Laika bērni

6.2. Vecais virs un skarbais laiks

Viņš pamodās un sajuta deguma smaku. Mirkli tā gulēdams un juzdams, kā viņa nāsīs ieplūst pārdegušas elektronikas vārgā smirdoņa, viņš sāka gluži mierīgi domāt: aukstais miegs, karstā smarža, auksts miegs, karsta smarža, smieklīgi...

Tad viņš aptvēra, ka tas nepavisam nav smieklīgi. Tas bija tieši pretēji smieklīgumam, un kārtējo reizi te nu viņš bija, zārkā, tikai tagad aprakšanas vietā bija nākusi kremācija un viņš atgriezies dzīvē visnepiemērotākajā mirklī.

Viņš atvēra muti, lai kliegtu, bet tā vietā bezpalīdzīgi aizrijās kodīgajos dūmos, kas piepildīja viņa nelielo dzīves telpu.

Tad vāks, kuram viņš bija piespiedies, ar metālisku vaidu un plīstošas plastmasas skaņu atnāca vaļā. Tā, it kā viņam uz mirkli būtu piešķirts pārcilvēcisks spēks.

Holstens bļāva: nekādu vārdu, pat ne skaņas, aiz kuras būtu kāda konkrēta emocija — ne bailes, ne triumfs, ne pārsteigums. Tas bija tikai troksnis — skaļš un bezmērķīgs, it kā viņa mute būtu atstāta, noregulēta uz mirušas radiostacijas viļņa. Viņš spārdīdamies un kārpīdamies pārslīdēja pāri kapsulas malai, un šoreiz viņu neviens nenotvēra.

Smagais kritiens atgrieza viņu pie pilnas sajēgas, un Holstens atklāja, ka guļ uz komandas kodola telpas grīdas un jūtas ne tikai kā idiots, bet arī kā idiots publikas priekšā. Tur bija vēl trīs cilvēki, kas bija pieklājīgi pakāpušies atpakaļ, kad viņš plosījās, lai tiktu brīvībā. Uz mirkli viņš pat nevēlējās uz tiem skatīties. Varbūt viņi bija dumpinieki. Varbūt viņi bija savādi gaijenisti, kas viņu ziedos savam mirušajam, bet allaž dzīvajam kibernētiskajam Dievam. Varbūt viņi bija maskējušies zirnekļi. Ap to laiku viņam jau šķita, ka no tā, ka apkārt ir cilvēki, nekā laba nevarēja gaidīt.

“Klasicist doktor Holsten Meison,” teica kāda balss — sievietes balss. “Vai tu atsaucies uz savu vārdu?”

“Es... Jā, ko?” Jautājums atradās uz pašas robežas starp normālo un dīvaino.

“Atzīmējiet to kā pozitīvu atbildi,” teica kāds vīrietis. “Doktor Holsten Meison, lūdzu, piecelieties. Jūs tiekat pārvietots. Nav pamata satraukumam, bet jūsu dzīvības apturēšanas kriokamera ir kļuvusi nestabila, tai nepieciešams remonts.” Viņa runā nebija ne mazākās norādes uz faktu, ka tiem ākstiem nupat kā bija nepieciešams noraut zārkam vāku, lai piekļūtu tur esošajai gaļai. “Jūs tiksiet aizvests uz citu kameru un ievietots apturēšanas miegā vai, ja nebūs pieejamas funkcionējošas kameras, jūs tiksiet nogādāts uz pagaidu mītni, līdz kāda atbrīvosies. Mēs saprotam, ka jums šī pieredze ir satraucoša, bet mēs jums apliecinām, ka tiek darīts viss, lai atjaunotu normālu kuģa darbību.”

Beidzot Holstens paskatījās uz viņiem.

Viņi bija ģērbušies kuģa formastērpos, un tas noteikti bija labi. Viņš bija pa pusei gaidījis, ka visi būs ģērbušies zvērādās — īpaši nepatīkama šī doma bija tādēļ, ka uz Gilgameša plaši sastopama bija tikai viena dzīvnieku suga.

