Laika bērni

5.5. Vecākais virs pasaule

Holstens bija pieņēmis, ka atkal nonāks būri, bet acīmredzot Plān-prātiņciemā kaut kas bija mainījies. Dīvainā apmetne ar paštaisītajiem nodalījumiem un teltīm, ko viņš jau iepriekš pa acu galam bija pamanījis, tagad bija visapkārt. Tā viņu nudien apstulbināja. Uz Gilgameša nebija laikapstākļu un jebkādas galējas temperatūras visdrīzāk izrādītos nāvējošas. Tomēr it visur cilvēki bija izveidojuši kaut kādu patvērumu pret neeksistējošu lietu un vēju, pārlikuši segas pāri novilktām auklām un izmantojuši norautus sienu paneļus, lai iezīmētu privātās teritorijas, kuras nebija lielākas par guļvietu. Tā, it kā pēc daudziem gadsimtiem, kas pavadīti aukstos zārkos, cilvēce tomēr negribētu atbrīvoties no sava ieslodzījuma.

Iepriekš viņš bija kārtīgāk apskatījis tikai tos mūkus, kas bija pārraudzījuši viņa cietumu. Tagad viņu apsargātu turēja vietā, kas kādreiz bija bijis komunikāciju mezgls. Cik ilgs laiks pagājis — un cik īss tas likās atmiņā —, kopš viņš tur bija sēdējis un centies izveidot kontaktu ar Brina Sarga Mītni. Tagad konsoles bija uzlocītas — vai izrautas — un aiz cilvēces garozas nebija redzamas pat sienas. Viņi lūrēja uz Holstenu — šie garmatainie, netīrie šķirsta mantinieki. Viņi sarunājās savā starpā. Viņi smirdēja. Vērojot šos degradējušos mežoņus, kas bija ieslēgti kuģa iekšās — kuģa, kuru viņi lēni iznīcināja —, Holstens bija gatavs tos ienīst un saņemt pretī tādu pašu naidu. Tomēr viņš to nespēja. Viņu apturēja bērni. Viņš bija gandrīz vai aizmirsis bērnus.

Visiem pieaugušajiem šķietami piemita kāda nepatīkama īpašība — viņi bija cilvēki, kas baroti ar šauru melu klāstu, kas bija lēni sastindzinājuši viņu sejas izmisīga miera izteiksmē, it kā, atzīstot trūkumu un nelaimes, kas tik acīmredzami gūlās pār viņiem, viņi riskētu zaudēt Dieva labvēlību. Bet bērni — bērni vēl arvien bija bērni. Viņi plosījās un trenkāja cits citu, un klaigāja, un uzvedās visnotaļ tā, kā viņš atcerējās bērnus uzvedamies — pat tolaik, indīgajā Zemē, kur viņu paaudzei nebija nekādas nākotnes, vien lēna nāve.

Sēžot tur, viņš vēroja, kā bērni no paslēptuvēm skatās uz viņu, kā metas bēgt, viņu ieraudzījuši, un tad lavās atpakaļ. Viņš redzēja, kā tie savā starpā veido mazas puspasaulītes — nobadināti, trausli un cilvēcīgi tādā veidā, kā — viņaprāt — cilvēcīgi vairs nebija ne viņu vecāki, ne Hol-stens pats.

Tāls bija ceļš no šejienes līdz Zemei, bet ne tik tāls, cik viņa pieveiktais ceļš no laika, kad pats bija tik nevainīgs kā viņi. Zināšanu nasta viņa prātā dedzināja kā nepanesama ogle: skaidra apziņa, ka Zeme ir mirusi, kolonijas — sasalušas, impērija, kas reiz sasniedza zvaigznes, sarukusi līdz vienām trakām smadzenēm aukstā satelītā... Un šķirstu pārņēmuši mērkaķi.

Holstens juta, ka sāk dreifēt, pazaudējis visus emocionālos enkurus. Viņš bija atradis vietu, no kurienes varēja ieskatīties nākotnē — vai tās virzienā — un neredzēt neko tādu, ko viņš varētu gribēt, nekādu iznākumu, uz ko cerēt un kas būtu kaut attāli iespējams. Viņš jutās tā, it kā būtu sasniedzis visa jēgpilnā laika galu.

