Laika bērni

1.3. Izdziest gaismas

Doktore Avrana Kerna pamodās, uztverot sarežģītu informācijas gūzmu pa dučiem kanālu, un nekas no uztvertā nepalīdzēja viņai saprast, kas noticis un kāpēc viņa ar grūtībām atgūst apziņu aukstā miega kapsulā. Viņa nespēja atvērt acis, ķermenis bija savilcies krampjos, un prātā nebija nekā cita kā vien pārmērīgais informācijas daudzums, kas viņai uzbruka, ikvienai Sargkapsulas sistēmai sniedzot statusa atskaiti.

Elīzas režīms! viņa spēja vien nokomandēt, juzdama vienlaikus nelabumu, uzpūtušos vēderu, aizcietējumu un jutekļu pārslodzi, jo zārka mehānismi centās viņu piedabūt līdz kaut kam līdzīgam aktīvai eksistencei.

“Labrīt, doktore Kerna,” Sargkapsulas centrmezgls sasniedza viņas dzirdes centru. Tam bija sievietes balss — spēcīga un mierinoša. Kerna nejutās nomierināta. Viņa gribēja vaicāt, kāpēc atrodas šeit, Sargkap-sulā, bet juta, kā atbilde tūlīt, tūlīt pat viņu sasniegs — tomēr tā nespēja uzplaiksnīt apziņā.

Dod man kaut ko, kas palīdzētu savākt atmiņas! viņa lika.

“Tas nav ieteicams,” centrmezgls brīdināja.

Ja tu gribi, lai es pieņemu kādu lēmumu... Un tad visas klīstošās domas sakrita pa vietām, sabruka dambji un pāri viņai kā plūdi brāzās šausminošas atskārsmes. Brin 2 stacija bija pagalam. Viņas kolēģi bija pagalam. Mērkaķi bija pagalam. Viss bija zaudēts — bet viņa bija palikusi.

Un Avrana bija likusi centrmezglam viņu pamodināt, kad parādīsies radio signāls.

Viņa centās dziļi ieelpot, taču krūškurvis atteicās sadarboties, un viņa tikai iesēcās. Pēdējais laiks, viņa teica centrmezglam, lai gan datoram šis paziņojums neko nenozīmētu. Bet tagad tas komunicēja ar Avranu — viņa instinktīvi juta, ka ar to var sarunāties kā ar cilvēku. Tā vienmēr bija bijusi Elīzas režīma kaitinošākā daļa. Cik daudz, laika aizritējis —pēc Zemes standarta?

“Četrpadsmit gadi un septiņdesmit divas dienas, doktore.”

Tas... Kerna juta, kā viņas rīkle nedaudz izplešas. “Tas nevar būt...” Nav nekādas jēgas teikt datoram, ka tam nav taisnība, ka tam nevar būt taisnība. Nebija pagājis gana ilgs laiks. Nevarētu būt, ka Zeme jau būtu saņēmusi ziņu un pa šo laiku būtu paspējis atgriezties glābšanas kuģis. Bet tad uzradās cerība. Protams, kuģis jau bija ceļā pie viņas, kad Serings iznīcināja Brin 2 staciju. Šaubu nebija — viņš kā NUN aģents bija atklāts jau sen, jau tad, kad viņu smieklīgā sacelšanās bija cietusi sakāvi. Viņa bija glābta. Skaidrs, ka viņa bija glābta.

Sāc kontaktu, viņa pavēlēja centrmezglam.

“Baidos, ka tas nav iespējams, doktore.”

Viņa neapmierināti noklakšķināja mēli un vēlreiz pievērsās sistēmas informācijas kanāliem — beidzot viņa juta, ka spēj ar tiem tikt galā. Visas kapsulas daļas bija viņai pieejamas, un rādītāji skaidri liecināja, ka tās ir darba kārtībā. Viņa pārbaudīja sakaru paneli. Uztvērēji darbojās normas robežās. Raidītāji darbojās — tie gan sūtīja viņas briesmu signālu, gan arī pildīja savu sākotnējo funkciju, proti, sūtīja sarežģītas ziņas uz planētu zem kapsulas. Protams, šīs ziņas bija paredzētas laikam, kad šī planēta kļūtu par jaunas sugas šūpuli, sugas, kas varētu tās uztvert un atšifrēt. Uz to nu vairs nebija nekādu cerību.

“Tas viss ir...” Pašas balss ķērkstēšana saniknoja Kernu. Precizē. Kur ir problēma?

“Baidos, ka nav nekā, ar ko nodibināt kontaktu, doktore,” centr-mezgls Elīzas režīmā pieklājīgi paziņoja. Tad Avranas uzmanību piesaistīja apkārtējā kosmosa simulācija: planēta, Sargkapsula. Bet ne miņas no Zemes kuģa.

Paskaidro.

“īr notikušas izmaiņas radiosignālos, doktore. Baidos, ka man nepieciešams vadības lēmums, kas noteiktu to nozīmīgumu.”

