Laika bērni

5.2. Dieva zeme

Poršija izstaipās un izvingrina locekļus, jūtot tikko sacietējušā eksoskeleta spīdumu un apkārtesošās kūniņas spiedošo tiklu. Vēlme uzradās nepiemērotā laikā, un viņa to atlika, cik ilgi vien varēja, bet ierobežojošais stīvums katrā locītavā beidzot bija kļuvis neizturams, un viņa bija spiesta doties atpūtā: viens mēness cikls prom no citu acīm, knosoties un dīdoties, kamēr izdevās izlauzties no vecās, žņaudzošās ādas un ļaut jaunajam skeletam izžūt un pieņemt formu.

Izgulēšanas laikā par viņu rūpējās vairāki saimes locekļi — viņas saime tagad ir valdošais spēks Lielajā Ligzdā. Vēl divas vai trīs saimes kopā varētu pretoties Poršijas ģimenes varai, bet tās reti draudzējas savā starpā. Poršijas aģentsprovocateurs nodrošina, ka šīs saimes pastāvīgi cīnās par to, kura ieņems otro vietu.

Tomēr Lielās Ligzdas politika šobrīd atrodas trauslā līdzsvarā. Lai arī izgulēšanas laikā Poršija katru dienu ir saņēmusi ziņojumus par notiekošo, viņa zina, ka ir dučiem svarīgu informācijas fragmentu, kurus viņai būs strauji jāapgūst. Labi, ka pastāv gatavs mehānisms, kā to izdarīt.

Poršija ir dižākā Ziņncses priesteriene Lielajā Ligzdā, bet mēnesis prom no aprites būs ļāvis daudzām viņas māsām ieņemt galvā nepiemērotas idejas. Viņas būs sarunājušās ar tik svarīgo žiglo gaismiņu debesīs, viņas būs saņēmušas dīvaino, saraustīto Visuma gudrību un izmantojušas to savā labā. Viņas būs pārņēmušas lielos, bieži nesaprotamos projektus, kurus liek veikt Dieves balss. Poršijai būs jācīnās par savas agrākās ietekmes atgūšanu.

Viņa noslīd lejup līdz nākamajai telpai, kur par viņu parūpējas grupiņa jaunāku mātīšu. Pamāj ar palpām, un tiek ievests tēviņš. Viņš šajā mēnesī ir bijis ļoti aizņemts, parādoties sapulcēs, kur viņa dzimumam parasti ieeja liegta. Visur, kur varētu būt devusies Poršija, viņas atbalstītāji ir atveduši šo tēviņu. Viņam ir pacietīgi izskaidrota katra vēsts, katrs atklājums un plānu maiņa, katra Dieves ziņa. Viņš ir bijis labi barots un apkopts, un viņam nekā nav trūcis.

Tagad viena no mātītēm atnes piepildītu zīda pūsli. Tajā ir koncentrēta Sapratne, ko pēdējā mēnesī saņēmis šis tēviņš. Tā veido slepenu ziņojumu, kas, ja tiktu piegādāts jebkādā citā formā, šķistu neizmērojami detalizēts. Šis uzlējums satur pietiekami daudz Poršijas saimes noslēpumu, lai ikviens viņas ienaidnieks, kas to iegūtu, saņemtu Lielo Ligzdu kā uz paplātes.

Viņa dzer zināšanām pārsātināto šķidrumu, turot pūsli starp pal-pām, rūpīgi iztukšojot tā saturu, un tad sniedz to padotajiem, kas trauku iznīcinās. Viņa jau jūt sevī konflikta trīsas, kad tikko iedzertais nanovī-russ sāk iestrādāt nupat iegūtās zināšanas viņas prātā, piekļūstot viņas smadzeņu struktūrai un iekopējot tajā tēviņa atmiņas. Pēc vienas dienas un nakts viņa zinās visu, ko zina viņš, un droši vien būs arī zaudējusi retāk lietotus asociāciju ceļus — kādu sen nevajadzīgu prasmi vai tālas atmiņas, kas tiks pārveidotas par kaut ko jaunu un vajadzīgu.

Es došu ziņu par viņu. Viņa norāda uz tēviņu. Pēc tam kad viņa būs pārliecināta, ka jaunā Sapratne ir ierakstīta viņas prātā, no tēviņa tiks vaļā — to nogalinās un apēdīs kāda no Poršijas biedrenēm. Viņš zina pārāk daudz — gluži burtiskā nozīmē.

Poršijas sabiedrība ir attīstījusies krietni tālāk kopš tām primitīvajām dienām, kad mātītes bieži vien aprija savus partnerus — bet varbūt nemaz tik tālu šī attīstība nav tikusi. Citas saimes aizsardzībā esošu tēviņu nogalināšana ir noziegums, kas prasa atmaksu; jebkura tēviņa nogalināšana bez iemesla rada pietiekami lielu sociālu nepatiku, lai to darītu tikai izretis, un vainīgās parasti tiek nosodītas kā izšķērdīgas, tādas, kam pietrūkst zelta tikuma — paškontroles. Tomēr nogalināt tēviņu ar iemeslu vai pēc dzimumakta ir pieņemami, lai gan laiku pa laikam notiek diskusijas par šo tēmu. Tas vienkārši ir tā, kā tas ir, un tradīciju saglabāšana Lielajā Ligzdā šobrīd ir svarīga.

