Laika bērni

5.7. Debesbraukšana

“Tam nebija jānotiek šādi. Tam nebija jāai'/.ņem tik daudz laika"

Holstens pusdienoja ar Gaijenu. Kapteiņa kultisti vai labi apmācītie inženieri, vai kas nu viņi bija, bija atnesuši viņam pārtiku, ko, kā Holstens atcerējās, savulaik viņi bija milzu daudzumos izveduši no tera-formēšanas stacijas. Tā tika atlaidināta un sasildīta līdz vieglas tumes konsistencei, un Holstens bez aizrautības šķūrēja šo masu mutē, klausoties vecā vīra stāstā. Nebija skaidrs, ko Gaijens patlaban ēda, bet droši vien viņam šim nolūkam bija caurule — un otrā galā cita caurule, kas aizvadīja to, ar ko nespēja tikt galā viņa sabrukušās iekšas.

“Es pamodināju komandu, kas saskaņā ar atskaitēm šķita esam laba. Viņiem visiem bija pieredze tehnoloģijā,” Gaijens turpināja — vai vismaz turpināja mašīnas, kas runāja viņa vietā. “Mums bija viss komplekts, ko bijām savākuši no stacijas. Kuģa sagatavošanai vajadzēja notikt ātri. Vēl tikai dažas dienas. Vēl tikai daži mēneši. Vēl tikai gads. Vienmēr vēl tikai gads. Un tad es kādu laiku pagulēju un pamodos, un viņi vēl arvien strādāja...” Viņa savītušo seju atmaidzināja atmiņas. “Un zini, ko? Kādu dienu es pamodos, un visas šīs jaunās sejas... Es sapratu, ka puse no cilvēkiem, kas strādā pie projekta, ir dzimuši ārpus dzīvības apturēšanas krio-kamerām. Es biju paņēmis veselas cilvēku dzīves, Meison. Viņi bija centušies to piedabūt pie darba tik ilgi. Un jaunā paaudze... Viņi nezināja tik daudz. Viņi bija iemācījušies, cik varēja, bet... Un tad nāca nākamā paaudze, kas devalvējās, saprata vēl mazāk nekā iepriekšējā. Visi bija pārāk aizņemti darbā, viņiem nebija laika nodot tālāk zināšanas. Viņi nepazina neko citu kā vien šo kuģi — un mani. Man bija viņi jāvada, jo viņiem bija jādara darbs, lai cik mazvērtīgi viņi nebūtu, lai cik ilgu laiku tas neprasītu.”

“Jo tev jācīnās ar Kernas satelītu, to Brina mītnes lietu?” Holstens, iztukšojis muti, papildināja.

“Man ir jāizglābj suga,” Gaijens apstiprināja, it kā tas būtu viens un tas pats. “Un mēs to izdarījām. Mēs to izdarījām — mēs visi. Galu galā visas šīs dzīves nav veltīgi izšķiestas. Mums ir Impērijas tehnoloģiskā aizsardzība — gan fiziska, gan digitāla. Nav vairs neviena vājā punkta, kur Kerna varētu piezagties, lai mūs izslēgtu. Bet tad es sapratu, ka esmu vecs, un sapratu, cik ļoti esmu vajadzīgs kuģim, un tā nu mēs sadabūjām augšupielādes staciju un sākām strādāt pie tās. Esmu atdevis visu, Meison. Esmu atdevis tik daudz gadu Giigameša projektam. Es gribu... Es patiešām gribu tikai aizvērt acis un lai tas viss beidzas.” Mākslīgā balss pieklusa līdz statiskās elektrības čukstiem. Holstens apzinājās, ka šis ir neaizskarams klusums, un necentās tajā iespraust kādu vārdu.

“Ja es būtu domājis, ka pēc manis nav vajadzības,” Gaijens nomurmināja. “Ja es būtu domājis, ka viņi — jūs — tiksiet galā bez manas vadības, tad es aizietu. Es nevēlos palikt šeit. Kurš gan gribētu būt šis mirstošais, caurulēm piebāztais radījums? Bet neviena cita nav. Cilvēku dzimums stāv uz maniem pleciem, Meison. Es esmu viņu gans. Tikai caur mani mūsu ļaudis atradīs savas īstās mājas.”

