Laika bērni

2.5. Visas šis pasaules irjusu

Atbilde, kas atnāca no satelīta, nebija apzināti šifrēta, bet Holstens tik un tā lēja sviedrus, kā pašam šķita, veselu mūžību, lai pārveidotu radio signālu par kaut ko saprotamu. Beigās signāls tomēr atklāja savus noslēpumus, pateicoties Leinas, Gilgameša un paša Holstena kopīgajām pūlēm, piedāvājot īsu, skarbu ziņu klasiskā Impērijas C valodā, ko viņš varēja vismaz mēģināt pārtulkot.

Beidzot Meisons atgāzās atpakaļ krēslā, apzinādamies, ka tagad visi skatās uz viņu. “Tas ir brīdinājums,” viņš teica. “Tur teikts, ka mēs raidām no nepareizām koordinātēm, vai kaut kā tā. Ka mums esot aizliegta ieeja.”

“Šķiet, ka tas iesilst,” viens no zinātniekiem, kas pētīja mērījumus no tālā objekta, piezīmēja. “Redzu strauju enerģijas lietojuma pieaugumu. Tā reaktors strādā ar lielāku atdevi.”

“Tad tas ir nomodā,” Gaijens paziņoja— Holstenaprāt, diezgan lieki.

“Es pieņemu, ka tas vēl arvien ir automātisks signāls,” Lcina minēja.

“Dod tam zināt, ka mēs atbildam uz briesmu signālu.”

Holstens jau bija noformulējis atbildi akadēmiskā valodā, kas izklausījās formāla kā vingrinājums universitātes kursā, un lika Leinai un Gilgamešam pārrakstīt ziņu satelīta izmantotajā digitālajā formātā.

Gaidīšana, kamēr signāli lēni dejoja pāri miljoniem kilometru tukšuma, drīz vien sāka visiem spēlēt uz nerviem.

“Tas sauc sevi par Otro Brina Sarga Mītni,” Holstens beidzot pārtulkoja. “Un, vienkārši sakot, tas liek mums mainīt kursu, lai izvairītos no planētas.” Pirms Gaijens paspēja kaut ko pajautāt, Holstens piebilda: “Un tagad tas nemin briesmu signālu. Domāju, ka, tā kā mēs atbildējām uz signālu, kas tika raidīts planētas virzienā, mēs sarunājamies ar attiecīgo sistēmu.”

“Nu, pasaki, kas mēs esam un ka mēs nākam viņiem palīdzēt,” Gaijens instruēja.

“Godīgi sakot, es neesmu drošs...”

“Vienkārši dari, ko saku, Meison.”

“Kāpēc lai tas sūtītu uz planētu elementārus matemātikas uzdevumus?” Vitas īdēja, īpaši ne pie viena nevēršoties.

“Redzu, ka, manuprāt, sāk ieslēgties visdažādākās sistēmas,” piebilda viņas padotais pie uztvērēja. “Tas ir fantastiski. Nekad neesmu neko tādu redzējis.”

“Palaidīšu dažus dronus — gan uz satelītu, gan planētu,” Kersts paziņoja.

“Piekrītu,” teica Gaijens.

“Tas mūs nepazīst,” Holstens ziņoja, drudžaini tulkodams satelīta jaunāko ziņojumu, klupdams pār tā seno gramatiku. “Tas apgalvo, ka mēs neesam autorizēti. Saka... kaut ko par bioloģisku apdraudējumu.” Komanda kolektīvi nodrebēja. “Nē, pagaidiet, tas sauc mūs par bioloģisku apdraudējumu. Tas... Man šķiet, ka tas mums draud.”

“Tā, cik liels bija tas verķis?” Kersts noprasīja.

“Nedaudz garāks par divdesmit metriem pa garāko asi,” kāds no zinātnes komandas atbildēja.

“Nu tad lai tik dod vaļā.”

“Kerst, šī ir Vecās Impērijas tehnoloģija,” Holstens iebilda.

“Redzēsim, ko tā spēj, kad pie tās nokļūs droni.” Kamēr Gilgame'ss vēl arvien centās samazināt ātrumu, droni strauji devās uz priekšu — dzinēji ļāva tiem tuvoties planētai un tās vientuļajam sargam ar tādu paātrinājumu, kas būtu samalis miltos cilvēku pilotēta gaisakuģa komandu.

“Esmu saņēmis vēl vienu brīdinājumu kursa maiņai,” Holstens ziņoja. “Klausieties, mums ir tā pati situācija, kas bija ar briesmu signālu. Lai ko mēs nesūtītu, sistēma to vienkārši nepazīst. Virbūt tad, ja mums būtu paredzēts šeit būt, mēs zinātu īstos kodus vai ko tamlīdzīgu.”

“Tu esi klasicists, izdomā,” Gaijens atcirta.

“Tas nav tik vienkārši. Nav tā, ka Vecajai Impērijai būtu bijusi viena pati... parole vai kas tāds.”

“Mums ir Impērijas transmisiju arhīvs, ne? Vienkārši paņem no tā kaut kādus protokolus.”

Holstcns pameta uz Leinas pusi mēma lūguma pilnu skatienu, bet viņa no tā izvairījās. Ne mazākajā mērā cerību nespārnots, viņš sāka vākt ID un sveicienu kodus no tiem Vecās Impērijas ierakstiem, kas bija saglabājušies, un nedomājot meta tos uz satelīta pusi.

“Mums uz ekrāna ir signāls no droniem,” Kersts ziņoja, un pēc mirkļa viņi skatījās uz pašu planētu. Tā vēl arvien bija tikai neliels mirdzu-miņš, pat drona labākajā palielinājumā gandrīz neatšķirams no zvaigznēm visapkārt, bet tas acīmredzami palielinājās. Pēc minūtes Vitas norādīja uz mazu punktiņu — pār planētas virsmu slīdošo tās mēness ēnu.

“Kur ir satelīts?” Gaijens noprasīja.

“Šajā attālumā to nevarētu redzēt, bet tas nāk no tālākās puses, izmantojot planētas atmosfēru un mēnesi, lai pārsūtītu signālu mums.”

“Dronu grupas nodalās cita no citas,” Kersts ziņoja. “Tagad varēsim kārtīgi paskatīties uz šito Brinu.”

“Vēl vairāk brīdinājumu. Nekas to nespēj ietekmēt,” Holstens iestarpināja, apzinoties, ka nu jau neviens viņā īsti vairs neklausījās.

“Kerst, atceries, nenodari satelītam bojājumus, kad esi nonācis kontaktā,” Gaijens teica. “Lai kāda tehnoloģija tur nebūtu, mēs to gribam vienā gabalā.”

“Nekādu problēmu. Te nu viņš ir. Sāku kustību — tagad.”

