Laika bērni

5.1. Cietumnieks

Holstens prātoja par savām attiecībām ar laiku.

Ne pārāk sen šķita, ka laiks bija kas tāds, kas notiek ar citiem — vai, tā kā citu cilvēku nebija daudz, tad citām Visuma daļām. Laiks bija svaru bumba, no kuras viņš bija juties atbrīvots. Viņš uzkāpa uz laika šautras un nokāpa no tās, un kaut kā nekad netika nošauts. Leina varēja viņu saukt par “večuku”, bet patiesībā objektīvais laiks, kas bija pagājis kopš viņa dzimšanas līdz šim brīdim, bija absurdi liels, gluži nereāls. Neviens cilvēks nekad nebija apseglojis laiku tā, kā viņš — tūkstošgadu ceļojuma laikā.

Tagad, šajā kamerā, laiks gūlās viņam virsū un pinās pa kājām, tas pieķēdēja viņu pie kosmosa neizturami lēnās gaitas — kur agrāk viņš bija lēcis pāri gadu simteņiem, pārskriedams no viena spilgta cilvēces mirkļa uz nākamo.

Viņi bija izrāvuši I lolstenu no dzīvības apturēšanas kriokameras un iemetuši šajā būrī. Bija pagājušas divdesmit septiņas dienas, pirms kāds viņam bijis devis kaut mājienu par to, kas notiek.

Sākumā viņš domāja, ka sapņo par to, kā viņu ir nolaupījuši dumpinieki. Viņš bija bijis gana mierīgs, līdz saprata, ka cilvēki, kas viņu velk pa Gi/gamešu, nav sen mirušais Skoulzs un viņa biedri, bet gan pilnīgi svešinieki. Tad viņš bija iegājis dzīvojamajās telpās.

Viņam bija uzbrukusi smaka — pilnīgi nepazīstama, slima smirdoņa, ko nebija spējusi izskaust pat Gila ventilācijas sistēma. Tas bija cieši saspiestu cilvēku mitekļa smārds.

Viņš neskaidri atcerējās kādreizējo sapulču telpu, ko tagad greznoja pelēks audums — tā bija īsta nomales pilsēta ar improvizētiem aizkariem un aizslietņiem, un cieši saspiestiem nodalījumiem — un cilvēkiem, daudziem cilvēkiem.

Šī aina bija viņu šokējusi. Viņš bija daļēji pieradis un sācis justies ērti, būdams viens no nelielas, atlasītas grupas, bet nu vienā īsā mirklī pamanīja vismaz simt nepazīstamu seju. Viņu fiziskais tuvums, tas, cik tuvu viens otram viņi dzīvoja, tracinošais troksnis — tas viss saplūda kopā, radot sajūtu, it kā Holstens stātos pretī naidīgai būtnei — kaut kam nežēlīgam, naida pilnam, visu aprijošam.

Tur bija bijuši bērni.

Ap to brīdi Holstens bija beidzot sācis atgūt sajēgu un iedomājās: Krava pasprukusi vaļā!

Viņa sagūstītāji valkāja tā paša pelēkā, neizteiksmīgā materiāla drānas, ko nometnieki izmantoja savām primitīvajām teltīm — tas bija kaut kas tāds, ko Gilgamešs droši vien bija glabājis pilnīgi citiem mērķiem, vai arī bija no jauna sintezēts darbnīcās. Straujajā gājienā uz dzīvojamajām telpām Holstens bija samanījis dažus kuģa formastērpus, bet lielākā daļa no svešiniekiem valkāja šos bezformīgos, nokarenos ģērbus. Viņi visi bija tievi, nepietiekami baroti, nepietiekami attīstīti. Viņu mati bija gari — ļoti gari, pāri pleciem. Visa šī aina radīja savādi primitīvu iespaidu, kaut ko no cilvēces pašiem pirmsākumiem.