Lielā Ligzda ir milzīga meža metropole. Simtiem kvadrātkilometru platībā milzīgi koki ir apvīti ar stūrainām zīda mājām, kur dzīvo Poršijas cilts — katru mitekli papildina un pārveido atbilstoši saimes mājas veiksmēm un nelaimēm. Dižākie zirnekļu klani dzīvo vidus līmenī — pasargāti no laikapstākļiem, bet pienācīgi tālu no padibeņu līmeņa uz zemes, kur mātītes bez savas saimes cīnās par savu vietu ar pusmežonīgu savvaļas tēviņu bandām. Starp saimju mājām ir amatnieku darbnīcas, kas ražo tās lietas — un tādu kļūst arvien mazāk —, kuru ražošanai nevar pieradināt skudras, tur ir mākslinieku studijas, kur tiek austs, veidots un vīts smalks mezglu raksts, kā arī visdažādāko jomu zinātnieku laboratorijas. Zem zemes, starp saknēm, rāpaļā savā starpā savienotie skudru tīkli — katrai ligzdai ir savs īpašs uzdevums. Citas lielākas ligzdas plešas ārpus metropoles robežām, tajās nodarbojas ar mežkopību, raktuvju darbu, metālu pārkausēšanu un industriālu ražošanu. Un — reizēm — ar karu. Katrai skudru kolonijai ir jāatceras, kā tas ir — cīnīties pret citādo, ja nu gadījumā tāda vajadzība uzrastos; vienlaikus Lielajai Ligzdai, tāpat kā citām, ir arī īpaša kareivju kārta.

Pa ceļam uz templi Poršija jūt, kā neseno notikumu fragmenti atrod savu vietu viņas prātā. Jā, ir bijušas problēmas ar Lielās Ligzdas kaimiņiem: mazākās ligzdas, tādas kā Septiņi Koki, Upes Šķeltne, Degošais Kalns, atkal pārbauda viņu teritorijas robežas, greizsirdīgi par Poršijas dzimtās pilsētas pārākumu. Iespējams, drīz būs jauns karš, bet Poršiju nesatrauc tā iespējamais rezultāts. Viņas ļaudis spēj sapulcēt daudz vairāk skudru — daudz labāk sagatavotu skudru — gaidāmajai kaujai.

Lielās Ligzdas milzīgais izmērs rada nepieciešamību pēc sabiedriskā transporta sistēmas, kas aizvestu uz augstākajām virsotnēm. Galvenais templis, kurā valda Poršija, ir labu gabaliņu no izgulēšanas telpas. Viņa zina, ka lietu pārvietošana ir Dieves ziņā, un starp Dieves satraucošajiem, grūti izprotamajiem plāniem ir dažādi veidi, kā pārvietoties no vienas vietas uz otru milzīgā ātrumā, bet līdz šim neviena saime, neviena pilsēta nav veiksmīgi izveidojusi nevienu no tiem. Tajā pašā laikā zirnekļi

ir izveidojuši paši savus līdzekļus — tiesa, to izveidi pavada kaunpilna apziņa, ka tie ne tuvu nestāv klāt Dievišķajam Plānam.

Poršija iekāpj cilindra formas kapsulā, kas uzvērta uz bieza, savīta pavediena, un ļauj, lai kapsula milzīgā ātrumā ved viņu cauri dižajam mežam, kas ir viņas mājas. Kapsulu uz priekšu dzen daļēji zīda atsperēs uzkrātā enerģija — šī īpašība piemīt pašam zīdam un ir inženieru izveidota milzīgā mērogā — un daļēji speciāli kultivēti muskuļi: gar kapsulas mugurkaulu izvietoti pašsavelkošies audi, kas bez prāta klātbūtnes nedomājot dzen sevi arvien uz priekšu: tas ir efektīvs, sevi apkalpojošs un viegli barojams veidojums. Lielā Ligzda ir sarežģīts, ar šādām skrienošām kapsulām savstarpēji saistīts tīkls — tīkls starp citiem tīkliem: līdzīgs vibrējošajiem komunikāciju pavedieniem, kas savieno visu, kamēr neredzamos radioviļņus stingri savās rokās tur Templis.

Drīz vien Poršija ienāk templī, uzmanīgi vērojot tur esošo reakcijas un mēģinot apjaust, kas varētu pretoties viņas varai.

Kāda ir Ziņneses pozīcija? viņa jautā un uzzina, ka Dieves balss ir debesīs, neredzama dienas gaismā.

Ļaujiet man ar Viņu runāt.

