Zvaigžņu karaļi

6

Gordons pagriezās atpakaļ.

— Pēc iespējas ātrāk jāved viņa prom!

— Neizdosies. Viņu izseko. Gerni slēpjas visās blakus telpās un tūlīt pat sacels trauksmi. Viņai nav nekādu iespēju bēgt no pils.

— Bet sargi…

— Uzklausiet mani, Gordon. Te atrodas spēks, pret kuru sargi ir bezspēcīgi. Tas dīvainais tips pelēkajās drēbēs, kurš ieradās reizē ar grāfu. Es mēģināju zondēt viņa saprātu, bet mani atsvieda atpakaļ un apdullināja. Gemi ir spēcīgāki telepāti nekā es, dažiem bija izdevies salauzt viņa aizsardzību, vismaz daļēji. Viņi bija tik satriekti, ka pat aizmirsa ekranēt savas domas. Vai jūs pamanījāt, ka Kserks un vēl citi aizgāja no dzīrēm? Viņus ārkārtīgi pārbiedēja šis radījums, bet gemi nemaz nav bailīgi. — Korhans runāja ļoti ātri un ar tādu izmisumu, ka Gordonam bija grūti visu saprast. — Bet pirms tam Kserks ilgi skatījās uz Liānu. Es jau teicu, viņš bija aizmirsis slēpties, un savās domās redzēja Liānu kā marioneti bez gribas un saprāta, izjuzdams šausmas kopā ar līdzjūtību un nožēlu par to, ka viņa šeit nokļuvusi.

Gordons juta, kā viņu pārņem tumšs baiļu vilnis.

— Vai patiesi šim mazajam ķēmam piemīt tāds spēks?

— Vēl nekad neesmu sastapis neko līdzīgu. Nezinu, kas viņš ir un no kurienes, bet viņa saprāts ir bīstamāks par mūsu ieročiem. — Korhans jau gāja lejup pa kāpnēm. — Pagaidām viņi slēpj savus plānus. Ja Hams Harva pagūs brīdināt Fomalgautu, viņi neie­drošināsies…

Tā tas ir, nodomāja Gordons. Bet ir vēl cita iespēja. Hams Harva var atsūtīt pietiekami daudz karavīru, lai briesmīgais pelēkais svešinieks nespētu visus pakļaut. Kreiseri ir lidaparāts, un palīdzība varētu ierasties jau pēc pusstundas…

Gordons steidzās līdzi Korhanam. Viņi nokāpa šaurā, īsā gaitenī un pa nelielām durvīm izgāja no pils. Bija nakts. Ari šeit atskanēja tālas orģijas atbalsis. Viņi apgāja apkārt ēkai. Nonākuši pie fasādes stūra, uzmanīgi atskatījās. Piebrauktuve bija spoži apgaismota, apkārt klīda uzbudināti viesi, tomēr viņu vairs nebija daudz. Mašīna atradās vecajā vietā, to joprojām apsargāja seši karavīri. Iekšā sēdēja sakarnieks un vadītājs.

Gordons metās uz priekšu, bet Korhans viņu apstādināja.

— Mēs esam nokavējuši. Viņu apziņa…

Gordons aprāvās. Viņam likās, ka starp gemiem pavīdēja pelēks siluets un iešmauca pa durvīm. Sakarnieks mašīnā, noliecies pie mikrgjpna, kaut ko runāja.

— Vai redzat? — teica Gordons. — Viss ir normāli. Viņi uztur kontaktu.

Izrāvies no Korhana rokām, viņš skrēja pie mašīnas, bet nepaguva paspert ne piecus soļus, kad viņu pamanīja viens no sargiem un tūlīt notēmēja. Ari pārējie sargi draudoši sakustējās. Gordons rāvās atpakaļ. Sargi nolaida ieročus un atkal stiklainām acīm vienaldzīgi skatījās uz būtnēm, kuras lēkāja un draiskojās starp kokiem.

— Citreiz klausīsiet, — norūca Korhans.

— Bet radists…

— Jā, viņš uztur sakarus. Pelēkajam tā ir bērnu spēlīte.

Viņi gāja atpakaļ, turēdamies sienas ēnā. Korhans izmisis žņaudzīja dūrītes.

— Uz turieni ceļš slēgts. Taču jārīkojas pēc iespējas ātrāk.

Gordons pacēla skatienu. Tur augšā, Liānas istabu logos spīdēja gaisma. Iespējams, pelēkais jau tuvojas viņas sargiem, lai pakļautu to apziņu un pārvērstu par bezgribas automātiem. Blakus istabās slēpjas gerni un gaida īsto brīdi…

Gemi!

Gordons metās pāri zālājam uz koku puduri, kur iezīmējās ciematiņa apaļie jumti. Korhans skrēja blakus, un Gordons nopriecājās par drauga telepātiskajām spējām, jo varēja netērēt laiku paskaidrojumiem.

