Laika bērni

7.4. Beigu laiki

Viņi skatījās, kā tas izdedzina ceļu pār debesīm.

Lai gan aktīva Ziņneses pielūgšana šajos daudz apgaismotākajos laikos gandrīz vai neeksistēja — kādēļ gan vajadzīga ticība, ja ir pārpārēm pierādījumu par Dieves patieso dabu? —, zirnekļi vēroja ugunīgo ceļu vai nu paši savām acīm, vai caur bioloģisko sistēmu surogātacīm un zināja, ka no viņu pasaules kaut kas ir zudis. Ziņnese vienmēr bija bijusi tur. Viņos glabājās atmiņas no seniem, vienkāršiem laikiem, kad kustīgā gaismiņa debesīs viņiem bija gan vadzvaigzne, gan iedvesma. Viņi atcerējās Tempļa reibuma dienas un pirmo saziņu starp Dievi un Viņas draudzi. Kaut kas bija bijis daļa no viņu kultūras apziņas kopš vissenākajiem laikiem, kaut kas tāds, ko viņi ar saprātu apzinājās kā vecāku par savu sugu, un nu tas bija prom.

Savas darba telpas klusajā tumsā Fabians jūt, kā viņu pārņem emociju šoks — viņš nebija tādu gaidījis. Starp visiem zirnekļiem viņš būtu vismazāk reliģiozs. Viņam nav laika nezināmajam, ja nu vienīgi — lai to notvertu ar saprātu un eksperimentiem un tā padarītu zināmu. Bet tomēr...

Viņš ir skatījies plānā ekrānā, kur attēlu veido tūkstošiem sīku dažādu krāsu hromatoforu, kas izplešas un saraujas, lai veidotu sīkus kopīgā attēla punktiņus. Dziļi pazemē, kur ir viņa darba telpas, viņam nav bijis iespēju būt tiešam notikuma lieciniekam. Viņš ir bāls, stūrains, nekopts savas sugas pārstāvis un reti papūlas parādīties saulei; viņš izvēlas strādāt pats savā ritmā, kam maz saistības ar dienu vai nakti.

Nu, viņš piezīmē savam vienīgajam kompanjonam, es pieņemu, ka tas ir pierādījums visam, ko tu mums esi teikusi.

Protams. Atbilde nāk no telpas sienām — tā ir neredzami klātesoša būtne, kas ir viņam visapkārt kā paša izsaukts dēmons. Un jums pie pirmās izdevības jādod prettrieciens. Viņi nedos jums ne mazāko iespēju.

Saziņas saimei šķietami izdevās kaut ko panākt — vēl pirms mirkļa, Fabians piezīmē. Telpas izliektās sienas ap viņu šņāc un ņirb — tūkstošu tūkstoši skudru ir iesaistītas nesaprotamā rosībā, kas ļauj šai kolonijai — patiesībā superkolonijai, kas atkal radusies pēc tik ilga laika — funkcionēt savā tik unikālajā veidā.

Nekad nav bijis pat iespējas, ka viņiem kaut kas izdosies. Esmu priecīga, ka viņi ir saņēmuši šo neapstrīdamo demonstrāciju par ienaidnieka mērķi. Tomēr es raizējos par izmantojamo stratēģiju. Tā ir savāda, šī bezķermeniskā runa. Muskuļotas podziņas sienā rada vibrācijas, kas simulē zirnekļa graciozās pēdu kustības. Citur tā vēl arvien komunicē pa radio, bet šeit Fabians var ar to runāt tā, it kā tas būtu zirneklis: īpaši vēsa, temperamentīga mātīte, bet tik un tā zirneklis.

