Laika bērni

3.12. Balss meža dziļumos

Protams, kritušais milzis nomira, bet pēc laba laiciņa. Līdz tam viņa — Poršijai un viņas sugasmāsām bija grūti iedomāties šo radību kā kaut ko tādu, kas nebūtu “viņa” — bija dzīvojusi nebrīvē, ēdot no ierobežotā ēdienu daudzuma, ko bija gatava uzņemt, un skatoties augšup pa sava aizgalda jumta caurumu, kur pētnieces bija sapulcējušās, lai vērotu milzi.

Mirušie milži tika secēti, un atklājās, ka viņi ir pēc būtības identiski pelēm teju vai visās iekšējo orgānu struktūrās, ja neņem vērā locekļu un atsevišķu orgānu izmēra un proporciju atšķirības. Salīdzinošie pētījumi apstiprināja hipotēzi, ka dzīvajos palikušais milzis, visticamāk, ir mātīte — vismaz salīdzinot ar tā mazākajām endoskcletālajām māsām.

Diskusija par radījuma jēgu un mērķi — par mācību, ko vajadzētu gūt no šāda savāda viesa ierašanās — turpinājās paaudzēm ilgi, visa šī radījuma ilgā mūža laikā un vēl pēc tā beigām. Radījuma uzvedība bija dīvaina un sarežģīta, bet tas šķita mēms — neradīja nekādus žestus vai vibrācijas, ko varētu uzskatīt par mēģinājumu sazināties. Dažas piezīmēja, ka tad, kad radījums atvēra un aizvēra muti, gudri izveidots tīkls varēja notvert savādu murdoņu — tādu pašu, ko varēja sajust, sasitot kopā dažādus objektus. Tā bija vibrācija, kas ceļoja pa gaisu, nevis pa pavedienu vai zemi. Kādu laiku tika izvirzīta hipotēze, ka šis varētu būt komunikācijas veids — hipotēze, kas izraisīja daudz gudru diskusiju —, bet beigās uzvarēja tie, kas uzsvēra šīs domas absurdu. Kā nekā vienas un tās pašas atveres izmantošana ēšanai un komunikācijai acīmredzami bija pārāk neefektīva. Zirnekļi nav īsti kurli, bet viņu dzirde ir cieši saistīta ar taustes un vibrāciju sajūtām.

Milža izrunātie vārdi — visas cilvēka runas frekvences — zirneklim nešķiet pat čuksts.

Jebkurā gadījumā radības gūsta laikā šādu gaisa vibrāciju kļuva arvien mazāk un mazāk, un ar laiku tas pārtrauca tās radīt. Daži minēja, ka tas nozīmē, ka radība ir samierinājusies ar dzīvi nebrīvē.

Divas paaudzes pēc tam, kad radība tika sagūstīta un notikumi, kas bija saistīti ar tās ierašanos, jau bija kļuvuši par kaut ko līdzīgu teoloģijai, kāds asistents ievēroja, ka milzis kustina ekstremitātes — veiklās piekājas, kuras tas izmantoja, lai manipulētu ar objektiem — tādā veidā, kas imitēja palpu signālus, it kā censtos imitēt vienkāršo vizuālo zirnekļu valodu. Sekoja jauna intereses vētra, un no daudzām citām Ligzdām ieradās viesi, lai apmainītos Sapratnēm, kas spētu apgaismot nākotnes paaudzes. Pienācīgi eksperimenti liecināja, ka milzis nevis vienkārši kopē redzēto, bet gan spēj veidot asociāciju starp nozīmi un simboliem, ļaujot tam izteikt prasību pēc barības un ūdens. Mēģinājumi komunicēt sarežģītākā līmenī cieta neveiksmi, jo radījums nespēja saprast un pienācīgi atveidot vairāk nekā dažus ļoti vienkāršus simbolus.

Apmulsušie pētnieki, izmantojot savas sugas veikto gadiem ilgo izpēti, secināja, ka milzis ir vienkārša radība, iespējams, veidota, lai veiktu darbu, kas piemērots tik lielam un spēcīgam radījumam, bet pašas radības intelekts nepārsniedz Pausīda vaboles vai spļāvējzirnekļa saprātu, varbūt pat ir niecīgāks.

Drīz pēc tam milzis nomira, droši vien kāda ķermeņa vājuma dēļ. Tā ķermenis savukārt tika secēts un izpētīts, kā arī salīdzināts ar ģenētiski iekodētajām Sapratnēm, kas veidojās no oriģinālo mirušo milžu izpētes, kas bija notikusi pirms vairākām paaudzēm.

Turpinājās pārspriedumi par milžu sākotnējo mērķi un saistību ar Ziņnesi — visplašāk izplatītā teorija apgalvoja, ka Ziņnesi debesīs apkalpoja šāda milžu suga, kas veica tai nepieciešamos darbus. Tātad, pirms vairākiem gadiem nosūtot uz zemi tās aprobežotos vēstniekus, Ziņnese bija izteikusi sava veida cieņas apliecinājumu. Sapratņu mantošana savā ziņā ierobežoja zirnekļu iespējas padarīt vēsturi par mītu, bet jau tad korelācija starp viņu uzvaru pār skudrām un milžu ierašanos bija stingri pieņemta kā jēgpilna.

