Laika bērni

7.3. Jaunava, matē un veča

“Ko tu gribi ar to teikt — “pamodināt Leinu”?”

Kersts un Alpašs pagriezās pret Holstenu, cenšoties nolasit viņa pēkšņi izmisušo sejas izteiksmi.

“Ko pateicu, to ari domāju,” apmulsis atbildēja drošībnieks.

“Viņa ir dzīva?" Holstena pirksti saliecās, cīnoties ar vēlmi kādu no viņiem sagrābt un sapurināt. “Kāpēc neviens ne... kāpēc jūs... kāpēc pamodināt viņu tikai tagad? Kāpēc, viņa nav vadībā?”

Ķerstām acīmredzami neiepatikās pēdējais jautājums, bet Alpašs žigli pārņēma sarunas grožus. “Atmodināt Vecmāmuļu nevar iegribas pēc — tāda ir viņas pašas pavēle. Tikai ārkārtas gadījumos, viņa teica. Viņa mums teica: kad pamodīšos nākamreiz, vēlos jau spert kāju uz zaļās planētas.”

“Viņa to teica tev, ne tā?” Holstens noprasīja.

“Viņa teica manai mātei, kad tā bija ļoti jauna,” inženieris atbildēja, bez grūtībām skatoties klasicista prasīgajās acīs. “Bet tas ir ierakstīts. Mums ir daudz Vecmāmuļas vēlāko likumu ierakstu.” Viņš noliecās pie konsoles un izvēlējās ekrānu, kas fragmentāri noraustījās. “Bet mums jādodas. Kapteini...?”

“Jā, labi, es turēšu bāzi šeit, jā?” Kersts atbildēja, acīmredzot vēl arvien nedaudz aizvainots. “Tu piecel to sievieti uz pekām un tad savieno ar mani. Izstāsti viņai situāciju un pasaki, ka man un Vitas nepieciešams ar viņu pārrunāt lietas.”

Alpašs devās prom pa kuģi, garām komandas kodola un lielākajai daļai Holstenam zināmo dzīveslelpu. Klasicists steidzās viņam nopakaļ, ne pārāk vēlēdamies palikt ar Ķerstu, vēl mazāk vēloties pazust Gilgameša izpostītajās, raustīgu lampu apgaismotajās telpās. Visur bija redzams tas pats stāsts par lēnu pašsagremošanu, autokanibālismu, kur mazāk svarīgās daļas un sistēmas tika sapluinītas, lai salabotu problēmas ar augstāku prioritāti. Atvērtas sienas atklāja kuģa kaulus. Ekrānos zibsnīja statika, vai arī tie bija tumši kā akas. Šur tur drūzmējās sīkas Cilts grupiņas, vēl arvien darot nepieciešamos darbus, kas ļāva kuģim darboties, par spīti gaidāmajai krīzei — viņu galvas bija sabāztas kopā kā priesteriem, kas murmina svētos baušļus.

“Kā jūs vispār zināt, kā to kuģi labot?” Holstens jautāja Alpaša mugurai. “Ir pagājis... Es nezinu, cik daudz laika ir pagājis. Pat kopš Gaijena nomiršanas — es nezinu. Un jūs domājat, ka jūs vēl arvien varat turēt kuģi pie dzīvības? Tikai...? Ko jūs...? Vai jūs no galvas iemācījāties, kā uzturēt kuģi, vai...?”

Alpašs, saraucis pieri, paskatījās atpakaļ uz viņu. “Nedomā, ka nezinu, ko kapteinis domā, sakot “Cilts”. Tāpat arī galvenā zinātniece. Viņiem patīk domāt par mums kā par primitīviem, kā par zemākiem. Mēs savukārt tiecamies cienīt viņu — jūsu — autoritāti, jo jūs esat mūsu priekšteči. Tā mums to teica Vecmāmuļa. Tas ir viens no mūsu likumiem. Bet mēs neko nemācāmies “no galvas”. Mēs mācāmies — mēs visi — jau no bērna kājas. Mēs esam saglabājuši rokasgrāmatas, lekcijas un apmācību modeļus. Mūsu Vecmāmuļa ir par mums parūpējusies. Vai tu domā, ka mēs būtu varējuši izdarīt visu, ko darām, ja mēs nesaprastu?” Viņš, jūtami saniknots, apstājās. Holstens acīmredzami bija pieskāries nervam, ko pārējais komandas kodols jau bija noberzis jēlu. “Mēs esam pēcteči tiem, kas atdeva dzīvības — visu savu dzīvi —, lai uzturētu šo kuģi. Tas bija un ir mūsu uzdevums, kas jāuzņemas bez atlīdzības vai cerības uz atpūtu: bezgalīga rūpju maiņa, līdz mēs sasniedzam planētu, kas mums apsolīta. Mani vecāki, viņu vecāki un vēl viņu vecāki — viss viņu darba mērķis ir bijis nodrošināt, lai jūs un visa pārējā šī kuģa krava varētu dzīvot, vai vismaz tik daudz no jums, cik viņi varēja izglābt. Bet jums patīk saukt mūs par “Cilti” un domāt par mums kā par bērniem, par mežoņiem, jo mēs nekad neesam redzējuši Zemi.”

