Laika bērni

7.9. Pēdējais bastions

Viņi šausminoši ilgu laiku dzirdēja, kā Kersts auro un kliedz, viņa mikrofons bija pieslēgts atvērtam kanālam. Drošībnieka tērpa kamera sniedza miglainas ainas — korpuss, zvaigznes, citi stāvi, kas ar kaut ko cīnās. Leina aizlūzušā balsī kliedza uz Ķerstu, mudināja viņu doties kuģī, bet Kersts jau sen vairs viņu nedzirdēja, jo nikni cīnījās ar kaut ko neredzamu. Attēla perifērijā uz mirkli pamanāmo cimdu kustības radīja iespaidu, ka viņš mēģina noņemt ķiveri.

Tad pēkšņi viņa balss pārtrūka, un mirkli viņi domāja, ka Kersts vienkārši beidzis raidīt, bet viņa kanāls vēl arvien bija atvērts — un tad viņi dzirdēja gārdzošu skaņu, mitru smakšanu. Kameras ārprātīgā raustīšanās bija beigusies, un zvaigžņotā debess gandrīz mierpilni slīdēja Ķersta skatu lokā.

“O, nē, nē, nē...” Leina izgrūda, un posmaina kāja no aizmugures ieslīdēja kameras kadrā un iegrābās Ķersta sejsegā. Viņi redzēja tikai daļu no radījuma, kas saliecies aptupās uz viņa pleca, lai varētu labāk pieķerties. Matains zirneklis ar mirdzošu eksoskeletu un aiz kaut kādas maskas nojaušamiem izliektiem ilkņiem: cilvēka senākās šausmas viņu bija gaidījušas šeit, pie cilvēces ekspansijas tālākajām robežām, un tās jau bija gatavas kosmosam.

Tad no visa kuģa ienāca ziņojumi. Inženieru komandas apvilka tērpus — vieglus darba tērpus, kam nebija nekādu bruņu vai to sistēmu, kas iepriekš tik maz bija noderējušas Ķerstām — un devās kravas telpu naidīgajā kaujas teritorijā. Citi mēģināja atkauties no iebrucējiem visur, kur bija ielauzušies rāpojošie norādījumi. Problēma bija tur, ka Gilgamešs tikai aptuveni spēja uzminēt, tieši kur tie ir ielauzušies.

Vairākas sūras minūtes Leina mēģināja koordinēt dažādās grupas — dažas no tām bija devušās ārā pēc vadības norādījumiem, citi bija vienkārši vientuļi kaujinieki no Cilts vai kravas, kas nomodā gaidīja krio-kameru aizvietošanu.

Tad ap viņiem kaut kas mainījās. I lolstens un Leina apmainījās skatieniem, abi acumirklī saprata, ka kaut kas nogājis greizi, bet neviens īsti nespēja formulēt — kas. Kaut kas visuresošs un allaž pats par sevi saprotams bija zudis.

Un beidzot Leina teica: “Dzīvības nodrošināšana.”

Holstens sajuta, kā jau no šīs domas vien viņa plaušas sasalst. “Kas?” “Es domāju...” Viņa paskatījās uz ekrāniem. “Beigusies gaisa cirkulācija. Šahtas ir noslēgtas.”

“Kas nozīmē...?”

“Kas nozīmē, ka nevajag elpot vairāk, nekā vajag, jo mums pēkšņi pietrūkst skābekļa. Kas, dirsā, no...?”

“Leina?”

Vecā inženiere novaikstījās. “Vitas? Kas notiek?”

“Esmu izslēgusi gaisu, Lein.” Zinātnieces balsī bija savāda pieskaņa — kaut kas starp bailēm un apņēmību.

Leinas skatiens bija kā piekalts Holstenam, cenšoties saņemties spēkus no viņa. “Vai būsi tik laipna un paskaidrosi, kāpēc?”

“Zirnekļi ir ielaiduši kaut kādu ķīmisku vai bioloģisku ieroci. Es sadalu kuģi sastāvdaļās, nogriežot vietas, kas vēl nav inficētas.” “Nogriežot vietas, kas nav inficētas?”