Zemākās priesterienes ar nelielu nepatiku atbrīvo viņai ceļu — veselu mēnesi viņām bija iespēja valdīt pār šejieni. Kopš Dieves ziņas ir kļuvušas saprotamākas, vecais kristāla uztvērējs ir ticis pastāvīgi uzlabots: tā ir bijusi starp pirmajām Dieves mācībām, turklāt viena no veiksmīgākajām. Tagad tas ir vesels aparāts, veidots no metāla, koka un zīda; uztveršanas punkts neredzamajam pavedienam no milzīgā, netveramā Visuma tīkla, kas apvieno visus šādus uztveršanas punktus, ļaujot Porši-jai tiešā ceļā sazināties ar citiem tempļiem pa puspasauli, kā arī runāt ar Dievi un uzklausīt viņas vārdus.

Pēc tam kad Dieve sākotnēji ierunājās, bija nepieciešami vairāku paaudžu gudrākie prāti, lai beidzot iemācītos dievišķo valodu — vai varbūt vienotos par šo valodu, pusceļā satiekot Dieves sapratni. Pat tagad noteikta daļa no Dieves sakāmā nav saprotama ne Poršijai, ne kadai citai. Tomēr tas viss tiek pierakstīts, un reizēm īpaši samezglots rakstu fragments padodas vēlāko paaudžu teologu pūliņiem.

Ne bez grūtībām Poršijas priekšteces lēni apguva saziņu ar dievību, un tā tika izstāstīts viņu stāsts. Tādēļ diezgan vēlu viņu kultūras attīstībā Poršijas ļaudis mantoja radīšanas mītu, un nu viņu likteni noteica būtne, kuras spēks un izcelsme pārspēja visu viņu sapratni.

Ziņnesc bija pēdējā, kas izdzīvojusi senākā Visuma laikmetā — tā viņām teica. Šim laikmetam velkot pēdējo dvašu, Ziņnese tika izvēlēta, lai ierastos šajā pasaulē un sētu dzīvību kailā zemē. Ziņnese — zaļās planētas Dieve — pārveidoja pasauli tā, lai tajā varētu rasties dzīvība, iesēja tajā kokus un citus augus, tad — zemākos dzīvniekus. Pēdējā iepriekšējā laikmeta dienā, radīšanas augstākajā punktā, Ziņnese nosūtīja Poršijas tālākās sences uz šo pasauli un tad sāka gaidīt, kad izdzirdēs viņu balsis.

Un — pēc tik daudzām klusuma paaudzēm, kurās vienīgi Ziņ-neses balss pieskārās neredzamā, visu pasauli aptverošā tīkla pavedieniem, tempļi pievienojās tās dziesmai, un nu Dieves plāna pilnība tiek piešķirta viņiem — atklāsme pēc atklāsmes, un teju neviens vēl nespēj tās aptvert. Ziņnese cenšas iemācīt viņām, kā dzīvot, un tādēļ nepieciešams būvēt mašīnas, lai sasniegtu mērķus, kurus Poršijas ļaudis gandrīz nespēj apjēgt. Tajās mīt bīstami spēki — tādi kā dzirkstele, kas sūta signālus pa ētera pavedieniem pie Ziņneses, bet daudzkārt pavairoti jaudā. Tajās ir dīvaini, prātu mežģījoši koncepti — rati, kas ievietoti ratos, acis, liesmas un virzīts zibens. Ziņnese cenšas viņām palīdzēt, bet Poršijas ļaudis nav šīs ziņas vērti, tā vēsta Templis: kādēļ gan citādi viņi tik bieži nespētu apmierināt Dieves vēlmes? Visiem ir jākļūst labākiem, jākļūst tādiem, kā Dieve ir plānojusi, bet viņu dzīvesveids, tas, kā viņi būvē un izgudro lietas, ir pilnīgi atšķirīgs no vīzijām, ko viņām sniedz Ziņnese.

Lai gan Poršija un viņas māsas bieži sazinās ar tempļiem citās pilsētās, tie tomēr attālinās cits no cita. Dieve runā ar katru no tiem — katram templim ir sava frekvence, bet ziņa ir būtībā tā pati: jo Poršija jau iepriekš ir noklausījusies Dieves citiem likto. Katrs templis iztulko labo vēsti citādi — interpretē vārdus un liek tiem atbilst iepriekšējām prāta struktūrām. Vēl ļaunāk — daži tempļi pilnībā zaudē ticību un sāk pārskatīt Ziņneses vārdus citādi, ne kā dievišķu ziņu. Tā ir ķecerība, un jau ir parādījušies konflikti. Ka nekā tas mazais kustīgās gaismas punkts ir viņu vienīgā sasaiste ar lielo Visumu, kuru — kā viņiem teikts — viņiem ir lemts mantot. Šaubas par žiglo zvaigzni un atsvešināšanās no tās varētu likt viņiem palikt vieniem un vientuļiem kosmosā.