Tur bija divas sievietes un vīrietis, un viņi izskatījās pārsteidzoši tīri un kārtīgi. Uz mirkli Holstens nespēja izprast, kāpēc viņi to bija tā satraukuši. Tad viņš aptvēra, ka, ja šis būtu bijis kaut kāds negadījums un ja šī bija komanda, tad būtu loģiski sagaidāms, ka viņi būtu saburzīti un saguruši un ka vīrietis nebūtu noskuvies. Bet, nē, viņi bija papūlējušies sakopties. Tomēr kuģa formastērpi acīmredzami nebija jauni — tie bija novalkāti, nobružāti, salāpīti, un arī uz ielāpiem bija ielāpi.

“Kas notiek?”

Vīrietis, kas bija noskaitījis savu nelielo, mierinošo runu, atkal atvēra muti, bet Holstens pacēla roku, lai viņu apturētu, un pietrausās kājās.

“Jā, jā, es visu saprotu. Bet kas notiek?”

“Ja jūs sekotu mums, doktor Meison,” viena no sievietēm teica.

Viņš atskārta, ka ir savilcis rokas nožēlojamās dūrītēs un pakāpies atpakaļ. “Nē... Nē, es jau gana bieži esmu raustīts šurpu turpu katru gadsimtu, kad vēl vienam baram padumju ākstu ienāk prātā kaut kāda stulba ideja, ko tagad pasākt, neko man par to nepasakot. Pasakiet man, kas notiek, vai ari es... Zvēru, ka es..Un te nu bija problēma, jo ko gan viņš varēja darīt? Ko tad darītu dižais Holstens Meisons? Vai viņš sāktu niķoties — šeit, kosmosa plašumā? Vai viņš atgrieztos savā zārkā bez vāka un sakrustotu rokas uz krūtīm, un izliktos, ka ir aizmidzis nāves miegā?

“Tā ka palīdziet man, vai es...” viņš atsāka, bet ar mazāku sparu.

Visi trīs apmainījās skatieniem, cenšoties sazināties ar mīmiku un uzacu pacelšanu. Vismaz viņi pagaidām vēl nemēģināja Holstenu kaut kur aizstiblt ar varu. Viņš pameta izmisīgu skatienu uz komandas kodola telpu, lai apskatītu, kas tajā redzams.

Vismaz puse no apturēšanas kriokamerām bija atvērta, tik daudz viņš redzēja. Dažas citas bija aizvērtas, to ārējo paneļu gaismas spīdēja vēsi zilas, liecinot par labu funkcionalitāti. Vēl citas ieguva zaļu nokrāsu vai pat dzeltenu, kādu, iespējams, bija signalizējusi arī viņa kamera. Viņš devās ieskatīties vienā un ieraudzīja kādu seju, kuru, iespējams, atcerējās kā cilvēku no Ķersta komandas. Paneļiem bija visdažādākie brīdinājumi, kas liecināja par, ciktāl Holstens saprata, kaut kādā mērā sliktām ziņām.

“Jā,” viena no sievietēm, pamanījusi viņa skatienu, apstiprināja. “Mums ir daudz darāmā. Mums jāizvērtē prioritātes. Tādēļ nepieciešams, lai jūs sekotu mums.”

“Paklau...” Holstens paliecās uz priekšu, lai paskatītos uz vārda zīmīti pie viņas tērpa. “Eilen, es gribu zināt, kāda ir situācija uz Gila, un... Tu neesi Eilena.” Jo pēkšņi viņš atcerējās īsto Eilenu, vienu no zinātnes komandas: sievieti ar asiem vaibstiem, kas nebija īsti labi sadzīvojusi ne ar Vitas, ne arī ar kādu citu.

Viņš atkal atkāpās. “Cik ilgs laiks pagājis?” viņš viņiem prasīja.

