Laika bērni

2.1. Divtūkstoš gadu attaluma no majam

Holstens Meisons uztrūkās no miega un pamodās nīstajā klaustrofobijā, kuru izdevās pārmākt gandrīz nekavējoties. Pieredze ļāva aptvert, kur viņš atrodas un kāpēc par to nebūtu jāsatraucas, bet tik un tā vecajiem mērkaķa instinktiem tika viņu slavas mirklis un iespēja piekliegt viņa prāta ejas ar trauksmaino: “Slazdā! Slazdā!”

Dirsā tos mērkaķus. Viņam bija ledaini auksti, viņš bija iesprostots telpā, kurā tik tikko ierūmējās viņa ķermenis, un sajūta bija tāda, it kā no pelēkās beznervu ādas tiktu izvilktas tūkstoš adatiņas — un no intīmākiem reģioniem izrautas caurules —, un neviena no šīm darbībām netika veikta ar pārmērīgu maigumu.

Parasta rutīna dzīvības apturēšanas kriokamerā. Viņš labprāt ļautu sev domāt par to, cik ļoti ienīst šīs kameras, bet nebija jau tā, ka šobrīd kādam cilvēku sugas pārstāvim būtu īpaši daudz alternatīvu.

Mirkli viņš domāja, ka tas ir viss: viņu pamodinās, bet neatbrīvos, atstās iesprostotu aiz vēsā stikia, un tā viņš arī paliks — nesadzirdēts, nepamanīts — milzīgā, tukšā kosmosa kuģī, kas pilns ar sasalušiem līķiem, mūžam ceļos uz nekurieni Visuma dzīlēs.

Vēlreiz uzbruka instinktīvā klaustrofobijas lēkme. Holstens ar pūlēm centās pacelt rokas, lai varētu sākt dauzīt pa caurspīdīgo vāku virs galvas, kad nošņāca aizvars un rēno, nofokusēto gaismu aizstāja kuģa lampu uzstājīgais žilbums.

Acis gaismā tikai nedaudz samiedzis. Dzīvības apturēšanas krio-kamera bus sagatavojusi viņa ķermeni nomodam vēl ilgi pirms tam, kad viņa smadzenēm picšķīlās vitalitātes dzirkstele. Viņš ar novēlošanos ieprātojās, vai kaut kas ir nogājis šķērsām. Galu galā bija iespējamas tikai dažas situācijas, kādās Holstenu atdzīvinātu. Tomēr viņš nedzirdēja nekādus trauksmes signālus, un nedaudzie kamerā esošie statusa indikatori spīdēja zilā krāsā, kas nozīmēja drošību. Protams, pieņemot, ka tieši tie nav sabojājušies.

Šķirsta kuģis Gilgamešs bija uzbūvēts patiesi ilgam laikam, izmantojot ikkatru zinātnes un prasmju drumstalu, ko Holstena civilizācija bija spējusi izraut no savu pirmsenču aukstajām, vakuumā izdēdējušajām rokām. Tik un tā: ja būtu bijusi kāda cita izvēle, neviens nebūtu tam uzticējies, jo kā gan kāds varētu ticēt, ka mašīna — jebkāda mašīna, jebkas, ko radījušas cilvēka rokas — varētu izturēt baismīgi ilgo laiku, kas nepieciešams šī ceļojuma veikšanai?

“Daudz laimes dzimšanas dienā! Tu tagad esi vecākais cilvēks pasaules vēsturē!” asa balss paziņoja. “Tagad slienies kājās, vecais slaist. Mums tevi vajag.”

Holstens fokusēja skatienu uz kādu seju — it kā sievietes seju. Tā bija skaudra un grumbu izvagota, ar kaulainu zodu un asiem vaigu kauliem, un viņas mati bija tikpat īsi apcirpti kā Holstcnam. Kriokameras nenāca par labu matu sakārtojumam.

Īsa Leina: Gilgameša komandas kodola vadošā inženiere.