Tomēr ap to laiku, kad gāja bojā šis pēdējais milzis, Poršijas teoloģijas pasauli jau sašūpoja nākamā atklāsme.

Pastāvēja otra Ziņnese.

Tad karš ar skudrām jau sen bija beidzies. Pausldu stratēģija tika veiksmīgi laista darbā pret vairākām kolonijām, līdz zirnekļi bija samazinājuši kukaiņu ietekmes zonu līdz to sākotnējai teritorijai, kur savulaik senā Poršija bija izlaupījusi viņu templi, nozagusi viņu elku un, pašai nezinot, atnesusi Ziņneses vēsti saviem ļaudīm.

Poršijas sugas pētnieki nevēlējās pārprogrammēt oriģinālo skudru koloniju, kā viņi to bija darījuši ar tās atzariem un izpētes spēkiem, jo, ja viņi tā darītu, tad pazaudētu tās unikālās spējas — un zirnekļi nepievēra acis uz to, kādus attīstības ceļus bija pavērusi kolonija. Tādēļ sākās sarežģītu kampaņu gadi — kas prasīja diezgan daudz dzīvību —, līdz skudru kolonija tika iemanipulēta tādā pozīcijā, kur viņu sadarbība ar kaimiņiem zirnekļiem kļuva par vislabvēlīgāko darbības gaitu — un tad skudru kolonija bez rūgtuma un nožēlas no nesamierināma ienaidnieka kļuva par paklausīgu sabiedroto.

Zirnekļi žigli vien sāka eksperimentēt ar metālu un stiklu. Viņi bija radījumi ar asu redzi, un tādēļ drīz vien sekoja pētījumi par gaismu, tās laušanu un optiku. Viņi iemācījās izmantot rūpīgi izgatavotu stiklu, lai paplašinātu savas redzes iespējas uz mikroskopisko un makroskopisko pasauli. Vecākā pētnieku paaudze šo zināšanu lāpu centīgi nodeva nākamajām zinātnieku paaudzēm, kas pavērsa savas tikko uzlabotās acis uz nakts debesīm, skatīja Ziņnesi detalizētāk un vērās vēl tālāk.

Sākumā viņi ticēja, ka jaunā ziņa nāca no pašas Ziņneses, bet astronomi ātri vien šo ideju apgāza. Sadarbojoties ar Tempļa priesterieni, viņi atklāja, ka tagad debesīs ir jauns kustīgs punkts, kas spēja runāt, un ka tā kustība bija lēnāka un savādi neregulāra.

Lēnām zirnekļi sāka veidot savas saules sistēmas attēlu — attiecības starp viņu dzimto planētu, tās mēnesi un Ziņnesi, sauli un to tālāko

planētu, kurai ari bija orbītā esošs pavadonis, kas sūtīja pats savu atsevišķu signālu.

Viena bēda ar šo otru ziņu bija tā, ka šo ziņu nevarēja saprast. Atšķirībā no regulārajām un abstrakti skaistajām skaitļu virknēm, kas bija kļuvušas par viņu reliģijas pamatu, jaunā ziņnese sūtīja tikai haosu: mainīgu, slīdošu, bezjēdzīgu vervelēšanu. Priesterienes un zinātnieki klausījās tās rakstus, pierakstīja tos sarežģītajā mezglu un savienojumu notācijā, bet nespēja atrast tajos nekādu jēgu. Gadiem ilga neauglīga pētniecība noslēdzās ar sajūtu, ka šis jaunais signāla avots bija sava veida antitēze Ziņne-sei — kaut kāds teju vai ļaunprātīgs entropijas, nevis kārtības avots. Tā kā plašākas informācijas viņiem nebija, otrajam avotam tika piedēvēti visdažādākie un dīvainākie mērķi.

Tad pēc dažiem gadiem otrs signāls beidza mainīties un nostabilizējās, paliekot par vienu vienīgu atkārtotu transmisiju — vēlreiz un vēl —, un šis notikums atkal noveda pie plašām spekulācijām, ko veica nu jau pa visu pasauli izkaisītā priesteru-zinātnicku kopiena. Vēlreiz un vēl signālā meklēja jēgu, jo ziņai, kas tiek tik daudzas reizes atkārtota, noteikti jābūt svarīgai.

Kāda interesanta pētniecības skola bija noteikusi, ka signālā tiek atspoguļota kaut kāda vajadzība, un savādā kārtā iedomājās, ka kaut kur tur — aiz neiedomājami plašās telpas, kas šķīra viņu pasauli no otrā signāla avota — kāds, pazudis un izmisis, sauc palīgā.

Tad pienāca diena, kad signāls vairs nepienāca, un apmulsušie zirnekļi stingi blenza debesīs: viņiem kaut kas bija zudis, un viņi nespēja saprast, kāpēc.