Laika bērni

2.3. Enigmas variācijas

Šoreiz no morga bija pamodināts viss komandas kodols — Hol-stens ir gandrīz vai pēdējais, viņš ieradās, drebēdams un streipuļodams uz nejūtīgām pēdām. Tomēr viņš izskatījās labāk nekā daudzi citi. Viņa nelielā izklaide — tikai daži personiskas baudas mirkļi pirms vairāk nekā gadsimta — bija mazinājuši spriedzi. Lielākā daļa no cilvēkiem, uz kuriem viņš skatījās, iepriekšējo reizi bija atvēruši acis tad, kad Gilgame'ss bija vienā saules sistēmā ar Zemes sagrauto karkasu.

Visi bija saspiedušies sapulču telpā — pelēkām sejām, noskūtām galvām; daži izskatījās izģinduši, citi — uztūkuši. Dažiem uz ādas bija manāmi blāvi plankumi: acīmredzot tas bija kāds miega blakusefekts, par kuru Holstenam nebija ne mazākās nojēgas.

Viņš redzēja Gaijenu — šķietami daudz ilgāk nomodā nekā jebkuru citu klātesošo — un nosprieda, ka misijas kapteinis ir licis pamodināt sevi agrāk, lai varētu strauji un spoži dominēt zombiju pilnā telpā.

Holstens pārskaitīja nodaļas: vadība, inženierija, zinātne un, šķiet, ari visi drošībnieki. Viņš mēģināja notvert Leinas skatienu, bet viņa uzmeta Holstenam tikai īsu mirkli, un nekas viņas uzvedībā neliecināja par pirms gadsimta piedzīvoto intīmo brīdi.

“Labi,” tagad, kad pēdējie nācēji bija iekļuvuši telpā, Gaijena asais tonis pievērsa visu uzmanību. “Te nu mēs esam. Mēs esam zaudējuši piecus procentus kravas, un, saskaņā ar inženieru datiem, sistēma nolietojusies par kādiem trim procentiem. Uzskatu, ka šis ir izcilākais cilvēces gara un gribasspēka apliecinājums, kas piedzīvots visā vēstures gaitā. Jums visiem būtu jābūt lepniem par to, ko esam sasnieguši.” Viņa tonis nepavisam nebija apsveicošs, drīzāk kareivīgs, un skaidrs, ka bija jāseko turpinājumam. “Bet īstais darbs vēl tikai sākas. Mēs esam atlidojuši, un, kā jūs visi zināt, šai vajadzētu būt sistēmai, kuru iekarojusi Vecās Impērijas kosmiskā flote. Mēs nospraudām kursu uz šejieni, jo šīs bija tuvākās koordinātes ārpus Saules sistēmas, kur mēs varējām cerēt atrast apdzīvojamu zemi un varbūt pat atgūstamu tehnoloģiju. Jūs visi zināt, kāds ir plāns: mums ir viņu zvaigžņu kartes, un ir arī citas vietas samērā tuvu no šejienes — tikai mazs lēciens salīdzinājumā ar attālumu, kuru jau esam pieveikuši bez negadījumiem.”

Vai drīzāk ar pieciem procentiem negadījumu, Holstens nodomāja, bet nepateica skaļi. Arī Gaijena ticība tam, cik nozīmīga ir Impērijas klātbūtne šajā sistēmā, no klasicista skatupunkta šķita stipri vien pārspīlēta — un turklāt “Vecā Impērija” bija tik tracinoši neprecīzs termins. Lielākā daļa no pārējiem izskatījās pārāk agri pamodināti, lai spētu domāt par jel kādiem zemtekstiem. Viņš vēlreiz pameta acis uz Leinu, bet viņa šķita pilnībā koncentrējusies uz kapteiņa runu.

“Lielākā daļa no jums nezina, ka Gilgamešs šurpceļā ir pārtvēris ziņas, kas plūst no sistēmas — signālu, kas identificēts kā automātisks briesmu bāksignāls. Tātad šeit ir funkcionējoša tehnoloģija.” Gaijens turpināja runāt, pirms kāds paguva iestarpināt jautājumu. “Tādēļ Gilgamešs ir nospraudis lidojuma kursu, kas ļaus mums samazināt ātrumu zvaigznes tuvumā, tā, lai mēs pēc lidojuma garām zvaigznei pārvietotos pietiekami lēni un varētu ar saprātīgu ātrumu pietuvoties signāla avotam — šai planētai.”