Meisons māja un māja, un domāja, ka varbūt Gaijens tam visam tic vai varbūt netic, bet viņš zināja, ka viņš tik un tā pamanīja šajā runā nedaudz negodīguma. Gaijens nekad nebija bijis no tiem cilvēkiem, kas uzklausītu citu padomu vai dalītu vadības grožus. Kādēļ gan lai tagad viņš būtu kļuvis par kādu, kurš tos atdotu citiem — jo īpaši tad, ja augšupielādes gadījumā viņam būtu pieejama sava veida nemirstība?

Ja vien augŠupielādētājs nesabojātu Giigameša sistēmas.

“Kāpēc ne Leinai?” viņš jautāja Gaijenam.

Večuks, šo vārdu izdzirdot, sarāvās. “Ko — Leinai?”

“Viņa ir galvenā inženiere. Tu vēlējies izdarīt tik daudz darba, tad kādēļ neizvilki viņu ārā agrāk? Es esmu viņu redzējis. Viņa ir novecojusi, bet ne...” ne tik veca kā tu, “ne tik ļoti novecojusi.”

Gaijcns bridi nikni skatījās uz Holstenu, vai varbūt aklā Gaijena vietā uz viņu nikni skatījās kāda mašīna. “Es neuzticos Leinai,” viņš atcirta. “Viņa visu ko iedomājas.”

Uz to nebija iespējams atbildēt. Bet šobrīd Holstens jau bija skaidri sapratis, vai Gaijens ir traks un vai Leina tāda nav. Diemžēl šī izpratne nedeva vienlīdz skaidru pārliecību par to, kuram no viņiem ir taisnība.

Viņa makā bija palikusi tikai viena bulta. Pirms tikšanās ar Ķerstu un Vitas Leina bija atskaņojusi viņam vairākus ierakstus: pēdējās ziņas no mēness kolonijas, ko viņi bija izveidojuši tur, Kernas sistēmā. Tas bija Lcinas slepenais ierocis, lai pārliecinātu Meisonu, ka Kaut Kas ir Jādara. Tolaik tas bija bijis efektīvs. Viņa bija nežēlīga, un Holstens rezultātā bija kļuvis tik nomākts un nožēlojams kā vēl nekad. Viņš bija dzirdējis izmisušās, panikas pilnās Gaijena pamesto cilvēku balsis: viņu lūgumus, viņu ziņojumus. Viss izgāja no ierindas, kolonijas infrastruktūra vienkārši nespēja sevi uzturēt. Daudzas desmitgades pēc bāzes radīšanas tā bija sākusi iet bojā.

Gaijens bija atstājis tur kopienu — dažus nomodā, dažus iesaldētus. Viņš bija atstājis viņus, lai tie tur dzīvotu un lai viņi izaudzinātu bērnus, kas viņus aizvietotu šī nolemtā pasākuma vadībā. Tad Gila kapteinis bija klausījies mirstošo kliedzienos, viņu izmisīgajos lūgumos, kad viņi pārcieta aukstumu, pārcieta saindētu gaisu... Veiksmīgākie vienkārši sapuva savos aukstajos zārkos, kad beidza darboties elektrība.

Pēdējā ziņa bija briesmu bāksignāls, tas automātiski atkārtojās atkal un atkal — cilvēces versija par Kernas tūkstošgadu saucienu. Beidzot pat tas bija beidzies. Pat tas nebija izturējis tik īso laika sprīdi.

“Es dzirdēju ierakstus no mēness bāzes,” viņš teica Gaijenam.

Kapteiņa sīkstā seja pavērsās pret viņu. “Ak tā?”

“Leina man tos atskaņoja.”

“Nu bet protams.”

Holstens gaidīja, bet kapteinis neturpināja. “Tu... ko? Tu to noliedz? Tu apgalvo, ka Leina tos viltoja?”

Gaijens papurināja galvu — vai arī viņa galva tika papurināta. “Un ko man bija darīt?” viņš noprasīja. “Atgriezties pie viņiem?”

Holstens grasījās atbildēt, ka jā, tieši to Gaijenam būtu vajadzējis darīt. Tomēr viņa kaismīgumu apturēja nelielās zinātnes paliekas, un viņš iesāka: “Laiks...”