“Kerst...”

“Atslābsti, kaptein. Droni zina, ko dara.”

Holstens paskatījās un ieraudzīja, ka droni tēmē uz kādu punktu pie pastāvīgi augošās zaļās lodes malas.

“Paskaties uz to krāsu,” Vitas noelsās.

“Neveselīga,” Leina piekrita.

“Nē, tā... tā ir vecās Zemes krāsa. Zaļa.”

“Te nu tā ir,” kāds inženieris nočukstēja. “Te nu mēs esam. Esam nokļuvuši galā.”

“Vizualizēju satelītu,” Kersts paziņoja un norādīja uz nelielu punktiņu ekrānā.

““Šī ir Otrā Brina Sarga Mītne”,” Holstens uzstājīgi lasīja. ““Tiesības uz šo planētu ir pieteikusi...” kas, kas? Kaut kas... “Pace/smesprogramma, un ir aizliegta jebkāda iejaukšanās.””

“Pacelsmes— kas?” Leina asi noprasīja.

“Es nezinu. Es...” Holstens rakājās smadzenēs pēc atsaucēm, meklēja tās kuģa arhīvā. “Bija taču kaut kas par... Vecā Impērija sagruva, jo tā krita grēkā. Vai zināt mīta ciklu?”

Atskanēja ņurdoša piekrišana.

“Zvēru augšupcelsme cilvēka līmenī — tas bija viens no senajo grēkiem.”

Kersts pārsteigumā iekliedzās, un pēc mirkļa attēls, ko pārraidīja uz satelītu sūtītie droni, pārvērtās statiskās elektrības virmojumā.

“O, pie velna! Viss, kas devās uz satelītu, nupat gāja bojā!” viņš nodārdināja.

“Leina...” Gaijens iesāka.

“Jau darbojos. Pēdējie mirkļi no...” viņa apklusa, aizņemta ar darbu. “Lūk, šis ir pēdējais, sekundi vēlāk nekā citi. Tur — īsi enerģijas uzliesmojumi —, un pārējie droni ir pazuduši. Pēc tam ari šis. Tas vienkārši novāca tavus dronus, Kerst.”

“Ar ko? Kāpēc lai tam būtu...?”

“Klau, tas verķis, ciktāl mēs zinām, varētu būt arī militārs veidojums,” Leina atcirta.

“Vai varbūt tam būtu jābūt gatavam izsekot un tikt galā ar objektiem no kosmosa,” Vitas ieminējās. “Pretasteroīdu lāzeri varbūt?”

“Es...” Leina sarauca pieri un skatījās uz iegūtajiem datiem. “Es neesmu pārliecināta, ka tas šāva... Kerst, cik atvērtas ir dronu sistēmas?”

Drošības daļas priekšnieks nolamājās.

“Mēs vēl arvien dodamies tā virzienā,” Holstens norādīja. Viņam runājot, gāja bojā arī dažu citu dronu ekrāni — to, kurus Kersts bija sūtījis uz planētu. Satelīts tos izdzēsa uzreiz, tikko bija nonācis tiešā tēmējumā.

“Kas, dirsā, tur notiek?” Kersts prasīja, cenzdamies atgūt kontroli un zigzaga kustībā sūtot pēdējos dronus uz planētas pusi. Pēc mirkļa sekoja pēkšņs enerģijas uzplūds — milzīgs jaudas patēriņš no satelīta —, un priekšpēdējā pie dzīvības palikusī mašīna bija pagalam.

“Nu, tas gan bija šāviens,” drūmi apliecināja Leina. “Satelīts to draņķi sadalīja atomos.”

Kersts nešķīsti lādējās, kamēr programmēja instrukcijas pēdējam dronam, sūtot to uz planētas pusi pa spirālveida trajektoriju un cenšoties paturēt satelītu aiz drona horizonta līnijas.

“Vai šie ieroči ir bīstami Gilgamešam?” Gaijens jautāja, un telpā iestājās klusums.

“Iespējams, ka jā.” Vitas izklausījās nedabiski mierīga. “Tomēr, ņemot vērā to, cik daudzas enerģijas izlādes esam redzējuši, satelītam varbūt ir ierobežotas iespējas tos izmantot.”

“Tam nebūs jātrāpa mums divreiz,” Leina drūmi noteica. “Mēs nespēsim novirzīties no uzņemtā kursa — ne pietiekami. Jau tagad mēs bremzējam tik strauji, cik varam, neapdraudot mūs pašus — uzņemtais ātrums ir pārāk liels. Mūsu trajektorija ievedīs mūs orbītā.”

“Tas liek mums doties prom, vai arī tiksim iznīcināti,” Holstens neskanīgi teica. Gilgameša datori pielāgojās situācijai un spēja ātrāk izveidot salasāmu saņemtā satelīta ziņojuma ierakstu, un nu viņš bija atklājis, ka spēj gandrīz vai brīvi lasīt senā raksta transkripciju. Vēl pirms Gaijens bija ko licis, viņš jau veidoja atbildi: Ceļotāji briesmās. Nesāciet naidīgu darbību. Civilistu transporta kuģim nepieciešama palīdzība. Leinai kritiski skatoties viņam pār plecu, I Iolstens nosūtīja ziņu.

“Tas maina savu pozīciju,” atskanēja no zinātnes komandas.

“Tēmē uz mums,” Gaijens secināja.

“Tas nav precīzs salīdzinājums, bet...” Bet jā, noskanēja ikviena prātā.

Holstens juta, cik mežonīgi dauzās viņa sirds. Ceļotāji briesmās. Nesāciet naidīgu darbību. Civilistu transporta kuģim nepieciešama palīdzība. Bet ziņa nesasniedza mērķi.

Gaijens atvēra muti, lai dotu kādu izmisīgu komandu, bet Leina izsaucās: “Nolādēts, sūti viņam atpakaļ viņa paša briesmu signālu!”

Holstcns brīdi blenza uz viņu, tad neartikulēti izsaucās — tā bija emocija bez vārda, triumfs, kuru nebija iespējams atdalīt no aizkaitinājuma par to, ka viņš pats to nebija iedomājies. Pēc dažiem mirkļiem signāls bija nosūtīts.

Sekoja dažas skaudras minūtes — gaidot, kā satelīts reaģēs, gaidot, vai viņi ir paspējuši laikā. Pat tad, kad Holstens jau bija nosūtījis satelītam tā iepriekš sniegto briesmu signālu, uzbrukums jau varētu būt sācies, tas varētu būt ceļā cauri izplatījumam pie viņiem, tik ātrs, ka viņi pat nezinātu, kas notiek, pirms tas viņiem trāpītu.

