Laika bērni

4.1. Brīnumu ala

Bērnībā Holstens Meisons bija kā apsēsts ar kosmosu. Tolaik jau pusotru gadsimtu bija notikusi Zemes orbītas izpēte, un vesela kosmonautu paaudze bija izlaupījusi kritušās kolonijas no Mēness bāzes līdz gāzu milžu mēnešiem. Viņš bija līdz ausīm iekšā dramatiskos atainojumos par to, kā drosmīgie pētnieki ielavās bīstamās, pamestās kosmiskajās stacijās, izvairās no palikušajām automātiskajām sistēmām, lai savāktu tehnoloģiju un datus no vecajiem, izdegušajiem datoriem. Viņš bija skatījies īstu ekspedīciju ierakstus — tie bieži vien bija biedējoši, nereti tos strauji pārtrauca. Viņš atcerējās — tolaik viņam bija ne vairāk kā desmit — ainu, kur pie ķiveres piestiprinātais lukturis slīdēja pār gadu tūkstošiem sena kosmonauta vakuumā izkaltušo līķi.

Kad Holstens bija pieaudzis, viņa aizrautība bija ceļojusi atpakaļ laikā no drosmīgajiem civilizācijas atlieku savācējiem līdz pašai zudušajai civilizācijai, ko viņi atklāja. Ak, šie atklājumu laiki! No orbītas atpakaļ bija atvests tik daudz, un tik maz no tā visa bija saprasts. Diemžēl laikā, kad Holstens sāka savu karjeru, klasicistu zelta laikmets jau bija norietā. Mūža laikā viņš redzēja, kā viņa zinātnes nozari samaitā nepelnīts nicinājums: no Vecās Impērijas lauskām un atliekām varēja iemācīties arvien mazāk un mazāk, un bija kļuvis skaidrs, ka šie sen aizgājušie senči vēl arvien ir klātesoši — neaizskarami un ļaunprātīgi. Vecā Impērija stiepa pirkstus no aizvēstures, lai neizbēgami saindētu savus bērnus. Kāds tur brīnums, ka šo izsmalcināto, slepkavniecisko ļaužu pētniecība pamazām kļuva arvien nepievilcīgāka?

Tagad — prātam neaptveramā attālumā no savām mirstošajām mājām — Holstens Meisons bija saņēmis īstu klasicista Svēto Grālu.

Viņš sēdēja Gilgameša komunikāciju telpā, un visapkārt viņam bija pagātne — šķirsta virtuālo telpu piepildīja viens ziņojums pēc otra, un visi tie vēstīja seno cilvēku gudrības. Ciktāl tas attiecās uz Meisonu, viņi bija izvilkuši pilnu lozi.

Viņš bija viens no nedaudzajiem komandas kodola dalībniekiem, kas varēja piedalīties procesā, izmantojot Gilgameša ērtības. Kcrsts un Vitas bija paņēmuši atspoli un dažus dronus, lai apskatītu tuksnesīgā paskata planētu tur, lejā. Leina un inženieri atradās pašā puspabeigtajā stacijā, pamazām apsekojot tās daudzās telpas un ierakstot visus atradumus. Kad viņi atrada darbojošos aparatūru, kurai varēja piekļūt, viņi atsūtīja rezultātus Holstenam, kurš atšifrēja un ierakstīja katalogā visu, ko varēja, bet pārējo atlika malā vēlākai izpētei.

Nevienam nekad iepriekš nebija bijusi pieeja Vecās Impērijas tera-formēšanas stacijai — pat šādai, nepabeigtai. Neviens nekad iepriekš nebija varējis būt pārliecināts, ka kaut kas tāds patiesībā eksistē. Šeit, savas karjeras astesgalā, un arī cilvēku sugas vēstures astesgalā, Holstens beidzot bija nonācis pozīcijā, ko viņam neviens nevarēja atņemt: viņš varēja saukt sevi par visu laiku dižāko ekspertu Vecās Impērijas vēsturē.

Šī doma reibināja, bet tās pēcgarša bija skāņi depresīva.

