Laika bērni

4.9. Ex Machina

Signāls no zaļās planētas rezonēja Briti 2 Sargkapsulā kā zemestrīce. Senās sistēmas šķietami mūžību bija gaidījušas tieši šo mirkli. Protokoli, kas bija ieviesti Vecās Impērijas dienās, bija krājuši putekļus gadu tūkstošiem — visu jaunās sugas, kas tagad ziņoja par savu esamību, eksistences laiku. Tie bija sabojājušies. Tie bija zaudējuši nozīmi, tikuši pārrakstīti, tos kā slimība bija infiltrējusi Kernas augšupielādētā personība, kas visus šos gadus bija augusi Sargkapsulā kā baktēriju kultūra.

Sistēmas saņēma signālu, pārbaudīja atbildes, secināja, ka tās atrodas pieļaujamās kļūdas robežās, atzina, ka planēta zem satelīta ir pārkāpusi kritisko slieksni. Sargkapsulas mērķis — eoniem ilgi nelietots un ierūsējis — pēkšņi atkal bija kļuvis svarīgs.

Neaprēķinātu, sevī ieciklējušos mirkli Sargkapsulas sistēmas — kalkulāciju jūra, kas pulsēja aiz Elīzas cilvēciskās maskas — nespēja pieņemt lēmumu. Tās prātā pārāk daudz kas bija pazudis, nepareizi katego-rizēts un izrediģēts no esamības.

Sargkapsula uzbruka nesakritībām pati savās sistēmās. Lai arī tā nebija mākslīgais intelekts, kas patiesi spēj sevi apzināties, tā tomēr zināja, kas ir. Tā atjaunoja sevi, izveidoja apkārtceļus ap neatrisināmām problēmām, atrada pareizo risinājumu, izmantojot aptuvenu un aplinkus loģiku.

Tā darīja, ko spēja, lai pamodinātu Avranu Kernu.

Robeža starp dzīvu sievieti, augšupielādētu personības konstruktu un kapsulas sistēmām nebija stingri noteikta. Tās saplūda cita ar citu, tā ka no vienas stingā miega citu aukstajā loģikā iesūcās murgaini sapņi. Bija pagājis daudz laika. Ne visa Avrana Kerna bija dzīvotspējīga. Bet kapsula darīja, ko varēja.

Doktore Kerna pamodās — vai nosapņoja pamošanos —, un viņas sapnī Elīza stāvēja pār viņas gultu kā eņģelis un sniedza brīnumainu vēsti.

Šodien debesīs iemirdzējusies jauna zvaigzne. Šodien ir dzimis Zemes dzīvības glābējs.

Avrana cīnījās ar savu šausmu stīgojošajām nezālēm, ar pūlēm centās iznirt pietiekami tālu, lai spētu saprast, ko viņai patiesībā saka. Viņa jau labu laiku nebija atguvusi pilnu apziņu — vai viņai tāda jebkad bija bijusi? Viņai bija juceklīgas atmiņas par kaut kādu tumšu klātesamību, par iebrucējiem, kas ielauzās viņas aizbilstamo dzīvē, planētā, kas bija kļuvusi par viņas dzīves jēgu, par visu viņas mantojumu. Ceļotājs bija ieradies, lai nozagtu viņas projekta noslēpumu — nolaupītu viņai nemirstību, ko pārstāvēja jaunā dzīvība, viņas pēcteči, viņas bērniņi mērkaķi. Vai tā bija? Vai arī viņa to bija nosapņojusi? Viņa nespēja atšķirt faktus no ilgajiem, aukstajiem miega gadiem.

“Man bija jābūt mirušai,” viņa teica Sargkapsulai. “Man bija jābūt nošķirtai un nezinošai. Man nebija jāsapņo.”

“Doktore, laika ritums, domājams, ir novedis pie Sargkapsulas informācijas sistēmu homogenizācijas. Es par to atvainojos, bet mēs darbojamies ārpus paredzētajiem parametriem.”

Sargkapsula bija radīta, lai dusētu miegā gadsimtiem ilgi. Avrana to atcerējās. Cik ilgs laiks būtu nepieciešams, lai piešķiltu intelektu mērkaķu paaudzēs? Vai tas nozīmēja, ka viņas eksperiments bija izgāzies?

Nē, tie beidzot bija devuši signālu. Viņi bija pastiepušies augstāk, lai pieskartos neaprakstāmajam. Un laiks vairs nebija tāda vērtība kā agrāk. Tagad viņa atcerējās, kāpēc vispār bija Sargkapsulā, kāpēc veica šo funkciju, kas bija paredzēta kādam citam — daudz vieglāk aizstājamam darbiniekam. Laikam nebija nozīmes. Nozīme bija tikai mērkaķiem, jo tagad viņiem piederēja nākotne.