Holstens izlīdzinoši pacēla rokas. “Piedod. Tu esi par to runājis ar Ķerstu? Tas ir — viņš tā kā ir atkarīgs no jums. Jūs varētu... pieprasīt.” Alpašs uz viņu neticīgi paskatījās. “Tagad? Kad mūsu māju nākotne — mūsu veco un jauno māju — ir uz spēles? Vai tu domā, ka šis ir īstais brīdis, lai mēs sāktu strīdēties savā starpā?”

Mirkli Holstens nopētīja jauno cilvēku tā, it kā viņš piederētu pilnīgi jaunai hominīdu sugai, ko no Holstena šķir milzīga apziņas plaisa. Tad šī sajūta pārgāja, un viņš saņēmās. “Viņa jums ir sniegusi labus likumus,” Holstens nomurmināja.

“Paldies.” Alpašs acīmredzami uztvēra to kā uzslavu visai viņa kultūrai — vai kas nu bija tas, kas bija radies šajā savādajā, klaustrofobiskajā sabiedrībā. “Un tagad es beidzot varēšu viņu sastapt — šeit, visa beigās.” Viņi turpināja iet pa plašo telpu, ko Holstens pēkšņi atminējās — atmiņas uzjundīja, kad viņš jau bija pusceļā un skatījās uz podestu, kur vēl arvien slējās salauztas aparatūras atliekas. Šeit bija stāvējis Gaijens un licis likmes uz nākotni. Šeit Alpaša pirmsenči bija cīnījušies plecu pie pleca ar savu karavadoni un Ķersta drošībnieku komandu — daži no viņiem noteikti bija nesen pamodināti un vēl varēja atcerēties notikumus, kas Alpašam noteikti bija zināmi no dziesmām, stāstiem un savādi izvītām leģendām.

Pār augšupielādes ierīces saraustītajām saknēm ieslīpi nokarājās vientuļš ekrāns, kas ļaunīgi zibināja izkaisītus rakstus. It kā tur vēl arvien būtu ieslodzīts Gaijena rēgs, Holstens nodomāja. Tūlīt pēc tam viņam šķita, ka viņš mirkļa lauskā, ekrāna mainīgajās švīkās ierauga vecā kapteiņa naida saēsto seju. Vai varbūt tie bija Avranas Kernas un Vecās Impērijas vaibsti. Notrīsējis viņš steidzās tālāk, sekojot Alpašam.

Vieta, kur viņš nonāca, kādreiz bija bijusi noliktava — tā viņam šķita. Tagad tajā glabājās tikai viena lieta: viena pati dzīvības apturēšanas kriokamera. Pjedestāla pamatnē atradās kaudze sīku lietiņu: ikonas, kuru plastmasa bija izkausēta aptuvenā sievietes formā — ziedojumi no viņas surogātbērniem un to surogātbērniem, veltes cilvēku cilts mātci-sargā-tājai. Virs šī nelielās, izmisīgās ticības un cerības saujiņas bija piestiprinātas sīkas skrandas, auduma gabaliņi, kas noplēsti no kuģa tērpiem, uz katra bija sīkiem burtiņiem uzrakstīts vēstījums. Šī bija dzīvas dievības svētvieta.

Viņa bija ne tikai dzīva, bet arī nomodā. Alpašs un daži citi jauni inženieri godbijīgi atkāpās, kamēr īsa Leina atrada līdzsvaru, balstoties uz metāla kārts.