“Baidos, ka tā ir diezgan plaši izplatīta,” Vitas balss gandrīz nepacietīgi apliecināja — kā ārsts, kas mēģina pasniegt sliktas ziņas ar smaidu. “Domāju, ka varu izolēt šīs vietas un atjaunot ierobežotu nesaindēta gaisa cirkulāciju, bet pagaidām...”

“Kā tu to visu zini?” Leina noprasīja.

“Visi mani asistenti laboratorijā ir sabrukuši. Viņi cieš no kaut kādas lēkmes. Viņi ir pilnīgi nespējīgi.” Šajos vārdos bija jūtamas sīks, ātri apvaldīts drebulis. “Es pati esmu izolētā eksperimentu kamerā. Darbojos pie sava bioloģiskā ieroča, kas ļautu uzvarēt karā, iznīcināt sugu bez nepieciešamības izšaut kaut vienu lodi. Kā mēs būtu varējuši iedomāties, ka viņi mūs apsteigs?”

“Pieņemu, ka tas nav gandrīz pabeigts?” Leina jautāja — balsī gan nebija daudz cerību.

“Domāju, ka esmu tuvu. Gilgameša dati par vecās Zemes zooloģiju ir diezgan nepietiekami. Leina, mums nāksies...”

“Pārmaršrutēt nesabojāto gaisu,” inženiere nobeidza. Viņa bija salīkusi pār konsoli un drebošiem pirkstiem darbojās ap to izmisīgām, saraustītam kustībām. Viņa izskatījās novecojusi, it kā pēdējā stunda būtu uz viņas pleciem uzvēlusi vēl vienu desmitgadi. “Ķeros klāt. Hol-sten, tev jābrīdina mūsējie, liec viņiem uzvilkt maskas vai arī doties uz... uz... kur nu es tev pateikšu, tūliņ...”

Holstens jau darīja visu, ko spēja, cīnoties ar Gilgameša raustīgo, neuzticamo saskarni, izsaucot katru grupu, ko varēja atrast sistēmā. Daži neatbildēja. Zirnekļu ierocis neredzams izplatījās no telpas uz telpu, kamēr Vitas un Leina cīnījās, lai to noslēgtu.

Viņš ar atvieglojumu sasniedza Alpašu. “Viņi izmanto gāzi vai ko tādu...”

“Es zinu,” Cilts inženieris apstiprināja. “Mēs esam maskās. Tomēr tas ilgi nedarbosies. Šis ir avārijas komplekts.” Par spīti tam visam, viņa balss izskatījās savādi aizrautīga.

“Leina, sagatavo...” pienācīgie vārdi īstajā brīdī atrada savu vietu, “..atkāpšanās pozīciju. Vai esi redzējis kādu...?”

“Mēs nupat kā vienu bariņu sašāvām kā sūdus,” Alpašs kareivīgi apliecināja. Holstenam ienāca prātā, ka Ciltij ir cita izpratne par šo cīņu. Jā, ar prātu viņš zināja, ka Gils bija vienīgais cilvēces patvērums un ka patlaban no tā bija atkarīga viņa sugas izdzīvošana, bet viņam tas bija tikai kuģis, veids, kā nokļūt no vienas vietas citā. Alpašam un viņa ļaudīm tās bija mājas. “Jā, labi, jums vajadzētu atkāpties uz...” un tad jau Leina bija sagatavojusi maršrutu — viņa darbojās ar niknu apņēmību, elpai sēcot pār lūpām.

“Vitas?” vecā inženiere izgrūda.

“Vēl tepat.” Bezķermeniskā balss šķita tālāka nekā parasti.

“Visa šī sadalīšana segmentos, kā saprotu, ierobežos tevis pašas ieroča izplatību?”

Vitas izdeva savādu skaņu: varbūt tie bija domāti kā smiekli, bet tos sabotēja griezīgs histērijas asmens. “Es esmu... ienaidnieka aizmugurē. Esmu nogriezta, Lein. Ja varēšu kaut ko sabrūvēt, tad varu to dabūt pie... pie viņiem. Un es esmu tuvu. Es daudzus no viņiem saindēšu.”