Kad sāka ritēt asaras, kad viņa pleci negaidīti sāka raustīties un viņš nespēja to apturēt, viņš jutās tā, it kā divi gadu tūkstoši bēdu būtu sagrābuši viņu un savērpuši mezglā, izgriežot viņa pārgurušo ķermeni kā slapju veļu, līdz tajā vairs nepalika nekā.

Beidzot pēc viņa ieradās divi liela auguma vīri. Viens no tiem gandrīz maigi pieskārās Holstena plecam, lai piesaistītu viņa uzmanību. Viņiem piemita tā pati godbijība, ko Holstens bija ievērojis, kad vēl bija viņu dzīvnieciņš būrī, un viņa jūtu izvirdums šķietami bija šo godbijību tikai padziļinājis, it kā viņa asaras un izmisums būtu daudz vērtīgāki nekā viņējie.

Man būtu jāteic runa, viņš rūgti nodomāja. Man būtu jāpieceļas, un jāmudina viņi: nometiet važas! Jums nav jādzīvo šādi! Bet ko gan es par to zinu? Viņiem vispār nevajadzētu būt šeit, ne jau trim paaudzēm kuģa žurku, kas dzīvo visā kuģa brīvajā telpā, elpojot visu gaisu, apēdot visu pārtiku. Nebija apsolītās zemes, kurp viņš varētu viņus vest, pat ne zajās planētas. Pilna ar zirnekļiem un briesmoņiem, un vai kuģis vispār spētu izturēt ceļojumu uz turieni? Ja ticam Leinai, tad nē. Viņš prātoja, vai Gaijens ir padomājis tālāk par pats savu debesbraukšanu. Kad kāda sabojāta, pus-plānprātlga viņa prāta versija tiks augšupielādēta Gilgameša sistēmā, vai viņš rāmi noskatīsies savu pelēko sekotāju ciešanās un nāvē? Vai viņš bija apsolījis, ka paņems viņus sev līdzi uz mūžīgo dzīvošanu? Vai viņam būs svarīgi tas, ka pieaugušie, par kuriem izaugs šie bērni, mirs badā, vai ari viņu dzīvi pārtrauks Cila dzīvības nodrošināšanas sistēmu kļūme?

“Vediet mani pie viņa,” Holstens teica, un viņi palīdzēja klasicis-tam klibot uz priekšu. Telšu pilsētiņas iemītnieki vēroja viņu tā, it kā Holstens dotos viņu vārdā pielabināt naidīgu dievību — varbūt kādu, kuras sekotāji spētu nest ticības vēsti vien tad, ja viņiem no krūtīm tiktu izrauta sirds.

Atspoļu angāri bija vienas no lielākajām pieejamajām kuģa telpām. Tādā bija atradies viņa būris, un tagad viņš atradās citā. Arī šajā atspoles nebija, bet vairāk nekā puse no pieejamās telpas bija piedrazota ar milzīgu aparatūras gūzmu — himērisku, bastardizētu radījumu, kas veidots no Gila atliekām un senām teraformēšanas stacijas relikvijām. Vismaz puse no tā, ko Holstens redzēja, nešķita nekam pievienota un neveica nekādas funkcijas — tie bija tikai lūžņi, kas vairs nebija vajadzīgi, bet nebija iznīcināti. Pašā telpas centrā — patiesībā uz paaugstinājuma ar nevienādiem pakāpieniem, kas bija veidoti no metāla un plastmasas — atradās augšupielādes iekārta: no tās zārkam līdzīgās atveres uz visām pusēm lija kabeļi un caurules, un lielākā daļa aparatūras acīmredzami bija domāta tās atbalstam.

Bet ne visa. Daļa no tās, šķiet, uzturēja pie dzīvības Gaijenu.

Viņš sēdēja uz pakāpieniem pie augšupielādētāja, it kā būtu kalps, kas gaida pazudušu karali, vai priesteris pie troņa, kurā ļauts kāpt vienīgi debesu būtnēm. Bet viņš bija gan kalps, gan karalis — pats savas dievišķības mācītājs.