★

Līdz dienas beigām — saņemot ziņojumus un apgūstot tēviņa dāvātās Sapratnes — Poršija ir noskaidrojusi, kas noticis viņas prombūtnē. Saspringtā situācija ar atkritējiem, Septiņu Koku templi, ir kļuvusi skaudrāka, un raktuvēs ir notikuši nopietni iebrukumi. Dieves prasības noved pie tā, ka jēlmateriāli — jo īpaši metāls — ir augsti pieprasīti. Lielā Ligzda ir uzturējusi monopolu pār visām labajām dzelzs un vara, zelta un sudraba dzīslām tās arvien plašākajā areālā un tā tuvumā, bet citas pilsētas pastāvīgi apstrīd šis tiesības, sūtot savu skudru koloniju rotas, kas izdemolē raktuves. Šis ir karš, kura ieroči līdz šim ir efektīvāk veidoti raktuvju strādnieki, nevis niknāki karotāji, bet Poršija saprot, ka tā nevar turpināties. Pati Dieve ir paziņojusi — kādā no ilgajām filozofiskajām pārdomām, kas Viņai tā patīk—, ka vienmēr konfliktam ir viens konkrēts noslēgums, ja vien kāda no pusēm tam tuvojoties neatkāpjas.

Zirnekļi allaž ir nogalinājuši zirnekļus. Jau no paša sākuma šai sugai piemitis kanibālisms, jo īpaši mātītēm pret tēviņiem, un tās ir bieži cīnījušās par teritoriju un dominējošajām pozīcijām. Nanovī-russ, kas mīt katrā no viņiem, veido citu saistību tiklu, atgādinot, ka arī pārējiem piemīt saprāts. Pat tēviņiem: pat viņu sīkajām nāvēm ir nozīme un svars, ko nevar noliegt. Katrā ziņā zirnekļi nekad nav krituši tik zemu, lai nodarbotos ar plaša mēroga nogalināšanu. Viņu kari ir pataupīti tam, lai sargātu sevi no citu sugu radītajiem draudiem — kā tolaik senais karš pret skudru superkoloniju, kas noslēgumā izrādījās tik noderīga tehnoloģiju attīstībai. Sugai, kas dabiski domā savstarpēji saistītu tīklu un sistēmu veidā, doma par karu kā uzvaru un iznīcināšanu — nevis pārliecināšanu, pārvilināšanu un pievienošanu — nav viegli pieņemama.

Dievei tomēr ir citi uzskati, un Dieves uzskatu pārākums ir kļuvis par svarīgu daļu no Tempļa dogmas — kādēļ gan citādi kādam vajadzētu Templi?

Beidzot Poršija ir izzinājusi gan teoloģiskos, gan politiskos notikumu pavērsienus, viņa ir kapsulā devusies ārpus pilsētas, lai paviesotos dievišķajās darbnīcās, kur viņas priesterienes-inženicres ar visiem spēkiem cenšas īstenot kaut ko —jebko — pēc Dieves mulsinošajiem priekšrakstiem, un tikai tad viņa atrod laiku personiskai vizītei. Poršijai personiskais un pries-teriskais teju vienmēr iet roku rokā, bet šeit viņa sevi palutina: viņa atrod laiku, lai satiktu vienu sīku prātu starp daudziem, prātu, kas tomēr ir tik kristāliski skaidrs. Vairākas svarīgas atklāsmes daļas, kas ļāvušas nedaudz atšķetināt Dieves ziņu, ir radušās tieši šajā izcilajā prātā. Un tomēr Poršija jūtas nokaunējusies par to, ka tērē laiku, ceļojot uz mazpazīstamo laboratoriju, kur viņas vārdā nenosauktais protežē var izmantot iespēju eksperimentēt un būvēt bez Tempļa tradicionāli ieturētās stingrās vadības.

Vi ņas ierašanās notiek bez liekām fanfarām — viņa atrod savas zi ņ-kārības objektu pētām jaunākos rezultātus, kur sarežģīto ķīmiskās analīzes pierakstu automātiski uzaudusi kāda no pilsētas skudru kolonijām. Sajūtot viņas tuvošanos, zinātnieks pagriežas un savicina palpas sarežģītā pazemības žestā, izdejojot cieņu, pakalpību un lūgumu.

Fabian, viņa pievēršas tēviņam; viņš notrīs un paklanās.

Pirms ierašanās Poršija ir ieskatījusies ārējā laboratorijā, lai redzētu, kā notiek darbs pie Dieves plāna, un viņa nav iepriecināta.

Ziņneses kontakta ar Viņas izvēlētajiem vēsture — tā ir viņas plāna īstenošana. Tikko tika pārvarēta valodas barjera — un tā vēl arvien, no ziņas uz ziņu, tiek pārvarēta —, Dieve netērēja laiku, nosakot Savu vietu kosmosā. Tolaik starp pētniekiem notika diskusija, bet ko gan skeptiķi varēja piedāvāt kā pretsvaru balsij, kas solīja viņiem Visumu — dižāku nekā jebkas, ko viņi bija iztēlojušies? Dieve bija neapstrīdams fakts.