Holstens sakontaktējās ar vēl vienu cīnītāju grupu, izdzirdēja īsu, kakofonisku aurošanas un kliedzienu fragmentu un atkal viņus pazaudēja. “Domāju, būtu labi, ja tu pasteigtos,” viņš neskanīgi teica.

“Dirsā ir,” Leina izspļāva. “Esmu zaudējusi... Mēs zaudējam drošas telpas.” Viņa sāka lauzīt sažuvušās rokas. “Kas...?”

“Viņi pārvietojas pa kuģi,” atbildēja Vitas rēgainā balss. “Viņi izgriež sev ceļu cauri durvīm, sienām, šahtām.” Trīsas viņas balsī pieauga. “Mašīnas, tās ir tikai mašīnas. Mirušas tehnoloģijas mašīnas. Nekas cits tas nevar būt. Bioloģiski ieroči.”

“Kas, dirsā, uztaisītu milzu zirnekļus kā bioloģiskus ieročus?” Leina norūca, vēl arvien kalibrējot izolējamos areālus, sūtot Holstenam jaunas instrukcijas, kuras pārsūtīt pārējai komandai.

“Leina...”

Kaut kas zinātnieces balsī lika abiem apstāties.

“Kas ir?” Leina noprasīja.

Sekoja ilga pauze, Leinai vairākkārt atkārtojot Vitas vārdu, bet nesaņemot atbildi, un tad: “Viņi ir šeit. Laboratorijā. Viņi ir šeit.”

“Tu esi drošībā? Noslēgtā telpā?”

“Leina, viņi ir šeit.” Bija tā, it kā visas cilvēciskās emocijas, kurām Vitas tik reti deva vaļu, būtu sakrātas šim mirklim, lai tās varētu saspiesties viņas drebošajā balsī, tikt izkliegtas katrā vārdā. “Tie ir šeit, tie ir šeit, viņi skatās uz mani. Lein, lūdzu, atsūti kādu. Atsūti palīgā kādu, lūdzu. Viņi man tuvojas, viņi...” Un tad kliedziens — tik skaļš, ka radio kanālā uz brīdi iečerkstējās statiskā elektrība. “Viņi ir uz stikla! Uz stikla! Viņi nāk iekšā! Graužas cauri stiklam! Lein! Leina, palīgā! Lūdzu, Leina! Piedod! Piedod!”

Holstcns tā arī neuzzināja, par ko Vitas lūdz piedošanu, un tad vairs nebija vārdu. Pat cauri sievietes kliedzieniem viņi dzirdēja vareno krakšķi, zirnekļiem ielaužoties viņas eksperimentu telpā.

Tad Vitas balss pēkšņi apklusa, no visa baiļpilnā trokšņa palika pāri vien dreboša izelpa. Leina un Holstens apmainījās skatieniem, un ne viens, ne otrs neatrada tajos neko daudz cerīgu.

“Alpaš,” klasicists mēģināja. “Alpaš, ziņo?”

Neviena vārda no Alpaša. Vai nu cilvēks slēpnī pats bija kļuvis par slēpņa upuri, vai varbūt radio vairs nedarbojās. Kā viss pārējais — kā viņu mēģinājums aizstāvēt kuģi — tas bruka un juka.

Viscaur Gilgamešā cita pēc citas izdzisa gaismas. Drošās zonas, kuras Leina bija izveidojusi, tikpat ātri tika sabojātas vai arī nebija tik drošas, kā dators viņai apgalvoja. Katra aizstāvju grupiņa iesaistījās pēdējā kaujā, zirnekļu uz kuģa kļuva tikai vairāk, un viņi bija arvien drošāki.

Un kravas telpā desmiti tūkstošu, kuri bija palikuši cilvēces krājumos, turpināja gulēt, tā arī nezinot, ka tiek zaudēta cīņa par viņu nākotni. Kriokamerās nav murgu. Holstens prātoja, vai viņam būtu tie jāapskauž. Tomēr viņš to nedarīja. Labāk sagaidīt beigas ar atvērtām acīm.

“Neizskatās labi.” Šis bija ar visnotaļ lielām grūtībām izveidots minimāls situācijas apraksts, mēģinājums izklaidēt Lcinu. Viņas grumbainā, laika zoba sagrauztā seja pagriezās pret Holstenu, viņa pastiepa roku un satvēra tajā Holstena plaukstu.