“Kopš kura laika?” Viņi viņam lēni tuvojās, it kā mēģinot nesabie-dēt tramīgu dzīvnieku, un izveidoja loku ap salauzto zārku, lai sagūstītu I lolstenu.

“Kopš es... Kopš Gaijens...” Bet viņi to nezinātu. Varbūt viņi pat neatcerējās, kas bija Gaijens, vai varbūt viņš viņu mitoloģijā bija kaut kāds dēmonisks radījums. Šie cilvēki bija dzimuši uz kuģa, Gilgameša bērni. Visa tā gludā runāšana, kuģa tērpi, kārtīgais izskats un zinošā izturēšanās bija tikai izlikšanās. Viņi bija tikai primāti, kas mērkaķojās pakaļ saviem sen zudušajiem dižajiem priekštečiem. “Jaunā apturēšanas kriokamera”, uz kuru viņi to aizvestu pēc īstās iznīcināšanas, būtu tikai kaste, pie kuras pievienoti daži vadiņi: lētticīgu mežoņu būvēts kargo kulta zārks.

Viņš paskatījās apkārt, meklējot kaut ko ierocim līdzīgu. Nekas tāds nebija pa rokai. Viņam ienāca prātā ārprātīga doma — pamodināt pārējo komandas kodolu, izvilkt drošībnieku kā tādu sargbriesmoni, kas visus aizbiedētu. Holstenam bija sajūta, ka viņa vajātāji diez vai pacietīgi gaidīs, līdz viņš izdomās, kā tieši to izdarīt.

“Lūdzu, doktor Meison,” viena no sievietēm pacietīgi teica, it kā viņš būtu tikai vecs, apjucis vīriņš, kas atsakās atgriezties gultā.

“Jūs nezināt, kas es esmu!” Holstens viņiem uzbrēca, tad noliecās un kaut kā pamanījās pacelt visu apturēšanas kriokameras vāku ar robainajām malām, tā nestabilais svars radīja savādu mierinājumu: visā pasaulē bija kaut kas pamatīgs, ko viņš varēja kontrolēt.

Viņš to meta. Vēlāk viņš ar pārsteigumu atskatīsies uz šo mirkli, vērojot, par kādu trakojošu, svešu radījumu uz brīdi bija kļuvis, kā viņš pāri atvērtajam zārkam meta pārējiem ar savu neveiklo lādiņu. Viņš trāpīja tieši mērķī — ietriecis vāku viņu paceltajās rokās, viņš pasita tos no ceļa un traucās viņiem garām, ārā no komandas kodola telpas, aiz muguras plandoties gulēšanas tērpam.

Nebija pilnīgi nevienas vietas, kurp viņš varētu iedomāties iet, un tā nu viņš vienkārši gāja, klupdams, krizdams un gāzdamies pa gaiteņiem, kurus viņš atcerējās, bet kuri viņa prombūtnē bija pārveidoti — nu tie šķita savādi, salauzīti. It visur bija noņemti sienu paneļi, lai atklātu elektroniku, kas daļēji bija izrauta vai pārgriezta. Kāds bija plosījis Gilgamtiu no iekšienes, neskaitāmās savienojuma vietās atklādams tā iekšējos orgānus un sistēmas. Holstens nespēja atvairīt iespaidu, ka tas ir kā ķermenis, kas pakļauts kādas postošas slimības pēdējai stadijai.

Viņam priekšā bija divi cilvēki — tikpat labi kopti mežoņi oranžos kuģa tērpos. Viņi bija ķimerējušies ap sapinušos vadu jūkli, bet strauji izslējās, dzirdot, kā aiz Holstena skan šāvieni.

Viņam būs jātiek tiem garām, Holstens zināja. Šajā brīdī viņa vienīgā cerība bija turpināt skriet, jo tas vismaz viņu varētu aizvest kur citur, ne šeit. Šī nebija vieta, kur viņam palikt. Šis pārāk acīmredzami bija milzīgs, trausls gaisa kuģis, ko saraustīja no iekšienes, un kā gan viņi vispār varētu pēc tā izdzīvot?