Poršija apzinās, ka Templim ir izdevīgi strīdos nostāties Dieves pusē. Viņa zina, ka pirmais mēģinājums pasniegties pretī Dievei bija tā laika Tempļa priekšrakstu pārkāpums. Tagad viņa pati prāto, nez, kas notiktu, ja arī Lielās Ligzdas templis vēlreiz pretotos Dievei.

Nelaimīgā kārtā visdrošākā atbilde ir, ka Dieve vienkārši sniegtu vairāk vēsts citiem tempļiem, nevis Lielajai Ligzdai. Reliģijas vienotība ir novedusi pie frakciju veidošanās un sāncensības starp ligzdām. Ilgajā sugas vēsturē viņi bija strādājuši kopā — māslgi posmi kopīgā tīklā, kas aptver pasauli. Tagad dievišķā uzmanība ir kļuvusi par resursu, par kuru nākas cīkstēties. Protams, Lielā Ligzda ir vadošajās pozīcijās starp Dieves galvenajiem favorītiem, un tai ir pašai savs frekvenču mezgls, kas ļauj gūt monopolu pār lielu daļu vēstījuma. No citām ligzdām nākošiem svētceļniekiem ir jāizlūdzas Dieves vārds, kas ļautu saprast, ko Viņa vēlas.

Tikai tās, kas atrodas iekšējā Templī, ir spiestas apzināties, ka ziņa, ko viņas sniedz lūdzējiem, ir tikai minējums. Dieve ir vienlaikus ļoti tehniska un nesaprotama.

Poršija ir redzējusi labākos rezultātus, ko sniegušas riskantās laboratorijas, kas izvietotas ārpus pilsētas. Tās ir tik tālas, jo ap tām ir jāizveido ugunsdrošības josla. Dieve ir iemīlējusies tajā pašā spēkā, kas deg radio aparātos. Šo laboratoriju skudras izlej garas vara stieples, kas nes pieradinātā zibens pulsāciju tāpat, kā zīda pavediens var pārnest parastu runu. Tikai zibeni nav tik viegli pieradināt. Bieži pietiek ar vienu dzirksteli, lai sāktos ugunsnelaime.

Tempļa zinātnieki mēģina uzbūvēt zibeņu tīklu saskaņā ar Dieves plāniem, bet tas nenoved ne pie kā — vienīgi reizēm iznīcina tīkla radītājus. Poršija bīstas, ka kaut kur kāda cita kopiena varētu būt tuvāk Dieves mērķa sasniegšanai nekā Lielā Ligzda.

Dieves darbu nevar uzticēt tēviņiem, bet Fabians ir īpašs. Pēdējo pāris gadu laikā Poršija ir kļuvusi savādi atkarīga no viņa spējām. Viņa prasmes ķīmijas arhitektūrā ir nepārspētas.

Ierobežojošais faktors ir sen zināms: skudras ir lēnas. Katras zirnekļu ligzdas zinātniskie centieni balstās uz tās spējām apmācīt skudru kolonijas nepieciešamo darbu veikšanai: ražošanai, inženierijai, analīzei. Lai arī katra paaudze kļūst arvien prasmīgāka, tiekot tālāk organiskās tehnoloģijas attīstībā, katram jaunam darbam nepieciešama jauna kolonija, vai arī kolonijas esošā uzvedība ir jāpārraksta. Tādi zirnekļi kā

Fabians rada ķīmiskus tekstus, kas piešķir skudru kolonijai mērķi: sarežģītu instinktu kaskādi, kas ļauj veikt konkrēto darbu. Lai gan patiesībā nav daudz tādu kā Fabians, kas izdara vairāk, izdara to elegantāk un prasa mazāk laika nekā citi.

Fabianam ir viss, ko tēviņš varētu vēlēties, un tomēr viņš ir nelaimīgs. Poršija domā, ka viņš ir dīvains sajaukums: tēviņš, kura vērtība padarījusi viņu tik pārdrošu, ka reizēm saziņā rodas tāda sajūta, it kā viņš būtu sāncensīga mātīte.

Pirms Poršija aizgāja nomest ādu, Fabians bija devis mājienus, ka ir uz diža atklājuma sliekšņa, tomēr ir pagājis mēnesis, un viņš šo jautājumu nav minējis nevienai no viņas padotajām. Viņa prāto — vai Fabians to būtu pataupījis viņai vienai? Viņai ar Fabianu ir sarežģītas attiecības. Viņš reiz dejoja Poršijai, un viņa pieņēma Fabiana ģenētisko materiālu kā dāvanu, tā, lai abu apvienotais ģēnijs kļūtu par velti nākotnei. Kopš tā laika viņš ir apguvis daudz vairāk un nav šīs zināšanas nodevis tālāk. Patiesībā viņai vajadzētu pagaidīt tēviņa piedāvājumu, bet nu viņa ir šeit un tēma jau ir aizskarta.

Es neesmu gatavs, viņš noraidoši atbild. Jāiemācās vēl vairāk.