“Mēs esam nogājuši tik tālu.” Nebija skaidrs, vai viņa domāja visu kuģi vai tikai viņus abus.

Katrs no viņiem dažus mirkļus pavadīja, novērtējot bojājumu izplatību, un, kad viņi nākamreiz ierunājās, tad tas notika gandrīz vienlaikus.

“Es nevaru nevienu sasaukt,” no Holstena puses.

“Esmu zaudējusi nākamās telpas izolāciju,” no Leinas.

Esam palikuši tikai mēs. Vai arī datori atkal nestrādā. Beigu beigās mēs izdzīvojām pārāk ilgi. Holstens, klasicists, juta, ka viņam piemīt unikālas zināšanas, kas ļāva viņam paskatīties atpakaļ pa ceļu, ko viņiem ierādījis laiks. Kas par vēsturi! No mērkaķa līdz cilvēcei, caur rīku lietošanu, ģimeni, kopienu, valdīšanu pār apkārtējo vidi, sāncensību, karu, pastāvīgu tik daudzu sugu iznicināšanu — sugu, ar kurām viņi dalīja vienu planētu. Tad viņi kļuva par trauslo Vecās Impērijas virsotni, viņi bija līdzīgi dieviem, viņi bija klejojuši starp zvaigznēm un tālu no Zemes radījuši savus izdzimteņus. Un nogalinājuši cits citu veidos, kādus viņu senči mērkaķi nevarētu ne sapņos redzēt.

Un tad — mēs\ sabojātas pasaules mantinieki, kas sniedzās pretī zvaigznēm, kad zem viņu pēdām mira Zeme, cilvēces izmisīgais mēģinājums likt visu uz spēles ar šķirsta kuģiem. Šķirsta kuģi — tagad vienīgo, jo mēs neko neesam dzirdējuši no pārējiem. Un vēl arvien viņi bija ķīvējušies un cīnījušies, devuši vaļu pašu ambīcijām, kliķēm, pilsoņu karam. Un visu šo laiku mūsu ienaidnieks — mūsu nezināmais ienaidnieks — bija audzis spēkā.

Leina bija aizgājusi līdz lūkai, spieķim klaudzinot pret grīdu. “Tā ir silta,” viņa klusi teica. “Viņi ir ārā. Griež.”

“Maskas.” Holstens bija dažas atradis un sniedza vienu no tām Lei-nai. “Atceries?”

“Nedomāju, ka mums vairs vajadzēs privātu kanālu.”

Viņam bija jāpalīdz Leinai aizsprādzēt siksnas, un beidzot viņa vienkārši apsēdās, salikusi trīcošās rokas klēpi, un izskatījās maza, trausla un veca.

“Man žēl,” viņa teica. “Es mūs visus novedu līdz šejienei.”

Viņas roka bija Holstena plaukstā, tā bija auksta un gandrīz vai bez miesas — kā maiga, nonēsāta āda pār kauliem.

“Tu nevarēji zināt. Tu darīji visu, ko varēji. Neviens nebūtu to paveicis labāk.” Tās gan bija tikai mierinošas frāzes. “Te ir kādi ieroči?”

“Pārsteidzoši, kam visam tik mēs neesam sagatavojušies, ne?” Atgriezās kāda Leinas sausā humora dzirksts. “Izmanto manu nūju. Nosit man zirnekli.”

Mirkli Holstens domāja, ka viņa joko, bet Leina pastiepa viņam metāla spieķi, un viņš beidzot to satvēra, izvērtēdams tā iespaidīgo svaru. Vai šis bija scepteris, kas lika topošajai Ciltij tai sekot no paaudzes paaudzē? Cik daudz vadoņa kandidātu Leina gadsimtu gaitā ar to nolikusi pie vietas? Tas bija teju vai svēta relikvija.

Tā bija nūja. Šādā ziņā tā bija cilvēka radītas lietas kvintesence: rīks, ar ko sist, ar ko lauzt, ar ko atvērt prototipisko ceļu, ar kādu cilvēce stājās pretī Visumam.