“Mēs bijām desmitiem gadu lielā attālumā,” Gaijens piekrita. “Būtu bijušas nepieciešamas desmitgades, lai pie viņiem atgrieztos. Tad, kad viņi atklāja problēmas esamību, viņiem nebija ne tuvu tik daudz laika. Tu būtu vēlējies, lai es pielieku milzīgas pūles un iztērētu milzumu resursu, lai pagrieztu kuģi tikai ar vienu mērķi — viņus apglabāt?”

Tajā brīdī Gaijenam gandrīz vai izdevās. Holstena izpratne par labu un ļaunu mētājās šurpu turpu, un viņš saprata, ka spēj lūkoties šajā pelēkajā, mirstošajā sejā un redzēt tajā cilvēces glābēju — cilvēku, kurš bija apmācīts, lai pieņemtu sarežģītus lēmumus, un bija tos pieņēmis ar nožēlu, bet bez vilcināšanās.

Tad Gaijena sejā beidzot izlauzās īstās emocijas. “Un turklāt,” viņš piemetināja, “viņi bija nodevēji.”

Holstens sēdēja pavisam, pavisam mierīgi, skatoties uz to, cik baisi pārvērtušies kapteiņa vaibsti. Večuku bija pārņēmusi tāda kā bērnišķīga, muļķīga apmierinātība — varbūt viņš pats to pat neapzinājās.

Protams, tur bija bijuši dumpinieki, un Holstenam bija vairāk iemeslu nekā citiem par to atcerēties. Viņš atcerējās Skoulzu, Neseli un viņu runas par sasalšanu ledus kapā.

Un viņiem bija taisnība.

Un, protams, lielākā daļa īsto dumpinieku jau bija nogalināti. Tā kravas daļa, kas bija nosūtīta, lai kļūtu par mēness bāzes komandu, nebija nodevēji; patiesībā viņiem bija ļoti maza izpratne par to, kurp viņi dosies, pirms viņi uzzināja par savu likteni.

“Nodevēji,” Gaijens atkārtoja, kā izgaršodams šo vārdu. “Beigās viņi dabūja, ko pelnījuši.” Pāreja no taisnprātīgā vadoņa, pat mocekļa līdz trakojošam psihopātam bija notikusi, nešķērsojot nekādu redzamu robežu.

Tad telpā sāka sanākt cilvēki — Gaijena cilvēki. Viņi, apmetņos tērpušies, mīņājās uz vietas, riņķoja un mijās, veidojot skrandainu draudzi Gaijena postamenta mehāniskās dailes priekšā. Holstens redzēja, kā ierodas simtiem ļaužu: vīrieši, sievietes, bērni.

“Kas notiek?” viņš noprasīja.

“Mēs esam gatavi,” Gaijens izdvesa. “Ir pienācis laiks.”

“Tava augšupielāde?”

“Mana debesbraukšana, mans mūžīgais pienākums, kas ļaus man vadīt savus ļaudis uz mūžu, šajā pasaulē un nākamajā.” Viņš stīvi spēra soli pēc soļa.

No kaut kurienes bija uzradusies Vitas un viņas komanda, kas kā priesteri slējās pār aparatūru. Zinātniskās daļas vadītāja uzmeta skatienu Holstenam — tajā nebija ziņkārības. Plašās telpas nostūros stāvēja kādi divdesmit vīrieši un sievietes kuģa bruņās — Ķersta drošībnieki. Viens no viņiem noteikti bija pats Kersts, bet visu sejsegi bija nolaisti.

Tā nu visa vecā banda ir atkal kopā — izņemot vienu. Holstens skaudri apzinājās, ka Leina sagaidīja no viņa, lai viņš nedaudz novilcinātu laiku, lai gan viņš pat nezināja, vai Leina ir ceļā uz šejieni.

“Gaijcn,” viņš sauca aizejošajam kapteinim. “Bet kā ar viņiem?” Viņa žests ietvēra sapulcējušos draudzi. “Kas notiks ar viņiem, kad tu tiksi... pārtulkots mašīnas valodā? Vai viņi vienkārši turpinās vairoties, līdz pārņems kuģi? Līdz vairs nepaliks nekā, ko ēst? Kas notiks?”

“Es par viņiem gādāšu,” Gaijens solīja. “Es rādīšu viņiem ceļu.”

