4.6. Ziņnese iekšpuse


Sērga ir aizkļuvusi līdz pat Lielās Ligzdas iekšpusei, un fizisks kontakts starp saimēm ir teju vai beidzies. Tikai izmisušie un izsalkušie klejo pa ielām. Ir notikuši uzbrukumi — veselīgie uzbrūk tiem, kurus uzskata par slimiem, izbadējušies zog ēdienu, neārstējami jukušie uzbrūk visam, kam liek uzbrukt viņu iekšējie dēmoni.

Un tomēr kopienas nospriegotie pavedieni vēl nav līdz galam pašķīrušies un bēgšanas strauts nav kļuvis par plūdiem — lielā mērā pateicoties Poršijai un viņas biedrenēm. Viņas strādā, lai atrastu zāles. Viņas var izglābt Lielo Ligzdu un līdz ar to arī civilizāciju.

Poršija ir piesaistījusi ne tikai Bianku, bet ikvienu zinātnieci — gan no tempļa, gan citurienes —, kam vien tic. Šis nav īstais laiks, lai nodrošinātu slavu tikai savai saimei.

Un, sazinoties ar viņām visām, Poršija ir stingri ievērojusi to, lai visas saprot, kas viņa ir, un lai visas zina, ka viņa kā pētījuma uzsācēja ir arī tā vadītāja. Viņas rīkojumi ievibrē viscaur Lielajā Ligzdā — tos nosūta pa stingri nostieptām stieplēm, kur ziņas saņem un nosūta uzcītīgi kalpotāji. Parasti sadarbība starp saimēm šādā veidā nedarbojas gludi: pārāk daudz ego, pārāk daudz mātīšu, kas cīnās par virsroku. Trauksmes situācija ir viņām sniegusi brīnišķīgu spēju koncentrēties uz būtisko.

Šī ir mana jaunā Sapratne, Poršija viņām ir izskaidrojusi. Šiem bērniem, kas ir imūni, piemīt kāda īpašība, kas tos atšķir no kritušajiem biedriem. Viņi piedzima sērgas izpostītā pilsētā un izdzīvoja. Ņemot vērā to, cik ilgi sērga ir plosījusies viņu mājās, viņi acīmredzot ir dzimuši no olām, kuru radītāji ir bijuši tikpat izturīgi pret infekciju. Isi sakot, tā ir mantota izturība pret sērgu. Tā ir Sapratne.

Paziņojums izraisīja protestu vētru. Process, kādā tika nodotas jaunas Sapratnes, nebija pilnībā izprasts, bet šīs Sapratnes attiecās tikai uz zināšanām — atmiņām par to, kā kaut kas jādara vai kā kaut kas ir. Kur ir pierādījums, ka reakcija uz slimību var tikt nodota pēcnācējiem?

Sie zirneklēni ir pierādījums, Poršija viņas informēja. Ja jūs par to šaubāties, tad man no jums nav nekāda labuma. Atbildiet tikai tad, ja vēlaties palīdzēt.

Viņa zaudēja kādu trešo daļu no savām saziņas biedrēm, kuras kopš tā laika ir meklējušas atbildes citur — un nav guvušas panākumus. Pati Poršija, kaut arī ir spērusi pietiekami daudz soļu, lai varētu pamatot savu pētījuma lauku, darbojas uz viņas ļaudīm pieejamās tehnoloģijas iespēju robežas — un arī pati savas sapratnes robežas.