“Vai tu vari beigt atkārtot “baidos, ka”?” viņa nikni norūca.

“Protams, doktore.” Un Kerna zināja, ka tā arī notiks. No šī brīža konkrētais izteiciens tiks uz visiem laikiem izslēgts no saziņas. “Kopš jūs tikāt ievadīta aukstā miega fāzē, es esmu sekojusi līdzi signāliem no Zemes.”

“Un...?” Bet Kcrnas balss nedaudz iedrebējās. Serings ieminējās par karu. Vai ir pienākušas ziņas par karu? Tūlīt pēc tam sekoja doma: Vai centrmezgls vispār saprastu, ka mani jāpamodina? Tas neprastu izmantot šādu informācijas filtru. Tad kas... ?

Tur nu tas bija, pazudis datu pārbagātībā, bet tagad centrmezgls to izgaismoja. Nevis datu esamība, bet to trūkums.

Viņa gribēja jautāt: Ko es tagad redzu? Viņa gribēja pateikt, ka dators atkal ir kļūdījies. Viņa gribēja pārbaudīt vēlreiz, it kā šī pārbaude nenotiktu katru mīļu brīdi.

No Zemes nepienāca radiosignāli. Pēdējā gaistošā atblāzma bija aiztraukusies garām Sargkapsulai un izgaisusi tukšumā. Plūstot no Zemes gaismas ātrumā, tā bija jau divdesmit gadus sena.

Gribu dzirdēt pēdējās divpadsmit stundas signāla.

Viņa bija domājusi, ka signālu būs pārāk daudz — bet to bija maz, tie bija saraustīti un šifrēti. Tie, kurus bija iespējams atšifrēt, bija lūgumi pēc palīdzības. Viņa pakāpās atpakaļ vēl četrdesmit astoņas stundas, mēģinot saprast, kas noticis. Centrmezgla ierakstu sistēma bija pārrakstījusi visu iepriekšējo. Precīzas nianses jau sen bija pazudušas, tās traucās prom no Avranas tik nesasniedzami ātri, ka viņa vairs nevarētu šīs ziņas panākt. Bet viss, par ko viņa spēja domāt, bija vien tas, ka Seringa karš tomēr bija noticis. Visā Saules sistēmā bija izdzisušas gaismas, NUNķi un viņu līdzgaitnieki bija sacēlušies un cīnījušies pret saviem ienaidniekiem, lai iegūtu varu pār cilvēces likteni.

Tas, ka konflikts ir eskalējis, šķita neapstrīdams fakts. Kerna labi zināja, ka gan Zemes, gan tās koloniju valdībām piederēja ieroči ar baisu potenciālu, un zinātne teorētiski bija izstrādājusi vēl ļaunākus.

Karš uz Zemes bija kļuvis sprādzienbīstams, tik daudz viņa saprata. Neviena puse nebija piekāpusies. Abas puses bija cīnījušās un cīnījušās, atrodot mantu kastītē arvien jaunus rīkus. Kara sākums bija pazudis, nepieejams radiosignālu divarpus dienu ilgajā atmiņā, bet viņai bija baisas aizdomas, ka viss globālais konflikts bija ildzis knapi nedēļu.

Un tagad — divdesmit gaismas gadu attālumā — Zeme dusēja klusumā, tā bija dusējusi klusumā jau divus gadu desmitus. Vai tur maz vēl bija cilvēki? Vai bija iznīcināta visa cilvēku suga — izņemot viņu —, vai ari cilvēce bija tikai atmesta atpakaļ jaunos tumšajos viduslaikos, un primitīvie, stulbie ļaudis skatījās augšup, kur debesīs slīdēja gaismiņas, aizmirsuši, ka tās radījuši viņu senči?

“Stacijas, saules sistēmas kolonijas... Citi...” viņa izdabūja.

“Viens no pēdējiem ziņojumiem no Zemes bija pa visām frekvencēm visos virzienos izsūtīts digitāls vīruss, doktore,” skumji atbildēja Elīza. “Tā mērķis bija inficēt un atspējot ikvienu sistēmu, kas to saņēma. Šķiet, ka tas spēja pārvarēt visas zināmās drošības sistēmas. Es pieņemu, ka visas dažādo koloniju sistēmas ir beigušas darboties.”

“Bet tas nozīmē...” Avranu pārņēma stindzinošs aukstums, kādu droši vien nekad iepriekš nebija jutis neviens cilvēks. Viņa gaidīja, kad sekos ledaina atskārsme, bet tādas nebija. Saules sistēmas kolonijas un nedaudzās ārpussistēmas bāzes vēl arvien tika teraformētas. Tās tika uzbūvētas cilvēces kosmosa izpētes vēstures sākumā, un tad, kad tehnoloģija bija attīstījusies pietiekami, cilvēku apdzīvoto vietu klātbūtne bija palēninājusi teraformēšanas procesu: pārāk daudz indivīdu, kas raustīja segu uz savu pusi. Tabula rasa planētu apgūšana bija daudzkārt ātrāka, un Ķērnās pasaule bija pati pirmā, uz kuras teraformēšana bija pabeigta. Ārpus Zemes cilvēce bija neiedomājami atkarīga no tehnoloģijas, no datoriem.