Tavs dižais atklājums, viņa paskubina. Fabians ir švirkstošs ģēnijs. Ar viņu jāapietas uzmanīgi — ne tā, kā parasti klātos attiekties pret tēviņu.

Vēlāk. Tas vēl nav gatavs. Poršijas klātbūtnē viņš ir satraukts, tricek-līgs. Smaržas receptori liek Poršijai manīt, ka viņš ir visnotaļ gatavs pāroties, tātad viņu attur tikai paša prāts. Tiksim ar to galā tagad, viņa iesaka. Vai varbūt vienkārši izveido savu jauno Sapratņu esenci? Lai art es negribētu, ka ar tevi notiek kas slikts, negadījumi nav izslēgti.

Viņa nav domājusi to kā draudu, bet tēviņi mātīšu klātbūtnē vienmēr ir piesardzīgi. Viņš uz mirkli kļūst pavisam nekustīgs — tikai pal-pas nervozi raustās neapzinātā lūgumā saudzēt viņa dzīvību, kas sniedzas paaudzēm senā pagātnē, tad, kad viņu sugai vēl nebija valodas.

Osriks ir miris, viņš saka. Poršija nebija to gaidījusi. Viņa nespēj atcerēties šo vārdu, tādēļ Fabians piebilst: Viens no maniem asistentiem. Viņu nogalināju pēc pārošanās.

Pasaki, kas bija iesaistīta, un es viņu norāšu. Jūsējie ir pārāk vērtīgi, lai jūs tā iztērētu. Poršija ir patiesi neapmierināta. Lielajā Ligzdā ir paliela ultra konservatīvo frakcija, kas uzskata, ka tēviņiem nevar piemist nekādas izcilas īpašības, kas nebūtu vien apkārtesošo mātīšu spēju atspulgs, bet šī iesīkstējusī filozofija ir sākusi izmirt kopš sērgas laikiem — tolaik daudzi tēviņi pieņēma tipiskas stiprākā dzimuma lomas vienkārša zirnekļu trūkuma dēļ. Citas pilsētvalstis, piemēram, Septiņi Koki, ir gājušas vēl tālāk, jo tur sērga ir plosījusies vēl briesmīgāk. Lielā Ligzda, kurā tika radītas zāles, ir apvienojusi kulturālo dominanci ar lielāku sociālo struktūru noturību nekā daudzās citās kopienās.

Uzlabotā raktuvju arhitektūra ir pabeigta, Fabians izklaidīgi nodi radina. Tu apzinies, ka ari mani kuru katru dienu var nogalināt?

Poršija sastingst. Kura uzdrošinātos izaicināt manas dusmas?

Es nezinu, bet tā var notikt. Ja tiek nogalināta kaut neģēlīgākā mātīte, tad slepkavu atrod un soda, gluži tāpat kā tad, ja kāds sabojātu pilsētas kopīgo telpu vai iebilstu Tempļa lēmumiem. Ja mani nogalinās, tad vienīgais slepkavas noziegums ir tas, ka ir izraisīta tava neapmierinātība.

Un es būtu loti neapmierināta, un tādēļ tā nenotiks. Tev nav jābaidās, Poršija pacietīgi skaidro, pie sevis domājot: Tēviņi nu gan var būt nervozi!

Bet Fabians šķiet savādi rāms. Es zinu, ka tas nenotiks, vismaz cik vien ilgi es būšu tev tīkams. Bet es raizējos par to, ka tas var notikt, ka tāda rīcība ir pieļaujama. Tai tu zini, cik daudzi tēviņi Lielajā Ligzdā tiek nogalināti katru mēnesi?

Viņi mirst kā lopi tur, lejaspusē, Poršija saka. Viņi nekam citam nav derīgi, tikai lai pārotos, un lielākoties pat priekš pārošanās tie nav gana labi. Tev par tādām lietām nav jāuztraucas.

Un tomēr es uztraucos. Fabianam ir vēl kas sakāms — Poršija to jūt —, bet viņš atstāj kājas mierā.

Tu esi noraizējies, ka vari zaudēt manu labvēlību? Turpini strādāt kā līdz šim, un Lielajā Ligzdā nebūs nekā tāda, ko tu nevarētu dabūt, Poršija mierina trauslo tēviņu. Tev neliks liegtas nekādās ērtības, nekādi gardumi. Tu to zini.

Viņš sāk formulēt atbildi — Poršija redz, kā dzimst un vienlaikus tiek nosmacētas idejas, Fabianam pārvarot palpu trīsēšanu. Uz mirkli viņa domā, ka viņš nosauks visu, ko nevar dabūt, neatkarīgi no tā, cik labvēlīga viņam ir Poršija, vai ka viņš (atkal!) uzstās uz to, ka visu, ko viņš var dabūt, viņš var iegūt, tikai pateicoties viņai vai citai dominējošai mātītei. Viņš dzen Poršiju izmisumā: ko tieši viņš grib? Vai viņš nesaprot, kā viņam paveicies, salīdzinot ar daudziem viņa brāļiem?