Viņa bija ļoti trausla — kādreizējais svars bija nozudis no kauliem, atstājot nokarenu, sakrunkojušos ādu, kas karājās pār viņas skeletu. Viņas teju vai kailo galvu klāja tumši pleķi, un viņas rokas drīzāk atgādināja putna kājas — teju vai bez miesas. Viņa stāvēja ar izteiktu kupri — tik lielu, ka Holstens prātoja, vai viņi ir izmainījuši kriokameru tā, ka viņa varētu savu gadsimtu miegu izgulēt uz sāniem. Tomēr, kad viņa paskatījās uz Holstenu, tās bija Lcinas acis — skaidras, asas un sardoniskas.

Ja viņa tad būtu teikusi: “Sveiks, večuk,” kā bija paradusi, viņš nezināja, vai spētu to izturēt. Tomēr viņa tikai pamāja, it kā nekas nebūtu sagaidāmāks kā I lolstens Mcisons, kas tur stāvēja, izskatīdamies pietiekami jauns, lai būtu viņas dēls.

“Beidz to sasodīto blenšanu,” viņa pēc mirkļa noburkšķēja. “Tu pats arī nemaz neesi tik smuks, un kāds ir tavs attaisnojums?”

“Leina...” viņš prātīgi tuvojās viņai, it kā pat stiprāka gaisa plūsma varētu viņu aizpūst.

“Nav laika mīlināties, bučmūlīt,” viņa sausi noteica. “Es tā dzirdu, ka Kersts visu sajājis un mums jāglābj cilvēce.” Un tad Leina bija viņa rokās, un viņš juta šo trauslo ķermeni ar smalkajiem kauliem, juta viņu pēkšņi drebam, cīnoties ar atmiņām un emocijām.

“Aizvāc ķepas, murmuli,” viņa teica, bet klusiņām, un pat necentās viņu aizgrūst prom.

“Es tikai priecājos, ka tu vēl arvien esi ar mums,” viņš nočukstēja.

“Vismaz pēdējo reizi izmetīšu kauliņus,” viņa piekrita. “Es patiešām cerēju, ka varētu izjust godīgu, dabisku gravitāciju un pienācīgu saules gaismu, kad viņi mani atraus vaļā. Vai tas bija pārāk daudz prasīts? Acīmredzot. Nespēju noticēt, ka man tagad jādara pat Ķersta darbs.”

“Neesi tik neganta pret viņu,” Holstens aizrādīja. “Situācija ir... Negaidīta.”

“Ļauj man pašai spriest.” Beidzot viņa nopurināja Holstena rokas. “Goda vārds, reizēm man šķiet, ka es esmu pēdējā kompetentā būtne visā cilvēcē. Domāju, ka tas ir vienīgais, kas mani uztur pie dzīvības.” Viņa grasījās pasolot garām Holstenam, bet gandrīz tūlīt paklupa, un viņas nākamais solis bija stipri mazāk pašpārliecināts — viņa prātīgi klebe-rēja uz priekšu, atbalstīdamās uz nūjas. “Nekad nenoveco,” viņa murmināja. “Nekad nenoveco un nelien tāds vecs kriokamerā, tas nu ir skaidrs. Tu sapņo jaunuja sapņus. Tu aizmirsti, pie kā atgriezies. Tici man, šitā ir sūda vilšanās.”

“Apturēšanas laikā nesapņo,” 1 lolstens izlaboja.

“Ej dirst, kas par ekspertu.” Viņa nikni uzblenza. “Vai arī man vairs nav brīv lamāties? Pieņemu, ka tu sagaidi kaut kādu sūda cienīgumu?” Aiz viņas iccirtības varēja just baisu izmisumu: sieviete, kas vienmēr bija spējusi fiziski ietekmēt pasauli, nu bija spiesta lūgt tai atļauju — un lūgt atļauju pati savam ķermenim.

Holstcns pa ceļam atpakaļ pie Ķersta izklāstīja viņai notikušo. Viņš redzēja, kā Leina apņēmīgi salika visu pa vietām, bez vilcināšanās apturot Holstenu un pieprasot paskaidrojumus.

“Ziņojumi,” viņa minēja. “Tad mēs pieņemam, ka tie nāk no planētas?”

“Nav ne jausmas. Tas... tas izskaidro, kādēļ lielākā daļa ziņu ir pilnīgi nesaprotamas, es pieņemu. Tas neizskaidro to daļu, kas izklausās nedaudz pēc Impērijas C valodas — tā ka varbūt tā ir Kerna.

“Vai mēs esam mēģinājuši runāt ar Kernu?”

“Domāju, ka Kersts lika visu uz to, ka mums izdosies uzbrukt nepamanītiem.”