Tā runā savādā valodā, kas izveidojusies kopīgās pārrunās, pirms ilga laika radīta saziņai starp zirnekļiem un viņu Dievi, bet pēdējā laikā tā ir sākusi izveidot uz ekrāna rēgainas palpas, lai pievienotu savai valodai uzsvarus, tā radot dīvainu pidžina dialektu zirnekļu vizuālajai valodai. Fabians, kas nekad nav īsti labi sapraties ar savējiem, uztver šo sabiedrību kā patīkamu. Šis fakts, kā arī viņa neapšaubāmās spējas ķīmiskās arhitektūras un pielāgošanas izveidē ir sniegušas viņam šo vitāli svarīgo lomu. Viņš ir Ziņneses rokas un uzticības persona — tādas Ziņneses, kāda viņa ir tagad.

Nezinu, vai beigās no manis jelkas vēl ir palicis. Vārdi nāk lēni, vilcinoties. Sākumā Fabians prāto, vai mehānismā radusies jauna kļūme — vai varbūt kļūme ir skudru pielāgojumā? Tad viņš nospriež, ka šis ir viens no tiem mirkļiem, kad viņa kompanjone izmanto kādu intonāciju vai runas tempu, kas palikusi pāri no senatnes — to viņa varbūt izmantojusi citā laikā un citā formā.

Doktore Avrana Kerna, viņš to uzrunā. Tai nepatīk, ka viņu sauc par Dievi vai Ziņnesi. Pēc ilgas stīvēšanās viņi ir atraduši arbitrāru kustību formu, kas tai atgādina vārdu, kurš tai reiz piederēja. Šī ir viena no daudzajām valodas variācijām, ko Fabians labprāt izmanto. Viņam kā nekā ir īpašas attiecības ar Dievi. Viņš ir Viņas tuvākais draugs. Viņš ir atbildīgs par Viņas funkciju pienācīgu uzturēšanu, kā arī labo jebkādas kļūdas Viņas pielāgojumā.

Viņam visapkārt ir tuneļu un telpu tīkls, kura ģeogrāfija pastāvīgi mainās, un tajā dzīvo simtiem miljonu insektu kolonija. Viņu mijiedarbe nav tik ātra kā digitālai sistēmai, ko būvējušas cilvēku rokas, bet katra insekta sīkās smadzenes pašas par sevi ir jaudīga datu uzglabāšanas un lēmumu pieņemšanas ierīce, un kopējā kolonijas aprēķinu jauda ir tik liela, ka tā pati nespēj to pilnībā novērtēt. Mākoņdatorika: nevis ātrums, bet bezgalīgi pārveidojams plašums un sarežģītība. Šeit atliku likām pietiek vietas Avranas Kernas lejuplādētajam prātam.

Vajadzēja daudz laika, lai saprastu, kā to darīt, bet beigu beigās viņa bija tikai informācija. Viss ir tikai informācija, ja vien tev ir pietiekami daudz kapacitātes tās aptveršanai. Ilgs laiks pagāja arī tam, lai nokopētu informāciju no satelīta uz saglabāšanas koloniju uz planētas. Ilgs — daudz ilgāks — laiks bija vajadzīgs, lai lejupielādētā informācija sakārtotu sevi pietiekami un varētu pateikt kaut vai: Es esmu. Bet tā ir — tagad — un viņiem ir bijis daudz laika. Kolonija, kurā mīt Fabians un par kuru viņš rūpējas, ir iemiesota Dieve, Ziņneses inkarnācija.

Fabians atver radiosakarus ar vienu no orbitālajām observatorijām un pārbauda, cik tuvu pielidojis ienaidnieks. Tā trajektorija apliecina, ka tas meklēs orbītu ap viņu planētu. Ir laiks gaidīšanai — tagad. Visa planēta — viņi visi gaida: ne tikai zirnekļi, bet visas sugas, ar kurām tie saistīti. Drīz viņi visi būs uz kalēja laktas, ar savu pulku un atjautību stāsies pretī sugai, kas radīja tos, pati to negribējusi, un tagad tikpat nevērīgi arī vēlas tos iznīcināt. Tic ir zirnekļi, skudru kolonijas, okeāna mutkāji, pus-saprātīgas vaboles un dučiem dažādu sugu — ar dažādām intelekta un instinkta proporcijām, visi savā nosacītā veidā zina, ka beigu laiks ir klāt.