Viņi nonāca koku ņirbošajās ēnās. Ausa zvaigznes, apkārt bija izkliedēta gaisma Kļuva dzirdamas nepierastās, bet jau zināmās gemu balsis. Slēpdamies ēnā, aborigēni tuvojās nedzirdamiem soļiem un aplenca atnācējus. Gordons redzēja viņu garenās galvas un zvaigžņu gaismā spulgojošās kaķa acis. Lai cik tas dīvaini būtu, bailes bija pazudušas. Vairs nebija laika baidīties.

— Es jums neslēpju savas domas, — viņš teica. — Nav svarīgi prast valodu, jums jāsaprot mani vārdi. Man vajadzīgs Kserks.

Aborigēnu rindas atdzīvojās. Tuvojās kāds tumšs siluets, atskanēja rupja, neskaidra balss.

— Man pieejama jūsu apziņa. Es saprotu jūsu vēlēšanos, bet neko nevaru palīdzēt. Ejiet prom.

— Nē, — iebilda Gordons. — Jūs palīdzēsit tādēļ, ka mīlat Naratu Teinu. Palīdzēsit ne mūsu dēļ, pat ne Liānas, bet tikai viņa dēļ. Jums bija saskare ar pelēkā svešinieka domām…

Gernam izlauzās neapmierināts urkšķiens. Korhans pajautāja.

— Tīns Krivers un šis Pelēkais… Kurš no viņiem komandē un kurš pakļaujas?

— Vadonis ir Pelēkais, — atsaucās Kserks. — Grāfs izpilda viņa pavēles, pats to nenojauzdams.

— Ja Narats Teins kļūs par Fomalgautas karali, kurš tad būs patiesais valdnieks?

Kserka acis nodzirkstīja zvaigžņu gaismā, bet viņš noraidoši papurināja galvu.

— Nē. Es nespēju jums palīdzēt.

— Bet Kserk, — turpināja Gordons. — Vai gan ilgi viņi atļaus

Naratam Teinam pārvaldīt valsti? Viņš alkst varas nehumanoīdu labā, bet tie, citi? Kā labā viņi cīnās?

— Es nespēju domāt tik tālu, — pavisam klusu teica Kserks, — tikai ne mūsu dēļ, tas ir skaidrs.

— Un arī ne Narata Teina dēļ. Viņš vajadzīgs kā likumīgais mantinieks, ja princese mirst. Bet jūs zināt, kas ar viņu notiks galu galā. Jūs to zināt, Kserk.

Gordons redzēja, ka gems trīc uzbudinājumā. Un tūlīt izmantoja

to.

— Ja jūs mīlat, izglābiet viņu. Jūs taču zināt, ka ar viņa saprātu viss nav kārtībā.

— Jā, bet viņš mīl mūs, — draudīgi noteica Kserks,un pacēla pār cilvēku savu milzīgo ķetnu. — Viņš ir viens no mums.

— Tad glābiet viņu. Citādi viņam beigas.

Kserks neatbildēja. Koku galotnēs žūžoja vējiņš. Gemi uztraukti sačukstējās, pārdomādami, ko darīt. Gordons mierīgi gaidīja viņu lēmumu. Ja viņi atteiksies palīdzēt, viņš ķersies pie ieroča un pats piebeigs Pelēko…

— Jūs mirsit, pirms pagūsit izšaut, — Kserks atbildēja uz viņa domu. — Nu labi. Viņa dēļ… Tikai viņa dēļ mēs jums palīdzēsim.

Gordonam sagrīļojās kājas. Viņš bija vienos sviedros.

— ^d jāpasteidzas mums jāpaspēj līdz tam, kamēr…

Gemi nostājās viņam ceļā.

— Nē, jūs ne, — noteica Kserks. — Jūs paliksit šeit, mēs « piesegsim jūsu apziņu. Mēs to darām kopš tā brīža, kad jūs ieradāties.

Gordons mēģināja iebilst, bet Kserks saķēra viņu un nikni sapurināja kā puišeli.

— Mēs princesi uzraugām. Mēs pamēģināsim izvest viņu no pils. Jums tas nekad neizdosies. Tikko jūs atgriezīsities, viņi to tūlīt pamanīs. Un viss būs pagalam.

— Viņam taisnība, — piebilda Korhans. — Lai dara, kā uzskata par pareizu.

Kserks un vēl trīs gemi devās uz pils pusi. Gordons skumji pavādīja viņus ar skatienu. Pārējie gemi drūzmējās apkārt.

— Viņi ekranē mūsu domas, — paskaidroja Korhans. — Palīdziet

viņiem, domājiet par kaut ko nesvarīgu.