Beidzot Holstens atvieglots atslīga krēslā. Pārējie drūzmējās ap viņu, skatoties ekrānā, bet nevienam no viņiem nebija klasiskās izglītības, kas ļautu to tulkot, līdz Meisons beidzot varēja atbrīvot viņus no spriedzes.

““Lūdzu, gaidiet tālāku ziņu”,’’ viņš teica, “vai kaut kā tā. Es domāju — es ceru —, ka tas pamodinās kaut ko gudrāku.”

Aiz viņa skanēja pieklusinātas sarunas, bet Holstens skaitīja minūtes līdz nākamajai pārraidei. Tad ekrānu pilnībā piepildīja kods, un uz mirkli viņš jutās saviļņots — bet tad vīlies nosēcās. “Tas ir nesaprotams. Tikai vesels blāķis nonsensa. Kāpēc tas ir...?”

“Paga, paga,” Leina pārtrauca. “Tas ir citāds signāls, tas arī viss. Gilgame'ss ir salicis kodu kopā ar kaut ko no taviem arhīviem, večuk. Tas ir... Ha, tas ir audio! Tā ir runa!”

Visi vēlreiz apklusa. Holstens paskatījās apkārt — uz telpu, kas bija pārbāzta ar plikgalvainiem komandas biedriem un biedrenēm, kas lielākoties šķita ne gluži pie labas veselības: viņi vēl arvien trīcēja, pateicoties neiedomājami ilgās dzīvības procesu apturēšanas blakusefektiem, un neviens no viņiem nespēja tikt līdzi šībrīža situācijas atklāsmēm un emocionālajām traumām. Godīgi sakot, es pat nezinu, kurš vispār vēl spēj tam izsekot. “Varbūt tas vēl arvien ir automātisks...” viņš iesāka, bet tad pieklusa, nezinot, vai viņam vispār pietiek enerģijas pabeigt domu.

“Labi. Gilgamešs ir izdarījis visu, ko spēj, lai to atkodētu, balstoties uz arhīvā pieejamajiem fragmentiem,” Leina ziņoja. “Vai visi grib to dzirdēt?”

“Jā,” Gaijens nolēma.

No kuģa skaļruņiem plūda drausmīga skaņa — sabojāta, statiskās elektrības izkropļota skaņa, kurā tik tikko varēja sadzirdēt sievietes balsi — tikai atsevišķi vārdi, kas bija sadzirdami skaņu juceklī — vārdi valodā, kuru spēja saprast tikai Holstens. Viņš bija vērojis kapteiņa seju, jo viņam bija skaidrs, kas tiks saņemts, un viņš redzēja Gaijena sejā niknuma uzliesmojumu, kas tur pazibēja un tad tika pārmākts. Ai, šis nav labi.

“Meison, tulko.”

“Dod man laiku. Un ja tu vari to nedaudz attīrīt, Leina...?”

“Jau tīru,” viņa nomurmināja.

Cilvēki aiz viņiem sāka piesardzīgi izteikt minējumus. Kas tur runāja? Vai tā bija tikai automātiska ziņa, vai... Vitas sprieda par Vecās Impērijas it kā inteliģentajām mašīnām — nevis vienkārši sarežģītu autonomu ierīci, tādu kā Gi/gamešs, bet ierīcēm, kas varēja domāt un sazināties tā, it kā būtu cilvēki. Vai arī vairāk nekā cilvēki.

Holstens salīcis strādāja pie konsoles. Uzlicis austiņas, viņš klausījās arvien skaidrākās ieraksta versijas, ko Leina viņam piedāvāja. Sākumā viņš nespēja saprast vairāk par dažiem vārdiem un bija spiests palēnināt ierakstu, lai koncentrētos tikai uz nelieliem tā fragmentiem, vienlaikus cīnoties ar pilnīgi negaidītām intonācijām un izrunas veidu. Bija arī daudz traucējumu — savādi, neregulāri statiskās elektrības uzplūdi un atplūdi, kas pastāvīgi iejaucās īstajā ziņā.

“Esmu dabūjis dronu atmosfērā,” Kersts strupi noteica. Visi bija viņu gandrīz aizmirsuši, kamēr viņš sūtīja instrukcijas pēdējam pie dzīvības palikušajam aparātam, nezinot, vai nākamā kursa korekcija tiks saņemta gana ātri, lai izvairītos no iznīcināšanas. Saņēmis vairuma komandas uzmanību, viņš piebilda: “Kurš grib redzēt mūsu jaunās mājas?”

Drona sūtītais attēls bija graudains un izkropļots — no liela augstuma uzņemts attēls, kurā bija redzama tik zaļa pasaule, ka viens no zinātniekiem jautāja, vai attēls ir iekrāsots.

“Jūs redzat tieši to, ko redz drons,” Kersts apliecināja.

“Tā ir skaista,” kāds piebilda. Lielākā daļa no pārējiem vienkārši skatījās. Aina bija ārpus viņu pieredzes un iztēles robežām. Zeme, kādu viņi to atcerējās, nekad nebija izskatījusies šādi. Tāda spilgta zaļuma eksplozija bija apturēta jau gados pirms ledus laikmeta, un pēc toksiskās kušanas laika tā arī neatgriezās. Viņi bija ieradušies no neizsakāmi nabadzīgākas planētas.

“Labi.” Sarunas Holstenam aiz muguras, kurās bija izteikti visdažādākie minējumi, bija pieklusušas, visi bija paguruši gaidīt ilgo laiku, kas viņam bija nepieciešams, lai pielāgotos uztvertajam signālam. “Te nāk tulkojums.”

Viņš nosūtīja to uz visu ekrāniem: Otrā Brina Sarga Mītne atzīst jūsu lūgumu pēc palīdzības. Jūs šobrīd esat trajektorijā, kas novedīs jūs pie planētas, kas atrodas karantīnā, un jūs neveiksiet nekādu mijiedarbību ar šo planētu. Lūdzu, sniedziet pilnu informāciju par to, kādas briesmas jums draud, lai mītnes sistēmas var analizēt situāciju un sniegt padomu. Jebkāda iejaukšanās Kernas pasaulē novedīs pie tūlītēja atbildes trieciena. Jūs nekādā veidā nedrīkstat veidot kontaktu ar šo planētu.

“To mēs vēl redzēsim,” Kersts paziņoja un piebilda: “Tātad šis neko nezina par pēdējo dronu. Es esmu to uzstādījis tā, lai tas censtos būt pretējā planētas pusē, nevis tur, kur ir tas verķis.”

Meisons vēl arvien atskaņoja ierakstu, mēģinot saprast, kas ir pastāvīgie traucējumi tajā. Gluži kā ar briesmu signālu — šķita, it kā satelīta signālam būtu pieķēries vēl kāds ziņojums.

“Vai tas arvien sūta ziņu uz planētu?” viņš jautāja Leinai.