Viena no zinātnieeēm, kas izvēlējās atbalstīt Poršiju, — sauksim viņu par Violu — ir gadiem ilgi pētījusi Sapratņu mehānismu, un viņa nodeva Poršijai visu, ko zināja: milzīgus, samudžinātus piezīmju tīklus, kas izklāsta viņas ieviestos procesus un to rezultātus. Zirnekļi ir ļoti atkarīgi no tā, kā, pateicoties Sapratnēm, zināšanas tiek bez pūlēm nodotas no paaudzes paaudzē. Viņu rakstītā valoda — saišu un mezglu sistēma — ir neveikla, pārāk plaša, grūti saglabājama un uzkrājama, un tādēļ Por-šijas virzība uz priekšu ir stipri lēnāka. Viņa nevar gaidīt, līdz pēcnācēji mantos viņas kolēģes izpratni par jautājumu, viņai ir nepieciešama spēja pieņemt lēmumus jau tagad. Pati Viola sākumā pat negribēja doties cauri pilsētai, jo baidījās no infekcijas.

Tagad ir pienācis apstiprinājums, ka Violai ir sākusies sērgas otrā stadija, un šīs zināšanas Poršijai ir spēcīgs dzinulis uz priekšu: viņas kolēģes cita pēc citas krīt par upuri ienaidniekam, ko cenšas uzveikt. Tas ir tikai laika jautājums, līdz Poršija sajutīs slimību sarosāmies savās locītavās.

Viņa domā, ka Bianka jau ir inficēta. Privātā sarunā ģeniālā zinātniece ir atzinusies Poršijai, ka jau jūt grūti pamanāmos pirmās stadijas simptomus. Poršija tik un tā ir paturējusi Bianku savā tuvumā, zinot, ka šobrīd visā Lielajā Ligzdā, iespējams, nav neviena zirnekļa, kurā nebūtu ieperinājusies slimība.

Izņemot tos kaitinoši nedaudzos, kas ir imūni.

Tomēr, pateicoties sasirgušajai kolēģei, Poršijai ir rīks, kas līdz šim nebija viņai pieejams. Violas saime vada skudru koloniju, kas ir audzināta, lai analizētu Sapratņu psiholoģiskās iezīmes.

Sis ir vēl viens izgudrojums, uz kuru ir balstīta Poršijas sabiedrība — un vienlaikus tas ir kļuvis par nopietnu traucēkli turpmākai attīstībai. Lielajā Ligzdā ir simtiem pieradinātu skudru koloniju, ja neskaita tās, kas apkārtējā vidē nodarbojas ar ikdienišķajiem darbiem: ražo pārtiku, attīra apkārtni un atvaira mežonīgu sugu ienākšanu. Katra kolonija ir ar smalkām sodu, balvu un ķīmisku stimulu manipulācijām rūpīgi apmācīta konkrētam darbam, kas sniedz zirnekļu izcilajiem prātiem pieeju savdabīgam analītiskam aparātam, kas darbojas, izmantojot kolonijas izvēļu kaskādes. Katra kolonija ir piemērota ļoti ierobežotam saistītu aprēķinu skaitam — tas ir ārkārtīgi spējīgs, bet ārkārtīgi šauri specializēts ģeniāls idiots —, un skudru kolonijas pāraudzināšana ir ilgs un nepateicīgs uzdevums.

Tomēr Viola jau ir ieguldījusi nepieciešamo darbu, un Poršija ir nosūtījusi viņai paraugus no trim sagūstītajiem zirneklēniem, lai Viola varētu tos salīdzināt ar rezultātiem, kas gūti pētījumos ar citiem viņu sugas pārstāvjiem. Rezultāti tika piegādāti milzīgā rakstu paklājā — līdz ar Violas atzīšanos, ka viņa ir savārgusi.

Kopš tā laika Poršija un Bianka ir pētījušas viņas plašās pārdomas, bieži vien apstājoties, lai apspriestu, ko Viola ar to visu ir vai nav domājusi. Viņu rakstības sistēma sākotnēji bija radīta, lai iemiesotu pārejošas, mākslinieciskas domas — tā ir gracioza, sarežģīta un tēlaina. Tā nav ideāli piemērota empīrisku zinātnisku ideju pierakstīšanai.