Nesvarīgu?! Viegli pateikt… Tomēr Gordons pūlējās pārslēgt savas domas, kaut ari tas bija pāri viņa spēkiem. Minūtes ritēja lēni, tāpat kā ledainās sviedru lāses pār viņa ķermeni.

Pēkšņi no pils puses atskanēja kliedzieni un šāvieni. Gordons fiziski sajuta gemu reakciju un pielēca kājās. Vēl pēc mirkļa milzu lēcieniem atauļoja Kserks. Tumsā lāgā nevarēja redzēt, kas spirinās viņa ķetnās. Kserkam sekoja trīs pārējie gemi, viens sabruka zemē.

— Te būs. — Kserks iemeta Liānu Gordona skāvienos. — Viņa neko nesajēdz. Paskaidrojiet viņai, citādi būs slikti.

Liāna pretojās.

— Tātad tās ir jūsu izdarības, Džon Gordon? Viņi uzlauza durvis, izrāva mani no gultas… — Viņa rokām pretojās nervozais, karstais meitenes augums, ko sedza tikai plāns naktskrekls. — Kā jūs uzdrošināties!

Viņa iesita Gordonam pļauku, bet viņš saņēma to ar patiku.

— Ja jūs vēlaties, vēlāk varēsit izdot pavēli mani nošaut, bet tagad jums būs jāklausa. No tā atkarīgs jūsu saprāts un jūsu dro…

Pār viņu nogruva TAS. Kā šausmīgs zarainas vāles belziens, tas izsvieda paralizēto un bailēs drebošo apziņu bezgalīgā tukšumā. Acu priekšā pavīdēja Liānas apjukusi seja. Liekas, tas bija Korhans, kurš apspiesti iekliedzās. Ari gemi klusi vaidēja. Neizskaidrojamā veidā Gordons juta, ka kaut kādi spēki, kuri pārspēja viņa saprātu, uzsāk nesamierināmu cīņu. Beidzot melnā migla smadzenēs izklīda, viņš izdzirda Kserka balsi.

— Ejam. Ātrāk…

Gemu rokas vilka un stūma viņu, mudinot rīkoties. Viņš palīdzēja Liānai uzsēsties Kserkam mugurā, Gordonu pašu uzdabūja uz liela, muskuļaina tēviņa. Ciematu bija pārņēmusi panika. Visos virzienos skraidīja šausmu pārņemtas mātītes, spiezdamas pie krūtīm mazuļus. Kserks un vēl kāds desmits visstiprāko gemu drāzās cauri biezoknim. Gordons turējās ar pēdējiem spēkiem. Auļojošais gems nesa viņu pāri laukiem, pa līkumainām takām, cauri biezokņiem. Vairākas reizes Gordons redzēja Korhanu, kurš izveicīgi turējās cita tēviņa mugurā, un tumsā plīvojošo Liānas balto kreklu.

Ausa jauna diena: spožie rītausmas stari bija sārti, zaļi kā okeāna ledus, balti kā piens… Dižens skats.

Viņš dzirdēja balsis aiz muguras. Un juta vēl kaut ko… Bailes. Iekšā viss sarāvās čokurā bailēs no jauna telepātiska trieciena. Gordonam likās, ka Pelēkais, veikls un neredzams, un ātrs kā vējš, viņiem seko, apmetnim plīvojot.

Tas notika pēkšņi. Baigs belziens. Šoreiz Gordons to panesa vieglāk, bet ieraudzīja, kā saļimst Liāna. Viņa būtu nokritusi, ja nepalīdzētu gemi. Acīmredzot trieciens bija tēmēts tieši viņai.

Pēc tam, ātrāk nekā pirmo reizi, nesaprotamā ietekme mazinājās un izzuda pavisam.

— Paldies Dievam, — neskanīgā balsī teica Korhans, — Pelēkā iespējas ir ierobežotas. Lielā attālumā viņa spēks vājinās.

— Ari mūsu spējas ekranēt jūsu apziņu vājinās, jo pastāv nepārtraukts spiediens, — atsaucās Kserks.

Viņš auļoja vēl ātrāk, fantastiskiem lēcieniem šķērsodams gravas. Liāna izmisīgi turējās pie viņa pleciem. Pārējie visiem spēkiem centās neatpalikt no vadoņa. Tomēr Gordonam likās, ka viņi pārāk lēni veic šos daudzos kilometrus pāri zeltainajiem pauguriem, kas slējās pretī ugunīgajām debesīm.

— Klausieties! — viņš pēkšņi izsaucās.

Tālumfc varēja dzirdēt jaunu, klusinātu un monotonu skaņu, kas līdzinājās wja šņākoņai koku zaros.

— Jā, — teica Korhans, — tā ir ekipāža. Pelēkais dzenas pakaļ.