Holstenam tagad piederēja vairāk saziņas, daiļliteratūras, tehnisko instrukciju, paziņojumu un interesantu faktu materiālu vairākās Impērijas valodās — bet visvairāk Kernas lietotajā Impērijas C valodā — nekā jebkuram citam pētniekam kopš Vecās Impērijas beigām. Viņš nespēja aizdzīt domu par to, ka viņējie — topoša kultūra, kas bija ar zobiem un nagiem izcīnījusi iespēju nostāties uz kājām pēc ledus laikmeta — bija kādreizējās izcilības blāva ēna. Ne tikai tādēļ, ka Gilgamešs un visi viņu šībrīža centieni iekarot kosmosu bija veidoti no pussaprotamiem, kaut cik kopā saķīlētiem senās pasaules daudz pārākās tehnoloģijas fragmentiem. Nē, runa bija par visu: jau no paša sākuma viņa ļaudis bija zinājuši, ka manto lietotu pasauli. Iepriekšējās civilizācijas atliekas un pussadru-pušās relikvijas bija visur: zem kājām, zem zemes, kalnos, iemūžinātas leģendās. Nebija nekāds brīnums, ka orbītā tika atklāts tāds milzums mirušu metāla konstrukciju — visa viņu rakstītā vēsture bija ceļojums pāri tuksnesi sabirzušiem kauliem. Nebija nevienas inovācijas, kuru sena-jie jau nebūtu sasnieguši un izdarījuši labāk. Cik daudzi izgudrotāji bija nolemti vēstures mēslainei, jo vēlāk kāds dārgumu mednieks bija atklājis senāku un labāku metodi, kā sasniegt to pašu rezultātu? Ieroči, dzinēji, politiskas sistēmas, filozofija, enerģijas avoti... Holstena ļaudis bija domājuši, ka viņiem paveicies: kāds taču pirms viņiem bija izveidojis tik ērtas kāpnes atpakaļ no tumsas civilizācijas saulītē. Viņi nekad īsti nebija aptvēruši, ka šīs kāpnes veda tikai uz iepriekšējo mērķi.

Kas to zina, ko mēs būtu sasniegusi, ja nebūtu tik loti vēlējušies atkārtot visas viņu kļūdas? Meisons tagad domāja. Vai mēs būtu varējuši izglābt Zemi? Vai mēs tagad dzīvotu paši uz savas zalis planētas?

Rokas stiepiena attālumā bija visas Visuma zināšanas, un tomēr atbildes uz šo jautājumu tur nebija.

Tagad Gilgamešam bija tulkošanas algoritmi, kurus lielākoties bija izstrādājis Holstens pats. Līdz šim senajo rakstītā vārda bija tik maz, ka automātiska tulkošana darbojās ar dievu uz pusēm — viņš vēl arvien negribētu sarunāties ar, piemēram, Avranu Kernu, izmantojot Gilgameša tulkojumu. Tagad, kad viņam tepat blakus bija visdažādāko avotu bibliotēka, datori sadarbojās ar klasicistu, lai radītu kaut cik saprotamas Impērijas C versijas. Tomēr lielākā daļa iegūto dārgo zināšanu vēl arvien bija ieslēpta senajās valodās. Pat ar datora palīdzību vienkārši nebija laika, lai to visu atšifrētu, un, visticamāk, lielākā daļa tulkojumu neinteresētu nevienu citu kā vien Meisonu. Labākais, ko viņš varēja darīt, bija — gūt aptuvenu priekšstatu par to, kas bija saglabāts katrā failā, ievadīt to katalogā vēlākai atrašanai un nodot šo informāciju tālāk.

Lāgiem Lcina vai viņas padotie kontaktējās ar Meisonu, lai kaut ko pajautātu — lielākoties par tehnoloģiju, kas bija atrasta, bet kam šķietami nebija nekādas jēgas. Viņi tad sniedza Meisonam aptuvenus meklēšanas parametrus un lika viņam rakties pa savām mapēm, lai atrastu jel ko noderīgu. Visbiežāk plašais, sakārtotais materiālu klāsts sniedza kaut ko noderīgu, un viņš ķērās pie tulkošanas. Laiku pa laikam viņš piezīmēja, ka inženieri var paši to sameklēt, bet bija skaidrs, ka, viņuprāt, izpētīt 1 lolstcna katalogu ir grūtāk nekā bakstīt viņu ar jautājumiem.

Godīgi sakot, viņš bija cerējis, ka izdosies ar Leinu ievirzīt kādas sociālākas dabas sarunas, bet četrdesmit dienu laikā, kuras viņš šoreiz bija palicis nomodā, nebija pat izdevies satikt Leinu aci pret aci. Inženieri bija aizņemti, viņi patiesībā lielāko daļu laika dzīvoja tur, milzīgajā, dobajā stacijas cilindrā. Viņi bija atkausējuši un pamodinājuši trīsdesmit apmācītu cilvēku papildkomandu no kravas telpām, un tik un tā darāmā bija vairāk, nekā viņi spēja paveikt.