Bieži klāt ir Fabians, kurš atnes ēdienu un dzērienu, kā arī sniedz savu interpretāciju, ja viņam to jautā. Viņa prāts priekš tēviņa ir diezgan ass un sniedz atšķirīgu skatījumu. Turklāt viņš šķietami nav zaudējis ne kripatiņas spara un apņēmības. Parasti, kad kāds zirneklis domā, ka ir inficēts — vai inficēta —, viņu darba kvalitāte pakāpeniski sarūk. Problēma ir tik liela, ka pat visnepievilcīgākie tēviņi var atrast sev aizgādni, ja vien ir gatavi strādāt. Lielās Ligzdas sabiedrība piedzīvo savādas un sāpīgas pārmaiņas.

Violas pētījumi ir veikti pavisam citā valodā, kas neprasmīgi pārveidota mezglu rakstībā. Rakstos viņa to sauc par ķermeņa valodu. Viņa stāsta, ka ikviena zirnekļa ķermenis satur šos rakstus, un tie ir atšķirīgi katram indivīdam — bet šī atšķirība nav nejauša. Viola ir eksperimentējusi ar zirneklēniem no olām, kas ir atšķirtas no zināmu vecāku metieniem, un ir atklājusi, ka viņu iekšējā valoda ir cieši radnieciska vecāku valodai. Sis būtu bijis viņas dižais atklājums gaidītajos nākotnes gados, kad pabeigts pētījums būtu ļāvis viņai kļūt par vadošo personu Lielās Ligzdas intelektuālajā dzīvē. Ari Poršija labi apzinās, ka skatās uz daudz izcilāka ģēnija darbu. Viola ir atklājusi slepeno Sapratņu valodu —ja vien tā varētu tikt pārtulkota!

Tas ir grūtākais punkts. Viola zina pietiekami daudz, lai varētu droši pateikt, ka viņas skudras atrod biopsijas paraugos sekvences, kuras pieder pie slepenās grāmatas, kas piemīt ikvienam zirneklim, bet viņa nevar šo grāmatu izlasīt.

Tomēr viņas skudras sniedz Poršijai pēdējo dāvanu. Fabiana atrasto zirneklēnu grāmatā ir jauna sadaļa. Citu Violas koloniju skudras ir trenētas salīdzināt šīs slepenās grāmatas un atzīmēt atšķirības. Viens un tas pats paragrāfs, iepriekš neredzēts, parādās katrā no trim imūnajiem mazuļiem. Viola izsaka hipotēzi, ka šī varētu būt Sapratne, kā atvairīt sērgu.

Poršija un viņas biedrenes uz mirkli ir sajūsmā — viņas atrodas uz pašas uzvaras robežas, epidēmija ir teju vai uzvarēta! Tomēr Violai ir vēl viena piezīme — un šeit jau viņas austo vēstījumu ir grūtāk izlasīt.

Viņa norāda, ka, tāpat kā viņai nav iespēju lasīt iekšējo grāmatu, viņa nespēj arī tajā rakstīt. Sīs jaunās zināšanas ir teorētiski fascinējošas, bet praktiski bezvērtīgas —ja neņem vērā iespēju ļaut zirneklēniem izaugt un saražot jaunu paaudzi, kas būs mežonīga, barbariska un imūna.

Seko vairākas dienas, kad ap viņām sairst pilsēta, katru stundu saziņas pavedieni dejo drūmu ziņu vibrācijās — vēl vairāk upuru, noslēgtu saimes māju, Lielās Ligzdas dižākie vārdi, kas sajukuši prātā un kurus bijis nepieciešams neitralizēt — vai kuri ir paši atņēmuši sev dzīvību noindējoties, jo tas ir labāk nekā atdot tik grūti nopelnīto intelektu. Poršija un

Bianka ir šokētas, it kā sērga būtu ieradusies par agru un sakropļojusi viņu prātus. Viņas bija tik tuvu.

Bianka ir pirmā, kas atgriežas pie darba. Viņas soļi stomās un trīc, nespējot kontrolēt teikto. Viņa ir tuvāk nāvei, tāpēc viņai ir mazāk ko zaudēt. Viņa pēta Violas piezīmes, kamēr Poršija cenšas atgūt skaidru prātu, un tad kādu dienu Bianka ir pazudusi.