Viņš sāka mēģināt jokot, ka nekad nebūtu atļāvies pat sapņot par to, kā Īsa teiktu, ka viņš esot viņai vajadzīgs, bet mēle samežģījās, un joks neizdevās. Viņa tik un tā saprata pietiekami, lai paskatītos uz Holstenu ar nicinājumu.

“Vajadzēt un gribēt ir divas dažādas lietas, vecais kverpli. Celies augšā. Un aizpogā uniformu, tev dirsa lien ārā.”

Meisons jutās kā simtgadīgs kroplis. Viņš locījās, rāpās un žvangā-jās, līdz tika ārā no zārkam līdzīgās tvertnes, kurā bija dusējis jau...

Paga, vecākais cilvēks pasaules... ko? Leinas vārdi atgriezās pie Holstena un lika viņam atskārsmē satrūkties. “Hei,” viņš neskaidri nomur-dēja. “Cik ilgi? Cik tālu prom?” Vai mēs vispār esam likuši ārā no Saules sistēmas? Droši vien, ja jau viņa tā saka... IJn gluži tā, it kā viņš spētu redzēt cauri ciešajām, nospiedošajām sienām, Holstcnam pēkšņi radās tāda sajūta, ka viņš spēj sajust milzīgo tukšumu tur, aiz kuģa korpusa, tukšumu, kurā neviens cilvēks nebija ietiecies kopš pirmsledus laikmeta, kopš gadu tūkstošiem senās Vecās Impērijas laikiem.

Komandas kodola dzīvības procesu apturēšanas telpa bija šaura — tur knapi pietika vietas viņiem abiem un zārku rindai. Viņējais un vēl divi bija vaļā, pārējie vēl arvien glabāja pārējo vitāli svarīgo biedru ne-gluži-līķus, līdz tiem radīsies nepieciešamība sākt aktīvi darboties kuģa labā. Leina izlīkumoja gar zārkiem līdz izejas lūkai un atrāva to vaļā. Tikai tad viņa pavērās atpakaļ pār plecu un atbildēja — šoreiz pilnīgi bez izsmiekla.

“Tūkstoš astoņi simti trīsdesmit septiņus gadus, Meison. Vai vismaz tā saka Gilgamešs.”

Holstens atkal atsēdās uz kriokameras malas — pēkšņi kājām pietrūka jaudas noturēt viņu stāvus.

“Kā tas... kā viņš turas? Vai tu...?” Teikumu fragmenti jaucās viņa prātā. “Cik ilgi tu esi nomodā? Vai tu esi pārbaudījusi... kravu, citus...?”

“Es esmu augšā jau deviņas dienas, kamēr tēvi maigi uzbukņīja līdz nomoda stāvoklim, Meison. Esmu visu pārbaudījusi. Viss ir apmierinoši. Viņi ir labi, kārtīgi pastrādājuši, būvējot šo mazulīti.”

“Apmierinoši?” viņš sajuta šajā vārdā zināmu neskaidrību. “Tad visi

ir...?”

“Apmierinoši tādā ziņā, ka no ierindas ir izgājuši četri procenti mūsu kravas kameru,” viņa strupi noteica. “Ņemot vērā to, ka ir pagājuši teju divtūkstoš gadi, es uzskatu to par apmierinošu rezultātu. Varēja būt sliktāk.”

“Skaidrs. Jā, protams.” Viņš vēlreiz pietrausās kājās un devās uz Leinas pusi, sajuzdams, cik auksta ir grīda zem viņa basajām pēdām, mēģinādams saprast, vai viņi tagad palielina vai samazina ātrumu, vai arī vienkārši komandas apdzīvotā kuģa daļa rotē ap savu asi, lai nodrošinātu gravitāciju. Skaidrs, ka kaut kas viņu noturēja uz grīdas. Tomēr, ja eksistēja kāda maņa, kas spēja nošķirt smalko atšķirību starp mākslīgās gravitācijas veidiem, tad viņa pirmsenči kaut kā bija pamanījušies evolūcijas gaitā to neattīstīt.