Nu publika sāka pamosties, un uzvirmoja jautājumi — murdoņa, ko Gaijens apklusināja ar rokas kustību. “Tieši tā. Planēta ir pareizajā attālumā no saules — gluži kā solīts. Ir pagājuši desmittūkstoš gadi, bet kosmosam tas neko nenozīmē. Tā tur ir, un Vecā Impērija atstājusi uz tās dāvaniņu mums. Tā var būt gan kaut kas labs, gan kaut kas slikts. Mums būs jābūt piesardzīgiem. Vienkārši ziniet: signāls nenāk no pašas planētas, bet no tāda kā satelīta — varbūt tā ir tikai boja, varbūt kas vairāk. Mēs centīsimies atvērt saziņas kanālu, bet neko nevaram garantēt.”

“Un planēta?” kāds jautāja. Gaijens deva vārdu Rēnai Vitas, zinātnieku komandas vadītājai.

“Mums negribētos šobrīd teikt neko konkrētu,” teica slaidā sieviete — viņa arī acīmredzami vai nu labu laiku bija nomodā, vai arī pēc dabas bija nesatricināma. “Analīze, ko šurpceļā veica Gilgamešs, liek domāt par kaut ko tikai nedaudz mazāku par Zemi un līdzīgā attālumā no zvaigznes kā Zeme, ar nepieciešamajiem elementiem: skābekli, oglekli, ūdeni, minerāliem...”

“Tad kāpēc negribētos? Kāpēc neteikt konkrēti?” Holstens ievēroja runātāju — tas bija milzīgais Kersts, drošības daļas vadītājs. Viņa zods un vaigi bija sarkani, jēli un briesmīgi lobījās, un Holstens pēkšņi atminējās, ka Kersts bija atteicies noskūt bārdu pirms gulšanās dzīvības apturēšanas kriokamerā. Nu lielais vīrs par to maksāja.

Atceros, kā viņš par to strīdējās ar inženieriem, Holstens domāja. Tam vajadzēja likties kā dažu dienu senai pagātnei — ja ņemtu vērā tikai Hol-stena personisko nomoda laiku —, bet, kā jau viņš bija novērojis iepriekšējā nomoda reizē, ar apturēšanas režīmu kaut kas nebija lāgā. Skaidrs, Holstens nejuta tos gadsimtus, kas bija pagājuši, kopš viņi pameta Zemi, bet kaut kas viņa prātā atzina, ka šis laiks ir zudis: tā bija baisas, plašas tukšaines sajūta, iztēles šķīstītava. Viņš negribēja pat domāt par atgriešanos kamerā.

“Godīgu atbildi — kāpēc?” Vitas attrauca. “Jo tas izskatās pārāk labi, lai būtu patiesība. Es gribu pārkalibrēt mēraparātus. Šī planēta pārāk izskatās pēc Zemes, lai būtu ticama.”

Holstens paskatījās apkārt uz saskābušajiem ģīmjiem un pacēla roku. “Bet protams, ka tā ir kā Zeme,” viņš izdabūja. Skatieni, kas viņam pievērsās, neradīja vēlmi turpināt: daļa seju bija savilktas vieglā netīksmē, daudz vairāk — klajā nepatikā. Ko tas sasodītais klasicisls sagribējis? Jau tagad iztvīcis pēc uzmanības?

“Šis ir teraformēšanas projekts,” Holstens skaidroja. “Ja tas līdzinās Zemei, tātad vienkārši ir pabeigts — vai gandrīz pabeigts.”

“Nav nekādu pierādījumu, ka senie cilvēki tiešām nodarbojās ar teraformēšanu,” Vitas atbildēja tonī, kas jūtami lika viņam aizvērties.

Aiziesim uz arhīviem — tas ir pierakstīts simtiem reižu. Bet Holstens tikai paraustīja plecus, apzinādamies, ka tā visa ir izrāde. “Pierādījums ir” viņš norādīja. “Tas ir tur. Mēs turp lidojam.”