“Jā, bet es esmu to izkontrolējusi. Tev nevajadzētu dabūt...” “Kernas pasaule?” Vitas piezīmēja. “Tas ir vārds?”

““Kerna” un “Brins” ir fonētiski apzīmējumi,” Holstens atzina. “Ja tie ir vārdi, tad nav atrodami manās vārdnīcās. Kāda atbilde?”

“Vai tas sapratīs, ja mēģināsim ar to runāt?” Gaijens uzstāja.

“Es sūtīšu kodētu ziņu, tāpat kā iepriekš,” Holstens atbildēja. “Es... Lai kas tas arī nebūtu, tas nerunā Impērijas C valodā tā, kā mācību grāmatās teikts. Cits akcents — varbūt cita kultūra. Es nedomāju, ka varu runāt gana labi, lai tiktu saprasts.”

“Nosūti šo te.” Gaijens pastūma uz Holstena pusi tekstu, ko tulkot un pārkodēt. Mēs esam šķirsta kuģis Gilgamcšs un vedam piecsimt tūkstošus cilvēku dzīvības apturēšanas kriokamerās. Iespēja iegūt telpu uz jūsu planētas ir prioritāte. Tas nozīmētu cilvēku sugas izdzīvošanu. Mums nepieciešama jūsu palīdzība kravas saglabāšanā.

“Tas nenostrādās.” Holstens prātoja — nez, vai Gaijens no planētas ir saņēmis kādu citu ziņu, jo, ciktāl viņš saprata, kapteiņa piedāvātā atbilde nebija piemērota. Tomēr viņš to nosūtīja un atgriezās pie iepriekšējās ziņas klausīšanās, piesaistot Leinu, lai tā mēģina apstrādāt līdzi skrienošo signālu, atdalīt to un padarīt saprotamāku. Un tad pēkšņi viņš to izdzirdēja — klausoties starp vārdiem, sastindzis, sagrābis konsoli, kad pie viņa nonāca otra ziņojuma jēga.

Otrā Brina Sarga Mītne atzīst jūsu lūgumu pēc palīdzības. Jūs šobrīd esat trajektorijā, kas novedīs jūs pie planētas, kas atrodas karantīnā, un jūs neveiksiet nekādu mijiedarbību ar šo planētu. Lūdzu, sniedziet pilnu informāciju par to, kādas briesmas jums draud, lai mītnes sistēmas var analizēt situāciju un sniegt padomu. Jebkāda iejaukšanās Kernas pasaulē novedīs pie tūlītēja atbildes trieciena. Jūs nekādā veidā nedrīkstat veidot kontaktu ar šo planētu.

Auksti tik auksti tik ļoti ilgi gaidu gaidu kāpēc viņi nenāk kas noticis vai viņi visi patiešām ir pagalam vai patiešām nav vairs neviena nekā kas būtu palicis no mājām tik ļoti auksti zārkā auksti zārkā auksti nekas nedarbojas nekas nedarbojas nekas nav palicis Elīza Elīza Elīza kāpēc tu neatbildi runā ar mani dari galu šīm mokām pasaki ka viņi nāk pasaki ka viņi nāks un paņems mani sasildīs paņems mani no aukstā tik aukstā tik aukstā tik auksti aukst aukst aukst

“Ē...” Meisons bija atgrūdis krēslu no konsoles, bet balss turpināja dūkt un griezties austiņās — tieši tā pati balss, kam galvenajā ziņā piemita formāla efektivitāte, taču tagad to bija savērpis baiss izmisums. “Mums varētu būt problēma...”

“Ienāk jauns ziņojums,” Leina pārtrauca, neraugoties uz to, ka pārējie pieprasīja, lai Holstens izstāsta, ko bija domājis.

“Ko man darīt ar dronu?” Kersts iestarpināja.

“Pagaidām vienkārši pieskati. Saki, lai tas bloķē komunikāciju ar mītni,” Gaijens atbildēja. “Meison...”

Bet Holstens jau strādāja ar jauno ziņojumu. Sl ziņa bija daudz īsāka un tiešāka nekā iepriekšējā, bet Gaijena izteiktais vārds iestrēga Holstena prātā. “Mītne": tā es to iztulkoju. Vai senie to tā bija domājuši? Viņi taču nevarēja būt iedomājušies, ka tur kāds dzīvos. Divdesmit metrus gara telpa, cik daudzu gadu tūkstošu laikā? Nē, tas nekādi nevar...

“Tas jautā, vai mēs vēlamies runāt ar Elīzu,” viņš izgrūda.

Beidzot kādam bija jāpajautā: “Kas ir Eliza?” — it kā te būtu kāds, kas uz šo jautājumu var atbildēt.

“Gribam,” Gaijens nolēma, un labi, ka tā, jo Holstens jau bija nosūtījis atbildi.

Pēc dažām minūtēm — laika atstarpe, viņiem tuvojoties planētai, kļuva ar katru reizi īsāka — ar viņiem runāja kaut kas jauns.

Holstens pazina to pašu balsi, ko iepriekš, lai gan tagad tā bija būtiski skaidrāka, un vēl joprojām ar to pašu baiso apziņas plūsmu, kas centās izlauzties tai cauri. Viņš ātri iztulkoja to pārējiem. Šobrīd, viņš pieņēma, viņš saprata Impērijas C valodu labāk nekā jebkurš cits vēsturē pēc ledus laikmeta.

Viņš padeva ziņojumu tālāk uz pārējo ekrāniem: Labvakar, ceļotāji. Es esmu Eliza Kerna, salikta eksperta sistēma no Otrā Brina Sarga Mītnes. Diemžēl es varētu būt pārpratusi dažu jūsu līdz šim sūtīto ziņu nozīmīgumu. Vai jūs, lūdzu, neatkārtotu, ko teicāt?

Klausītājos bija manāma interesanta dalīšanās. Vadība un drošībnieki šķietami palika vienaldzīgi, bet zinātnes un inženierijas nodaļas pēkšņi sāka straujas debates: ko balss bija domājusi ar “eksperta sistēmu”? Vai Holstens bija pārliecināts, ka tas ir pareizais tulkojums? Vai tā patiešām bija mašīna ar intelektu, vai ari tikai izlikās par tādu?

Pats Holstens bija aizņemts, liekot kopā fona ziņojumu, lai gan tas viņu iepriecināja arvien mazāk. Vārdi — viņa ausis skanošais izmisums un šausmas — raisīja viņā nelabumu.