“Tas beigsies tieši tāpat kā ar mēness koloniju,” Holstens atcirta. “Viņi nomirs. Viņi apēdīs visu, kas ēdams. Viņi vienkārši... dzīvos it visur, līdz viss salūzīs. Šis nav kruīza kuģis. Gils nav paredzēts dzīvošanai. Viņi ir krava. Mēs visi esam krava.” Viņš dziļi ieelpoja. “Bet tev tad jau būs tavs digitālais avatārs. Tik ilgi, cik ilgi darbosies elektrība, tev nekas nekaitēs. Varbūt lielākajai daļai kuģa nekas nekaitēs, kravai, kuru dzīvības process ir apturēts... Bet šie cilvēki, un viņu bērni, un — tad kas? — varbūt vēl viena paaudze — viņi visi nomirs. Tavi sekotāji nomirs ilgā nāvē no bada un brūkošas mašinērijas, un visa pārējā, kas var notikt, jo mēs esam sūda kosmosāl” Viņš pats sevi pārsteidza ar šīs tirādes niknumu, viņš domāja: Vai man patiešām tik ļoti rūp šie psihopāti? Bet acīmredzot tā bija.

“Es gādāšu!” Gaijena balss bez pūlēm pieņēmās spēkā, tā dārdēja telpā izvietotajos skaļruņos. “Es esmu pēdējais cilvēku dzimtas gans!”

Holstens bija gaidījis, ka viņa vārdi draudzē sāks baiļu un nedrošības mudinātu dumpi, bet viņi šķita savādi rāmi, viņi pieņēma visu, ko teica Gaijens, un šķietami gandrīz neievēroja nevienu vārdu, kas tika teikts pret viņu. Patiesībā vienīgā reakcija, ko viņš ieguva, bija tā, ka pāris lielākās aitas no Gaijena pulka nu piestājās pie Holstena pleciem un uzlika viņam rokas, it kā būtu gatavi viņu aizvākt prom. Holstenam bija vajadzīga papildu munīcija. Tagad viņam būtu jācīnās netīriem paņēmieniem.

“Un vēl kas!” viņš iesaucās, kad Gaijens bija sasniedzis augšējo pakāpienu. “Tu taču zini, ka Kersts un Vitas tev aiz muguras ir sadarbojušies ar Leinu?”

Sim paziņojumam sekoja nāvīgs klusums, ko iztraucēja Ķersta ķiveres slāpētā balss, kas izspļāva: “Tu, dirsēj!”

Gaijens bija kļuvis pavisam nekustīgs — un arī visi pārējie bija kļuvuši pavisam nekustīgi. Holstens zaglīgi paskatījās uz Vitas, kas vēroja radušos situāciju ar rāmi zinātkāru izteiksmi, it kā nebūtu pamanījusi to, kā pēkšņi mainījusies pūļa noskaņa. Ķersta ļaudis sāka vākties kopā. Viņiem visiem bija ieroči, un nu tie lielākoties tēmēja uz ticīgajiem.

Vai es esmu tikko izdarījis pašu saprātīgāko, ko šajos apstākļos varēju?

“Es tev neticu,” Gaijena balss nogārdza — bet, lai gan viņa bezķermeniskajai balsij tiešām pietrūka ticības, tā bija pārpilna ar elektroniskām šaubām. Gaijena paranojai pilnīgi noteikti bija 360 grādu plats skata leņķis.

“Kad jūs, āksti, mani sagrābāt, es tieši atgriezos no tikšanās — tur biju es, Leina, viņa un viņš,” Holstens kā tiesas zālē norādīja uz vainīgajiem.

“Meison, aizveries, vai es atšaušu tev to sūda galvu!” Kersts noau-rojās, tādā veidā veikli tikdams galā ar jebkādām palikušajām aizdomām par viņa nevainību.

Draudze lielākoties bija bruņota — lai gan tikai ar nažiem, paštaisītiem šķēpiem un rungām. Ticīgo pusē bija skaitliskais pārspēks, un saķeršanās ar Ķersta grupu būtu tuvcīņā.

“Tu iesi atpakaļ iesaldēšanā!” Gaijens uzbrēca. “Tu, Vitas, visi jūsējie!”

“Ej dirst! Un pēc tam ko?” Kersts atcirta. “Tu domā, ka es tev ticu?”