Gemi skrēja vēl ātrāk, cenzdamies nokļūt tālāk no ceļa, bet

svilpoņa nenovēršami tuvojās. Ari bez telepātiskajām spējām varēja just, cik izbiedēti ir gemi, kā viņi cenšas aizbēgt no jauna trieciena, lai kāds nepakristu bezspēkā. Ar pēdējiem spēkiem viņi uzskrēja paugura virsotnē. Priekšā bija meža strēmele. Vēl daži lēcieni, un Gordons ieraudzīja ostas celtnes un divu kreiseru mirdzošos siluetus. Vienu no tiem rotāji Baltās Saules emblēma, otra priekšgalā bija redzama Kaujas Vāle. Abu lūkas bija atvērtas. Gordons nošļūca zemē un satvēra Liānas nejūtīgo ķermeni.

— Pelēkais ir tepat! — brīdināja Kserks, elsdams pēc trakā skrējiena.'

Šņākoņa nebija dzirdama. Mašīna, liekas, bija nobremzējusi netālu no starta laukuma. Gordons juta, kā mati ceļas stāvus.

— Mēs esam jums ļoti pateicīgi, — viņš tikai pateica gemiem. — Princese to nekad neaizmirsīs.

Pacēlis Liānu un piespiedis pie krūtīm, viņš skrēja uz kuģi. Kserka balss vēl sasniedza viņus:

— Mēs darījām to, kas bija mūsu pienākums. Lai būtu tā.

Arī Korhans izsaucās.

— Nepametiet mūs! Tad visi pūliņi būs velti! Es viens nevaru aizsargāt viņu apziņu!

Gordons, sasprindzinājis pēdējos spēkus, skrēja pa betonēto laukumu. Viņš nejuta neko visapkārt, redzēja tikai kuģa atvērto lūku. Līdzās skrēja Korhans. Kādā mirklī viņš nodomāja, ka Pelēkais atteicies no pakaļdzīšanās un vairāk nekas nenotiks, bet pēkšņs grāviens smadzenēs tūlīt pat iesvieda viņu nebūtībā.

Liānas augums izslīdēja no rokām. Viņš instinktīvi mēģināja aizsegt meiteni ar savu ķermeni. Liāna ievaidējās. Gordons centās par katru cenu tikt līdz atvērtajai lūkai,, cīnījās ar tumsu, kas ietina viņa apziņu. Nezināms spēks bija padalījis viņu aklu. Kuģa ugunis kļuva spožākas… spožākas… žilbinošas… Rokas un balsis. Gordons iznira no necaurredzamas, ledainas tumsas, ieraudzīja sejas, cilvēkus, Liānu Hama Harvas rokās… Viņu pacēla stipras rokas. Tālu aizmugurē, kā viesuļvētra koku biezoknī, atskanēja nikns svilpiens. Divi karavīri ienesa kuģī samaņu zaudējušo Korhanu.

Hams Harva valdonīgā balsī pavēlēja:

— Sagatavoties startam!

Ar troksni aizvērās lūka, iekaucās sirēnas, mirgoja sarkanās starta ugunis… Tas bija pēdējais, ko Gordons redzēja un dzirdēja.

Viņš atguvās salonā. Liāna kā izbiedēts bērns drebot spiedās viņam klāt. Viņas zilganbālajā sejā un platajās acīs atspoguļojās pārdzīvotās šausmas.

Kreiseris jau bija ārā no planētas atmosfēras. Teinas oranžais disks ātri attālinājās. Tikai tagad Korhans atguva samaņu. Viņa skats joprojām bezmērķīgi klīda, bet balss skanēja lepni.

— Minūti, veselu minūti! Veselu minūti es viens pats viņu aizturēju!

— Korhan, kas tas… Kas tas bija — vai Pelēkais? — jautāja Gordons.

— Manuprāt, viņš nav no mūsu Galaktikas, — čukstus atbildēja Korhans. — Manuprāt, pamodušies senie dēmoni… manuprāt…

Ministrs nokāra galvu un vairāk neko neteica. Gordons iegrima savi. Jā, viņš nodomāja, tur, divdesmitajā gadsimtā, es atcerējos tikai šis bezgalīgās pasaules daiļumu un aizmirsu šausmas. Vienalga, šeit ir daudzkārt labāk nekā tajā draņķīgajā dzīvē, kur es biju gūsteknis i un ķīlnieks… Jā, tā ir maldīšanās, doktor Keorg! Maldīgi uzskatīt, ka tikai niecīgā planētiņa ar savu nesteidzīgo laika plūdumu pieder pie realitātes, bet nākotnes pasaules bezgalīgajam okeānam nav nekādas nozīmes. Pat ja tas ir sapnis, es izvēlos to, upurēju visu un nekad neatgriezīšos!