“Labi!” Gaijens sasita plaukstas, iespējams, aizkaitināts par to, ka veselas divas minūtes no vietas nav klausījies pats savā balsī. “Katram no jums ir dots uzdevums, tā ka ejiet un darieties. Vitas, pārbaudi savus mēraparātus kā piedāvāji. Es vēlos tuvojoties veikt pilnu planētas un tās satelīta apskati. Leina, paturi acīs kuģa sistēmas, kad tuvosimies zvaigznes gravitācijas akai — Gils jau labu laiku ir lidojis taisnā līnijā bez citiem manevriem. Kerst, atgādini savējiem, kā darbojas viņu uzkabe, ja nu gadījumā jūs būsiet nepieciešami. Meison, tu kopā ar manējiem sekosi līdzi signālam. Ja tur ir kaut kas aktīvs, kas var mums atbildēt, es gribu to zināt.”

*

Pēc vairākām stundām Holstens bija teju vai pēdējais komunikāciju telpā palikušais — viņa akadēmiskā uzcītība un pacietība bija pārspējusi lielāko daļu Gaijena padoto. Ausī skanēja statiskās elektrības izkropļots signāls — tajā pulsēja tas pats vienkāršais ziņojums. Tagad, kad viņi vairs nebija ārpus šīs saules sistēmas, tas bija skaidrāks, bet neko vairāk tā arī nepateica. Viņš bija regulāri sūtījis atbildes, cenšoties izraisīt jaunu reakciju — tā bija sarežģīta akadēmiska spēlīte, kur viņš veidoja formālus ziņojumus Impērijas C valodā, cerēdams, ka izklausīsies pēc kā tāda, ko signālraķete gaidīja.

Holstens sajuta sev aiz muguras pēkšņu kustību un satrūkās — Leina bija iegāzusies blakusesošajā sēdeklī.

“Kā iet inženiertelpā?” viņš jautāja, izņēmis austiņu.

“Mums nebūtu jānodarbojas ar cilvēkrcsursu vadību,” Leina norūca. “Mums ir jāatkausē kādi piecsimt zārki no kravas telpas, lai varētu tos salabot. Tad mums jāsaka piecsimt tikko uzmodinātiem kolonistiem, ka viņiem tūlīt pat jādodas atpakaļ saldētavā. Bija jāizsauc drošībnieki. Pretīgi. Nu, tad tu esi sapratis, ko tas īsti saka? Kas sūta signālu?”

Holstens papurināja galvu. “Tas tā nav. Nu, labi, ir. Tas ir briesmu bāksignāls. Tas lūdz palīdzību, bet nenorāda neko konkrētu. Šis ir standarta signāls, ko Vecā Impērija izmantoja šādam mērķim — tam ir jabflt skaidram, steidzamam un nepārprotamam. Pieņemot, ka piederi kultūrai, kas to radījusi. Es to pazīstu tikai tādēļ, ka mūsu pirmie kosmosa ceļotāji bija spējuši atjaunot šo to no Zemes orbītā atrodamā un no satura saprast tā funkcionalitāti.”

“Tad saki tam “Sveiks”. Dod ziņu, ka esam to sadzirdējuši.”

Holstens, kā jau aizkaitinātam akadēmiķim pienākas, strauji ievilka elpu, lai sāktu pedantisku “Tas nav...”, bet tad ievēroja Lcinas grimasi un pārdomāja. “Tā ir automātiska sistēma. Tā gaida atpazīstamu atbildi. Tā nelīdzinās mūsu kādreizējiem uztvērējiem ārpus Saules sistēmas, kas meklēja jebkādu sistemātisku signālu. Un pat tic... Mani tie nekad nav pārliecinājuši — pati ideja, ka mēs noteikti spētu pazīt citplanētiešu sūtītu ziņojumu. Šī doma ir pārāk iesakņota mūsu pieņēmumā, ka citplanētieši kaut kādā veidā būtu līdzīgi mums. Tas ir... tu saproti kultūru atšķirību konceptu?”

“Nelasi man lekciju, večuk.”

“Tas... Vai tu vari izbeigt? Cik gadus es esmu vecāks par tevi — septiņus? Astoņus?”

“Tu tik un tā esi vecākais cilvēks pasaulē.”