“Cik niansēta pieeja,” viņa izspļāva. “Domāju, ka tagad ir pēdējais laiks parunāt ar Kernu, ne tā?” Viņa apstājās, smagi elpodama. “Patiesībā — aizej un izdari to tagad. Vienkārši sāc darboties. Kad mēs tiksim pie sakariem, es ar Ķerstu parunāšu par ieročiem. Tu ar Kernu vari runāt par ko-dirsā-gribi, uzzināt, ko viņa par to visu saka. Varbūt viņai patiesībā nepatīk, ka pa viņu rāpo zirnekļi. Varbūt viņa tagad ir sabiedrotā. Ja nepajautāsi, neuzzināsi.”

Ap Leinu virmoja tik daudz senās mērķa apziņas, kas nu karājās ap viņu kā kādreiz majestātiska tērpa skrandas, ka Holstens jutās būtiski iedrosmināts — līdz brīdim, kad viņa sasniedza sakaru telpu un ieraudzīja attēlus, ko sūta droni. Tad Leina apstājās pie ieejas un blenza — tieši tikpat apstulbusi un pazudusi kā visi pārējie. Uz mirkli visu acis bija apstājušās pie Leinas, un, ja viņa tajā brīdī būtu paziņojusi, ka viss pagalam, tad neviens cits nebūtu vēlējies pārņemt stafeti.

Bet viņa bija Leina. Viņa izturēja un viņa cīnījās — vai tie būtu satelīti vai zirnekļi, vai pats laiks.

“Dirsā,” viņa izteiksmīgi noteica, tad atkārtoja to vēl dažas reizes, it kā gūtu spēku no šī vārda. “Holsten, stājies sakaros ar Kernu. Kerst, dabū šeit Vitas un tad vari sākt man stāstīt, ko tieši, dirsā, mēs varam darīt ar visu šo draņķību.”

Ticis pie sakariem — vismaz pēc tam, kad Alpašs bija izstāstījis pusduci apkārtceļu, ko inženieri bija izdomājuši, lai tiktu galā ar sistēmas nestabilitāti —, Holstens prātoja, ko gan viņš varētu nosūtīt. Viņam bija satelīta frekvence, bet telpa ap planētu zumēja no rēgu čukstiem: tiem tikko jaušamajiem raidījumiem, kas — tā nu viņam nācās atzīt — nebija tikai satelīta signāls, kas atstarojas pret planētu.

Viņš mēģināja just kaut kādu godbijību gan pret to, gan pret nebijušo situāciju, kurā bija nonācis. Taču vienīgās emocijas, ko viņš spēja no sevis izdabūt, bija gurdas šausmas.

Viņš mēģināja salikt kopā ziņu savā nevainojamajā Impērijas C valodā — mirušajā valodā, kas, šķiet, pārdzīvos cilvēci. Šis ir šķirsta kuģis Gilgamešs, izsaucam doktoriAvranuKernu... Viņš saminstinājās pie “Vai jums nepieciešama palīdzība” prātā drūzmējoties nepiemērotiem izteicieniem. Doktore Kerna, pa jums rāpo zirnekli. Viņš dziļi ieelpoja.

Šis ir šķirsta kuģis Gilgamešs, izsaucam doktori Avranu Kernu. Un, būsim godīgi, viņa pazina viņus un viņi pazina Kernu, kā nekā viņi bija seni pretinieki. Mums tagad nav citas izvēles, kā vien nolaisties uz jūsu planētas. Uz spēles ir cilvēku sugas izdzīvošana. Lūdzu, apstipriniet, ka neaizkavēsiet mūs. Tas bija nožēlojams lūgums. Viņš to zināja, jau nosūtīdams ziņojumu, kas gaismas ātrumā traucās uz planētu. Ko Kerna varētu tādu pateikt, kas viņus apmierinātu? Ko viņš varētu pateikt, kas pārliecinātu Kernu atteikties no sava monomāniskā mērķa?

Tad jau bija ieradusies Vitas. Viņa, Kersts un Leina bija sabāzuši galvas kopā, runādami par svarīgo, kamēr Holstens bija atstāts murkšķam tukšumā.

Tad atnāca atbilde — vai kaut kas tai līdzīgs.