Labvakar, ceļotāji. Es esmu Elīza Ko tu dari kāpēc tu esi manā prātā Kerna. salikta eksperta sistēma no paņem paņem kāpēc es nevaru Otrā Brina Sarga Mītnes. Diemžēl es pamosties ko es redzu tukšumu vien varētu būt pārpratusi dažu jūsu līdz viena un neviens nekas nav kuģa šim sūtīto ziņu nozīmīgumu. Vai jūs, kāpēc nav kuģa kur ir nav Elīza Kerna lūdzu, neatkārtotu, ko teicāt? ir nozagusi mani nozagusi manu noza

gusi prātu

Holstens pārsūtīja pēdējo Gilgameša pilnvērtīgo sūtījumu: Mēs esam šķirsta kuģis Gilgamešs un vedam piecsimt tūkstošus cilvēku dzīvības apturēšanas kriokamerās. Iespēja iegūt telpu uz jūsu planētas ir prioritāte. Tas nozīmētu cilvēku sugas izdzīvošanu. Mums nepieciešama jūsu palīdzība kravas saglabāšanā.

Un atbilde:

Piedodiet, bet jums nebūs iespē- Avrana es esmu Avranas mērkaķi jams tuvoties Kernas pasaulei vai jeb- vienīgie ir svarīgi ja visi ir prom tad ko kāda veidā ar to kontaktēties. Tas ir mēs varam pacelt ja vien pašu aug-absolūtā pretrunā ar Augšupcelsmes šupcelsmi nekāda kontakta visu sabo-programmas vadlīnijām. Lūdzu, ziņo- jās Serings neuzvarēs mēs celsimies jiet, vai varu jums sniegt cita veida bet vai jābūt tik auksti grūti domāt palīdzību.

“Tie paši vārdi no cita datora,” Gaijens nikni izspļāva.

Leina skatījās pāri Holstena plecam. Viņa blenza uz otras, slēptās balss tulkojumu. Viņš redzēja, kā Leinas lūpas veido vārdus: Kas, dirsā... ?

“Meison, man vienalga, kā tu to pateiksi — cik smalki vien iepatīkas. Tam ir jāsaprot, ka mēs esam cilvēki un mums nepieciešama palīdzība,” Gaijens teica. “Ja ir kaut kāds vecās pasaules veids, kā tikt galā ar tā programmu, lai tiktu klāt pie — lai kas tas ari nebūtu —, tev tas ir jāatrod."

Kā tad, nekāda stresa; bet Holstens jau plānoja atbildi. Lai ko ari Gaijens nedomātu, tā nebija lingvistiska problēma. Tā bija tehnoloģiska problēma, bet pat Leina diez vai bija labākā pozīcijā, lai to atrisinātu.

Viņi runāja ar funkcionējošu, autonomu Impērijas sistēmu. Elektromagnētiskā pulsa sabojātās čaulas Zemes orbītā neko tamlīdzīgu nebija saturējušas.

Eliza, viņš sūtīja atbildi, mums izmisīgi nepieciešama palīdzība. Mēs esam atceļojuši no Zemes, lai atrastu jaunas mājas tai cilvēces daļai, par ko esam atbildīgi. Ja neatradīsim šādas mājas, tad simtiem tūkstošu cilvēku nomirs. Vai tavas sistēmas prioritātes ļauj tev uzņemties atbildību par šādu iznākumu? Gilgameša arhīvos nekā tāda nebija, bet Holstenam bija sajūta, ka viņš kaut kur bija lasījis par filantropijas likumiem, kas uzspiesti senajiem, leģendārajiem mākslīgajiem intelektiem.

Atvainojiet, bet es šobrīd nevaru ļaut jums sabojāt augšupcelsmes eksperimentu. Es saprotu, ka jums ir citas rūpes, un man ir atļauts sniegt tādu palīdzību, kas saskan ar manām prioritātēm. Ja jūs mēģināsiet ietekmēt šo planētu, tad man nebūs citas izvēles, kā vien veikt pretdarbību pret jūsu kuģi.

Kādu kuģi ļauj man redzēt kuģi tas nāk no Zemes bet vai tā ir Seringa zeme vai mana Zeme vai nekādas Zemes vairs. nav no kurienes nāk kuģis tik klusi viņi beidza sūtīt ziņas tik sen tik auksti tad laid mani ārā tu ragana kuce Elīza tu nozagi manu vārdu nevari mani te paturēt ļauj man pamosties ļauj man runāt ļauj man mirt ļauj man kaut kam būt

Tik tālu nu esam. “Tā patiešām ir tā pati doma, kas iepriekš. Mēs neesam nekur nonākuši, tikai...”

“Kas?” Gaijens noprasīja.

“Es mēģināšu pieiet no drusku citas puses,” Holstens paskaidroja. “Vai tas varētu panākt, ka viņi mūs uzlaiž gaisā ātrāk?” “Nedomāju.”

“Tad mēģini, ko vien vari, Meison.”

Holstens saņēmās un nosūtīja vienkāršu, sirreālu jautājumu: Vai tur ir vēl kāds, ar ko mēs varam runāt?

“Ej dirst,” Lcina iečukstēja viņam ausī.

“Tev ir labāka doma?”

“Es esmu inženiere. Mēs nedomājam.”

Viņš pat pamanījās vārgi pasmaidīt. Visi pārējie bija kā uz nažiem un gaidīja atbildi, izņemot Gaijenu, kurš nikni blenza uz Holstenu tā, it kā viņa svelošais skatiens varētu iedvesmot klasicistu pacensties kļūt vēl antīkākam.

Vai jūs vēlētos runāt ar manu māsu? Lūdzu lūdzu lūdzu lūdzu lūdzu lūdzu

Leina vēlreiz nolamājās, bet Gaijens blenza uz savu ekrānu. Ap viņiem atkal uzvirda apmulsušas sarunas.

“Nu, redziet, man ir teorija,” Holstens skaidroja. “Mēs vēl arvien acīmredzot runājam ar kaut kādu automātisku sistēmu, lai gan tā ir programmēta tā, ka atbild līdzīgi kā cilvēks. Bet tur ir vēl kaut kas. Tas ir... citāds. Tas šķiet mazāk racionāls. Tā nu mēs varētu paskatīties, vai tas ļaus mums darīt ko tādu, ko eksperta sistēma neļauj. Sliktākajā gadījumā mēs varbūt pat varētu to sarīdīt ar galveno sistēmu — es nezinu.”

“Bet kas “tas” ir?” Vitas jautāja. “Kāpēc lai viņiem būtu divas sistēmas?”

“Drošības pēc?” Holstens ieminējās, taču savas ļaunākās aizdomas viņš paturēja pie sevis.