Viņi bija sagrābuši Holstenu un ieslēguši. Šī nebija vienkārši kaut kāda Cila telpa, kuru viņiem bija palaimējies sagrābt. Viņi bija ieņēmuši kādu no atspoļu angāriem, samontējuši būri, un nu tas bija Holstena mājoklis. Sagūstītāji bija viņu barojuši un laiku pa laikam nomainījuši pīli, kas bija paredzēta attiecīgajām ķermeņa funkcijām, bet divdesmit septiņu dienu garumā tas arī bija viss. Šķita, ka viņi kaut ko gaida.

Holstens savukārt bija vērojis atspoles angāra izeju un jau sācis prātot, vai viņam nākotnē nav paredzams kļūt par ziedojumu kaut kādam kosmosa dievam. Katrā ziņā viņa sagūstītāju izturēšanās neliecināja, ka viņi vēlētos Holstenu uz kaut ko piespiest vai atdot pret atlīdzību. Daži no viņiem pat izrādīja savādu cieņu, gandrīz godbijību. Viņi nemēdza Holstenam pieskarties — tie, kas vilka viņu uz būri, to bija darījuši cimdos —, un viņi neparko neskatījās klasicistam acīs. Tas viss pastiprināja Holstena augošo pārliecību, ka šis ir kāds kults un viņš bija tāds kā svēts ziedojums, un ka civilizācijas pēdējā cerība gaist māņticības uzplūdos.

Tad viņi iedeva Holstenam darbu, un viņš aptvēra, ka pilnīgi noteikti sapņo.

Kādu dienu viņš pamodās savā kamerā un atklāja, ka viņa sagūs-tītāji ir atnesuši pārnēsājamu termināli: tas bija nožēlojams, lobotomiju pārdzīvojis aparāts, bet vismaz kaut kāds dators. Holstens aizrautīgi metās tam klāt, bet atklāja, ka ierīce ne ar ko nav savienota — tā bija pilnībā pašpietiekama. Tomēr tur bija dati — pazīstami faili, rakstīti mirušā valodā, kuru viņš, godīgi sakot, bija sācis ienīst.

Holstens paskatījās un ievēroja, ka viens no viņa sargiem lūkojas iekšā — puisis ar šauru seju, vismaz desmit gadus jaunāks par Holstcnu, bet trauslas miesasbūves, kā lielākā daļa no viņiem, un rētām, kas lika domāt, ka viņš pārcietis kādu slimību. Kā jau visiem savādajiem svešiniekiem, viņam bija gari mati — bet tie bija rūpīgi sapīti un savīti sarežģītā mezglā uz viņa skausta.

“Tev tas jāizskaidro.”

Šī bija pirmā reize, kad kāds no viņiem runāja ar Holstenu. Viņš jau bija sācis domāt, ka tiem nav kopīgas valodas.

“Jāizskaidro,” Holstens neitrāli atkārtoja.

“Jāizskaidro tā, ka to var saprast. Pataisīt to par vārdiem. Tā ir tava dāvana.”

“Ā, tad... Jūs gribat, lai es to pārtulkoju?” i iesi ta.

“Man nepieciešama pieeja Gila galvenajām sistēmām,” Holstens paziņoja.

’ “Nē.”

“Tur ir tulkošanas algoritmi, ko es uzrakstīju. Tur ir mani iepriekšējie teksti, kurus man būs jāņem vērā.”

“Nē, viss nepieciešamais ir šeit.” Apmetni tērptais cilvēks ceremoniāli norādīja uz Holstena galvu. “Strādā. Tā ir likts.”

“Kas to liek?” I lolstcns noprasīja.

“Tavs saimnieks.” Apmetni tērptais bridi auksti vērās Holstenā, tad — it kā samulsis — novērsās. “Tev būs strādāt, vai tev nebūs ēst. Tā ir likts,” viņš nomurmināja. “Nav cita ceļa.”

Holstens apsēdās pie termināļa un apskatījās, ko viņi vēlas.

Tad viņš sāka saprast. Acīmredzot viņš tomēr sapņoja. Viņš bija iestrēdzis sapni. Šeit bija murgainā vide —vienlaikus pazīstama un nepazīstama. Šeit bija uzdevums bez loģikas, kas tomēr kā saplēstā spoguli līdzinājās tam, ko viņš bija darījis pēdējā nomoda posma laikā, kad Gil-gamešs atradās orbītā ap pelēko planētu. Viņš vēl arvien bija kriokamerā un sapņoja.