To dzirdot, Holstens pēkšņi apjauta, ka patiešām nezina, kādas ir viņu abu attiecības. Varbūt toreiz, es biju tikai pēdējais vīrietis pasaulē. Vai vismaz es un Gaijens. Acīmredzot tagad tam vairs nav nozīmes.

“Nu, labi, bet cik ilgi tu esi bijusi nomodā, pirms viņi pamodināja mani?” viņš kūdīja. “Turpini vien strādāt tādā garā, un tu drīz vien mani panāksi, ne tā?”

Leinai nebija uz to gatavas atbildes, un, paskatījies uz viņu, Holstens ievēroja, cik gara un domīga ir kļuvusi viņas seja. Ne jau nu tā būtu jāvada civilizācija, viņš nodomāja. Bet, protams, mēs neesam īsta civilizācija — vairs ne. Mēs esam civilizācija ceļojumā, mēs gaidām, kad radīsimies kaut kur citur. Varbūt šeit. Mēs esam pēdējā vecās Zemes šķēlīte.

Klusums starp viņiem ievilkās, un viņš atklāja, ka nezina, kā to pārtraukt — līdz Leina strauji saslējās krēslā un teica: “Tad tā, kultūru atšķirības. Parunāsim par to.”

Viņš bija dziļi pateicīgs par šo glābšanas riņķi. “Tātad es zinu, ka tas ir briesmu bāksignāls, bet tas patiešām ir tikai tāpēc, ka mēs esam iepriekš saskārušies ar Impērijas tehnoloģiju un mums ir pietiekami plašs konteksts, lai varētu veikt pieņēmumus — no kuriem daži var pat būt aplami. Šī nav citplanētu civilizācija — tie esam mēs, mūsu senči. Un nav teikts, ka viņi savukārt sapratīs mūsu signālus. Pastāv mīts, ka attīstītas kultūras varētu būt tik izcili kosmopolītiskas, ka varētu bez grūtībām parunāties ar zemākstāvošajiem, vai ne? Bet Impērija nekad nebija paredzējusi, ka tehnoloģijai būtu jābūt savietojamai ar primitīvām kultūrām, kas sekotu pēc tās — tas ir, mums. Kādēļ gan? Kā visi, viņi plānoja sarunāties tikai savā starpā. Tā nu es saku: “Sveiki, te mēs esam,” bet es nezinu, kādus protokolus un kodus viņu sistēma sagaida no glābēja, kura ierašanās bija plānota — lai arī pirms cik gadu tūkstošiem tas nebūtu bijis. Viņi mūs pat nedzird. Mēs viņiem esam tikai fona troksnis.”

Viņa paraustīja plecus. “Un tālāk? Mēs aizlidojam uz turieni, iedodam Ķerstām lodāmuru un liekam viņam to atvērt?”

Holstens stīvi skatījās uz Leinu. “Tu esi aizmirsusi, cik daudzi cilvēki sākotnējos kosmosa izpētes gados gāja bojā, cenšoties tikt klāt pie Impērijas tehnoloģijas. Pat tad, kad viņu sistēmas bija iznīdētas ar elektromagnētiskā pulsa ieročiem, tik un tā vrakos palika daudz iespēju mūs novākt.”

Leina vēlreiz gurdi pacēla plecus — nogurusi sieviete uz spēku izsīkuma robežas. “Varbūt tu esi aizmirsis, cik ļoti man nepatīk Kersts.”

Vai es to esmu aizmirsis? Vai es to jebkad esmu zinājis? Viņam sareiba galva, domājot, ka varbūt viņš to kādreiz ir zinājis, bet tādā gadījumā šī informācija ir nemanīti izkritusi viņam no prāta ilgajā, aukstajā dzīvības procesu apturēšanas miegā. Un tas patiešām ir bijis vesels laikmets — cilvēces vēsturē bija noteikti periodi, kas bija ilguši īsāku laiku. Viņš ievēroja, ka ir pieķēries pie konsoles, it kā jebkurā mirklī Gilgameša bremzēšanas radītā ilūzija par gravitāciju varētu pazust un viņš varētu vienkārši aizslīdēt prom nejaušā virzienā, pazaudējis jebkādu saikni ar pasauli. Sie ir visi cilvēki pasaulē, viņš iztēlojās telpu, kas pilna ar teju vai svešiem cilvēkiem, kurus viņam nebija iespējas iepazīt, pirms viņus ieslēdza zārkā. Šī ir dzīve un sabiedrība, un cilvēcisks kontakts — no šī brīža līdz mūžībai.