Viņš centās nedomāt par to, ko nozīmē četri procenti, vai ka tīkami bezpersoniskais vārds “krava” apzīmēja ļoti lielu izdzīvojušās cilvēces daļu.

“Un kam tad īsti jums mani vajag?” Ņemot vērā, ka lielākā daļa pārējo vēl arvien bija aizmiguši, cik dīvainiem gan būtu jābūt apstākļiem, lai viņa klātbūtne būtu nepieciešama, bet vadības, zinātnes, drošības un inženierijas pārstāvji vēl arvien būtu iegremdēti ledainā bezsapņu stāzē?

“Ir pienācis signāls.” Leina rūpīgi vēroja Holstena reakciju. “Jā, tā jau man šķita, ka tas tevi dabūs pie dzīvības.”

Viņiem dodoties pa eju līdz sakaru telpai, Holstens nerimtīgi izdomāja arvien jaunus jautājumus, bet Leina tikai neprātīgā ātrumā soļoja uz priekšu, nepievēršot vērību kolēģim, kurš uz nedrošām, ik pēc pāris soļiem ļimstošām kājām grīļodamies steberēja nopakaļ.

Vrī Gaijens bija trešais agri pamodinātais cīrulis — Holstens tā jau bija paredzējis. Lai kas arī nebūtu bijis trauksmes cēlonis, reaģēšanai bija nepieciešams Gilgameša kapteinis, galvenā inženiere un klasicists. Bet Leina jau to bija glīti izskaidrojusi. Signāls. Un šeit — ko tas varēja nozīmēt? Vai nu kaut ko pilnīgi svešu, vai arī Vecās Impērijas atliekas, un tā bija Holstena specialitāte.

“Signāls ir vārgs un pamatīgi izkropļots. Gilgamešam patiesībā bija nepieciešams pārāk daudz laika, lai pamanītu, ka tas ir signāls. Es gribu, lai tu mēģini saprast, kas tas ir.” Gaijens bija tievs, trausls vīrs, kura deguns un mute šķita palienēti no daudz platākas fizionomijas. Holstens atminējās, ka Gaijena vadības stils bija sajaukums no agresīvas motivācijas un labām spējām deleģēt uzdevumus. Šķita, ka vien pirms dažām dienām Meisons bija iekāpis kriokamerā, bet, mēģinot uzurdīt atmiņas par to, cik ilgs laiks ir pagājis, viņš atklāja vien nepārvaramu pelēku reģionu, neskaidru sajūtu, ka viņa laika izjūta ir izkritusi no eņģēm.

Acīmredzot pēc divtūkstoš gadiem tā notiek. Teju vai ik pēc minūtes viņu no jauna pārsteidza apziņa, cik ļoti — gandrīz vai smieklīgi — viņiem paveicies, ka viņi vispār var būt šeit. Apmierinoši, kā izteicās Leina.

“Bet no kurienes tas nāk?” Holstens jautāja. “Vai no turienes, kur mums šķita?”

Gaijens tikai pamāja. Kapteiņa seja bija mierīga, bet Holstens juta, kā viņu pārņem sajūsmas vilnis. Tur tas ir! Tas ir pa īstam — un vienmēr ir bijis!

Gi/gamešs nebija vienkārši nejauši ielidojis kosmosā, lai izbēgtu no tā, kā beidzas viss, kas atstāts aiz muguras. Gluži tik pašnāvnieciski viņi nebija — lai gan tuvu tam. Viņi bija izpētījuši Vecās Impērijas kartes un shēmas, kuras tika izglābtas no satelītiem, kas izgājuši no ierindas, no kuģu daļām, no orbitālo staciju sadragātajām čaulām, kurās vēl atradās izplatījuma mumificētie Zemes kādreizējo saimnieku ķermeņi. Vakuums un stabilas orbītas bija tos izglābuši laikā, kad planētu zem stacijām pārveidoja ledus.