Seši cilvēki bija gājuši bojā: četri situācijā, kuru bija izraisījusi vai nu aktīva drošības sistēma, vai sabojāta dzīvības uzturēšanas sistēma; viens — skafandra kļūmes dēļ; sestais — tīras neveiklības dēļ, jo bija pamanījies atplēst vaļā tērpu, mēģinot ātrāk dabūt aprīkojumu cauri pa roboto caurumu stacijas infrastruktūrā.

Bojāgājušo skaits bija daudzkārt mazāks, nekā Holstens būtu gaidījis, ņemot vērā bērnības ierakstus par pagātnes pētījumiem, bet, no otras puses, šeit nebija senu mirušo — ne mazākās liecības par to, ka instalācija būtu kritusi par upuri iekšējam konfliktam, kas bija iznīcinājis Impēriju un visu tās dzīvesveidu. Senie inženieri vienkārši bija devušies prom — droši vien Zemes virzienā, kad viss bija sagājis grīstē. Aizsākto teraformēšanas projektu viņi bija atstājuši zvaigžņu varā, un to dzirnas mala lēni, bet neizbēgami.

Varēja būt bijis daudz sliktāk. Leina stāstīja, ka šejiene bija tikusi saindēta — inficēta ar kaut kādu elektronisku sērgu, kas iznīcinājusi sākotnējo dzīvības uzturēšanas sistēmu un lielu daļu stacijas galveno sistēmu. Gilgamešs tomēr bija izrādījies pārāk vājš Vecās Impērijas elegantās tehnoloģijas atdarinājums. Gila tehnoloģija un primitīvās sistēmas bija izrādījusies neauglīga zeme virtuālajam uzbrukumam. Jautājums par to, vai Kerna bija par to zinājusi un iesūtījusi viņus slazdā, bija atklātu debašu avots visiem, tikai ne inženieriem, kuriem bija dots uzdevums dabūt pie dzīvības iespējami daudz stacijas sistēmu, lai izdibinātu to noslēpumus.

Kāda skaņa aiz Holstena muguras viņu strauji izrāva no sapņošanas. Tā bija klusa, slapstīga skaņa, un uz mirkli klasicistam ienāca prātā murgainas atmiņas par tālo zaļo planētu un tās milzīgajiem zirnekļveidīgajiem. Tomēr tas nebija briesmonis: viņam aiz muguras stāvēja Gaijens.

“Pieņemu, ka viss ir procesā?” šķirsta kuģa kapteinis noprasīja, nopētīdams Holstenu tā, it kā turētu viņu aizdomās par nelojalitāti. Gaijens bija kļuvis kalsnāks un sirmāks nekā tad, kad atstāja aiz muguras mēness koloniju. Kamēr Holstens bija rāmi dusējis, kapteinis bija regulāri modies augšā, lai pārskatītu kuģa darbību. Tagad viņš skatījās uz kuģa klasicistu un bija vecāks par viņu ne tikai pēc ranga, bet ari pēc gadiem.

“Process notiek,” Holstens apliecināja, prātodams, kāpēc Gaijens ieradies. Kapteinim nebija paraduma būt pieklājīgam.

“Es papētīju tavu katalogu.”

Holstens apvaldīja vēlmi paust pārsteigumu par to, ka to kāds vispār darītu —vismazāk jau Gaijens.

“Man ir saraksts ar materiāliem, kurus vēlos izlasīt,” kapteinis viņam teica. “Protams, tad, kad tev atradīsies laiks. Inženieru lūgumi ir prioritāte.”

“Protams.” Holstens ar galvu norādīja uz ekrānu. “Vai vēlies...?”

Gaijens padeva planšeti, kur bija glīti ievadīts pusducis skaitļu Holstena paša izstrādātajā kataloga sistēmā. “Nosūti tieši man,” viņš uzsvēra. Viņš gluži neteica: Nesaki par to nevienam citam, bet visa viņa uzvedība lika to saprast.

Holstens mēmi pamāja. Skaitļi nedeva viņam ne mazāko priekšstatu par to, kas īsti Gaijenu interesēja vai kāpēc kaut kas tāds būtu jāpieprasa personiski.

“Ā, un tu noteikti vēlēsies atnākt paklausīties. Vitas grasās pastāstīt jaunumus par planētu un par to, cik tālu ir nonākusi teraformēšana.”

Tas būtu patīkami, un Holstens jau labu laiku bija nepacietīgi gaidījis šo mirkli. Viņš piecēlās un aizrautīgi sekoja Gaijcnam. Pagaidām pietiks pagātnes noslēpumu. Viņš vēlējās paklausīties ko vairāk par tagadni un par nākotni.