Augšā, orbitālajā tīklā, Bianka vairs neko nevar plānot. Poršija ar savām biedrenēm gaida, gatavas cīnīties pret kosmosa dieviem, kas nu atgriežas. Tagad viņas var vienīgi turēties pie saviem tīkliem, tehnoloģijas sniegtie paplašinātie jutekļi dod viņām ziņas par to, kā tuvojas gals.

Un tad milzīgā Gilgameša masa tuvojas, ilgā bremzēšanas ceļa galā tā nespēcīgie dzinēji ar pūlēm cenšas palēnināt kuģi tiktāl, lai, nirstot gar planētu, tā ātrums saplūstu ar gravitācijas vilkmi un ienestu šķirsta kuģi orbītā.

Lai arī viņi ir zinājuši par ienaidnieka mērogu — gan pateicoties saviem mērījumiem, gan Kernas ierakstiem —, Gilgameša milzīgais apjoms rada bijību. Ne viens vien zirneklis noteikti domā: Kā gan mēs varam cīnīties pret kaut ko tādu?

Un tad šķirsta kuģa ieroči atklāj uguni. Tā tuvošanās ir aprēķināta tā, ka ekvatora tīkls atrodas tā priekšējo asteroīdu lāzeru tēmējumā, un, lidojot garām, Gilgamešs pilnībā izmanto savu iespēju. Tīklam nav centra, tam nav vitāla punkta, kurā precīzi trāpot varētu radīt plašus bojājumus, un tā nu lāzeri vienkārši bez izšķirības dedzina, nosvilinot pavedienus, pāršķeļot mezglus, izplēšot lielas plaisas tīkla struktūrā. Zirnekļi mirst: pēkšņi nonākuši vakuumā, izmesti kosmosā vai lidojot uz iekšpusi, uz planētas pusi; daži pat pārvēršas tvaikā, kad tos skar lāzeru ugunīgās dusmas.

Kamēr Poršija saņem ziņojumus par zaudējumiem, viņa un viņas kareivju saime gatavojas pretuzbrukumam. Viņa apzinās, ka tikko ir zaudējuši — vienā liesmojošā mirklī — zināmu daļu kareivju, zināmu daļu savu ieroču, tas viss ir akli izdzēsts. Bianka ar viņu apspriežas, radio vibrē elektriskās strāvas impulsos, simulējot runas dejojošo ritmu.

Kaujas plāns nav mainījies, Bianka apstiprina. Viņai jau būs pilna aina ar zaudējumiem un atlikumiem. Poršija negribētu būt viņas vietā un uzņemties misiju koordinēt visu orbitālo aizsardzību. Vai esat gatavas uzbrukumam?

Esam. Poršija jūt, kā iznīcības iespaidā viņā pašā milst nikna mērķtiecība. Šīs nāves, Ziņnescs iznīcināšana, šī visa nejēdzīgā brutalitāte viņā iededz taisnprātīgu kaismi. Mēs viņiem parādīsim.

Mēs viņiem parādīsim, Bianka atbalso. Viņa izklausās tikpat apņēmīga. Jūs esat ātrākās, stiprākās, gudrākas. Jūs esat savas pasaules aizstāves.

Ja jūs kritīsiet, būs tā, it kā mēs nekad nebūtu bijuši. Visas mūsu Sapratnes būs putekli vien. Es lūdzu jums turēties pie plāna un atcerēties to vienmēr. Zinu, ka dažām no jums ir šaubas. Šis nav īstais laiks šaubīties. Mūsu laužu dižākie prāti ir nolēmuši, ka tas, ko jūs darīsiet, ir tas, kas jādara, ja mēs vēlamies pasargāt to, kas mēs esam.

Mēs saprotam. Poršija zina, ka tuvojas milzīgais, zvaigžņu gaismu aizsedzošais šķirsta kuģa stāvs. Citas rotas jau dodas uzbrukumā.

Veiksmīgas medības, Bianka viņas visas uzmundrina.