Tā tika nosūtīta no vietas tīklā, kas, kā Kersts bija nospriedis, bija satelīts, un bija daudz spēcīgāka par vārgajiem sūtījumiem, kurus viņš bija analizējis pirms tam. Nebija šaubu, ka tā bija nosūtīta un domāta Gilgame-šam. Ja tā bija Kerna, tad šķita, ka viņa jau sen ir iznīkusi: šī nebija viņas skaidrā, senā mēle, bet tā pati savādā gandrīz-Impērijas valoda, ko viņš bija notvēris agrāk, nesakarīgs mudžeklis un burtu virknes, kas izskatījās pēc vārdiem, bet nebija vārdi, un tajā visā daži vārdi un kaut kas, kas varētu būt teikumu fragmenti — kā analfabēts, kas pēc atmiņas mērkaķojas pakal rakstībai. Analfabēts, kam ir pieeja radio un kas spēj kodēt signālu.

Viņš vēlreiz nosūtīja signālu, šoreiz lūgdams sakarus ar Elīzu. Ko gan varēja zaudēt?

Atbildē — vēl vairāk tā paša nesaprotamā teksta. Viņš salika to kopā ar iepriekšējo: dažas daļas atkārtojās, citas bija jaunas, un šobrīd viņa profesionālais skats redzēja konkrētus atkārtojošos fragmentus tajās daļās, kuras nespēja iztulkot. Kerna vēlējās viņiem kaut ko pateikt. Vai vismaz kaut kas centās viņiem kaut ko pateikt. Viņš prātoja, vai tas vēl arvien bija vienkārši “Ejiet prom”, un, ja tā, vai tagad tas būtu brīdinājums viņu pašu labā? Griezties atpakaļ, kamēr vēl nav par vēlu?

Viņiem vairs nebija nekāda atpakaļ. Viņi bija vienvirziena ceļojumā uz vienīgo potenciāli iespējamo mērķi, ko viņi vispār varēja sasniegt.

Viņš prātoja, ko tādu varētu nosūtīt, kas izsistu Kernu no sliedēm un liktu viņai uzrakstīt kādu kaut cik saprotamu teikumu. Vai varbūt arī Kerna tagad bija lūstoša mašīna? Vai beigas pienākušas visiem cilvēka roku darinājumiem — tāpat kā to radītājiem?

Sī doma — ka Visums tiks tiem, kas radīja šo ap planētu apjozto tīklu, veselam leģionam rāpojošu, nesaprātīgu radījumu, kas nekad nespētu saprast nabaga cilvēces izciesto postu un bēdas — šķita neciešama.

Tajā pašā frekvencē viņiem tika nosūtīta jauna ziņa. Holstens to mehāniski noklausījās: vairs pat netika imitēta valoda, tikai ciparu kodi.

Viņam par apkaunojumu to atpazina Gilgamešs, nevis viņš pats. Tas bija signāls, kuru Kerna kādreiz, sensenos laikos, bija sūtījusi lejup uz planētu. Tas bija viņas mērkaķu intelekta tests.

Pārāk neiedziļinoties savā motivācijā, Holstens sacerēja atbildes — uz beigām ņemot talkā Gilgamešu — un nosūtīja atpakaļ.

Sekoja vēl viena jautājumu kaskāde — šoreiz tie bija jauni uzdevumi.

“Kas tas ir?” Viņam aiz muguras, gluži kā vecajos laikos, stāvēja Leina. Ja viņš neatskatījās, tad varēja pat piemānīt sevi, liekot domāt, ka daudz mazāk ūdeņu aiztecējis kopš laika, kad viņi pirmoreiz spēlēja šo spēli.

“Kerna mūs pārbauda,” viņš teica. “Varbūt vēlas zināt, vai mēs esam viņas cienīgi?”

“Nosūtot mums matemātikas eksāmenu?”

“Viņa arī labajos brīžos nebija gauži sakarīga. Tā ka — par ko ne?”

“Tad dod viņai atbildes. Nu taču!”

Holstens tā arī darīja — atklājot, ka atbildi var atrast daudz ātrāk, ja vienādojumā nav iesaistītas īstas valodas radītas grūtības. “Protams, mums nav nekāda priekšstata, kāds tam ir mērķis,” viņš norādīja.

“Bet mēs vēl arvien varam cerēt, ka tāds ir,” viņa vēsi atbildēja.

Holstens neskaidri manīja, ka fonā rēgojas Vitas un Kersts, kuri nepacietīgi vēlējās turpināt sarunu par uzbrukumu.