Bet, protams, dzīvības apturēšanas laikā neviens nesapņoja. Pat Holstens pietiekami daudz atcerējās par zinātni, lai to saprastu. Neviens nesapņoja, jo atdzesēšanas process samazināja smadzeņu aktivitāti līdz pilnīgam minimumam — tika apturētas pat neapzinātās smadzeņu darbības. Tas bija nepieciešams, jo nekontrolēta smadzeņu darbība ilgā miega bezdarbībā liktu gulētājam zaudēt prātu. Šāda situācija radās gadījumos, kad aparatūrā bija kāda kļūme. Holstens skaidri atcerējās, ka viņi jau bija zaudējuši daļu kravas — iespējams, tā jutās šie mocekļi.

Atklāsme, ka varbūt kādā dziļā, mehāniskā veidā viņa kriokamera piedzīvo kļūmi un viņš ir pazudis pats savā prātā, bija savādi mierinoša. Viņš centās iztēloties sevi cīnāmies ar miega kameru, rāpjamies pa ledus un medikamentu stāvo sienu augšup — uz nomodu — un dauzāmies pa zārka nepakļāvīgo iekšpusi, dzīvs aprakts kuģa formas pieminekli cilvēcei, kas absurdā kārtā atteicās padoties.

Nekas no tā visa nelika dzīslās plūst adrenalīnam. Viņa prāts spītīgi atteicās pamest šo ar rokām darināto būri atspoļu angārā, kur viņš lēni urbās cauri failiem, kas viņam bija atstāti. Un, protams, tas bija sapnis, jo tekstos bija arvien vairāk jau bijušā: vairāk informācijas par Gaijena mašīnu, par augšupielādes ierīci, ko viņš bija neskartu izrāvis no pamestās teraformēšanas stacijas. Holstens sapni redzēja administratīvu šķīstītavu.

Pagāja dienas — vai vismaz viņš ēda un gulēja, un viņi iznesa pīli. Viņam nebija sajūtas, ka ārpus būra kaut kas īsti notiktu. Viņš nevarēja redzēt, kam šie cilvēki bija domāti — tie tikai dzīvoja no dienas dienā, lika viņam tulkot un radīja vēl vairāk sev līdzīgo. Viņi šķita savādi bāre-nīgi: kā utis, kas apsēdušas šķirsta kuģi, kaitēkļi, ko Gils kuru katru brīdi varētu iztīrīt no savām iekšām. Viņi noteikti bija sākuši dzīvi kā krava, bet cik sen? Pirms cik paaudzēm?

Viņi turpināja izturēties pret Holstenu ar to pašu savādo godbijību, it kā būtu ielikuši būrī pusdievu. Tikai tad, kad viņi ieradās noskūt klasicista galvu, viņš to aptvēra pilnībā. Viņi — neviens no viņiem — negrieza matus, bet viņiem bija svarīgi tas, ka Holstena galvaskausu sedz tikai īss ezītis. Tā bija viņa statusa, viņa atšķirības zīme. Viņš bija cilvēks no senākajiem laikiem, viens no oriģināliem.

Gluži kā Vri Gaijens. Šī nepatīkamā doma beidzot izgaisināja viņa diezgan patīkamo domu, ka šis varētu būt kaut kāds kriokameras murgs. Rokoties cauri samežģītiem filozofiskiem traktātiem par augšupielādes procesa implikācijām, viņš varēja ieskatīties Gaijena stingri sažmiegtajā prātā, kas alka pēc kontroles. Viņš sāka likt kopā ārkārtīgi neprecīzu ainu par to, kas tagad notiek, un līdz ar to arī — kas varētu būt noticis aplam.

Tad kādu dienu daži apmetņos tērpti cilvēki atvēra Holstena būri un izveda viņu no tā. Viņš nebija pabeidzis iedoto darbu, un viņa uzraugos bija jūtama vēl neredzēta spriedze. Klasicista prātā tūlīt pat sašūmējās visdažādākie likteņi, kam viņi varētu būt to nolēmuši.