Viņa atgriežas vēlā naktī un trīcot uz brīdi stājas pretī saimes mājas sargiem, līdz Poršija pārliecina viņus, lai ielaiž Bianku iekšā.

Kā tur, ārā, ir? Poršija pati vairs nedodas ārpus mājas.

Traki, Bianka īsi atbild. Redzēju Violu. Viņa vairs ilgi neizturēs, bbbb-bet viņa spēja man pateikt. Man jāparāda, kamēr vēl ssssspēju. Slimība pārlec no kājas uz kāju, liekot viņas runai neviļus pēkšņi atkārtoties. Bianka ne mirkli nav mierā, viņa klaiņo pa ēku, cīnoties par katru vārdu, it kā censtos izbēgt no tā, kas viņu nogalina. Viņa kārpās uz augšu pa sienu nospriegoto zīdu, un kaut kur viņas ķermenī snauž skaudrās alkas kāpt augšup, kāpt un tad nomirt.

Saki man, Poršija uzstāj, sekojot Biankas līkloču ceļam. Viņa redz, ka cieņpilnā attālumā seko Fabians, un pamāj, lai viņš nāk tuvāk — jo cits skatījums uz to, ko teiktu Bianka, varētu būt noderīgs.

Tas, ko viņa saka, ir noīsināts līdz minimumam, līdz būtībai — un Poršija domā, ka Bianka ir to izprātojusi pa ceļam atpakaļ uz pilsētu, zinot, ka viņas spēju aprakstīt idejas pastāvīgi grauj infekcijas paisums.

Ir dziļāka grāmata, viņa noducina, katru vārdu iesizdama pakļāvīgajā grīdā, it kā kliegdama ar kājām. Viola to identificē. Ir otra grāmata otrā kodā, īsa un tomēr pilna ar informāciju, un citāda, tik citāda. Jautāju Violai, kas tā ir. Viņa saka, tā ir Ziņnese mūsos. Viņa saka, Ziņnesi vienmēr var atrast tad, kad tiek nodotas jaunas Sapratnes. Viņa saka, ka tā ir ar mums olās, tā aug mūsos, neredzams sargs, katrā no mums, viņa saka, viņa saka. Bianka griežas uz riņķi, viņas platās, apaļās acis skatās visapkārt, palpas trīc pārtrauktu ideju drudzī. Kur ir Violas traktāts?

Poršija aizved Bianku pie lielās, neattītās grīstes — Violas mūža darba —, un Bianka pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem atrod “dziļāko grāmatu”. Tā ir tikai pielikums — sarežģīts materiāla mudžeklis, ko Viola nav spējusi atritināt, jo tas ir ierakstīts ķermenī pilnīgi svešā veidā, daudz kompaktāks, efektīvāks un blīvāk izveidots nekā pārējais teksts. Zirnekļi to nezina, bet šim kontrastam ir saprotams iemesls. Šis nav dabiskās evolūcijas produkts vai pat mākslīgi virzītas evolūcijas produkts: tas ir tas, kas virza. Viola un viņas skudru ferma ir izolējušas nanovīrusu.

Pēc tam kad Bianka ir aizstreipuļojusi prom, Poršija pavada ilgu laiku lasot, pārlasot un darot to, kas viņas ļaudīm vienmēr padevies vislabāk: plānojot.

Nākamajā dienā viņa aizsūta ziņu Violas saimes mājai: viņai nepieciešams izmantot to specializētās kolonijas. Tajā pašā laikā viņa lūdzas un aizņemas zināšanas no pusduča zinātnieču, kas vēl spēj un vēlas viņai palīdzēt. Viņa nosūta Fabianu ar instrukcijām arī savām kolonijām — tām, kas var īstenot dažādas funkcijas, tostarp arī darīt visu, ko var, lai pavairotu jebkādas ķīmiskas vielas, kuru paraugs tām iedots.