Kas notika? Viņš sev drudžaini jautāja. Leina strādāja, lai tiktu galā ar Gaijena infekciju. Es neko nevarēju palīdzēt. Beidzot man bija jāiet atpakaļ gulēt. Kā tas nonācis līdz šādai situācijai? Viņš juta, kā viņā attīstās līdz šim nezināma kaite, kaut kas līdzīgs jūras slimībai, kas radusies no tā, ka pārāk īsā personiskās atmiņas laikā sabāzti pārāk daudzi sajaukti cilvēces vēstures fragmenti.

Vai šīs tad ir beigas? Vai cilvēce nonākusi līdz savam galam?

Viņš jau sagatavojās mēroties spēkiem ar abiem primitīvajiem radījumiem tur, priekšā, bet viņi necentās stāties Holstenam ceļā, tādēļ viņš vienkārši steberēja garām, tiem truli noraugoties. Uz mirkli viņš ieraudzīja sevi viņu acīm: vecs vīrs ar pārgrieztām acīm, pliku dibenu, dauzās pret sienām.

“Doktor Mcison, pagaidiet!” no aizmugures viņu sauca, bet nebija laika gaidīt. Viņš skrēja un skrēja, un beidzot viņi iedzina Holstenu stūrī observatorijas kupola telpā, kur aiz viņa slīdēja zvaigznāji — it kā viņš grasītos draudēt viņiem, ka tūlīt nolēks.

Tagad viņu jau bija vairāk par trim — viss tracis bija pievilinājis kādu duci, vairāk sieviešu nekā vīriešu, un viņi visi bija nepazīstami cilvēki vecos kuģa tērpos, uz kuriem bija mirušo vārda zīmītes. Viņi piesardzīgi vēroja Holstenu, lai gan viņam vairs nebija, kur sprukt. Trīs, kas viņu bija pamodinājuši, bija būtiski sakoptāki nekā pārējie, kuru tērpi un sejas pilnīgi noteikti izskatījās nolietotāki. Sagaidīšanas delegācija, viņš sausi nosprieda. Tiek izsniegtas balvas gada vislabāk tērptajam kanibālam — kurš nu silda gads tagad ir.

“Ko jūs gribat?" viņš aizelsies noprasīja, juzdamies ka Visuma stūrī iedzīts.

“Mums ir jūs jāpārvieto uz kameru...” iesāka cilvēks no sagaidīšanas delegācijas, izmantodams to pašu mierīgo, gaišo un melīgo toni.

“Nē,” kāds cits teica. “Es taču teicu, ne jau šo. Sim ir īpašas instrukcijas.”

Nu protams.

“Nu tad pasakiet!” Holstens uzbruka. “Pasakiet, kas jūs patiesībā esat! Tu!” Viņš norādīja uz ne-Eilenu. “Kas tu esi? Kas noticis ar īsto Eilenu, un kāpēc tu esi uzvilkusi viņas ādu — drēbes, viņas drēbes?" Viņš juta, kā dziļi iekšienē sakustas ārprāts. Nopietno, pieklājīgo cilvēku pūlis zagtajos kuģa tērpos viņu sāka biedēt vairāk nekā dumpinieki, vairāk nekā kultistu skrandainie apmetņi. Un kāpēc tas tā vienmēr notika? “Kas mums kaist" Un tikai no viņu sejas izteiksmēm Holstens saprata, ka ir ierunājies skaļi, bet vārdi no tā nemitējās. “Kas mums vainas, ka mēs nevaram dzīvot kopā šajā nolādētajā olas čaumalas kuģī, neuzklūpot cits citam? Kāpēc mums jācenšas citam citu kontrolēt un melot, un sāpināt? Kas jūs tādi esat, ka varat teikt man, kur man jābūt un kas man jādara? Ko jūs darāt ar nabaga Gi/ga-mešut No kurienes jūs visi, ķēmi, esat uzradušies?” Pēdējā frāze kļuva par ķērcienu, kas bija pretīgs pašam Holstenam, jo šķita, ka kaut kas viņā pašā ir pārtrūcis un vairs nav ne kontrolējams, ne salabojams. Mirkli viņš skatījās savā publikā —jaunajos, svešajos cilvēkos — ar pavērtu muti, līdz ar pārējiem gaidīdams, vai no tās nāks vēl kādi vārdi. Bet tā vietā viņš juta, kā šīs mutes forma sašķiebjas un mainās, kā viņa krūtīs sāk kārpīties un vilkties šņuksti. Tas bija par daudz. Tas bija bijis par daudz. Viņš, kurš bija tulkojis gadu tūkstošiem sena sargeņģeļa ārprātīgos vārdus. Viņš, kurš bija nolaupīts. Viņš, kurš bija redzējis, kā svešu pasauli pārņēmušas Zemes šausmas. Viņš bija baidījies. Viņš bija mīlējis. Viņš bija redzējis cilvēku, kas vēlējās būt Dievs. Viņš bija redzējis nāvi.