Un starp reliktiem bija arī zvaigžņu kartes. Tās rādīja, kurās galaktikas vietās bija klīduši senie cilvēki.

Komandas biedri parādīja Holstcnam tālo signālu, kuru bija saņēmuši Gi/gameša uztvērēji. Tā bija salīdzinoši īsa, nemitīgi atkārtota ziņa. Tie nebija trokšņaini čalojoši radio signāli no ārpussistēmas kolonijas: tas nu patiešām būtu pārāk daudz cerēts, rēķinoties ar to, cik daudz laika pagājis.

“Varbūt tas ir brīdinājums,” Gaijens ieminējās. “Ja tā un ja priekšā draud briesmas, mums tas jāzina.”

“Un, ja tur ir kādas briesmas, ko tieši mēs ar šo faktu iesāksim?” klusi apjautājās Ilolstens. “Vai mēs tagad varam mainīt savu trajektoriju pietiekami, lai netrāpītu pa to planētu sistēmu?”

“Mēs varam sagatavoties,” pragmatiski noteica Leina. “Ja tā ir kaut kāda kosmiska parādība, ko mēs neesam pamanījušies apzināt un kas dīvainā kārtā nav iznīcinājusi uztvērēju, tad mēs varam mēģināt mainīt kursu. Ja tas ir... mēris, vai naidīgi citplanētieši, vai kaut kas tāds, tad... Nu, es varu derēt, ka pagājis ilgs laiks. Varbūt tas vairs nav aktuāli.”

“Bet mums ir kartes. Sliktākajā gadījumā varam ieplānot kursu uz nākamo pasauli,” Gaijens norādīja. “Varam izmantot lingas manevru, lai pašautos garām šai saulei un dotos tālāk.”

Ap to brīdi ī lolstens jau bija pārtraucis pievērst uzmanību Gaije-nam un sakņupis sēdēja, austiņās klausoties Gilgameša pārveidotajā signālā, pētot tā frekvences un ritma vizuālo atainojumu, skatoties bibliotēkā atrodamajās atsaucēs.

Viņš pielāgoja Gilgameša tulkojumu, pēc kārtas izmēģinot visus sen mirušās civilizācijas izmantotos šifrēšanas algoritmus. Viņš to jau agrāk

bija daudzkārt darījis. Pārāk bieži signāls bija tā aizšifrēts, ka modernā kriptogrāfija pret to bija bezspēcīga. Citkārt signāls saturēja runātu tekstu, bet vienā no tām grūtajām valodām, kuras neviens nebija spējis iztulkot.

Viņš klausījās un izmēģināja šifrēšanas kodus, līdz sāka samanīt vārdus — no senās, formālās valodas, kas bija dzīva zudušajos brīnumu un pārbagātības laikos, kam piemita tik baisa spēja iznīcināt it visu.

“Impērijas C”, viņš pārliecināts paziņoja. Tā bija viena no populārākajām zināmajām valodām, un, ja vien Holstens spētu piedabūt savas smadzenes strādāt kā nākas, tad tagad, pēc attīrīšanas, šī teksta iztulkošana būtu bērnu spēle. Tur bija ziņa — tā beidzot atvērās viņa priekšā kā zieds, liedama pār viņu īsu, lakonisku saturu valodā, kas bija mirusi vēl pirms ledus laikmeta.

“Kas...?” Gaijens nikni blenza uz viņu, bet Holstens pacēla roku žestā, kas pieprasīja klusumu, un vēlreiz noklausījās ziņojumu, izbaudīdams savu pārākuma mirkli.

“Tas ir briesmu bāksignāls,” viņš paziņoja.

“Tā kā “Ejiet prom”?” Lcina prašņāja.