“Pamēģini,” Gaijens teica. “Kerst, es gribu redzēt kādus risinājumus, ja šis beigsies slikti. Mūsu pašreizējais kurss pievedīs mūs planētas gravitācijas laukam tādā ātrumā, ka varēsim doties orbītā. Otra alternatīva ir jau tagad beigt bremzēt un lidot garām, un tad... Un ko tad?” Jautājums bija acīmredzami retorisks. Strupceļā iedzītais kapteinis stāstīja tālāk. “Tad mēs nostādām kursu uz nākamo punktu zvaigžņu kartēs, un nezin kāpēc ceram, ka tur kaut kas būs citādi? Mēs jau esam redzējuši šo planētu. Tā būs mūsu mājas. Meison, ej un tā arī pasaki.”

Jā, Elīza, lūdzu, ļauj mums runāt ar tavu masu, Holstens centās imitēt eksperta sistēmas pieklājīgo un formālo runas manieri.

Viņš nezināja, ko dabūs pretī, un bija gatavs izslēgt uztvērēju, ja atkal atsāksies tā izmisīgā, trakā murmulēšana, jo ar to nevarēja cerēt izveidot dialogu — nekādas iespējas vienoties ar šo iekšējo neprāta vētru.

“Mums liek uzgaidīt,” viņš atsaucās, tikko bija saņēmis instrukciju. Pēc tam ilgu laiku nebija nekā; Gilgamešs turpināja neatvairāmi krist

zaļās planētas gravitācijas akā. Satelīts vēl arvien klusēja, un Leina ar komandu sāka raižpilni vērot kuģa sistēmas, jo senais šķirsts sāka čīkstēt un vaidēt, sajūtot ārējā masas avota neierasto vilkmi. Visi sajuta tikko manāmu pārslīdi: visu savu nomoda ceļojuma laiku viņu izjūta par gravitāciju bija radusies, pateicoties kuģa pakāpeniskajai bremzēšanai. Tagad pēc viņiem sniedzās svešs spēks, tikko jaušami velkot ar nemateriāliem, rēgainiem pirkstiem — pirmais lejā esošās pasaules pieskāriens.

“Visas zīmes liecina, ka šobrīd ir stabila orbīta,” Leina saspringti ziņoja. Sekoja lēna komēdija — pamazām mitējās bremzēšana un sākās rotācija, gravitācija līda pa grīdu, lai ieņemtu vietu pie sienas, un Gilga-meša konsoles un stiprinājumi rausteklīgi pielāgojās. Kādu minūti nebija nekāda atskaites punkta: pilna telpa ar cilvēkiem bez svara, kas centās atcerēties sen notikušo treniņu, ķērās viens pie otra, lai tiktu uz pareizās virsmas pirms ietriekšanās tajā. Vispārējā neveiklībā, juceklī un virknē nelielu medicīnisku incidentu gandrīz vai piemirsās tas, ka principā viņiem draudēja iznīcība.

“Jauns ziņojums,” Holstens ziņoja, kad ienāca signāls. Viņa ausī skanēja tā pati sievietes balss, bet intonācija un ritms bija visnotaļ atšķirīgi — un tai nebija samocītā fona.

Es esmu doktore Avrana Kerna, Otrā Brina Augšupcelsmesprojekta galvenā zinātniece un administratore, viņš tulkoja. Pat klausoties Impērijas C valodā, varēja just balss stingro un lepno toni. Kas jūs esat? Kas ir jūsu izcelsmes vieta?

“Tas neizklausās pēc datora,” Leina nomurmināja.

“Protams, ka tas ir dators,” Vitas atcirta. “Tas vienkārši ir sarežģītāk veidots tuvinājums...”

“Pietiks,” Gaijens pārtrauca strīdu. “Meison?”

Mēs esam šķirsta kuģis no Zemes, Holstens nosūtīja, un vēlamies atļauju izveidot koloniju Kernaspasaulē. Ja tas, ar ko viņš sazinājās, bija kaut cik cilvēcisks, viņš pieņēma, ka nedaudz glaimu nenāks par sliktu.

Bet kuras 7.emes? Seringa Zemes vai manējās? Tūlīt sekoja atbilde. Tagad, kad viņi atradās orbītā, novēlošanās gandrīz vai nebija jūtama — saziņa izklausījās pēc īstas sarunas.

īstas sarunas ar mannas prātu bez sejas, I Iolstens sev atgādināja. Viņš nosūtīja tulkojumu visiem telpā esošajiem, mēģinādams atrast palīdzību, bet nevienam nebija ne mazākā priekšstata, ko satelīts ar to bija domājis. Pirms viņš spēja kaut ko atbildēt, ienāca jauna ziņa.

Jūs neesat atpazīstami. Jūs neesat cilvēki. Jūs neesat no Zemes. Jums nav ko te darīt. E/iza rāda man visu, ko redz, un jūsos nav nekā no Zemes bet kāpēc es jūs neredzu pati kāpēc es nevaru atvērt acis kur ir manas acis kur ir manas acis kur ir manas acis. Un tad ziņa strauji pārtrūka, atstājot Holstenu šokā, jo te nu tā bija: pāreja tieši uz ārprāta balsi, bez mazākā brīdinājuma.

“Es nedomāju, ka tas ir dators,” viņš teica — bet pietiekami klusi, tā, ka tikai Leina viņu sadzirdēja. Viņa vēl arvien lasīja pār Holstena plecu un drūmi pamāja.

Mēs lidojam ar šķirsta kuģi Gilgamešs no Zemes. Šis kuģis tika uzbūvēts pēc tava laika, viņš sagatavoja vēsti un nosūtīja to, skaudri apzinoties, cik ļoti pieticīgi ir izteicies. Viņš baidījās no tā, ko saņems pretī.

Labvakar, es esmu Elīza Kerna, salikta eksperta sistēma no no no instrukcijas aicināt jūs atgriezties sākuma punktā.

Sūti viņus prom es viņus negribu ja viņi saka ka nāk no Zemes tad viņi var iet atpakaļ iet atpakaļ iet atpakaļ negribu nevaru nedarīšu nē nē nē nē nē

“Tas ir pilnīgi traks,” Kersts sausi noteica, un to viņš izsecināja tikai no vienas ziņojuma puses. “Vai mēs varam paturēt planētu starp mums vai kaut kā tā?”

“Ne paliekot stabilā orbītā,” viens no Gaijena komandas atbildēja. “Nopietni, atceries, cik liels ir Gilgamešs. Mēs nevaram to vienkārši lidināt apkārt kā vienu no taviem droniem.”

Holstens jau sūtīja ziņu, jo Gaijens bija beidzis diktēt un tagad izskatījās, ka viss atkarīgs no viņa. Atgriešanās uz Zemi nav iespējama. Lūdzu, vai varam vēlreiz runāt ar tavu māsu, Elīza? viņš lūdzās par cilvēces dzīvību mirušā valodā — mēģinot izvēlēties starp iecirtīgu mākslīgo intelektu un kaut ko, kas viņam arvien vairāk šķita esams īsts un prātā sajucis cilvēks.