Viņa izskats skaidri liecināja, ka skrandaiņu kults, kas pulcējās ap viņu, vēl arvien spēj strādāt ar Gila tehnoloģijām, jo īpaši medicīnas aparatūru. Gaijens sēdēja gluži dabiski — it kā kuru katru mirkli varētu piecelties un doties pastaigā. Bet, gluži tāpat kā augšupielādes ierīce bija caurausta ar vadiem, kas veidoja savienojumus ar kuģi, tāds bija arī Gaijens. Viņš bija uzvilcis apmetni, kas pavērās virs kuģa tērpa, kas šķita esam sašūts kopā no vairākiem vecākiem apģērba gabaliem. Bet viņa apģērbs nespēja noslēpt divas krūškurvī ievadītas resnas, rievotas caurules un to, ka viena no blakus esošajām mašīnām, visticamāk, elpoja viņa vietā — tās gumijotās, ļenganās plēšas rāmi pacēlās un nolaidās. Sauja tievāku cauruļu bija novilktas pie viņa atslēgas kaula gluži kā sēnīšu infekcijas augļķermeņi — tās ietiecās medicīnas aparatūras jūklī, kur, domājams, tika attīrītas viņa asinis. Tas viss Holstenam bija pazīstams vēl no mājām, un viņš zināja, ka Gilā arī noteikti glabājās šāds ekipējums, lai visekstrēmākajos gadījumos varētu paildzināt cilvēka dzīvi. Tomēr viņš nebija gaidījis, ka nāksies redzēt ekstrēmu gadījumu. Galu galā viņš bija vecākais vīrs pasaulē, un, ja kādam kas tāds būtu vajadzīgs, tad tas būtu bijis viņš.

Gaijens bija ekstrēms gadījums. Gaijens bija ar atrāvienu apsteidzis Holstenu skrējienā pēc šī titula. Leina bija teikusi, ka viņš ir vecs, bet Holstens nebija līdz galam aptvēris, kas ar to tika saprasts. Viņš bija domājis, ka zina, ko šis vārds nozīmē. Bet Gaijens bija vecs.

Kapteiņa āda bija tādā pelēkā nokrāsā, kādu Holstens vēl nekad nebija redzējis. Tā nokarājās un krokojās ap caurumiem, kur bija iegrimuši Gaijena vaigi un acis. Šīs teju apslēptās acis nešķita fokusējamies ne uz ko, un Holstens pēkšņi bija pārliecināts, ka kaut kur ir mašīna, kas arī redz Gaijena vietā, it kā šis vīrs būtu nolēmis uzticēt aparātiem teju visu bioloģisko funkciju izpildi.

“Kapteini.” Absurdā kārtā Holstens juta savā balsī iezogamies cieņ-pilnu noti, it kā viņš būtu gatavs otrai atdzimšanai Gaijena smieklīgajā kultā. Šī vīra antīkais vecums pats par sevi pacēla viņu pāri cilvēciskajai esamībai un ieveda viņu klasicista pasaulē.

Gaijena lūpas noraustījās, un kaut kur no sagramstītās aparatūras pūžņa dzīlēm atskanēja balss.

“Kas tur ir? Vai Meisons?” Tā nebija īsti Gaijena balss. Tā nebija īsti neviena balss, bet gan kaut kas tāds, ko izdomājis dators, pārliecināts, ka tas ir atjautīgi.

“Kapteini, tas esmu es, Holstens Meisons.”

Mehāniskā skaņa, kas sekoja šai frāzei, neieviesa drošību — it kā Gaijena reakcija būtu pārāk ļaunprātīga, lai mehāniskais tulkotājs to varētu atainot. Holstens pēkšņi atcerējās, ka nekad nebija īpaši paticis kapteinim.

“Es tā redzu, ka tev ir augšupielādes...” Holstens apklusa. Viņam nebija ne mazākā priekšstata, ko augšupielādētājs darīja.

“Tas nav tavs nopelns,” Gaijens nogārdza. Viņš pēkšņi piecēlās — kaut kāds viltīgi izveidots ārējais skelets pacēla viņu uz kājām gluži kā bez kauliem un novietoja nedabiskā pozā teju vai uz pirkstgaliem. “Aizbēgi ar savu padauzu. Man būtu vajadzējis zināt, ka nevaru uz tevi paļauties.”

“Visa blandīšanās apkārt, ko esmu veicis, kopš jūs, āksti, mani pamodinājāt, ir bijusi tikai citu vadīta,” Holstens nikni atcirta. “Bet patiešām — tu sagaidi, ka es neuzdošu jautājumus, redzot, kas te notiek? Tavi cilvēki vienkārši... Ko, viņi dzīvo šeit pēdējos simts gadus? Tu esi nolicis sevi kā kaut kādu traku dievišķu imperatoru un ar viltu piedabūjis visus tos nabadziņus, lai viņi tev vergo.”

