Zvaigžņu karaļi

15. Tumsas citadele

Kad viņi izkāpa no kuģa bija auksts, sarkanā saule sliecās uz rietu, un biezēja krēsla. Likās, ka pat gaiss ir pilns nodevības un naidīguma.

— Tas ir Derks Undiss. Viens no Līgas augstākajiem virsniekiem. — sacīja Eldreds.

Gados vēl jaunajam mākoņņiekam bija skaista bāla, taču fanātisma jau apzīmogota seja. Viņš paklanījās.

— Vadonis gaida mūs.

Vina acīs uzdzirkstīja triumfs. Gordons saprata — viņiem ir iemesls priecāties. Ebass Ams nogalināts, karaliskās ģimenes princis saņemts gūstā.

— Ejam, — teica Derks Undiss, kad viņi iegāja melnajā ēkā. Un ar lepnumu, vērsdamies pie Gordona piebilda. — Esat pārsteigts? Jā, mēs izvairāmies no liekas greznības.

Milzīgās ēkas drūmajās zālēs valdīja spartiska vienkāršība. Nebija ne miņas no imperatora pils greznības Trūnā, nebija neviena cilvēka, kas nebūtu ģērbts militārā formā. Bija jūtams, ka šeit ir militāras valsts centrs.

Viņi piegāja pie smagām durvīm. Sargi ar atomšautenēm rokās deva viņiem ceļu.

Istaba bija vēl nemājīgāka kā citas telpas. Viens vienīgs galds, cieti krēsli — tas bija viss iekārtojums. Pie galda sēdošais cilvēks piecēlās. Viņš bija gara auguma, plecīgs, gadus četrdesmit vecs. īsi apgriezti, tumši mati, enerģiska, kalsna seja, melnas, vērīgas acis.

— Šor Kān, Tumšo Pasauļu valdniek! — sajūsmināti ziņoja Derks Undiss. — Gūstekņi ir atvesti, kungs.

Šora Kāna uzmanīgais skatiens aptaustīja Gordonu, pārslīdēja Liānai un pievērsās kreisera komandierim.

— Lieliski nostrādāts, Tēm! Jūs ar Čenu Korbulo pierādījāt savu uzticību Līgas dižajiem ideāliem. Līga nepaliks jums parādā… Bet tagad, lai novērstu aizdomas, jums tūlīt jāatgriežas Impērijā un jāpievienojas Flotei.

— Jūsu gudrība ir neizmērojama, kungs! — Tēms Eldreds sasita papēžus. — Esmu gatavs pildīt jebkuru jūsu pavēli!

— Jūs ari esat brīvs, Derk, — pamāja Šors Kāns. — Es pats nopratināšu mūsu… viesus.

Derks Undiss saminstinājās.

— Atstāt jūs kopā ar viņiem, kungs? Tiesa, viņi ir neapbruņoti…

Diktators iznīcinoši paskatījās uz virsnieku.

— Jums šķiet, ka es baidos no kaut kādas vārgas imperatora atvases? Vai miljoniem cilvēku nav gatavi ar prieku ziedot savas dzīvības mūsu dižo ideālu vārdā? Vai kaut viens no viņiem atkāpsies briesmu priekšā, kad no viņa pašaizliedzības un bezgalīgās uzticības ir atkarīga mūsu grandiozo plānu izdošanās? Mēs gūsim uzvaru! Ieņemsim pienācīgu 48 vietu Galaktikā, atņemsim to alkatīgajai Impērijai, kurai gribas, lai mēs mūžīgi nīkuļotu šajās tumšajās pasaulēs! Kā vadonis var domāt par sevi, ja notiek cīņa par vispārēju laimi?

Derks Undiss dedzīgi, ar pielūgsmi paklanījās. Ari Tēms Eldreds atsveicinājās, un abi izgāja no istabas.

Durvis vēl nebija aizvērušās, kad Šora Kāna skarbā seja atmaiga. Līgas vadonis apsēdās krēslā un skatījās uz gūstekņiem, plati smaidīdams.

—Kā jums patika mana runa, Art Am? — viņš painteresējās. —- Kā es viņus apstrādāju? Neko darīt — cilvēkiem patīk tādas muļķības.

Pēkšņā uzvedības maiņa bija pārsteidzoša.

— Tātad jūs pats tam neticat? —jautāja Gordons.

— Vai tad es līdzinos pilnīgam idiotam? — iesmējās Šors Kāns. — Tādas runas der tikai jukušiem fanātiķiem. Bet, tā kā fanātiķi ir galvenais virzošais spēks, nākas attiecīgi piemēroties… — Viņš viesmīlīgi norādīja uz krēsliem. — Sēdieties. Es piedāvātu iedzert, bet šeit man nekā tāda nav. Nedod Dievs, sabruks leģenda par Šora Kāna askētisko dzīvi un par viņa nemitīgajām pūlēm Līgas tautu labā.

Viņš vērīgi paskatījās uz Gordonu.

— Es daudz zinu pārjums, Art Am. Jūs esat drīzāk zinātnieks nekā lietišķs cilvēks, toties jums pietiek ar gudrībām. Ari princese Liāna, jūsu līgava, nav muļķe. Ar gudriem cilvēkiem ir patīkamāk sarunāties. Nav nekādas vajadzības tarkšķēt niekus par godu, pienākumu un mūsu vēsturisko misiju…

Tagad, kad bija pārgājis pirmais izbrīns, Gordonam uzmācās dīvaina nepilnvērtības sajūta. Pretinieka pusē bija pārsvars gan spēkā, gan viltībā. Šī atziņa tikai vairoja viņa naidu.

— Jūs sagaidāt mierīgu, lietišķu sarunu? Pēc tam, kad nolaupījāt mani un piedevām apzīmogojāt ar tēva slepkavas zīmi?

Šors Kāns paraustīja plecus.

— Protams, jums ir nepatīkami. Bet jūs man esat vajadzīgs! Tikai gadījuma pēc jūs nenokļuvāt Šeit jau agrāk. — Viņš nošūpoja galvu. — Visi šķēršļi bija novērsti, Korbulo iedeva precīzu patruļu sarakstu Zemes rajonā… Un pēkšņi, kā par nelaimi, šī antarieša eskadriļa. Tādēļ man nācās meklēt citas iespējas, princi Art.

— Tātad admirālis Korbulo patiešām strādā jūsu labā?

Šors Kāns iesmējās.

— Varu saderēt, tas jums ir smags trieciens. Vai ne? Viņš murgo par varu, murgo par personisko zvaigžņu karalisti. Un slēpj savas ilgas zem vienkārša, godīga padotā, Galaktikas mīluļa maskas. Bet jums būs patīkami uzzināt, ka, neskaitot Korbulo, mūs atbalsta vienīgi nedaudzi Impērijas ierēdņi un virsnieki. Pavisam kādi divdesmit cilvēki. Tiesa ar to pietiek, lai Impērijai nebūtu nekādu izredžu, kad nonāksim līdz konkrētai rīcībai.

Gordons paliecās uz priekšu.

— Kad tas būs?