Laika bērni

4.8. Progresa laikmets

Pat pēc tam Bianka vēl ir pārdzīvojusi īslaicīgas lēkmes, saminsti-nāšanos runā un gaitā, pēkšņu epilepsiju, kad viņa uz laiku šķiet plūstam nošķirti no apkārtnes, kājām spazmatiski dimdinot, it kā viņa pēdējiem spēkiem censtos kaut ko ziņot savā pašradītajā valodā.

Bet viņa ir atlabusi pēc sērgas un, kad viņu nav skārusi lēkme, saglabājusi prāta spējas. Violai, kuras ģeniālās bioķīmiķes spējas nodrošināja iespēju šo slimību ārstēt, zāles nāca par vēlu. Daudzas citas un ari citi — diži prāti, izcilas karcives, izcilas saimju vadītājas, badā mirstoši tēviņi notekās — tie visi ir krituši. Lielā Ligzda ir izglābta, bet tūkstošiem tās iemītnieku nav paveicies. Ari citas pilsētas ir cietušas līdzīgu likteni — pat tagad, kad ikviena piemērota skudru kolonija ir veltīta zāļu ražošanai un tās teorētiskie pamati ir nosūtīti pa ziņu pavedieniem, kas savieno zirnekļu kopienas. Posts ir novērsts, bet tikai par mata tiesu. Tagad ir radīta jauna pasaule, un Poršijas ļaudis izprot, cik trausla ir viņu vieta tajā. Ir daudz kā tāda, kas atrodas uz pārmaiņu robežas.

Poršija pati nav vienīgā, kas aptver savu zāļu plašākās implikāci-jas. Grūti pateikt, kura zinātniece pirmā nonāk pie šis domas: tā ir viena no tām idejām, kas šķiet esam vienlaikus visur, tā aizrauj ikvienu zinātkāru prātu. Poršijas zāles ir ļāvušas dzīviem, pieaugušiem zirnekļiem gūt Sapratni no ārpuses. Jā, viņiem tika injicēta imunitāte, bet skaidrs, ka šis process varētu darboties ar citām Sapratnēm, ja vien tās varētu atdalīt un to lapu iezīmēt Violas lielajā ķermeņa grāmatā. Zināšanu izplatību vairs neaizturēs lēnais paaudžu ritums vai sarežģīta apmācība.

Vajadzība pēc šādas tehnoloģijas ir milzīga. Sērgas uzbrukums ir padarījis Sapratnes par retumiem: ja kādreiz kāda ideja varēja dzīvot daudzos prātos, tagad to ir labākajā gadījumā saujiņa. Zināšanas ir kļuvušas vērtīgākas nekā jebkad.

Paiet tikai daži gadi pēc sērgas, kad starp pieaugušajiem jau tiek pārsūtīta pirmā ideja. Diezgan samudžināta Sapratne par astronomiju tiek piešķirta eksperimenta subjektam — tēviņam (visi subjekti ir tēviņi, jo iepriekšējos eksperimentos tika piedzīvotas dažas neveiksmes). Kopš tā brīža ikviens zirneklis var iemācīties jebko. Ikviena Porši-jas un tālāko paaudžu zinātniece stāvēs uz to milžu pleciem, kurus viņa izvēlēsies iemitināt sevī. Ko zina viena, var zināt visas — par noteiktu cenu. Strauji attīstīsies modulāru, apmaiņai pieejamu zināšanu ekonomikas sistēma.

Bet tas nav viss.

Pēc atgūšanās no slimības Poršija atved Bianku uz templi un iepazīstina. Viņa izstāsta par savas biedrenes ieguldījumu zāļu tapšanā. Bian-kai ļauj uzrunāt sapulcējušās priesterienes.

Sērgas ietekmē ir mainījusies arī tradicionālā ticība. Ikvienai ir jāpaplašina sava apziņa, lai piepildītu tukšumu, ko atstājušas tās, kas neizdzīvoja. Vecas idejas tiek pārskatītas no jauna, veci aizliegumi pārdomāti. Ir ticība liktenim — bet šis liktenis ir pašu radīts. Viņas ir izturējušas pārbaudi. Viņas ir izglābušās. Viņas vēlas dot ziņu vienīgajam intelekta avotam ārpus viņu pašu loka — pašu būtiskāko pamatsignālu.

Viņas vēlas pateikt Ziņnesei: Mēs esam šeit.

Biankas baterija pati nav radioviļņu raidītājs. Vienlaikus ar eksperimentiem, kas ļauj pārsūtīt Sapratnes no viena zirnekļa citiem, turpinās arī pētījumi par to, kā pārsūtīt vibrācijas pa neredzamo tīklu, kas nostiepts no viņu pasaules uz tālo satelītu un vēl aiz tā.

Pēc daudziem gadiem, kad Bianka un Poršija jau ir pavecas, viņas atrodas Templī visiesaistītāko zirnekļu barā — tagad viņas ir gatavas runāt ar nezināmo, sūtīt elektromagnētisku balsi ēterā. Atbildes uz Ziņneses matemātiskajiem uzdevumiem — kuras tagad zina un saprot visi zirnekļi — ir gatavas nosūtīšanai. Viņas gaida, kad Ziņnese parādīsies nakts debesīs virs galvas, un tad viņas sūta savu viennozīmīgo pirmo ziņu.

Mēs esam šeit.

Sekundi pēc tam, kad ir nosūtīts pēdējais risinājums, Ziņncse pārtrauc savu sūtījumu, raisot visā Poršijas civilizācijā panikas vilni — ja nu viņu lielība ir saniknojusi Visumu?

Pēc vairākām saspringtām dienām Ziņnese ierunājas atkal.