Ja šāds vīruss ir pārņēmis Marsa vai Eiropas sistēmas un padarījis tās nelietojamas, tas nozīmēja nāvi. Ātru nāvi, aukstu nāvi, bezgaisa nāvi.

“Kā tad tu izdzīvoji? Kā mēs izdzīvojām?”

“Doktore, vīruss nebija paredzēts tam, lai uzbruktu eksperimentāliem augšupielādēticm cilvēka personības konstruktiem. Jūsu klātbūtne manā sistēmā padarīja mani par vīrusam nepiemērotu saimnieku.”

Avrana Kerna skatījās garām Prātacs gaisinām uz tumsu Sargkap-sulas iekšienē un domāja par visām tām vietām vēl milzīgākajā tumsā visapkārt — tur, kur cilvēce reiz bija izveidojusi sev mājas, trauslas kā olas čaumala. Beigu beigās viņai bija tikai viens jautājums: “Kāpēc tu mani pamodināji?”

“Jums ir jāpieņem vadības lēmums, doktore.”

“Kādu vadības lēmumu gan tev tagad varētu vajadzēt?” viņa indīgi jautāja datoram.

“Jums būs jāatgriežas aukstajā miegā,” centrmezgls atbildēja, un tagad Avranai skaudri pietrūka “baidos, ka”, kas vismaz bija piešķīris tik nepieciešamo cilvēcisko minstināšanos. “Tomēr, tā kā man trūkst informācijas par mūsu šībrīža ārējiem apstākļiem, es, iespējams, nespēšu noteikt atbilstošu zīmi, kas liktu jūs atmodināt no jauna. Tāpat es uzskatu, ka jūs pati varētu nespēt man sniegt precīzu instruktāžu šādas zīmes atpazīšanai. Taču jūs varat man sniegt jebkādu vēlamo instruktāžu vai ari vienkārši norādīt konkrētu laika sprīdi. Alternatīva ir vienkārši paļauties uz to, ka jūsu augšupielādētā personība pamodinās jūs atbilstošā laikā.”

Šo vārdu neizteiktā atbalss skanēja Avranas prātā: Vai nekad. Varbūt nekad nebūs tāda laika.

Parādi man planētu.

Viņai tika parādīta milzīgā, zaļā lode — planēta, ap kuru viņa riņķoja — un visi tās mērījumi un parametri, katrs no tiem norādīja uz atsevišķu papildinformācijas sazarojumu. Kaut kur tur bija arī pateicības autoriem, to mirušo cilvēku vārdi, kuri bija izveidojuši un uzbūvējuši ikvienu šīs pasaules daļu, kuri bija vadījuši tektoniskās plātnes un iepūtuši dvašu laikapstākļu sistēmā, paātrinājuši eroziju un iesējuši augsnē dzīvības sēklu.

Bet mērkaķi sadega. Viss velti.

Šķita neiespējami, ka viņa bija bijusi tik tuvu dižajam sapnim — dzīvības izplatīšanai Visumā, daudzveidīgāka saprāta izveidei, Zemes mantojuma nodrošināšanai. Un tad notika karš un Seringa muļķība — nedaudz par agru.

Cik ilgi mēs varam turpināt darboties'?Tāds bija viņas jautājums.

“Doktore, mūsu saules paneļi var nodrošināt mūsu izdzīvošanu neierobežotu laika posmu. Lai ari ir iespējams, ka ārējs trieciens vai mehānisku bojājumu uzkrāšanās ar laiku var pārtraukt funkcijas, tomēr konkrēta galējā robeža mūsu darba kapacitātei nav noteikta.”

Tas laikam bija domāts kā cerlbpilns paziņojums. Kernai tas drīzāk izklausījās pēc mūža ieslodzījuma sprieduma.

Ļauj man gulēt, viņa teica kapsulai.

“Man nepieciešama instrukcija, kad jūs pamodināt.”

Kerna iesmējās — viņas balss kapsulas šaurībā šķita briesmīga. “Kad ierodas glābēju kuģis. Kad mērkaķi atbild uz signālu. Kad mana nemirusī augšupielādētā personība nolemj, ka vajag. Vai ar to pietiek?” “Domāju, ka varu rīkoties atbilstoši šīm vadlīnijām, doktore. Tagad es sagatavošu jūs, lai varat atgriezties aukstajā miegā.”

Gulēt — ilgu, ilgu laiku. Viņa atgriezīsies kapličā, un viņas pašas simulakrs vēros kluso planētu klusajā Visumā — pēdējais dižās, kosmosu iekarojošās civilizācijas postenis.