Viņi izveda Holstenu no angāra Gi/gameša gaiteņos — vēl arvien klusēdami. Šķita, ka viņiem vairs nepiemīt agrākā godbijība, kas, Hol-stenaprāt, neko labu nesolīja.

Tad viņš ieraudzīja pirmos ķermeņus: vīrieti un sievieti, kas bija sabrukuši viņa ceļā kā marionetes ar sarautām stīgām, raupjā grīdas tek-stūra tapusi lipīga un slidena no asinīm. Viņi bija sagraizīti ar nažiem — vai vismaz tāds iespaids radās Holstenam. Viņu steidzināja tiem garām, pavadoņi — sagūstītāji — šķietami nepievērsa mirušajiem nekādu uzmanību. Viņš centās uzdot jautājumus, bet tie tikai rāva Holstenu uz priekšu vēl ātrāk.

Viņš apsvēra iespēju pretoties, kliegt vai protestēt, bet bija nobijies. Viņi visi bija ražena auguma cilvēki — lielāki nekā vairākums pelēko kuģa utu, kurus Holstcns bija līdz šim novērojis. Viņiem pie jostām bija naži, un vienam bija garš plastmasas zizlis, kam galā bija piekausēts asmens: senatnīgi rīki, ko mednieki-vācēji pielāgojuši, izmantojot no kosmosa kuģa norautas daļas.

Tas viss notika tik ātri un pārliecināti, ka tikai beigās Holstens aptvēra — viņu ir nolaupījuši: atņēmuši vienai frakcijai un sagrābuši citā. Pēkšņi viss kļuva sliktāk, nekā viņš bija domājis. Nepietika ar to, ka pa Gilgamešu rāpoja atmodinātas kravas trakie pēcnācēji — tie bija jau sākuši cīnīties cits pret citu. Tas bija Vecās Impērijas lāsts: cilvēka nostāšanās pret cilvēku, kas allaž bija bremzējusi cilvēces progresu.

Viņu steidzināja garām sargiem un patruļām, vai vismaz par tādiem Holstens viņus uzskatīja: vīriešiem un sievietēm, no kuriem daļa bija kuģa formastērpos, citi — pašdarinātos apmetņos, citi — šā tā salasītās pašdarinātās bruņās, it kā jebkurā brīdī varētu ierasties pasaules vismazāk iespaidīgās kostīmu parādes žūrija. Tam būtu bijis jābūt smieklīgi. Tam būtu bijis jābūt nožēlojami. Bet, ieskatoties šo cilvēku acīs, Holstenu stindzināja viņu dzelžainā griba.

Viņi ieveda klasicistu kādā no kuģa darbnīcām, kurā atradās daudzi termināļi — puse no tiem nedarbojās, otra puse drudžaini midžināja. Pie tiem strādāja cilvēki — tas bija īsts tehnisks darbs, kas piederējās īstiem civilizētiem cilvēkiem —, un Holstenam izskatījās, ka viņi cīnās par kontroli, neredzamā kaujaslaukā iesaistījušies milzīgā virtuālā cīņā.

Telpas tālākajā galā bija sieviete ar īsi apcirptiem matiem, nedaudz vecāka par Holstenu. Viņai mugurā bija formastērps, papildināts ar plastikāta bruņuplāksnēm un aizsargzvīņām — tas izskatītos kā joks par tēmu “kaujaslauka karaliene”, ja vien nešķistu tik ļoti nopietns. Uz viņas zoda bija robota, apdzijusi rēta, un pie jostas piesprausta gara pistole — pirmais modernais ierocis, ko Holstens šeit ieraudzīja.

“Sveiks, Holsten,” viņa teica, un Holstena interpretācija par apkārt redzamo pēkšņi pagriezās otrādi kā uzgaida atklāta kārts.

“Ucina?” viņš noprasīja.

