Pārējie gemi, piemē­rodamies viņa kustību ritmam, izgrūda neartikulētas skaņas kā suņi, kas kauc uz mēnesi. Narats Teins vaļīgi atlaidās krēslā un smaidīdams kaut ko teica Liānai.

— …un viņam droši vien ir sabiedrotie, — čukstus pabeidza Korhans.

Gordons klusu nolamājās.

— Vai tiešām jūs neko nevarat izlasīt viņa apziņā?

— Viņu bloķē gemi. Es jūtu tikai to, ka viņš ir apmierināts, bet tas jau tāpat lasāms viņa sejā. Baidos, ka mēs…

Dziedāšanu pārtrauca skaļš kliedziens. Vēl viens gems, jauns, muskuļains, plankumains tēviņš, bija ielēcis aplī. Viņš kārpīja zemi ar pakaviem un, augstu pacēlis divus dunčus, ar savām dzintarkrāsas acīm cieši blenza uz Kserku.

Dziesmas tonis pazeminājās. Tie, kas nedziedāja, cieta klusu. Divi gemi riņķoja zāles vidū. Pat apkalpotāji, lielākoties pavisam jaunas mātītes, kuru ķermenis vēl bija klāts vieglām pūkām, pārstāja šaudīties Šurp un turp. Visi pilnībā nodevās izrādei.

Kserks lēca uz priekšu: sveču gaismā nozibsnīja dunči. Jaunākais atvairīja uzbrukumu. Kserks piecēlās pakaļkājās. Abi izpildīja ātras mānu kustības, mēģinot pārvarēt pretinieka aizsardzību. Jaunākais kārtējo reizi izvairījās no dūriena un, pāriedams uzbrukumā, saslējās uz pakaļkājām. Kserks noturējās. Divkauja turpinājās.

Tuvcīņai nesekoja vienīgi Narats Teins. Gordons redzēja, ka viņš kaut ko gaida. Vai arī kādu. Viņa acīs bija lasāms apvaldīts triumfs. Liāna palika tikpat lepna un mierīga kā savā pilī Fomalgautā. Gordons sev jautāja, vai viņa zem šīs maskas izjūt tādas pašas bailes, kādas pārņēmušas viņu?

Duelis turpinājās. Ņirbēja veiklas rokas, dzelzs nagi, ķermeņi bija lokani un dinamiski. Acīs dega cīņas alkas, tā bija cīņa uz dzīvību vai nāvi. Jau parādījās asinis. Sākumā nedaudz, bet vēlāk tās ķēra ari tuvākos skatītājus. Dziesma pieņēmās spēkā un pārvērtās īstā dzīvnieciskā rēkšanā. Pats pret savu gribu, vienlaikus juzdams kaunu, Ģffdons aizrāvās ar cietsirdīgo izpriecu: kaušļu pozas un žesti hipnotizēja, laiku pa laikam Gordonam izrāvās uzmundrinājuma saucieni. Beidzot plankumainais tēviņš nometa savus nažus uz grīdas un aizdrāzās, viscaur klāts asiņainām brūcēm. Kserks izgrūda skaļu uzvaras kaucienu, bet pārējie gemi, ar sajūsmu viņu apstājuši, sniedza vīna kausus un lupatas, lai pārsietu brūces. Gordona uzbudinājums noplaka, viņš atkal sajuta, ka uzmācas nelabums, un sniedzās pēc sava kausa. Šajā brīdī Korhans pieskārās viņa elkonim.

— Paskatieties tur, pie durvīm…

Durvju ailē stāvēja gara auguma atlētisks cilvēks, kurš bija ģērbies drēbēs no melnas ādas. Uz krūtīm mirdzēja emblēma — no dārgakmeņiem darināta Kaujas Vāle. Tērauda ķiveri greznoja spalva. Tumšs purpurkrāsas apmetnis bija savilkts aiz pleciem. Un tur slēpās vēl kāds. Bet varbūt kaut kas.

Liāna nodrebēja. Narats Teins pielēca kājās, pieprasīja klusumu un skaļi pieteica:

— Grāfs Tīns Krivers no Ārējā Kosmosa!

.. Grāfs gāja pāri zālei, un gemi godbijīgi atkāpās viņa priekšā.- Beidzot Gordons ieraudzīja ari grāfa pavadoni. Tas gandrīz viss bija ietinies metāliski spīdīgā apmetnī, kas nedaudz līdzinājās mūka sutanai. Ķēmīgais, distrofiskais radījums pārvietojās saraustītām

reptiļa kustībām, kas Gordonam likās diezgan atbaidošas.

Grāfs noņēma ķiveri un noskūpstīja Liānas roku.

— Kāda laimīga sagadīšanās, kundze! Vismaz man tā ir laime… Ceru, jums nav pretenziju, ka tā vienlaikus ir vizīte pie jūsu brālēna?

— Kā lai apvainojas par nejaušību! — Liāna atbildēja cik iespējams maigi, un atvilka roku. — Un kas ir jūsu pavadonis?

Neredzamā būtne izdarīja dažas kustības, it kā laipni paklanoties, izgrūda svelpjošu skaņu un nolīda galda tālākajā galā.

— Viņš pārstāv vistālākos Impērijas sabiedrotos, kundze. Pēc tradīcijas viņš nedrīkst atklāt seju. — Tīns Krivers pasmaidīja un paskatījās uz Korhanu. — Viņam pie manis ir tāds pats statuss kā jūsu ministram.

