Laika bērni

7.10. Žēlastība

Šķiet, ka atspolei vajag veselu mūžību, lai nokristu no dzidri zilajām debesīm.

Šeit ir sapulcējies diezgan liels pūlis — šeit, nolīstajā laukā aiz Septiņu Koku pilsētas Lielās Ligzdas rajona. Uz zemes un apkārtesošajos kokos un zīda struktūrās, cieši saspiedušies kopā, gaida zirnekļi. Daži ir izbijušies, citi priecīgi satraukti, vēl citi nav īsti labi sapratuši, kas tieši tagad notiks.

Šeit ir arī vairāki duči visredzošo koloniju, tās notver un nosūta attēlus uz hromatoforu ekrāniem visā zaļajā pasaulē — tur tos vēros miljoniem zirnekļu, tajos cītīgi skatīsies mutkāji zem viļņiem, ar dažādu līmeņu nesapratni tajos vērsies daudzas citas sugas, kas atrodas uz saprāta robežas. Varbūt pat spļāvēji — neo-skitodes savos savvaļas rezervātos — ieraudzīs šī mirkļa attēlus.

Šeit top vēsture. Vēl vairāk: šeit sākas vēsture; jauna ēra.

Visuresošā doktore Avrana Kerna vēro, kā viņas bērni gatavojas. Viņa vēl arvien nav pārliecināta, bet tik daudzi gadu tūkstoši cinisma aizplūdīs tikai ar laiku.

Mums vajadzēja viņus iznicināt, viņu vajā šī doma, bet, no otras puses un par spīti savai šībrīža izkaisītajai formai — viņa ir tikai cilvēks.

Viņas vēl palikušie faili par cilvēka neiroķīmiju kopā ar pašu zirnekļu veikto senā gūstekņa izpēti ir noveduši pie šī. Tomēr viņa nav bijis pirmcēlonis. Paši zirnekļi ir daudz un ilgi diskutējuši par to, kā reaģēt uz ilgi gaidītajiem iebrucējiem, biežāk ignorējot viņas padomus nekā sekojot tiem. Viņi zināja, kādas ir likmes. Viņi pieņēma to, kā Kerna novērtē cilvēku ticamāko rīcības ceļu, ja tiem tiks dota brīva vaļa pār planētu. Genocīds — savas un citu sugu — vienmēr ir bijis rīks cilvēku arsenālā.

Ari paši zirnekļi ir bijuši atbildīgi par dažām iznīkušām sugām, bet viņu agrīnā pieredze ar skudrām ir vedusi viņus pa citu ceļu. Viņi ir redzējuši iznīcināšanas ceļu, bet viņi ir arī redzējuši, kā skudras izmantoja pasauli. It viss var būt rīks. It viss ir noderīgs. Viņi nenoslaucīja spļāvējus no zemes virsas, tāpat kā neiznīcināja arī pašas skudras — lēmums, kas vēlāk kļuva par viņu plaukstošās tehnoloģijas pamatu.

Uzzinājuši, ka pie viņiem atbrauks cilvēki, suga, kas viņus radījusi, leģendārie milži, zirnekļu uzdotais jautājums nebija: Kā mēs varam viņus iznīcināt? Jautājums bija: Kā mēs varam viņus notvert? Kā mēs varam viņus izmantot?

Kas ir tā barjera starp mums, kas liek viņiem vēlēties iznicināt mūs?

Zirnekļiem ir idejas, kas līdzīgas cietumnieka dilemmai, bet viņi domā smalku mijiedarbību kontekstā, domā par pasauli, kas ir ne tikai redzama, bet arī pastāvīgi vibrējoša un sajūtama. Doma par diviem cietumniekiem, kas nespēj sazināties, viņiem nebūtu pieņemams status quo, bet gan problēma, kas jāpārvar: cietumnieka dilemma kā Gordija mezgls, kas jāpārcērt, nevis kurā jāsasienas.