“Tā kā “Nāciet un savāciet mani”,” Holstens atbildēja. Ieskatoties kolēģu biedru acīs, viņš tajās redzēja to pašu cerības un izbrīna dzirksti, ko sajuta pats. “Pat tad, ja tur neviena nav — un ir gandrīz droši, ka tur neviena nav—, tur būs tehnoloģija. Funkcionējoši mehānismi. Kaut kas tāds, kas mūs tur ir gaidījis tūkstošiem gadu. Tieši mūs.”

Mirkli šī atklājuma jauda bija tik milzīga, ka gandrīz vai pazuda abu kolēģu vieglā nepatika pret Holstenu. Viņi bija trīs gani, kas ved savu cilvēku ganāmpulku uz jaunu apsolīto zemi. Viņi bija nākotnes pamatlicēji.

Tad Gaijens sasita plaukstas. “Skaidrs. Labi pastrādāts. Es likšu, lai Gilgamešs pamodina nepieciešamo komandu brīdī, kad būs nepieciešams samazināt ātrumu. Mēs esam izvilkuši laimīgo lozi.” Ne vārda par tiem, kas bija atstāti aiz muguras, kam nebija pat dota iespēja spēlēt, nekādu pārdomu par nedaudzajiem citiem šķirsta kuģiem, kas bija devušies pa citām trajektorijām, kad Zeme izspļāva pēdējos iedzīvotāju kumosus, pirms to aprija indes paisums. “Jūs abi — atpakaļ uz lāvām.” Starp viņiem un signāla avotu bija vēl vismaz gadsimts klusa, nāvesauksta ceļojuma.

“Dod man pabūt nomodā vismaz pusi jundas,” Holstens automātiski lūdza.

Gaijens nīgri viņu noskatīja, pēkšņi atceroties, kāpēc viņš nav vēlējies Holstenu komandas kodolā — Mcisons bija pārāk vecs, pārāk lielā sajūsmā par sevi, pārāk lepns par savu lielisko izglītību. “Kāpēc?”

Jo tur ir auksti. Jo tur ir tāda sajūta, it kā es būtu miris. Jo man ir bail, ka vairs nepamodi'sos — vai ka tu mani nepamodināsi. Jo man ir bail. Bet Holstens nevērīgi paraustīja plecus. “Laika izgulēties pietiks arī vēlāk, ne tā? Ļauj man vismaz paskatīties uz zvaigznēm. Puse jundas, un tad es iešu pats. Kas tur slikts?"

Gaijens nicinoši norūcās, bet beidzot negribīgi pamāja. “Padod ziņu, kad būsi atgriezies. Vai arī, ja esi pēdējais nomodā palicējs, tad...”

“Izslēgt gaismas, nū jā. Es zinu, kas jādara.” Patiesībā darāmais bija sarežģīta visu kuģa sistēmu pārbaude, bet Gilgamešs izdarīja lielāko daļu no grūtā darba. Visi komandas kodola dalībnieki zināja, kas jādara. Tas nebija grūtāk kā izlasīt darbu sarakstu: pat mērkaķis to varētu izdarīt.

Gaijens, galvu šūpodams, aizslāja prom, un Holstens pašķielēja uz Leinu, bet viņa jau pētīja inženiersistēmu izrakstus — profesionāla līdz pēdējam.

Tomēr vēlāk, kad viņš sēdēja kuģa kupolā un vēroja svešatnos zvaigznājus — divtūkstoš gadu attālumā no tiem, ko varētu būt pazinuši viņa senči —, viņa pievienojās Holstenam, un piecpadsmit nemierīgas minūtes viņi sēdēja blakus, nesakot ne vārda. Neviens īsti nespēja dabūt pār lūpām piedāvājumu, tomēr pēc dažiem aprautiem žestiem, mulsiem skatieniem un kādas paceltas uzacs beigu beigās viņi atbrīvojās no saviem kuģa formastērpiem un gulēja, saķērušies kopā uz vēsās grīdas, kamēr virs viņu galvām liegi rotēja visa pasaule.