“Traku, ja?” Mirkli Holstens domāja, ka Gaijens metīsies viņam virsū, pa ceļam izraujot ārā visas tās caurules, bet tad večuks nedaudz saplaka. “Jā, nu, es saprotu, ka mana rīcība var šķist traka. Bet tas bija vienīgais ceļš. Bija tik daudz darāmā. Es nevarēju vienkārši nesties cauri zinātnes un inženierijas daļai, notērējot viņu dzīves tāpat kā savējo.”

“Bet...” Holstens pamāja ar roku uz kaudzē sakrauto aparatūru aiz Gaijena. “Kā tas vispār varēja notikt? Labi, augšupielādētājs — tā ir sena tehnoloģija. Tam vajadzēja remontu, kļūmju apiešanu, testēšanu — tik daudz es saprotu. Bet ne jau gadsimtu, Gaijen! Kā var būt, ka tu esi to darījis tik ilgi un vienalga nekur neesi nonācis?”

“Tas?” Gaijens sašuta. “Tu domā, ka augšupielādētājam vajadzēja laiku?”

“Nu, nē, es... Jā...” Holstens apmulsis sarauca pieri. “Kas tad cits?” “Es esmu pārbūvējis visu šo nolādēto kuģi, Holsten. Dzinējs ir uzlabots, sistēmas drošība, ārējā karkasa vairogi. Es teiktu, ka tu neatpazītu Gilgameša specifikāciju, —ja domātu, ka tev ir kaut mazākais priekšstats par to, kā tas izskatījās pirms tam.”

“Bet...” Holstens pavicināja rokas, it kā censtos ietvert visu to, ko vecais vīrs bija pateicis. “Kāpēc?”

“Jo mēs dodamies kaujā, un ir svarīgi, lai mēs būtu tam gatavi, kad nonāksim galā.”

“Kaujā ar...” Tad viņš pēkšņi aptvēra. “Ar Kernu? Ar satelītu?” “Jā!” Gaijens, lūpām trīcot, izspļāva; šī vārda mākslīgā skaņa noteikti bija daudzkārt varenāka par to, ko viņš pats būtu varējis izdvest. “Jo es tagad esmu to redzējis: ledus pasaules un to pelēko izdzimtību, no kuras devāmies prom. Un tad — tur ir zaļā planēta, dzīvības planēta, planēta, ko mums radīja mūsu priekšteči, un, to ieraugot, mēs visi nodomājām vienu un to pašu. Mēs domājām: “Tās būs mūsu mājas.” Un tā ir! Mēs dosimies atpakaļ un tiksim galā ar satelītu, un beidzot varēsim beigt ceļot. Un tad tas, ko tu te redzi, tas, kas tev liekas tik necienīgs savā neda-biskumā — visi šie cilvēki, kas dzīvo un vairojas —, tas atkal būs pareizi. Atjaunosies parastā darbība. Cilvēku cilts beidzot varēs atsākt darbību — pēc divu tūkstošu gadu apstāšanās. Vai tā dēļ nav vērts pacensties?” Holstens lēni pamāja, “jā, es... Domāju, ka tā.”

“Un tad, kad tas viss būs pabeigts — pēc tam kad es esmu nostrā-dinājis veselu paaudzi speciālistu no kravas līdz nāvei, Meison! Līdz vecuma nāvei! Pēc tam kad esmu paņēmis viņu pēcnācējus un esmu viņus apmācījis, un iedēstījis viņos savu vīziju — uzaudzinājis viņus ar to! —, un tad sagatavojis mūs aizsardzībai pret satelīta ieročiem un uzbrukumiem, kāpēc gan lai es atkal neatgrieztos pie augšupielādes iekārtas un nemēģinātu to piedabūt pie darba? Vai tu saproti, cik svarīgs ir vienots redzējums? Tas nav kaut kas tāds, ko var deleģēt kaut kādai komisijai — tā ir cilvēces izdzīvošana. Un es esmu vecs, Meison. Neviens nav strādājis smagāk kā es, un es esmu uz sabrukuma robežas — viss, kas mums pieejams no medicīnas, ir nepieciešams, tikai lai turētu manus orgānus darba kārtībā, un tas tik un tā nav pabeigts, tas nav padarīts. Man jānoved tas līdz galam. Es augšupielādēšu sevi mašīnā, Meison. Tas ir vienīgais veids, kā varu būt drošs.”