Visapkārt darbojas tikla orbitālie ieroči. Katrs sastāv no neliela atlūzu gabala — akmens, kas uzvests ar kosmosa liftu vai notverts tukšumā un noturēts izcili nospriegotajā tīklā — un tagad tas pēkšņi tiek atlaists, ar milzu ātrumu iemests vakuumā uz šķirsta kuģa pusi.

Bet maziņas, Poršija prāto. Milzīgie akmeņi, ko viņa atceras redzējusi, salīdzinājumā ar šķirsta kuģi nav nekas. Skaidrs, ka tā korpuss ir noturīgs pret šādiem lādiņiem.

Bet nav tā, ka zirnekļi vienkārši mētātos ar akmeņiem. Viņu sviestajiem lādiņiem ir vairāki uzdevumi, bet primāri tic ir uzmanības novēršana.

Poršija jūt, kā ap viņu saspringst tīklojums. Pārliecinieties, ka jūsu virves ir pienācīgi satītas, viņa nosūta ziņu biedrenēm. Sis būs sāpīgi.

Pēc dažām sekundēm viņa ar biedrenēm tiek iemestas tukšumā izliektā trajektorijā, kas šķērsos Ci/gameša ceļu, tam ieejot stabilā orbītā.

Sākumā viņa instinktīvi stingri pievelk kājiņas pie ķermeņa, baiļu šokam pārtraucot prāta darbību un draudot pilnībā to pārņemt. Tad varu pārņem apmācība un viņa sāk pārbaudīt kareivju statusu. Viņas izplešas, krītot uz tikšanās punktu ar Gilgamešu, bet vēl arvien ir piesaistītas centrālajai asij, veidojot rotējošu riteni — tikai vienu no daudziem, kas patlaban virpuļo uz Gilgamcša pusi.

Šķirsta kuģa lāzeri nodedzina pirmos pāris akmeņus, sakarsējot tos līdz eksplozijai rūpīgi izvēlētos punktos, kas aizsūtīs tos prom no kuģa ceļa. Citi akmeņi ietriecas milzīgā kuģa sānos, no kura tie atlec vai kurā iestrēgst. Poršija redz vismaz vienu tievu gaisa svēdriņu, kur trāpījums ir veiksmīgs — vai neveiksmīgs.

Tad viņa ar biedrenēm sagatavojas triecienam. Radio sekundi pa sekundei sniedz viņiem instrukcijas no orbitālā tīkla datorkolonijām, lai palīdzētu ar nelielām raķetēm un nelielo degvielas daudzumu palēnināt ātrumu. Poršija ļoti labi apzinās, ka šis, visticamāk, būs ceļojums vienā virzienā. Ja viņām neizdosies, tad nebūs vairs kurp atgriezties.

Viņa ir palēninājusi gaitu, cik spēj, un izvērpusi garāku pavedienu no rata ass, tā pēc iespējas attālinoties no savām māsām. Viņa izpleš kājas un cer, ka ir izdevies saglabāt pietiekami lielu ātrumu.

Viņa piezemējas neveiksmīgi — siltināto cimdu āķi nepieķeras pie mērķa, un viņa atlec no Gilgameša korpusa. Citas viņas komandas biedrenes ir veiksmīgākas, tās pieķeras ar visām sešām kājām un pievelk klāt savas neveiksmīgākās biedrenes, tostarp arī Poršiju. Vienai nav laimējies — viņa ir kritusi tādā leņķī, ka piezemējoties sadragājusi masku. Viņa mirst, drudžaini tirinot kājiņas, viņas bezpalīdzīgie kliedzieni pa korpusa metālu nonāk līdz biedrenēm.

Nav laika skumjām. Viņas līķis tiek ar nelielu tīklu piestiprināts pie korpusa, un viņas atkal dodas tālāk. Viņām galu galā ir jādodas karā.

Mēs viņiem parādīsim, Poršija domā. Mēs viņiem parādīsim viņu maldu ceļus.