Tomēr viņa atkal atminējās draudīgos pa pusei sapņus. Sapnī viņa bija manījusi primitīvu kuģi, kurā lidojošie ceļotāji apgalvoja, ka pieder pie viņas sugas, bet viņa bija skatījusies un redzējusi, kas viņi patiesībā ir. Viņa bija izpētījusi ceļotāju vēsturi, viņu sapratnes. Viņi bija pelējums, kas pārklājies pār Avranas ļaužu līķiem. Viņi bija bezcerīgi saindēti ar to pašu slimību, kas bija iznīcinājusi pašas Kernas civilizāciju. Labāk sākt no jauna — ar mērkaķiem.

“Ko jūs no manis gribat?” Viņa prasīja būtnei/būtnēm sev apkārt. Viņa ieskatījās viņu sejās un redzēja bezgalīgu progresiju no viņas līdz kapsulas sistēmu aukstajai loģikai, un nebija nevienas vietas, kur viņa spētu saskatīt skaidru robežšķirtni — kur beidzas viņa un sākas mašīna.

“Augšupcelsmes projekta otrā fāze ir gatava,” Elīza paskaidroja. “Nepieciešama jūsu pavēle, lai to aktivizētu.”

“Un ja nu es būtu mirusi?” Avrana izgrūda. “Ja nu es būtu sapuvusi? Ja jūs nevarētu mani pamodināt?”

“Tad jūsu augšupielādētā persona pārņemtu jūsu pienākumus un varu,” Elīza atbildēja un tad — it kā atcerējusies, ka viņai jārāda cilvēciska seja — piebilda: “Bet es esmu priecīga, ka tā nav noticis.”

“Tu nezini, ko nozīmē “būt priecīgai”,” Kerna atbildēja, bet, jau izsakot šos vārdus, nezināja, vai tie ir patiesi. Šajā kontinuumā starp viņu un elektronisko dzīvību bija izsmērēta tik liela daļa Kernas personības, ka varbūt Elīza pazina vairāk cilvēcisku emociju, nekā bija palicis viņai pašai.

“Sāc nākamo fāzi. Protams, sāc nākamo fāzi,” viņa asi noteica klusumā. “Kas gan cits mums atliek? Kas tad cits vispār ir?” Patiešām, pavisam nopietni — kas cits vēl ir?

Viņa atcerējās, kā viltus cilvēki — slimība, kas bija dzīvojusi ilgāk nekā viņas cilvēce — bija tuvojušies planētai. Vai tā bija? Tā patiešām bija noticis? Viņa bija ar tiem runājusi. Tā viņa, kas bija ar tiem sazinājusies, acīmredzot bija atpazinusi viņos pietiekami daudz cilvēcības, lai varētu noslēgt vienošanos, lai pasaudzētu šos cilvēkus, lai ļautu viņiem glābt savējos. Katru reizi, kad viņu pamodināja, šķita, ka viņas prāta vadību pārņēma citādas domas. Tolaik viņa bija bijusi dāsnā noskaņojumā. Viņa bija uzskatījusi viņus par pietiekami cilvēciskiem, lai apžēlotos.

Tajā dienā viņa bija bijusi sentimentāla. Domājot par to laiku, viņa atguva atmiņas par to, kāda sajūta tā ir. Un viņi bija turējuši vārdu — tā viņa pieņēma — un devušies prom. No viņiem vairs nebija ne miņas, nekādu radio ziņu visā saules sistēmā.

Viņai bija nepatīkama sajūta, ka viss nav tik vienkārši. Viņai bija sajūta, ka tie atgriezīsies. Un tagad viņai bija daudz vairāk ko zaudēt. Kādu postu šie viltus cilvēki atnesīs viņas austošajai mērkaķu civilizācijai?

Viņai būs jānocietina sava sirds.

Augšupcelsmes programmas otrā fāze bija kontakta nodibināšana. Pēc tam kad mērkaķi bija izveidojuši paši savu kultūru līdz tādam līmenim, ka bija spējīgi nosūtīt radio signālu, viņi bija gatavi kontaktam ar plašāku Visumu. Un tagad es esmu plašākais Visums. Sargkapsula sāks veidot saziņas kanālus, sākot ar vienkāršāko bināro kodu un izmantojot ikvienu stadiju, lai uz tās būvētu sarežģītāku valodu — gluži kā programmējot datoru no tukšas vietas. Tas prasīs laiku — paaudžu paaudzes atkarībā no tā, cik ļoti mērkaķi vēlēsies mācīties.

“Bet vispirms nosūti viņiem ziņu,” Avrana izlēma. Lai arī planētas iemītnieki nekādi nevarēja viņu saprast, viņa vēlējās jau tagad noteikt sarunas toni. Viņa gribēja, lai viņi saprot, kas ir kas, kad viņi beidzot varēs sazināties

“Gaidu jūsu ziņu,” Elīza atbildēja.

“Pasaki viņiem tā,” Avrana paziņoja. Varbūt savā primātu nezināšanā viņi tomēr ierakstīs šo ziņojumu un vēlāk to pārlasīs un sapratīs pilnībā.

Pasaki viņiem tā: Es esmu jūsu radītāja. Es esmu jūsu dieve.