Violas saimes māja — lai arī viņu gudrā saimniece vairs nevar tikt glābta — atdala ķermeņa grāmatas fragmentu, kas ir unikāls imūnajiem zirneklēniem, bet viņi izdara ko vēl: viņi izolē arī nanovīrusu, Ziņnesi Iekšienē. Pēc vairākām dārgām dienām viņu tēviņi aizsteberē līdz Porši-jas saimes mājai ar šīs vielas tvertnēm — vai vismaz daži aizsteberē. Citus uz ielām nogalina, vēl citi vienkārši aizbēg. Lielās Ligzdas izdzīvošana ir uz naža asmens.

Poršija pavada laiku templī, klausoties Ziņneses no augšienes balsī un cenšoties ieklausīties Ziņnesē, kas ir viņā pašā. Vai Viola šo terminu lietojusi tikai sava lepnuma dēļ? Nē, viņai bija savi iemesli. Viņa aptvēra, ka, lai ko arī nedarītu šīs svešatnās, mākslīgās valodas mudžeklis, tam ir dievišķa funkcija: izcelt viņus no dzīvnieciskā un pacelt izsmalcinātībā. Šī ir roka, kas ieliek prātā un dzīvības audos Sapratnes, tā ka ikviena paaudze var kļūt dižāka par iepriekšējo. Tā, lai mēs varam tevi iepazīt, Poršija domā, vērojot tālo gaismu šķērsojam debesis. Tagad šķiet pašsaprotami, ka Biankai jau no sākta gala bija taisnība. Protams, ka Ziņnese gaida viņu atbildi. Tikai pirms īsa brīža tā bija ķecerība, bet nu Poršija ir ielūkojusies sevī. Kāpēc lai mēs būtu radītas šādas — kas pastāvīgi atlīstās un attīstās —, ja mums nebūtu lemts tiekties uz ko vairāk?

Poršijai — kā allaž viņas sugai — secinājumi rodas, ekstrapolējot loģiku, kas balstīta uz viņu labāko izpratni par principiem, kurus viņai atklājis visums.

Pēc vairākām dienām skudras ir radījušas pirmo devu viņas seruma — sarežģītu maisījumu no imūno zirneklēnu gēnu fragmenta un nanovīrusa: šajā šķīdumā pastāvīgi riņķo Ziņnese un Ziņa.

Šajā laikā vairāk nekā puse no Poršijas saimes mājas jau atrodas otrajā stadijā. Bianka un vairākas citas jau ir trešajā stadijā, ieslēgtas atsevišķās kamerās, kurās tās nomirs badā. Ko gan citu ar viņām iesākt?

Poršija zina, ko iesākt.

Fabians piedāvā doties viņas vietā, bet Poršija zina, ka pēdējās stadijas slimniece tādu mazu tēviņu kā viņš nogalinās bez mazākās piepūles. Viņa sapulcē saujiņu izmisušu un mērķtiecīgu mātīšu un satver mākslīgo ilkni, ar kuru varēs injicēt serumu vietā, kur pacientes kājas savienojas ar ķermeni — vistuvāk smadzenēm.

Bianka cīnās pret viņām. Viņa iekož vienai no Poršijas pavadonēm un injicē divus pilnus indes pūslīšus, acumirklī paralizējot savu upuri. Viņa spārdās un streipuļo, un saslejas pakaļkājās, metot izaicinājumu viņām visām. Viņas bez kāda maiguma notver viņu ar virvi un sasien, apveļ viņu uz muguras, kamēr Bianka nikni sacērt muti viņu virzienā. Viņai ir zudusi valodas spēja, un Poršija atzīst, ka viņa nezina, vai šajā stadijā sērgu var iznīdēt.

Tomēr: Bianka būs tam pierādījums vai noliegums. Poršija iedur viņā šļirci.

Загрузка...