Viņi ir ilgi zinājuši, ka viņu un citu planētas sugu ķermeņos ir ziņa. Senos laikos, kad viņi cīnījās ar sērgu, viņi saprata, ka tas ir kaut kas atšķirīgs no viņu pašu ģenētiskā koda, un domāja, ka tas ir Ziņneses darbs. Savā ziņā viņiem bija taisnība. Pirms ilga laika viņi nošķīra nano-vīrusu savos organismos.

Viņi nevarēja nepamanīt, ka radījumi, kas bija veidoti līdzīgi milžiem — peles un līdzīgi mugurkaulnieki visā pasaulē —, nebija nanovī-rusa nēsātāji, un tādēļ viņiem pietrūka kopības sajūtas, kas droši vien saistīja zirnekļus savā starpā, kā arī ar citām posmkāju sugām. Peles bija tikai dzīvnieki. Nešķita iespējams, ka tās varētu kļūt par kaut ko citu. Salīdzinājumā ar viņām Pausīda vaboles — un ducis citu līdzīgu radību — teju vai plīsa no potenciāla.

Zirnekļi ir ilgi un smagi strādājuši, lai izveidotu nanovīrusa variantu, kas uzbrūk zīdītāja nervu sistēmai — ne visu vīrusu tā sarežģītībā, bet vienkāršu rīku ar vienu mērķi, kas ir lipīgs, pārnēsājams, mantojams un neatgriezenisks. Tās nanovīrusa daļas, kas varētu veicināt evolūciju, ir atdalītas — pārāk sarežģītas un pārāk maz izprastas —, atstājot neskartu vienīgi vienu no vīrusa pamatfunkcijām. Tā ir prāta pandēmija, pielāgota un mutēta tā, lai pārrakstītu atsevišķas ļoti konkrētas zīdītāja smadzeņu daļas.

Pats pirmais nanovīrusa efekts, kad tas pieskārās senajiem Portia labiata zirnekļiem pirms tik daudziem tūkstošiem paaudžu, bija — pārvērst vientuļu mednieku sugu sabiedrībā. Līdzīgais aicina līdzīgo, un tie, kam bija pieskāries vīruss, pazina savus biedrus jau tad, kad viņiem vēl pietrūka kognitīvās kapacitātes pazīt sevi.

Kerna — un visi pārējie — vēro, kā nolaižas atspole. Augšā, uz Gil-gameša, kas atrodas orbītā simtiem kilometru virs ekvatoriālā tīkla un tā kosmosa liftiem, ir daudzi cilvēki — visi inficēti — un tūkstošiem vēl guļošo, kam būs nepieciešams ievadīt vīrusu. Šis darbs prasīs ilgu laiku, bet, no otras puses, šī nolaišanās ir pirmais solis uz integrāciju, un arī tā prasīs daudz laika.

Pat starp zirnekļiem nanovīruss ir ilgi cīnījies pret iedzimtajiem paradumiem — kanibālismu un partnera nogalināšanu. Tā ievērojamā veiksme tomēr galvenokārt izpaudusies sugas iekšienē. Portiid ģints pārstāvji vienmēr ir bijuši mednieki, tādēļ visaptveroša empātija būtu viņus sakropļojusi. Šī bija patiesā viņu bioķīmiskās atjautības pārbaude. Zirnekļi ir izdarījuši visu, ko varējuši, veicot visus iespējamos testus ar zemākas kārtas zīdītājiem, bet tikai pēc tam, kad Poršija un viņas biedrenes bija pārņēmušas vadību pār šķirsta kuģi un tā komandu, kļuva zināma patiesība.

Uzdevums nebija tikai paņemt samazinātu vīrusa versiju un pārveidot to tā, ka tas uzbruks zīdītāja smadzenēm: jau tas vien bija sarežģīti, bet pēc būtības bezjēdzīgi. īstās grūtības šim zirnekļu zinātnieku leģionam, kas strādāja paaudzēm ilgi, katrs iegūstot neatšķaidītu iepriekšējās paaudzes mācību, bija izveidot cilvēku infekciju tā, ka tā pazīst savus vecākus: lai tā pazīst savu klātbūtni tās radītājos — zirnekļos — un aicina sekot šai līdzībai. Radniecība submikrolīmenī tā, lai ikviens no Gilgameša lielajiem milžiem, dižajiem, neapdomīgajiem aizvēsturiskajiem dieviem radītājiem, varētu skatīt Poršiju un viņas cilti un atzīt viņus par saviem bērniem.