Šķita, ka tagad bija pienākusi Leinas kārta uztvert klusumu kā neveiklu, bet viņa bija praktiski noskaņota sieviete. Viņa vienkārši piecēlās un devās, asi atraujot roku, uz kuras Holstens mēģināja uzlikt plaukstu.

“Pagaidi.” Viņš nebija gribējis, lai tas tik ļoti izklausās pēc lūguma. “Tu esi šeit — un man vajag tavu palīdzību.”

“Ar ko?”

“Palīdzi man ar šo signālu — šo briesmu signālu. Tam allaž pa vidu ir daudz trokšņa, bet es domāju... Iespējams, ka patiesībā tas ir otrs signāls tuvā frekvencē, kas sajaucas ar pirmo. Paskaties.” Viņš pārsūtīja vairākus analīzes dokumentus uz Leinas ekrānu. “Vai tu vari to attīrīt — kompensēt signālu, lai saprastu, vai tas ir troksnis vai vismaz... kaut kas? Manas iespējas izmēģināt kaut ko citu tūlīt būs izsmeltas.”

Šķita, ka Leina jūtas atvieglota, dzirdot, cik šis lūgums ir saprātīgs. Viņa apsēdās krēslā, un tuvāko stundu abi klusēdami strādāja blakus — viņa darbojās ar savu jauno uzdevumu, viņš sūtīja arvien izmisīgākus jautājumus uz satelīta pusi, un neviens no tiem neizprovocēja nekādu atbildi. Beidzot viņš juta, ka tikpat labi varētu sūtīt uz turieni simbolu savārstījumu, tāpat nekādas jēgas nebija.

Tad no Leinas puses atskanēja: “Meison?” un viņas balsī skanēja jauns tonis.

“Mm?”

“Tev bija taisnība. Tas ir otrs signāls.” Pauze. “Bet mēs to nesaņemam no satelīta.”

Viņš gaidīja, vērodams, kā Leinas pirksti kustas pa paneli, pārbaudot un vēlreiz pārbaudot datus.

“Tas nāk no planētas.”

“Sasodīts! Tu to nopietni?” Tad viņš piespieda roku pie mutes. “Piedod. Ne jau ar tādiem izteicieniem man vajadzētu sveikt šī mirkļa dižumu un tā tālāk, bet...”

“Nē, nē, šis tiešām ir sasodīta vērts brīdis.”

“Tas ir briesmu signāls? Vai tas atkārtojas?”

“Tas nelīdzinās tavam signālam. Daudz sarežģītāks. Tai ir jābūt īstai, dzīvai runai. Tas neatkārtojas...”

Kādu mirkli Holstens juta, kā viņu spārno cerības, nospriegojot gaisu ar nezināmu nākotnes potenciālu, bet tad viņa nošņācās: “Dirsā.”

“Kas?”

“Nē, tas atkārtojas. Tas ir garāks un sarežģītāks nekā tavs briesmu signāls, bet šī te sekvence atkārtojas.” Rokas atkal sakustējās pār paneli. “Un tas ir... Mēs...” Viņas kaulainie pleci sašļuka. “Tas ir... Man šķiet, ka tā ir atbalss.”

“Kā, lūdzu?”

“Manuprāt, šis otrs signāls atstarojas no planētas. Es... Nu, visticamākā hipotēze: satelīts sūta signālu uz planētu, un mēs uztveram tā atbalsi. Nolādēts, piedod. Es tiešām domāju...”

“Leina, tu esi par to droša?”

Viņa pacēla uzaci un paskatījās uz Meisonu, kurš nedalīja viņas izmisumu. “Kas ir?”

“Satelīts komunicē ar planētu,” viņš uzvedināja. “Tā nav tikai briesmu signāla atbalss — tas ir kaut kas garāks. Planētai tiek sūtīta cita ziņa nekā pārējam kosmosam.”

“Bet tas vienkārši iet uz riņķi, tāpat kā...” Viņa pieklusa. “Tu domā, ka tur lejā kāds ir?”