Pēdējās nedēļas nudien nebija vieglas. Visumam bija bijuši gadsimti, lai tiktu galā ar šoku — bet ne viņam. Viņš bija modināts un sists, modināts un sists, un dzīvības apturēšanas stingā stāze nebija devusi viņam iespēju atgūt līdzsvaru.

“Doktor Meison,” viens no cilvēkiem nerimstošā, brutālā pieklājībā teica. “Mēs esam inženieri. Mēs esam komanda.” Un sieviete, uz kuru viņš bija norādījis, piebilda: “Eilenabija mana vecmāmiņa.”

“Inženieri?” Holstens izdabūja.

“Mēs labojam kuģi,” izpalīdzīgi paskaidroja vēl viens no jaunuļiem.

Sī jaunā informācija vērpās pa Holstena smadzenēm kā sikspārņu bars, kas cenšas izlauzties no viņa galvaskausa. Inženieri. Vecmāmiņa. Labot. “Un cik ilgs laiks būs nepieciešams,” viņš drebošā balsī jautāja, “lai salabotu kuģi?”

“Cik vajadzēs, tik vajadzēs,” Eilenas mazmeita atbildēja.

Holstens apsēdās. Viss spēks, viss niknums un paštaisnums, un bailes — tas viss izsīka tik sajūtami, ka viņš nebrīnītos, ja viņam apkārt būtu redzama emociju peļķīte.

“Kāpēc es?” viņš nočukstēja.

“Jūsu dzīvības apturēšanas kriokamerai bija steidzami nepieciešams remonts. Jūs bija no tās jāizņem,” teica sagaidīšanas delegācijas vīrietis. “Mēs vēlējāmies atrast jums kādu vietu, kur pagaidīt, kamēr tiek sagatavota jauna kamera, bet nu...” Viņš pameta skatienu uz vienu no saviem biedriem.

“īpašas instrukcijas,” kāds no jaunpienācējiem apstiprināja.

“Ļaujiet minēt,” Holstens iejaucās. “Jūsu boss vēlas mani redzēt.”

Viņš redzēja, ka ir uzminējis, lai gan cilvēki uz viņu blenza ar izteiksmi, kas robežojās ar māņticību.

“Tā ir Leina, vai ne?” viņš pārliecināts teica, bet vārdi izraisīja pēkšņu, sāpīgu šaubu vilni. Mana vecmāmiņa, bija teikusi ne-Eilena. Un kur Eilena bija tagad? “Īsa Leina?” viņš turpināja, juzdams, ka balss atkal iedrebas. “Pasakiet.”

Viņš redzēja sevi viņu acīs: pārbijies vīrs, kas izrauts no sava laika.

“Nāciet ar mums,” viņi aicināja. Un šoreiz viņš paklausīja.