Ja vien viņš nebūtu tik noderīgs... Bet ne tikai tas. Fabians ir savādi pievilcīga radībiņa, pat ja neņem vērā viņa sasniegumus. Apvienojums no Sapratnēm, nekaunības un ievainojamības padara viņu līdzīgu mezglam, par ko viņa nespēj beigt domāt. Kādu dienu viņai Fabians būs vai nu jāatšķetina, vai jāpārcērt.

*

Pēc tik neapmierinošas konfrontācijas ar Fabianu viņa atgriežas pie saviem oficiālajiem pienākumiem. Viņai kā vecākajai priesterienei tiek lūgts nopratināt ķeceri.

No radio saziņas ar citiem tempļiem viņa zina, ka citās ligzdās klaja, vārdos pausta ķecerība tiek uztverta ar atšķirīgu tolerances līmeni atkarībā no vietējo priesterieņu ietekmes. Pastāv pat tādas ligzdas — dažas no tām satraucoši tuvu —, kur Templim piemīt tikai atblāzma no iepriekšējā spēka, tā ka pilsētas pārvaldība ir atkarīga no ķeceru, paslīdējušu priesteru un ģeniālu zinātnieku darba. Pati Lielā Ligzda ir tradicionālās ticības stūrakmens, un Poršija zina, ka jau pastāv plāni, kā pārliecināt no ceļa nogājušos kaimiņus, izmantojot nedaudz spēcīgākas metodes. Šī ir jauna doma, bet Dieves ziņu var interpretēt kā to atbalstošu. Ziņnese kļūst neiecietīga, ja Viņas vārdus neuzklausa.

Pašā Lielajā Ligzdā ķecerības sēkla nesen ir iesakņojusies starp tiem pašiem zinātniekiem, uz kuriem balstās Tempļa darbība. Nav grūti ignorēt to, ko burkšķ mātītes amatnieces, kas zaudējušas Tempļa labvēlību, vai klaiņojoši tēviņi, kas baidās par savu bezvērtīgo dzīvību. Bet, kad Lielās Ligzdas dižākie prāti sāk apšaubīt Tempļa sludināto, tad jāiesaistās svarīgākajām personām — tādām kā Poršija.

Bianka ir viena no dižajiem prātiem: zinātniece, Poršijas saimes biedrene, bijusī līdzbiedre. Viņa varbūt jau labu laiku ir slīgusi ķecerībā. Pēc tam kad viņu nosūdzēja cita no ceļa noklīdusi pētniece, tika veikta negaidīta pārbaude Biankas laboratorijās, kas atklāja, kā viņas personiskā pētniecība ir novirzījusies uz astronomiju — zinātni, kas ir īpaši tendēta uz brīvdomātāju vairošanu.

Poršijas sugasbiedres nav viegli ielikt cietumā, bet šobrīd Bianka ir ieslodzīta kamerā īpašu skudru kolonijā, kas audzētas tieši šim mērķim. Šeit nav ne atslēgas, ne slēdzenes, bet, ja vien no viņas neplūdīs konkrēta, ik dienas mainīga smarža, insekti saplosīs Bianku, tikko viņa mēģinās doties prom.

Kolonijas sargskudras saņem no Poršijas pareizo feromonu kodu un apšļāc viņu ar šodienas paroles smaržu. Viņai ir noteikts laika periods, kurā paveikt darāmo, citādi viņa kļūs par tādu pašu cietumnieci kā Bianka.

Poršija jūt vainas apziņas dzēlienu, domājot par to, ko plāno darīt. Biankai šobrīd jau būtu jābūt notiesātai, bet Poršijai nedod miera atmiņas par māsas sabiedrību, par viņas palīdzību. Pazaudēt Bianku nozīmētu pazaudēt daļu no savas pasaules. Poršija ir nepiemēroti izmantojusi savu varu, lai tikai varētu izpestīt ķeceri.

Bianka ir liela zirnekliene, viņas palpas un priekškājas nokrāsotas abstraktos zilas un ultravioletas krāsas rakstos. Pigmenti ir reti sastopami, to izveide — lēna un dārga, tādēļ to izmantošana liecina par iespaidīgu ietekmi — netveramu, bet neapšaubāmu valūtu, ko Bianka līdz pat nesenam laikam varēja izmantot.

Sveika, mās. Biankas poza un precīzās kāju kustības sniedz vēstij dzēlīgus uzsvarus. Atnāci, lai atvadītos?

Poršija, kuru šīsdienas nepatikšanas jau ir nogurdinājušas, iztiek bez parastās fiziskās pozēšanas un pukošanās. Neatstum mani. Tev tagad Lielajā Ligzdā nav daudz sabiedroto.

Vienīgi tu?

Vienīgi es. Poršija pēta Biankas ķermeņa valodu, redz, ka lielākā mātīte nedaudz maina pozu — viņa apdomājas.