“Es būšu kuģisl” Gaijcns teju vai iegaudojās. “Es būšu viss. Manās rokās būs ikviena cilvēku cilts pārstāvja dzīvība un nāve. Tu domā, ka, vienkārši paliekot ārpus kriokameras, tu spēsi paglābties no manām dusmām, ja mani noliegsi? Pakļaujies man tagad, un es būšu žēlsirdīgs.”

“Kapteini...” Vitas iesāka. Draudzes čukstiem pastiprinoties, IIol-stens centās nolasīt vārdus viņai no lūpām.

“Arī tu, nodevēja!” Gaijens norādīja uz viņu ar pirkstu, tievu kā skaliņš.

Tad vai nu Kersts, vai kāds no viņa ļaudīm — Holstens neredzēja, kurš — centās notēmēt uz Gaijcnu, un sākās cīkstiņš. Noskanēja vairāki šāvieni, lodes zibsnījot atsitās pret griestiem, citas badīgi iearās pūlī — bet gandrīz vai tūlīt sākās tuvcīņa, kurā ap Ķersta nelielo bariņu saspiedās nemākulīgā, bet dedzīgā Gaijena draudze.

Tad Lcina nolēma veikt savu gājienu.

No bara izrāvās vairāki apmetņos tērpti mācekļi, viņi pa pakāpieniem lēca pie Gaijena, un pat Holstens domāja, ka viņi ir fanātiķi, kas dodas aizsargāt savu vadoni, izveidot tādu kā cilvēku vairogu. Tikai tad, kad viņu vadonis izrāva kaut kādu paštaisītu ieroci un viņas kapuce noslīdēja, Holstens saprata, ka ir kļūdījies.

Jau pēc dažiem mirkļiem Leinas ierocis — kaut kāds industriāla pielietojuma naglu šāvējs — bija piespiests Gaijena deniņiem, un viņa kliedza, piesaistot visu uzmanību.

Tajā brīdī kādi divdesmit cilvēki jau bija krituši — ievainoti vai miruši. Daži bija no Ķersta komandas, pārējie — neveiksmīgi Gaijena baznīcas sekotāji. Leina tā arī nesaņēma klusumu, ko bija pieprasījusi — skanēja šņuksti, saucieni pēc palīdzības un vismaz vienas skumjas gaudas, kas liecināja par izmisīgām sērām un zaudējumu. Tomēr lielākā daļa ticīgo bija sastinguši uz vietas, redzot, ka viņu varoni tūlīt novāks — un tieši tajā mirklī, kad viņš varēja pāriet nākamajā plānā.

“Tātad,” Leina kliedza, cik skaļi vien spēja. Viņas balss nebija radīta publiskai runai vai kareivīgai ķecerībai, bet viņa darīja visu, ko varēja. “Neviens nekur nedosies, un tas attiecas arī ieiešanu sūda datorā.”

“Kerst...” Tā bija Gaijena balss, lai gan viņa lūpas nekustējās. Holstens atskatījās uz drošībnieku komandu, kas bija atkāpušies, veidojot

ciešu bariņu ar vadoni vidū. Ja sekoja kāda atbilde, tā bija pārāk klusa, lai sadzirdētu, bet bija skaidrs, ka no tās puses Gaijenam nebija gaidāma nekāda palīdzība — vairs ne.

“Vitas, atvieno to draņķi,” Leina instruēja. “Tad mēs varam sākt tikt galā ar šo bardaku.”

“Hmm.” Zinātnes komandas vadītāja piešķieba galvu. “Tad jums ir kāds plāns, galvenā inženiere?” Tā šķita savāda frāze kādai, kas nemīl tērzēšanu. Holstens redzēja, kā Leina saviebās.

Un, protams, Vitas bija gribējusi, lai augšupielāde notiek. Viņa bija gribējusi zināt, kas notiek.

“Leina!” Holstens iekliedzās. “Tas notiek! Viņš jau tiek augšupie-lādēts!” Tas bija ilgs process, bet, protams, Gaijens visu šo laiku bija pieslēgts sistēmai. Viņš varbūt bija iebarojis savu prātu Gila atmiņā gadiem ilgi — pa kumosiņam vien.

Tieši tajā pašā brīdī ari Leinu skāra atklāsme, un viņa nospieda

gaili.