Trešā uzdevumu kārta nesekoja. Tā vietā viņi ieguva vēl vienu tirādi tracinoši gandrīz-Impērijas-C valodā, kādu I lolstens bija redzējis jau agrāk. Viņš to ātri analizēja, izlaizdams cauri atšifrētājiem un sakarību atpazīšanas funkcijām. Tas šķita vienkāršāks nekā iepriekš, tajā bija vairāk atkārtotu elementu. Viņam ienāca prātā frāze — kā sarunājoties ar bērnu, un viņš atkal sajuta, kā sagriežas galva, domājot par to, kas bija tas — vai viņa —, kas runāja tur tālumā.

Skaidrs, ka Kerna? Bet Kerna, kas kļuvusi savāda — vēl savādāka — laika un attāluma deldējošajā ietekmē? Bet, lai arī Kernas nelielā Sarga

Mītne bija signāla sākuma punkts, daļa no Holstcna apzinājās, ka viņam nav taisnība.

“Varu identificēt dažus bieži atkārtotus vārdus,” viņš aizsmacis paziņoja, kad kopā ar programmu virkni bija pabeidzis darbu. Viņš nevarēja piespiest savu balsi nedrebēt. “Esmu atradis kaut ko, kas noteikti ir darbības vārda “tuvoties” forma, un dažus indikatorus, kurus es saistītu ar “atļauja” vai “piekrišana”.”

Šim paziņojumam sekoja pelnīti domīgs klusums.

“Tad viņi nomainījuši plati,” Kersts beidzot piezīmēja. “Tu teici, ka agrāk tas bija tikai “ejiet dirst”.”

“Tā bija.” Holstens pamāja. “Tas ir mainījies.”

“Jo Kernai izmisīgi nepieciešamas mūsu lieliskās zināšanas matemātikā?” drošībnieku boss noprasīja.

Holstens atvēra muti un tad to atkal aizvēra, nevēlēdamies savas aizdomas padarīt par realitāti, izsakot to, kas nodarbināja prātu, skaļi.

Leina to izdarīja viņa vietā: “Ja tā vispār ir Kcrna.”

“Kurš gan cits?” Bet Ķersta balsī bija jūtama jēla nots, kas parādīja, ka viņš nemaz nav tik cietpaurains, kā izklausījās.

“Nav pierādījumu, ka eksistētu jebkas, kas nav Kcrna un kas varētu no turienes sūtīt ziņojumu,” asi noteica Vitas.

“Un kā ar to?” Holstens pabakstīja ar pirkstu uz ekrānu, kas vēl arvien rādīja drona attēlus.

“Mēs nekādi nevaram zināt, kas noticis tur, lejā, uz planētas. Kā nekā tas bija eksperiments. Ir iespējams, ka mēs redzam šī eksperimenta novirzi no plāna, līdzīgi kā ar pelēko planētu un tās sēņu izaugumiem. Galvenais paliek tas, ka šeit vēl arvien ir Kernas satelīts un no tā nāk signāls,” Vitas iecirtīgi atbildēja.

“Vai var būt tā...” Leina iesāka.

“Tas ir iespējams,” Vitas viņu pārtrauca. Jau pati doma viņai šķita pretīga. “Tas neko nemaina.”

“Nu, jā,” Kersts viņai piebalsoja. “Tas ir, pat ja viņi — ja Kcrna — saka, jā, brauciet lejā, ko tad mums darīt? Jo, ja viņai ir viss, kas viņai bija, tad viņa var mūs sašķelt gabalos, tikko pieskaramies orbītai. Un tas pat vēl nedomājot par to sūda draņķlbu un ko tā var izdarīt. Tas ir, ja tas ir kaut kas izaudzis no planētas, nu, tas ir Kernas eksperiments, ne tā? Varbūt tas dara, ko viņa liek.”

Sekoja neveikla pauze, visiem gaidot, vai kāds —jebkurš! — uzturētu pretējo viedokli, kaut vai tikai formas pēc. Holstens apsvēra iespējamos vārdus, mēģinot izveidot teikumu, kas neizklausītos pilnīgi ārprātīgs.