“Tagad tev sejā ir tā izteiksme,” viņa, devusi Holstenam gana daudz laika atjēgties no pārsteiguma, piezīmēja, “tā izteiksme, kas izskatās pēc “man nav ne mazākā priekšstata, kas te notiek”, un, godīgi sakot, es nespēju tai noticēt. Tev taču galu galā būtu jābūt gudram čalim. Tad kā būtu, ja tu izstāstītu man visu, ko zini, Holsten?” Viņa izklausījās daļēji pēc sievietes, ko Holstens atminējās, bet tikai tad, ja šī sieviete labu laiciņu būtu dzīvojusi skarbos un nemīlīgos apstākļos.

Viņš rūpīgi apdomāja viņas prasību. Būtiska daļa no viņa patiešām vēlējās izlikties, ka neko nezina, bet viņai bija taisnība: tic būtu meli, lai glābtu savu ādu. Es taču esmu tikai nabaga akadēmiķis un daru to, ko man liek. Es neesmu atbildīgs. Viņš sāka domāt, ka patiešām vismaz daļēji bija atbildīgs. Atbildīgs par to, kas nu tagad notika.

“Gaijcns ir pārņēmis varu,” viņš minēja.

“Gaijens ir kapteinis. Viņš jau bija, kā saka, pārņēmis. Savācies, Holsten.”

“Viņš ir atmodinājis labu daļu kravas.” Holstens pašķielēja uz Lei-nas slepkavīgā paskata komandu. Dažus no viņiem klasicists pazina — tie bija viņas inženieri. Citi tikpat labi varētu būt'vēl kāda daļa no kravas, ko Gaijens tagad acīmredzot bija piespiedis strādāt savā labā. “Mans minējums ir, ka viņš to ir sācis pirms laba laiciņa — šķiet, ka ir pagājušas kādas divas, trīs paaudzes? Vai tas vispār ir iespējams?”

“Cilvēkiem labi sanāk taisīt citus cilvēkus,” Leina apstiprināja. “Tas tirliņš to tā arī īsti neizdomāja līdz galam — vai varbūt izdomāja. Viņi ir tāds kā paša personiskais kults. Viņi nejēdz ne sūda, tikai to, ko viņš tiem ir teicis, skaidrs? Visa oriģinālā krava, kas varētu iebilst, jau sen ir pagalam. Tie sīkie, vārgie kverplīši ir uzauguši ar Gaijena stāstiem. Esmu dzirdējusi, kā viņi runā — un viņi ir nopietni sagājuši dirsā. Viņš ir viņu pestītājs. Katru reizi, kad viņš devās atpakaļ apturēšanā, viņiem bija leģenda par Gaijena atgriešanos. Viņiem ir pilns ar mesiānis-kiem sūdiem.” Leina pretīgumā nospļāvās. “Tā ka izstāsti man, Holsten, priekš kam?”

“Viņš lika man strādāt pie augšupielādes ierīces, kas tika paņemta no stacijas.” Holstena nedrošajā balsī iezagās nedaudz akadēmiķa pieskaņas. “Vienmēr bija tāds minējums, ka senie ir atraduši veidu, kā uzglabāt prātu digitālā formā, bet viņu kara elektromagnētiskā pulsa stadija noteikti bija iztīrījusi visas krātuves — vai vismaz mēs nekad tādu neesam atraduši. Pat garāmejošu atsauču ir ļoti maz. Tas nešķita standarta veids, kā sasniegt nemirstību...”

“Atslābsti,” Leina viņu pārtrauca. “Tātad, jā, Gaijens grib dzīvot mūžīgi.”

Holstens pamāja. “Es tā saprotu, ka tu neesi par to sajūsmā.”

“Holsten, tas ir Gaijens. Uz mūžību. Gaijens uz mūžību. Šitic vārdi kopā nerada labu sajūtu.”

Holstens pašķielēja uz viņas sabiedrotajiem, prātodams, vai notikumi šeit, Leinas nometnē, bija aizgājuši tik tālu, ka nepiekrišana tiktu sodīta. “Klau, es saprotu, ka šī doma nav ārkārtīgi patīkama, bet viņš ir mūs aizvedis līdz pat šejienei. Ja viņš grib ielādēt savu prātu kaut kādā vecā datorā, vai mēs esam pilnīgi pārliecināti, ka tā dēļ ir vērts, nu, nogalināt cilvēkus?” Jo Holstens vēl arvien drusciņ domāja par tiem sabrukušajiem ķermeņiem, ko bija redzējis, — savas brīvības cenu.