Vitas seja tajā sekundes desmitdaļā bija ko vērta: beidzot viņu sagrāba patiess šoks, bet vienlaikus ari kaismīga interese, it kā šis pavērsiens vēl varētu sniegt vērtīgus datus viņas veiktajai izpētei. Gaijena seja, protams, pievienojās pārējai viņa galvai, nokrāsojot augšupielādes ierīci sarkanu.

Sekoja baiss mehānisks vaids, kas atbalsojās telpā, tas sašķiebās, burzguļoja un sabruka statiskā troksnī, tad raustīgi atkal atjaunojās, līdz kļuva par balsi.

“Es!” kliedza Gaijens, viņa ķermenim sabrūkot savā cauruļu un vadu šūpuli. “Es! Es! Es!”

Gaismas izdzisa, tad ieslēdzās atpakaļ, noraustījās. Ekrāni visā telpā pēkšņi atdzīvojās, nejauši izvemjot krāsu un gaismu, cilvēka sejas fragmentus un šo balsi, kas stomījās: “Es! Mans! Klausiet! Es!”, it kā būtu izvilkta Gaijena esence — pamattieksmes, kas allaž bija dzinušas viņu uz priekšu.

“Ziņojums par bojājumiem!” visa Leinas komanda jau bija uz postamenta, viņi pieslēdzās Cilam ar tur esošo aparātu palīdzību. “Kerst, pārņem kontroli, tu, sūda nejēga!”

Kersts notēmēja bisi uz griestiem un vairākas reizes izšāva, ieroča dārdiem pārskanot telpu, kurā vairs nebija nekādu citu cilvēcisku skaņu — bet tomēr tie nespēja pārkliegt samocīto runāšanu mēlēs, kas plūda no skaļruņiem. Uz ekrāniem kaut kas centās pārvērsties par Gaijena seju — debesbraukšanas pierādījums ticīgajiem —, bet tas atkal un atkal neizdevās, seja palika izkropļota un nepabeigta. Brīdi pa brīdim Holstenam šķita, ka tās vietā ir Kernas seja.

Viņš uzrāpās pa pakāpieniem un pievienojās Leinai. “Kas notiek?”

“Viņš ir sistēmā, bet... Arī šī ir nepilnīga kopija, tāpat kā eksperimentos. Tikai tā ir vairāk... Tajā ir vairāk viņa. Es cenšos viņu izolēt, bet viņš pretojas — viņi visi pretojas. Ir tā, it kā viņš būtu piesējis pilnu datoru ar saviem ļaudīm, aizsūtījis viņus pa priekšu, lai attīrītu ceļu. Es...”

“Jums nebūs stāties man ceļā!” dārdināja virtuālais Gaijens, veidodams pirmo pabeigto teikumu. “Es! Man! Esmu! Mūžīgs! Es! Esmu!”

“Kas..?” Holstens iesāka, bet Leina ar mājienu lika viņam pazust.

“Vienkārši aizveries, labi? Viņš grib iegūt kontroli pār dzīvības procesu sistēmu.”

Ķersta ļaudis aizvāca Gaijena sekotājus, kas šķita daudz mazākā ekstāzē par viņu vadoņa daļējo debesbraukšanu, nekā varbūt bija cerējuši.

“Vitas, palīdzi, ko?”

Zinātnes nodaļas vadītāja bija vienkārši blenzusi uz ekrāniem, bet nu šķita, ka viņa ir pieņēmusi lēmumu. “Piekrītu, šis ir vilcies gana ilgi.” It kā runa būru tikai par eksperimentu, kura laiks ir iztecējis.

“Ko es varu...?”

Leina apklusināja Holstcnu, uzticēdamās savai komandai pietiekami, lai uz mirkli novērstu uzmanību no konsolēm. “Nopietni, tu esi izdarījis visu, ko varēji. Tu izdarīji to, kas bija jādara. Un labi pastrādāji. Bet tagad? Šis nav tavs lauciņš, večuk. Ja vēlies, ej palīgā Ķerstām un ceri, ka mums izdosies savaldīt Gaijena-sūda-vīrusu, pirms tas izdara pārāk daudz...”

Tad visa kuģa matērija nodrebēja, un no Leinas sejas izzuda krāsa.

“Dirsā. Vienkārši ej, Holsten. Piesargies.”

Vārdi, ko saka viens olas čaumalā mītošais otram.