Grāfs ātri sasveicinājās ar Gordonu un apsēdās pie galda. Dzīres turpinājās. Gordons ievēroja, ka Korhans nervozē — viņa nadziņi ap vīna kausu savilkās un atkal atlaidās. Muzikanti no jauna ieņēma savas vietas zāles centrā. Neizskatīgas plēvspārnainas būtnes uz balustrādes sāka izgrūst ritmiskus kviecienus — laikam tā bija viņu dziesma. Tomēr Gordons juta, ka gaisotne kļuvusi nedaudz saspīlēta, it kā pār klātesošajiem gultos kāda ēna. Likās, Kserks un viņa cilts­brāļi vairs nerod mierinājumu vīnā un jautrībā — cits pēc cita viņi klusu izklīda pa stūriem. Gordons klusībā sprieda — vai tā nav dīvainā svešinieka klātbūtne, kas liek sajust drebuļus un aukstumu pa visu muguru. Varbūt ari gemi jūt to pašu? Gordonu neatstāja sajūta, ka šis nolādētais radījums novēro viņu, paslēpies savās dīvai­najās drēbēs.

Cīņas arēnā jaunais gems veiksmīgi uzbruka pretiniekam, atkal lija asinis un skatītāji atdzīvojās. Liāna piecēlās.

— Turpiniet vien savas izpriecas, brālēn, — viņa teica ledainā tonī. — Par darīšanām runāsim rit.

Pirms viņa beidza runāt, Gordons jau bija kājās, domādams, ka radusies iespēja aizbēgt. Kur nu! Narats Teins uzstāja, ka pavadīs Liānu, bet Gordons un Korhans bija spiesti nožēlojami vilkties pakaļ. Viņi uzkāpa pa kāpnēm un gāja pa garu gaiteni. Līdz viņiem atplūda tikai tālas, klusas dzīru skaņas.

— Man ārkārtīgi žēl, ka jums neiepatikās mani draugi, Liāna. Tik daudzus gadus esmu nodzīvojis starp viņiem un aizmirstu, kā uz to raugās citi…

— Man nav nekas pret jūsu draugiem. Tas esat jūs, kas mani apvaino. Jūs un Tīns Krivers.

— Apžēlojieties, māsīc!

— Jūs neesat gudrs, Narat Tein, un mērķis, kuru jūs sev izvirzāt, krietni vien pārsniedz jūsu iespējas. Labāk iztieciet ar saviem mežiem un sirdij dārgajiem gemiem.

Gordons ieraudzīja, kāda grimase izķēmo Narata seju un kā ļauni iespīdas acis. Taču runāja viņš pavisam mierīgi.

— Valdnieka kronis apveltī ar gudrību laimīgos, kuri to nēsā. Tādēļ neuzdrošinos apstrīdēt jūsu vārdus…

— Jūsu ākstīšanās ir gluži nevietā. Jūs taču esat gatavs nogalināt šī paša kroņa dēļ.

Narats Teins paskatījās uz māsīcu ar neslēptu izbrīnu un pat nemēģināja apstrīdēt viņas vārdus. Starp citu, Liāna viņam nedeva laiku atbildei, norādīdama uz sešiem sargiem, kas stāvēja pie viņas apartamentu durvīm.

— Es jums ieteiktu katram gadījumam paskaidrot Tīnām Kriveram, ka mani apsargā uzticami cilvēki, kurus nevar ne nopirkt,

^'iebaidīt, ne piedzirdīt. Protams, viņus var novākt, taču tad nāksies noslepkavot ari viņu biedrus uz kuģa, ar kuriem tie uztur pastāvīgus sakarus. Ja sakari pātrūks, to tūlīt zinās Fomalgautā, un būs klāt neliela zvaigžņu kuģu flotile. Protams, neviens nevar aizliegt Tīnām Kriveram likvidēt ari to, bet tad jūs abi tiksiet pilnīgi sakauti.

— Nebaidieties kundze. — Narata Teina balss bija nedaudz aizsmakusi.

— Es taču nebaidos. Arlabunakti, brālēn.

^ Sargi aizvēra aiz viņas durvis. Narats Teins vienaldzīgi paskatījās uz Gordonu un Korhanu un aizgāja, neteicis ne vārda. Korhans paņēma Gordonu zem rokas un viņi devās uz savām istabām. Gordons pavēra muti, bet pavadonis ar pavēlošu žestu lika viņam apklust. Šķita, ka Korhans kaut ko saklausa. Viņš vilka Gordonu garām viņu istabām uz gaiteņa galu. Viņi soļoja arvien ātrāk un ātrāk, līdz sasniedza tumšas vītņu kāpnes, kas veda uz vienu no pils izejām. Korhans pagrūda Gordonu uz kāpņu pusi, viņa balsī skanēja izmisuma drosme.

— Pašlaik mums neviens neseko… Mums steidzīgi jānokļūst mašīnā un jābrīdina Harns Harva…

Gordona sirds sažņaudzās nelāgās priekšnojautās.

— Kas notiek?

— Es visu sapratu, — teica Korhans. — Viņi nenogalinās Liānu. • Viņa dzeltenajās, spožajās acīs atspoguļojās visas šausmas, ko

viņš patlaban pārdzīvoja.

— Tas, ko viņi gatavojas darīt… ir tūkstoškārt draņķīgāk!