“Kas to lai zina?”

“Bet viņi nesūta signālu.”

“Kas to lai zina? Tā ir teraformēta planēta — lai ko arī Vitas neteiktu. Tā ir radīta apdzīvošanai. Un pat ja satelīts tagad nav nekas cits kā sauciens pēc palīdzības, ja viņi iesēja uz šīs planētas cilvēces sēklu... Varbūt viņi ir mežoņi. Varbūt viņiem nav tehnoloģijas, lai saņemtu vai pārraidītu signālu, bet viņi varbūt vēl ir tur... Pasaulē, kas radīta tieši tam, lai uz tās dzīvotu cilvēki.”

Viņa strauji piecēlās. “Eju meklēt Gaijenu.”

Mirkli Holstens vērās uz Leinu, domādams — Nopietni? Tas bija pirmais, par ko tu iedomājies? Bet viņš rezignēti pamāja, un viņa bija prom, atstājusi I lolstenu klausāmies jaunatklātajā ziņā starp satelītu un planētu, mēģinot saprast, ko tā nozīmē.

Viņam par lielu pārsteigumu, saprašanai nebija nepieciešams daudz

laika.

*

“Tas ir — kas?” Gaijcns pārprasīja. Jaunumi bija pievilinājuši ne vien kapteini, bet lielāko daļu no komandas kodola.

“Virkne matemātikas uzdevumu,” Holstens viņiem visiem paskaidroja. “Es patērēju tik daudz laika, lai to saprastu, jo biju gaidījis kaut ko... sarežģītāku, kaut ko informatīvu. Bet tā ir tikai matemātika.”

“Turklāt savāda matemātika,” Leina komentēja, caurskatot trans-kriptu. “Virknes kļūst sarežģītākas, bet tās sākas soli pa solim, no sākotnējiem principiem, pašiem pamatiem.” Viņa sarauca pieri. “Tas ir kā... Meison, tu pirms kāda laika minēji uztvērējus ārpus Saules sistēmas?” “Tas ir tests, jā,” Holstens piekrita. “Inteliģences tests.”

“Bet tu teici, ka tas ir mērķēts uz planētu?” Kersts teica.

“Kas liek uzdot dažādus jautājumus, jā.” Holstens paraustīja plecus. “Es gribu teikt — šī ir ļoti sena tehnoloģija. Senākā darba kārtībā esošā tehnoloģija, ko kāds jebkad ir atklājis. Tas, ko mēs redzam, var būt arī programmas sabrukuma rezultāts, kļūda. Bet, jā, nākas aizdomāties.” “Vai ari nē,” Leina sausi iebilda. Kad pārējie klusēdami skatījās uz viņu, Leina augstprātīgā toni turpināja: “Nu, labrīt, ļaudis, vai man vienīgajai tas ir ienācis prātā? Labrīt, Meison, cik ilgi tu esi gaidījis, ka tas verķis tevi pamanīs? Mēs esam šurplidojot apriņķojuši apkārt planētai, bet tev ir tikai tukšās lozes. Un tagad tu saki, ka tas liek planētai risināt matemātikas uzdevumus?”

“Jā, bet...”

“Tad nosūti atbildes,” viņa ieteica.

Holstens ilgi skatījās uz Leinu, tad pašķielēja uz Gaijenu. “Mēs nezinām, kas...”

“Dari tā,” Gaijens pavēlēja.

Holstens rūpīgi sagatavoja atbildes, ko bija atradis — sākuma uzdevumus varēja viegli atrisināt uz pirkstiem, vēlākos — vienīgi ar datora palīdzību. Līdz šim viņš bija stundām ilgi sūtījis satelītam žēlabainus signālus. Nosūtīt virkni skaitļu bija vienkārši.

Viņi gaidīja — viss komandas kodols. Bija nepieciešamas septiņas minūtes un dažas sekundes, lai signāls sasniegtu mērķi. Daži mīņājās. Kersts nokrakšķināja pirkstu kauliņus. Kāds no zinātniekiem noklepojās.

Pagāja nedaudz vairāk nekā četrpadsmit minūtes pēc nosūtīšanas, un briesmu bāksignāls pārtrūka.