“Kādreiz Vecajā Impērijā bija tāda tradīcija,” Vitas lēni iesāka. “Izvēle, ko viņi deva saviem noziedzniekiem, saviem cietumniekiem. Viņi paņēma divus un lika tiem vienam otru apsūdzēt vai pasaudzēt, katram pieņemot lēmumu patstāvīgi, bez iespējas sarunāties. Viss notika ļoti labi, ja viņi abi izvēlējās otru pasaudzēt, bet viņi abi cieta zināmu sodu, ja abi apsūdzēja viens otru. Bet, ak, ja tu biji tas cietumnieks, kas izvēlējās pasaudzēt savu draugu, un uzzināji, ka pats esi apsūdzēts...” Viņa pasmaidīja, un šajā smaidā Holstens pēkšņi redzēja, ka viņa bija kļuvusi veca, bet tas nebija redzams viņas sejā — vecumu aizsedza visas izteiksmes, kurām viņa nedeva vaļu.

“Tad kas bija pareizā izvēle?” Kersts viņai jautāja. “Kā cietumnieki tika ārā?”

“Loģiskā izvēle bija atkarīga no tā, kas ir uz spēles — izvērtējot sodus dažādu seku gadījumā,” Vitas skaidroja. “Baidos, ka šajā gadījumā fakti un likmes ir ļoti skarbi un ļoti labi redzami. Mēs varam tuvoties planētai, cerot, ka, pretēji pagātnes pieredzei, tagad tiksim laipni sagaidīti. Kā Kersts minēja, tas mūs visus padarīs ievainojamus. Mēs riskēsim ar kuģi, ja tas viss izrādīsies tikai apmāns vai pat ja vienkārši Meisons tulkojumā būs pieļāvis kļūdu.” Viņas acis pārslīdēja Holstenam, izaicinādamas viņu iebilst, bet patiesībā viņš nekādā veidā nebija drošs par savām spējām. “Vai arī mēs uzbrūkam — izmantojam dronus tagad un sagatavojamies turpināt šo triecienu, kad Gilgamešs sasniegs planētu. Ja mēs tā darām un kļūdāmies, tad mēs zaudējam nenovērtējamu iespēju sasniegt saprašanos ar kaut kādu Vecās Impērijas intelektu.” Viņas balsī skanēja patiesa nožēla. “Ja mēs izvēlamies mieru un kļūdāmies, tad mēs, visticamāk, iesim bojā — mēs visi, visa cilvēce. Nedomāju, ka varam strīdēties pret svaru kausiem, kādi mums ir doti. Es šeit redzu tikai vienu racionālu izvēli.”

Kersts drūmi pamāja. “Tai kucei mēs nekad neesam patikuši,” viņš norādīja. “Nevar būt, ka viņa pēkšņi ir mainījusi domas.”

Tr pagājuši vairāki gadsimti un pienākuši daudzi zirnekli, tas ne tuvu nav 'pēkšņi”, Holstens nodomāja, bet šie vārdi neizteikti palika viņa prātā. Tomēr Leina uz viņu skatījās, acīmredzot gaidot, ka viņš kaut ko teiks. Tad tagad cilvēki no laba prāta grib ieklausīties klasicistā? Viņš tikai paraustīja plecus. Viņam bija aizdomas, ka zaudējumi, ja viņi dosies karā aplamu spriedumu dēļ, varētu būt daudz lielāki, nekā Vitas apgalvoja, bet nevarēja iebilst pret to, ka viņi zaudēs pilnīgi un absolūti visu, ja viņi pārāk daudz kļūdīsies miera ceļa labā.

“Vēl svarīgāk — šī loģika ir universāla,” Vitas pievienoja, skatoties no vienas sejas citā. “Patiesībā nav svarīgi, kas mūs sagaida uz planētas. Tā ir matemātika, un viss. Mūsu pretiniekam ir tā pati izvēle, tie paši svari. Pat ja visiem būtu labāk, ja viņi mūs ielūgtu ar atplestām rokām un ļautu mums spēlēt atbildīgā viesa lomu, riska, ka viņi tiks nodoti, cena ir pārāk augsta. Tā mēs varam ieskatīties savu pretinieku prātos. Mēs zinām, ka viņiem ir jāpieņem tas pats lēmums, kas mums: jo nevajadzīgas cīņas cena ir daudz mazāka par to cenu, kas jāmaksā, ja tiks izvēlēts miers un tā būs kļūda. Un tā pati loģika palīdzēs pieņemt lēmumu jebkam, lai kas tas tur nebūtu, vienalga, vai tas ir cilvēka prāts vai mašīna, vai...” Timekli? Bet bija skaidrs, ka Vitas pat mutē šo vārdu neņems, un, kad Leina to pateica viņas vietā, zinātnes nodaļas vadītāja viegli sarāvās.