Kad atspole ir nolaidusies, zirnekļi pietuvojas — čumošs, matains pelēks paisums ar kājām, ilkņiem, stingi vērojošām bezplakstiņu acīm. Kerna vēro, kā atveras lūka un parādās pirmie cilvēki.

Viņu ir tikai saujiņa. Šis pats ir eksperiments, tikai lai pārbaudītu, vai nanovīrusa fragments ir radījis cerēto efektu.

Viņi nokāpj lejup pie zirnekļu viļņa, kuru cietie, sarainie ķermeņi atsitas pret cilvēkiem. Nav acīmredzama pretīguma, nav pēkšņas panikas. Cilvēki — Kernas pārveidotajām acīm — šķiet pilnīgi mierīgi. Viena pat izstiepj roku un ļauj, lai tā pieskaras mudžošajām mugurām. Vīruss viņos visos saka: Tie esam mēs, viņi ir kā mēs. Tas saka zirnekļiem to pašu, sakropļotajam vīrusa fragmentam saucot saviem pilnīgākajiem radiem: Mēs esam kā jūs.

Un tad Kerna sāk domāt, ka zirnekļu iejaukšanās varētu būt gājusi tālāk, nekā viņi ir gribējuši. Ja visu cilvēku smadzenēs būtu bijis kaut mazs graudiņš, kas teiktu: viņi ir kā tu, kas novilktu tievu empātijas zīda pavedienu no cilvēka uz cilvēku visu planētu aptverošā tīklā — kas tad būtu varējis notikt? Vai tad būtu bijuši tie paši kari, tās pašas izkaušanas, vajāšanas un krustagājieni?

Varbūt, skāņi nodomā Kerna. Viņa grib par to aprunāties ar Fabi-anu, bet pat viņas uzticamais kalpotājs ir izlīdis saules gaismā, lai novērotu notiekošo savām acīm.

Pa atspoles lūku aiz cilvēkiem izkāpj Poršija līdz ar dažām no savas saimes. Tas, cik milzīgā notikumā viņa ir piedalījusies, Poršijai nav līdz galam aptverams. Viņa priecājas, ka ir dzīva: daudzām viņas biedrenēm nav tā paveicies. Maksa par to, ka cilvēku cilts ir pievērsta viņu skatupunktam, ir bijusi augsta.

Bet tas bija to vērts, Bianka viņai apstiprināja, kad Poršija izteica šo domu. Kas zina, ko pēc šīs dienas mēs varēsim paveikt kopā ? Viņi kā nekā ir atbildīgi par mūsu esamību šeit. Mēs esam viņu bērni, lai gan līdz šim viņi mūs nepazina.

Starp cilvēkiem ir kāda, kas Poršijai šķita ievainota vai veca — bet tagad zirneklicnc saprot, ka viņa vienkārši ir sava garā milža mūža nogalē. Kāds cits, tēviņš, ir iznesis viņu no atspoles un noguldījis zemē, un zirnekļi ap abiem izveidojuši zinātkāru, grūstīgu, bet cieņpilnu loku. Poršija redz, kā dziestošā cilvēka rokas sagrābj zemi, ieķeras zālē. Viņa ar savādajām, šaurajām acīm skatās zilajās debesis — bet šajās acis Poršija spēj atrast ko vienojošu, tagad, kad nanovīrusa saikne darbojas abos virzienos.

Viņa mirst, šis vecais cilvēks — vecākais cilvēks, kas jebkad ir bijis, ja Kerna to ir pārtulkojusi pareizi. Bet viņa mirst pasaulē, kas kļūs par viņas ļaužu pasauli: pasaulē, ko viņas ļaudis dalīs ar citiem. Poršija nevar būt droša, bet viņai šķiet, ka šis vecais cilvēks ir ar to mierā.