Tā otra balss — vēlreiz — nosūtīja tirādi, ko viņš saprata kā: Kāpēc jūs nevarat vienkārši doties, no kurienes nākuši? Vai jūs esat Seringa cilvēki? Vai mēs uzvarējām? Vai mēs jūs izlidinājām ārā? Vai jūs esat ieradušies, lai pabeigtu viņa iesākto?

“Kas te noticis?” Vitas neizpratnē prasīja. “Kas ir Serings? Karakuģis?”

7.eme vairs nav apdzīvojama, Holstens nosūtīja, kaut arī Leina brīdināja: “Tagad nu gan viņa noies no sliedēm, Meison.”

Viņš bija izsūtījis ziņu, kad Leina pateica šos vārdus, un pēc mirkļa jutās tā, it kā viņa vēderā būtu atvēries caurums. Tur nu viņai taisnība.

Bet doktores Avranas Kernas balsī bija par kādu mēriņu vairāk skaidrā saprāta, atbildot: Nonsenss. Izskaidro.

Gilgameša arhīvā bija vēstures materiāli, bet kurš gan būtu domājis, ka būtu jāiztulko tos valodā, kura šobrīd interesēja tikai vēsturniekus? Tā nu Holstens darīja labāko, ko varēja: sniedza vēstures pamatkursu zudušam ceļotājam laikā, balstoties uz ticamākajiem minējumiem par to, kas patiešām bija noticis pirms viņa paša vēstures sākuma, tajos laikos, kad valdīja Vecā Impērija. Nebija daudz kā tāda, ko viņš vispār varētu pateikt. Starp pēdējo faktu, ko Kerna vēl būtu varējusi zināt, un jaunāko drošti-camo faktu, uz ko Holstens varēja paļauties, bija nepārvarama aiza.

Starp Impērijas spēkiem notika pilsoņu karš, viņš skaidroja. Abas puses laida darbā ieročus, kuru spēka avotu mēs nesaprotam, bet kas efektīvi sagrāva augstāk attīstīto civilizāciju uz "Zemes un pilnībā iznīcināja kolonijas. Viņš atcerējās drupas uz Eiropas — bija palikusi tikai čaula. Visas Saules sistēmas kolonijas bija izveidotas agrāk, vēl pirms Impērija apguva terafor-mēšanas prasmi. Tās bija siltumnīcu ziedi uz planētām un mēnešiem, kas bija šā tā pārveidoti, lai varētu labāk uzturēt dzīvību, un paļāvās uz bio-sfērām, kam noteikti bija nepieciešama pastāvīga pielāgošana. Uz Zemes cilvēki bija atkrituši barbarismā. Citur, kad bija pietrūcis enerģijas un elektromagnētiskie ieroči bija iznīcinājuši vitāli svarīgās ierīces vai digi-tālie vīrusi nogalinājuši mākslīgās smadzenes, visi bija miruši. Viņi mira svešatnā aukstumā, atmosfērās, kas atgriezās sākotnējā stāvoklī, zem debesīm, kas viņus saēda. Bieži vien viņi bija gājuši bojā, vēl arvien cīnoties viens pret otru. Nekas daudz nebija palicis neskarts.

Viņš to visu uzrakstīja. Tā, it kā rakstītu anotāciju vēstures esejai, viņš ar sausu precizitāti norādīja, ka pēckara industriālā sabiedrība varbūt bija turpinājusies gandrīz gadsimtu, un varbūt pat bija daļēji atguvusi priekšteču sarežģītību, bet tad nāca ledus. Pārpiesārņotā atmosfēra, kas bija smacējusi planētu tumsā, bija aizsegusi saules starus, kā dēļ radās ledus aukstums un pusnakts tumsa, kas ļāva saglabāt tikai nedaudz no atdzimstošās dzīvības. Lūkojoties atpakaļ laika akā, Holstens nevarēja droši izteikties ne par tiem, kas bija palikuši, ne ari par sekojošo sastinguma laikmetu. Daži zinātnieki bija sprieduši, ka tad, kad ledus bija augstākajā līmenī, uz Zemes bija atlikuši tikai ne vairāk kā desmit tūkstoši cilvēku — tic slēpās alās un caurumos pie ekvatora un skatījās uz sasalušo horizontu.

Viņš devās zināmākos ūdeņos — senākajos iegūtajos avotos par tiem, ko viņš patiešām varēja uzskatīt par savējiem cilvēkiem. Ledus sāka atkāpties. Cilvēce strauji atguvās un izpletās, tā izkaroja savus kariņus, atsāka industrializāciju, pastāvīgi klūpot pār savu sugasbrāļu iepriekšējo sasniegumu pēdām. Cilvēku acis atkal skatījās debesīs, kuras izvagoja tik daudzi kustīgi punktiņi.

Un viņš izstāstīja Kernai, kādēļ viņi nevar doties atpakaļ: kara dēļ, Impērijas kara, kas bija noticis pirms tūkstošiem gadu. Ļoti ilgu laiku skolotāji bija mācījuši, ka, jo tālāk atkāpsies ledāji, jo labāk pasaulei — bet neviens nebija spējis pat uzminēt, kādas indes un slimības bija kā kukaiņi dzintarā ieslēptas šajos ledājos, kuru varenais aukstums bija sargājis trīsošo biosfēru no Impērijas pēdējām izvirtībām.

Uz Zemi nevar atgriezties, viņš rakstīja domīgi klusējošajam satelītam. Galu galā mēs vairs nespējām līdzsvarot vides augošo piesārņojumu. Tā nu mēs uzbūvējam šķirsta kuģus. Mums bija palikušas tikai zvaigžņu kartes, kas vadīja mūsu ceļu. Mēs esam visa cilvēku dzimta. Un neesam saņēmuši ziņu ne no viena cita šķirsta, ka viņi būtu atraduši kādu vietu, kur palikt. Doktore Avrana Kerna, šī ir mūsu vienīgā iespēja. Vai mēs, lūdzu, varam dzīvot uz. jūsu planētas?

Tā kā viņš domāja cilvēciskos mērogos, tad bija gaidījis, ka otra puse kaut cik paklusēs, lai spētu aptvert šo īso vēstures kursu. Bet kāds no zinātnes komandas iesaucās: “Jauni enerģijas rādījumi! Tas kaut ko aktivizē!”

“Ieroci?” Gaijens prasīja, un pēkšņi visi ekrāni uz mirkli kļuva tukši, tad atkal atdzīvojās. Pāri tiem skrēja nesaprotami simboli: koda fragmenti, teksts, statiskā izlāde.

“Tas ir iekļuvis Gilgameša vadības sistēmā!” Leina izspļāva. “Tas uzbrūk mūsu drošībai — nē, tas ir to sagrāvis. Dirsā ir, mēs esam uzlauzti. Tam ir pilna vadība. Tieši to tas izdarīja ar taviem droniem, Kerst, — tiem, kuri netika uzlaisti gaisā. Mēs esam dirsā!”

