Laika bērni

8.1. Drosmīgi doties

Helēna Holstena Leina atgāžas savā tiklā, juzdamās ērti nulles gravitācijā, bet pārējā komanda ap viņu pabeidz pirmsstarta pārbaudes.

Kuģim ir divi vārdi, un tie abi nozīmē vienu un to pašu: Ceļotājs. Helēna nezina, ka tas kādreiz, sensenos laikos, bija vārds, kas tika dots cilvēka veidotam kosmosa celmlauzim — kādam, kas gadu tūkstošus pēc tā palaišanas vēl arvien varbūt kaut kur traucas cauri kosmosam kā kluss pierādījums sasniegumam, ko tā radītāju pēcteči sen jau aizmirsuši.

Ceļotājā nav nekā cita no jau sen gabalos sadalītā Gilgameša — tikai ideja. Zemes senā tehnoloģija, ko tik sen ar grūtībām kopa Helēnas vec-vecvecmāmiņa, ir atdzīvināta, atklāta no jauna, papildināta un uzlabota. Zirnekļu zinātnieki vispirms apguva, ko varēja iemācīt cilvēki — par viņu metāla un elektronikas, datoru un kodoldzinēju tehnoloģiju. Pēc tam viņi mācīja to atpakaļ savu pasniedzēju bērniem, un šīs zinības tika paplašinātas un uzlabotas ar viņu ne-cilvēcisko perspektīvu. Līdzīgā veidā cilvēku prāti ir atritinājuši pašu zirnekļu sarežģītās biotehnoloģijas pavedienus un snieguši savu redzējumu. Abām sugām ir ierobežojumi, kurus nav viegli pārkāpt: mentāli, fiziski, sensori. Tāpēc viņi ir nepieciešami cits citam.

Ceļotājs ir dzīva būtne ar kodoldzinēja sirdi, milzīgs bioinženierijas darbs ar programmējamu nervu sistēmu un simbiotisku skudru koloniju, kas to regulē, labo un uzlabo. Tajā ir septiņdesmit personu liela komanda, kā arī ģenētiskais materiāls no desmittūkstoš citiem, un simtiem tūkstošu Sapratņu. Šis ir pētniecisks kuģis, nevis izmisumā radīts šķirsts, bet ceļojums ilgs daudzus miega gadus un šķita saprātīgi nodrošināties.

Abas zaļās pasaules ļaužu grupas tagad sadarbojas patīkamā harmonijā. Bija paaudze, kad abas puses bija piesardzīgas, bet pēc tam, kad šīs barjeras — starp sugām un starp indivīdiem — nojauca nanovīruss, tika novērsts jau daudz potenciālu traģēdiju. Dzīve nav ideāla, atsevišķi indivīdi vienmēr būs ar trūkumiem, bet empātija — spēja saredzēt citus ap sevi kā tādus pašus ļaudis — beigās uzvar visu.

Helēna zina, ka sākumā komunikācija allaž bija milzīga problēma. Zirnekļiem nepiemīt spēja dzirdēt runu citādi kā vien pēdu kutināšanu, kamēr cilvēkiem trūkst jutīgās taustes, kas nepieciešama, lai izjustu arah-nīdu valodas bagātību. Abu pušu tehnoloģija viņus glāba, protams, un vienmēr taču bija sīvā, nepakļāvīgā Avranas Kernas klātbūtne. Kopīgā valoda — visu otrā valoda — ir savādā, samežģītā Impērijas C valoda, ko savstarpēji izveidoja Kerna un zirnekļi tad, kad viņa vēl bija viņu Ziņnese un viņi — ticīgie. Mirusī valoda vēl arvien dzīvo. Helēnas vecvecvectē-tiņš to neapšaubāmi uztvertu kā ārkārtīgi smieklīgu faktu.

Kuģa organiskie rādītāji norāda, ka visas dzīvā kuģa sistēmas darbojas normas robežās. I Ielēna pievieno korim pati savu apstiprinājumu un gaida galavārdu. Viņa nav šīs misijas kapteine. Šis gods ticis Poršijai, pirmajai zirnekļu starpzvaigžņu cclmlauzci. Viņa ir sarāvusies pati savā tīklā, kas karājas no griestiem — vai vismaz pie telpas izliektās malas, kas novietots pret Helēnu — zirneklienc dažus mirkļus apdomā šo brīdi, apmainās īsām radio ziņām ar ostu un pasauli zem viņām, un tad runā ar pašu kuģi.

Kad vien vēlies.

Kuģa atbilde, lai arī ir pozitīva, ietver drusciņu doktores Avranas Kernas sausā humora. Tā biomehāniskais saprāts ir ekstrapolēts no tā, kas kādreiz bija viņa: Kernas bērns, kas pumpurojies no viņas un ar viņas svētību.

Ar milzīgu, gigantisku eleganci Ceļotājs pārveido savu formu, lai tā būtu maksimāli efektīva, un atdalās no orbitālā tīkla — struktūras, kas nu ir daudzkārt dižāka nekā tad, kad to pirmoreiz redzēja Gilgame'ss. Tagad uz tās zied zaļi saules enerģijas savācēji, to izraibina citi amorfi kosmosa kuģi, kas jau ir iezīmējuši zaļās planētas saules sistēmas karti.

Ceļotājs izmanto degvielu efektīvāk nekā Gilgame'ss — vai, kā apgalvo Kerna, pat Vecās Impērijas kuģi. Reizēm, lai atrisinātu problēmu, ir nepieciešama tikai cita perspektīva. Kuģa reaktors var ilgāku laiku līgani un nerimstoši paātrināt lidojumu, līdzīgi ari nobremzēt kuģi, un tā plūstošā iekšējā struktūra daudz efektīvāk pasargās komandu no paātrinājuma radītajām grūtībām. Ceļojums turp prasīs tikai dažu desmitgažu — nevis gadu simtu vai tūkstošu — miegu.

Bet tomēr: tas ir milzīgs solis, ko nevar spert neapdomīgi. Lai arī atgriešanās pie zvaigznēm bija skaidrs mērķis, kura labā abas sugas ir smagi strādājušas, neviens nebūtu ieteicis sniegties tālumā jau tagad —ja vien nebūtu atnācis signāls, ziņa.

Starp visiem gaismas punktiņiem debesis kāds runā. Tas nesaka neko saprotamu, bet ziņa acīmredzami ir kaut kas vairāk nekā statiskā elektrība, kaut kas strukturētāks par ierastajiem pulsāru vai jebkuru citu zināmu Visuma fenomenu saucieniem. Kā gan zaļās planētas ļaudis varētu ignorēt šādu saucienu?

Tad Ceļotājs sāk ilgo paātrinājumu, maigi nospriegojot savas komandas ķermeņus, pārveidojot tā iekšējo ģeometriju. Drīz viņi gulēs, un tad, kad viņi pamodīsies, viņus sagaidīs jauna pasaule. Nezināma pasaule ar savām briesmām, brīnumiem un noslēpumiem. Pasaule, kas viņus sauc. Tomēr ne sveša pasaule — ne gluži. Senie zaļās planētas ļaužu pirmsenči reiz ir uz tās spēruši kāju. Tā redzama Gilgameša zvaigžņu kartēs — vēl viena sala garajā teraformētāju arhipelāgā, kas bija palicis savā vaļā pēc Vecās Impērijas sabrukuma.

Pēc visiem šiem gadiem, pēc kariem, traģēdijām un zaudējumiem zirnekļi un mērkaķi atgriežas pie zvaigznēm, lai meklētu savu mantojumu.