Tātad Vitas nepatīk zirnekli, Holstens aizkaitināts nodomāja. Nu, viņa nebija bijusi uz tās nolādētās planētas, ne tā? Viņa nebija redzējusi tos uzpūstos monstrus. Viņa acis aizklīda līdz tīklā ievītās planētas attēlam. Vai tas var būt saprāts? Vai arī Vitas ir taisnība un tas ir tikai kāds traks eksperiments, kas sagājis grīstē — vai arī noticis tieši pēc plāna? Vai Vecā Impērija kādiem iemesliem būtu varējusi vēlēties milzīgus kosmosa zirnekļus? Kāpēc ne? Kā vēsturniekam man jāpiekrīt, ka viņi darīja daudz stulbību. “Nu, tātad ko,” Kersts skubināja. “Es spiežu to pogu, vai kā?” Beidzot visi lūkojās uz Leinu.

Vecā inženiere prātīgi paspēra dažus soļus uz priekšu, ar nūju klaudzinādama pa grīdu, un ilgi skatījās uz drona kameras attēlu ar plīvurā ietīto planētu. Viņas acis, kas īsos stopkadros bija redzējušas, kā paiet gadsimti, centās to visu aptvert. Viņa izskatījās kā sieviete, kas skatās acīs drūmam liktenim.

“Iznīciniet satelītu,” viņa beidzot klusi izlēma. “Mēs ejam cīņā. Jums taisnība, likmes ir pārāk augstas. Uz spēles ir likts viss. Iznīciniet to.”

★

Kersts strauji deva rīkojumu, it kā baidītos, ka kāds pārdomās vai pēdējā brīdī pārbīsies. Miljoniem kilometru attālumā, virzienā, kurp neizbēgami devās Gi/gamešs, droni saņēma instrukcijas. Tie jau bija notēmējuši metāla dūri pret satelītu, kas bija iekritis milzīgajā ap ekvatoru apvītajā tīklā.

Droniem bija labākie lāzeri, ko Cilts bija spējusi atjaunot, kas bija pievienoti to nelielajiem kodolreaktoriem. Tie jau bija pieslīdējuši tik tuvu, cik uzdrošinājušies, lavierējot, lai iegūtu ģeostacionāru orbītu virs iesprostotā satelīta ar mazāko iespējamo enerģijas patēriņu.

Abi reizē tie izšāva, tēmējot pa vienu un to pašu punktu satelīta ārējā čaulā. Kaut kur tālumā Kersts saspringtu, bet attēls, ko viņš saņemtu, tajā brīdī jau būs novecojis.

Uz mirkli nenotika nekas, tikai enerģija gāzās senajā, laika zoba sagrauztajā Briti 2 Sargkapsulas korpusā. Kersts būtu sažņaudzis rokas, blenztu uz ekrāniem, viņam uz pieres būtu izspiedušās vēnas, it kā viņa griba spētu šķērsot laiku un telpu, lai panāktu, ka viss notiek tā, kā viņš vēlas.

Tad, klusi uzplaukstot ugunij, kas teju vai tūlīt pat izdzisa, urbjošie stari sasniedza kaut ko vitāli svarīgu satelīta iekšpusē, un gadu tūkstošiem senā doktores Avranas Kernas mītne tika uzplēsta, tīkli tai visapkārt sačokurojās un aizlidoja, pēkšņā pārmērīgā karstuma skarti. Sadragātais satelīts, vēl arvien izvirdams savu saturu kosmosa izsalkušajā tukšumā, atbrīvojās no saitēm, kas to turēja ostā, izdedzināja caurumu milzīgajā tīklā un, tā saturam gāžoties ārā pa plēsto brūci, tika aizmests pretējā virzienā, prom no droniem.

Paši droni bija iztērējuši visu, kas tiem bija, ieroču izlāde iztukšoja reaktorus, kas nu kļuva auksti. Tie aizripoja prom gar tīklu, kur tie nokrita vai aizdreifēja prom.

Tomēr satelītam bija daudz konkrētāks liktenis. Tas krita. Līdzīgi kā Kernas eksperimenta subjektus pirms tik ilga, ilga laika to izmeta ārā no orbītas, kur to satvēra planētas gravitācijas rokas, un tas tika bezpalīdzīgi ielingots atmosfērā, šaudamies pār debesīm kā bulta — tikai veca muca ar vienu mūžsenu mērkaķi savās pussabrukušajās mājās, tas sniedza pēdējo ziņojumu raižpilnajām acīm tur, lejā.