“Dari, ko vari!” Gaijens viņu steidzināja.

“Ko, ellē, tavuprāt, es varu darīt? Esmu izmesta ārā! Dirsā tavu “kultūru atšķirību”, Meison. Tas ir salīdis visā mūsu nolādētajā sistēmā kā tāda slimība.”

“Kāda ir mūsu orbīta?” kāds iejautājās.

“Man nav nekādas atgriezeniskās saites, vispār nekādas pieejas aparātiem,” Vitas izklausījās nedaudz saspringusi. “Tomēr neesmu jutusi nekādas izmaiņas dzinēju darbībā, un tikai tam vien, ka esam zaudējuši vadību, nevajadzētu ietekmēt mūsu stāvokli attiecībā pret planētu.”

Kā visas tās čaulas orbītā ap Zemi, bezpalīdzīgi nodomāja Holstens. Tie izceptie, beigtie kuģi, kuros savās vietās — pēc tūkstoš gadiem — vēl arvien atrodas vakuumā izžāvētie komandas ķermeņi.

Pēkšņi gaismas iezibsnījās un noraustījās, un tad uz ikviena ekrāna parādījās seja.

Tā bija kaulaina seja ar garu zodu; fakts, ka tā piederēja sievietei, nebija uzreiz pamanāms. Sejā parādījās arvien vairāk detaļu: tumši, atpakaļ atglausti mati, seja ieguva ēnojumu un tekstūru, ap muti un acīm iezīmējās skarbas līnijas — pēc modernajiem kritērijiem nepievilcīgas, bet ko var zināt, kādai senai estētikai šī seja atbilda. Tā bija seja no ēras un sabiedrības, un tautības, kuru bija izdzēsis laiks. Radniecība starp šo seju un Gilgameša komandu šķita nepārliecinoša, gandrīz nejauša.

Balss, kas dārdēja no skaļruņiem, bija pilnīgi noteikti tā pati, bet šoreiz tā runāja pašas komandas kopējā valodā, lai arī lūpu kustības nebija sinhronizētas.

“Es esmu doktore Avrana Kerna. Sī ir mana pasaule. Es nepieļaušu nekādu iejaukšanos manā eksperimentā. Es saprotu, kas jūs esat. Jūs neesat no manas Zemes. Jūs neesat mana civilizācija. Jūs esat mērkaķi, tikai mērkaķi. Jūs pat neesat mani mērkaķi. Mani mērkaķi tiek paātrināti attīstīti, viņi piedalās lielajā eksperimentā. Viņi ir šķīsti. Jūs — tikai cilvēki — viņus nesamaitāsiet. Jūs esat tikai zemākas pakāpes mērkaķi. Jūs man nenozīmējat neko.”

“Vai viņa var mūs dzirdēt?” Gaijens klusi jautāja.

“Ja tavas sistēmas var tevi dzirdēt, tad arī es varu,” Kerna izspļāva.

“Vai mēs pareizi saprotam, ka jūs nolemjat pēdējos izdzīvojušos savas sugas pārstāvjus nāvei?” No Gaijena puses tas bija ārkārtīgi pacietīgs un pieklājīgs runas veids. “Jo rādās, ka tāds ir jūsu nolūks.”

“Jūs neesat mana atbildība,” paziņoja Kerna. “Sī planēta ir mana atbildība.”

“Lūdzu,” Leina teica, ignorējot Gaijenu, kas ar žestu lika viņai aizvērties. “Es nezinu, kas jūs esat, vai jūs esat cilvēks, mašīna vai vēl kas cits, bet mums nepieciešama jūsu palīdzība.”

Seja sastinga — dažu sirdspukstu ilgumā tā bija tikai nekustīgs

attēls.

“Leina, ja tu esi...” Gaijens iesāka, un tad pēkšņi Kernas attēls uz ekrāna sāka sadrumstaloties, tas izskatījās izkropļots un sabojāts, tā vaibsti uzblīda vai atrofējās un tad ar zibsni pazuda.

Balss ierunājās vēlreiz, lūdzošs čuksts tās dzimtajā valodā, un vienīgi Holstens saprata, ko tā teica. Es esmu cilvēks. Man jābūt cilvēkam. Vai es esmu sistēma? Vai es esmu augšupielāde? Vai no manis vēl kas ir palicis? Kāpēc es nejūtu savu ķermeni? Kāpēc es nevaru atvērt acis?

“Tā otra lieta, tā Elīza, kaut ko teica par citādu palīdzību,” Leina nomurmināja, lai gan bija skaidrs, ka pat čuksts tiktu sadzirdēts. “Vai mēs varam vienkārši tam pajautāt...?”

“Es jums palīdzēšu,” Kerna teica, atkal runājot viņu valodā un izklausoties mierīgāka. “Es jums palīdzēšu doties prom. Jums pieder viss izplatījums, tikai ne šī mana pasaule. Jūs varat doties jebkur.”

“Bet mēs nevaram...” Gaijens iesāka.

Leina viņu pārtrauca. “Esmu atpakaļ sistēmā. Pārbaudu visu.” Sekoja saspringta minūte, kuras laikā varēja noskaidrot, ka vismaz kuģa dators apgalvo, ka viss vēl arvien darbojas. “Mums ir iezīmēti jauni dati. Tas vienkārši iemeta mums milzīgu kaudzi visa kaut kā. Tas... Gilgamešs atpazīst zvaigžņu kartes. Meison, mēs esam saņēmuši kaut ko tajā tavā buldurvalodā.”

Holstens pārskatīja datu jūkli. “Es... ē... neesmu pārliecināts, bet tas ir saistīts ar zvaigžņu kartēm. Tas ir... Es domāju, ka tas ir...” Viņa mute kļuva sausa. “Citi teraformēšanas projekti? Es domāju, ka... Es domāju, ka mums ir iedotas atslēgas uz nākamo sistēmu. Tas sniedz mums galamērķus.” Tas pārdod mums savus kaimiņus, viņš neteica, ņemot vērā to, ka tas noklausījās, tas mūs piekukuļo, lai mēs ejam prom. “Es domāju... kaut kas no visa šī te var būt pat pieejas kodi.”

“Cik tālu?” Gaijens noprasīja.

“Tikai divu gaismas gadu attālumā,” Vitas attrauca. “Patiešām, tikai viens solis.”

Ilgu, satrauktu klusuma mirkli viņi gaidīja Gaijena lēmumu. Avra-nas Kernas seja bija atgriezusies ekrānos — tā nikni skatījās uz viņiem; tā raustījās, virmoja, mainījās.