Un kā viņi stājas, pretī pasaulei? Kas ir zirnekļa pamatrlks?

Mirkli viņš aizrāvās ar domu: tie būvē. Un tas bija savādi mierīgs tēls — bet tad ieskanējās viņa konsole, un viņš gandrīz vai paklupa pār spieķi, mezdamies pie tās. Ziņa? Kāds tur, ārā, bija dzīvs!

Mirkli viņš atklāja, ka mēģina atraut roku, iedomādamies, ka tā varētu būt ziņa no viņiem — kaut kāds sakropļots juceklis ar gandrīz-Impērijas-C valodu tajā, un šajā ziņojumā slēptos necilvēciskais saprāts, ļaunprātīgs un nenoliedzams.

“Leina...?” ieskanējās klusa, vārga balss. “Lein...? Vai tu...? Lein....?”

Holstens stīvi skatījās uz konsoli. Šajos vārdos bija kaut kas drausmīgs, kaut kas drebošs, sabojāts, negatavs.

“Kerst,” Leina viņu pazina. Viņas acis bija plati ieplestas.

“Lein, es atgriežos,” Kersts turpināja, izklausīdamies mierīgāks nekā jebkad. “Es tagad nāku iekšā.”

“Kerst...”

“Viss ir kārtībā,” atskanēja drošībnieku bosa balss. “Viss ir kārtībā. It viss būs kārtībā.”

“Kerst, kas ar tevi noticis?” Holstens noprasīja.

“Ir labi. Es tagad saprotu.”

“Bet zirnekļi...”

“Viņi ir...” sekoja ilga pauze, it kā Kersts rakātos pa savu smadzeņu saturu, meklēdams īstos vārdus, “...kā mēs. Viņi ir mēs. Viņi ir... kā mēs.”

“Kerst...!”

“Mēs tagad atgriežamies. Mēs visi.” Un Holstenam ienāca prātā šausminoša, iracionāla doma par izsūktu, izžuvušu čaulu bruņutērpā — vēl arvien neiespējamā kārtā dzīvu.

“Holsten!” Leina pieķērās viņam pie rokas. Gaisā bija tāda kā dūmaka, tikko jūtama ķīmiska migla — ne zirnekļu iznīcinošais ierocis, bet tā viela, kas grauzās cauri lūkai.

Tad pie tās apakšmalas parādījās caurums un kaut kas nāca pa to.

Uz mirkli viņi skatījās viens uz otru: divas atvases seniem, kokos mītošiem senčiem ar lielām acīm un zinātkāriem prātiem.

Holstens pacēla Lcinas nūju. Zirneklis bija milzīgs, bet milzīgs tikai pēc zirnekļu mēroga. Viņš varēja iedragāt tā mataino čaulu un izsvaidīt tā saliekto kāju gabalus. Viņš varēja šajā pēdējā brīdī būt cilvēks. Viņš varēja izcelties ar savu spēju iznīcināt.

Bet pa spraugu iekšā rāpās vēl citi, un viņš bija vecs, un tagad Leina bija vecāka, un viņš meklēja to otru cilvēka īpašību — pēdējā laikā tik reti sastopamu — un aplika rokas ap viņas augumu, turēja sievieti tik tuvu sev klāt, cik uzdrīkstējās, un nūja ar troksni nokrita uz zemes.

“Lein...” atskanēja Ķersta rēgainā balss. “Meison...” Un tad: “Aiziet, ātrāk taču,” saviem ļaudīm. “Sagrieziet pinekļus, ja esat iestrēguši.” Un šī nepacietības nots bija tik tipisks Kersts — viscaur Kersts, par spīti savam jaunajam rāmumam.

Zirnekļi nedaudz izretojās, kā apakštasītes milzīgās acis no caurspīdīgajām maskām, ko radījumi bija uzvilkuši, vērās viņos abos. Ieskatoties šajās svešatnajās acīs, Holstens ar pārsteigumu sajuta kontaktu, kādu viņš līdz šim bija pazinis tikai ar savējiem.

Viņš redzēja, kā viens no šiem radījumiem savelk pakaļkājas un saspringst.

Zirnekļi lēca, un viss bija beidzies.