Es nevaru atklāt nekādus vārdus, nevaru nosaukt nevienu citu, ko nodot tavā varā, apsūdzētā brīdina inkvizitori. Mana pārliecība ir tikai mana. Man nevajag savākt ap sevi līdzskrējējas, kas man stāstītu, cik pareizi es domāju.

Ja neņem vērā faktu, ka daudzas Biankas līdzdomātājas jau ir Tempļa varas sagrābtas un notiesātas. Poršija jau ir nolēmusi atmest šo pratināšanas daļu. Ir palicis tikai viens, par ko cīnīties. Es esmu šeit, lai izglābtu tevi. Tikai tevi, māsa.

Biankas palpas viegli sakustas, neapzināti izrādot interesi, bet viņa neko nesaka.

Es nevēlos mājas, kurās esmu bez tevis, Poršija viņai saka lēniem, pārdomāti izsvērtiem soļiem un žestiem. /« tevis nebūs, tad manā pasaulē būs izrauts caurums, un arī viss pārējais zaudēs formu. Ja tu atteiksies no savas ķecerības, es došos pie savām biedrenēm templi, un viņas mani uzklausīs. Es zaudēšu savu varu, bet tu paliksi brīva.

Atteikties? Bianka atbalso.

Ja tu paskaidrosi Templim, ka kļūdījies vai tiki maldināta, tad es varu atstāt tevi neskartu. Tu būsi mana, strādāsi kopā ar mani.

Bet es nekļūdos. Biankas kustības ir stingras un kategoriskas.

Kļūdies gan.

Ja tu pagriezīsi lēcas pret nakts debesīm — lēcas, kam piemīt spēks un tīrība, ko tagad varam nodrošināt —, arī tu to redzēsi, Bianka rāmi paskaidro.

Tā ir mistērija, ko nevar saprast tie, kas ir ārpus Tempļa, Poršija viņu apsauc.

Tā teic tie, kas ir iekšpus Tempļa. Bet es esmu skatījusies, es esmu redzējusi Ziņnescs seju, es esmu to mērījusi un pētījusi viņas ceļā pār mums. Es esmu izlikusi plāksnes un analizējusi gaismu, ko tā šķietami izstaro. Gaisma, kas ir tikai atstarota saules gaisma. Un noslēpums ir tāds, ka nekāda noslēpuma nav. Es varu tev pateikt Ziņneses izmēru un ātrumu. Es pat varu minēt, no kā tā ir būvēta. Ziņnese ir metāla gabals, nekas vairāk.

Viņas tevi izsūtīs, Poršija viņai saka. Tu zini, ko tas nozīmē? Jo mātītes vairs nenogalina citas mātītes, un skarbākais sods, ko Lielā Ligzda piespriež, ir — liegt apsūdzētajai metropoles brīnumus. Šādas noziedznieces saņem ķīmisku zīmi, kas liek viņām tikt nogalinātām, tikko tās tuvotos kādai no pilsētas skudru kolonijām — un arī daudzām kolonijām aiz pilsētas robežām, jo šī zīme neatšķiras. Tikt izsūtītai visbiežāk nozīmē atgriezties vientulīgā barbarismā meža dziļumos, uz mūžu atkāpjoties no civilizācijas pastāvīgās izplešanās.

Es savā dzīvē esmu pieņēmusi daudz Sapratņu. Tikpat labi Bianka varētu nebūt klausījusies. Esmu klausījusies cilas Ziņneses nesaprotamos signālus naktī. Tas, ko tu sauc par Dievi, pat nav vienīgā debesīs. Tā ir metāla lieta, kas prasa, lai mēs veidojam vēl citas metāla lietas — un es esmu redzējusi, cik tā ir niecīga.

Poršija nervozi samīņājas — pat ja tikai tāpēc, ka savās drūmākajās stundās pati ir aizdomājusies līdz kam līdzīgam. Bianka, tu nevari novērsties no Tempļa. Mūsu ļaudis ir sekojoši Ziņneses vārdiem jau kopš mūsu pirmsākumiem — vēl ilgi pirms mēs spējām aptvert Viņas mērķus. Pat ja tev ir savas personiskās šaubas, tu nevari noliegt tradīcijas, kas ir izveidojušas Lielo Ligzdu un ļāvušas mums pārciest dažādus draudus. Tās ir izveidojušas mūs par to, kas mēs esam.

Bianka šķiet skumja. Un tagad tās neļauj mums būt tām, kas mēs varētu būt, viņa ieminas. Un tas ir manas būtības kodolā. Ja es atgrieztu sevi no šī kodola, tad no manis vairs nepaliktu nekā. Es nedomāju, ka Templis vienkārši kļūdās — es domāju, ka Templis ir kļuvis par nastu. Un tu zini, ka es neesmu vienīgā. Tu būsi runājusi ar tempļiem citās pilsētās —pat tajās pilsētās, ar kurām Lielā Ligzda ir naidīgās attiecībās. Tu zini, ka arī citas domā tāpat kā es.

Un art viņas savukārt tiks sodītas, Poršija viņai saka. Tāpat kā tu.