“Tu gribi būt nemirstīgs.” Holstens bija domājis kā apsūdzību, bet tas izskanēja citādi — teju vai ar cieņu.

Atskanēja baisa, gārdzoša skaņa, un uz mirkli Holstens iedomājās, ka Gaijens izlaiž garu. Bet nē: viņš smējās.

“Tu domā, ka tas ir tā? Meison, es mirstu. Augšupielādētājs to nevar mainīt. “Es”, kurā es dzīvoju, nomirs. Un drīz — pirms mēs vēlreiz ieraudzīsim zaļo planētu. Es nevaru pat atgriezties zārkā. Es nekādi nepamodīšos. Bet tagad, kad esmu panācis, ka augšupielādētājs darbojas, es varu saglabāt sevis kopiju, lai pārliecinātos, ka viss notiks pareizi. Es neesmu kaut kāds vājprātīgs diktators, Holsten. Es neesmu traks vecis, kas ieņēmis galvā, ka ir Dievs. Man bija dots uzdevums: būt cilvēces ganam un aizvest to uz jaunām mājām. Nekas nav svarīgāks par to. Ne mana dzīvība, ne tavējā.”

Holstens skumji aptvēra, ka tagad viņa paša morālā kompasa adata neziņā griezās uz riņķi. “Leina domā, ka tad, ja tu to mēģināsi, Gi/a sistēma sabruks. Viņa apgalvo, ka tavu izmēģinājuma trusīšu kopijas jau tagad demolē programmatūru.”

“Es esmu pats savs izmēģinājuma trusītis,” Gaijens norūca. “Viss šajā sistēmā ir tikai manis atveids. Bet neviens no tiem nedarbojās. Neviens no tiem nebija es — ne pietiekami daudz es. Bet tas mazumiņš darba, ko no tevis izdabūju, pirms tu aizblandījies prom, ir bijis noderīgs. Varbūt ironiskā kārtā. Tas ir gatavs. Es varu pabeigt augšupielādi, un pēc tam nebūs svarīgi, vai es miršu. Kad es miršu, tas nebūs svarīgi. Kas attiecas uz Leinu — Vitas nedomā, ka es iznīcināšu datoru. Viņa grib, lai es pamēģinu.”

Ja Holstenam būtu saraksts ar mierinošiem vārdiem, tad pēdējā frāze tajā neparādītos: “Leina šķiet ļoti pārliecināta, ka viss beigsies slikti.”

“Leina nezina. Leina domā sīkā mērogā, viņai pietrūkst apņēmības.” Gaijens dusmīgi saviebās, seja sakrunkojās kā papīrs. “Tikai es spēju plānot gana tālu, lai mūs izglābtu, Meison. Tādēļ jau viņi mani izvēlējās.”

Holstens blenza uz kapteini. Sargi bija gabaliņu tālāk, un viņam ienāca prātā, ka viņš varētu uzklupt vecajam, sagrabējušajam Gaijenam un vienkārši raut ārā trubas, līdz daba paņems savu. Un viņam ienāca prātā, ka vispār viņš vēlas to izdarīt.

“Tad kādēļ tu savāci mani atpakaļ, ja tev mani nevajag?”

Gaijens paspēra divus slīdošus, mehāniskus soļus, dzīvību uzturošajām caurulēm noturot viņu stāvus. “Tu esi mūsu slavenais vēsturnieks, ne tā? Nu, tad tagad tu varēsi izdarīt otru sava darbiņa daļu, Meison. Tev būs iespēja pierakstīt vēstures. Kad viņi stāstīs cits citam, kā mēs nonācām zaļajā pasaulē, otrajā Zemē, es gribu, lai viņi to izstāsta pareizi. Tā ka izstāsti pareizi. Pasaki viņiem, ko mēs izdarījām, Meison. Pieraksti to. Tas, ko mēs darām, rada nākotni, vienīgo iespējamo nākotni, kurā mūsu suga izdzīvo.”