Leina savilka tādu grimasi, it kā apdomātu jautājumu no viņa redzējuma. “Labi, jā, pieņemsim. Tikai divi iebildumi. Pirmais: es tikai vienu brīdi paskatījos uz viņa jauno mantiņu, pirms mēs sakasījāmies, bet man nav radies iespaids, ka tas verķis ir smadzeņu uzturētājs — tas ir tikai tulkotājs. Vienīgā vieta, kurp Gaijens var doties, ir Gilgameša galvenā sistēma, un es patiešām nedomāju, ka tā ir izveidota visa šitā kuģa vadīšanai ar iekšā sabakstītu cilvēka prātu. Ne tā?”

Holstens apdomāja savu salīdzinoši plašo izpratni par augšupielā-des ierīci. “Patiesībā —jā. Tas, ko mēs paņēmām no stacijas, nav uzglabāšanas ierīce. Bet man šķita, ka viņš no turienes ir paņēmis vēl kaut ko...?”

“Un vai tu esi redzējis kādus senus failus, kas liek domāt, ka tā ir

bijis?”

Holstens saviebās. “Nē.”

“Tātad.” Leina papurināja galvu. “Nopietni, večuk, vai tad, kad tu darīji viņa uzdoto, tu pat nepadomāji, kam tas viss vajadzīgs?”

Holstens noplātīja rokas. “Tas nav godīgi. Tas viss bija... Man nebija ne mazākā pamata domāt, ka kaut kas nav kārtībā, lā vai citādi, kas ir otrs iemesls?”

“Ko?”

“Tu teici — divi iebildumi.”

“Ā, jā — viņš ir pilnīgi sajājics prātā. Tā ka tas ir tas, ko tu tik cītīgi centies uzturēt. Pilnīgs plānprātiņš ar dieva kompleksu.”

Gaijens? Jā, viņš bija drusciņ tirāns, bet viņa rokās bija visa cilvēce. Jā, ar viņu nebija viegli sadarboties, viņš mēdza paturēt plānus pie sevis. “Leina, es zinu, ka tu ar viņu...”

“Nesatiekam?”

“Nu...”

“Holsten, viņš ir visu ko darījis. Viņš ir darbojies ļoti ilgi, kopš mēs pametām pelēko planētu. Viņš ir sarīkojis to sūda kultu un izskalojis šiem smadzenes, tā ka šie tic, ka viņš ir Visuma dižākā cerība. Viņš ir gandrīz vai sariktējis to mašīnu tā, ka tā var strādāt. Viņš ir to izmēģinājis ar saviem cilvēkiem — un, tici man, tas nebeidzās labi, kamdēļ tā vēl ir tikai gandrīz sariktēta. Bet tagad viņš ir tuvu mērķim. Noteikti ir.”

“Kāpēc noteikti?”

“Jo viņš izskatās tādā dirsā, it kā viņam būtu simts, Holsten. Viņš ir bijis nomodā kādus piecdesmit gadus — pa vidu paguļot. Viņš ir pateicis saviem kultistiem, ka ir Dievs, un nākamreiz, kad viņš pamodās, viņi viņam teica, ka viņš ir Dievs, un šitais cikls ir gājis uz riņķi vien, līdz viņš pats tam ir noticējis. Tu viņu redzēji pēc tam, kad tiki pamodināts?” “Tikai viņa cilvēkus.”

“Nu, tici man, nevienas viņa smadzeņu daļas, ko tu varētu atpazīt, uz šitā kuģa sen vairs nav.” Leina ieskatījās Holstena sejā, meklēdama kādu žēlsirdības ēnu pret kapteini. “Nopietni, I lolsten, šitas ir viņa plāns: viņš grib uzlikt uz Cila savu smadzeņu kopiju. Viņš grib kļūt par Cilu. Un zini ko? Kad viņš to izdarīs, tad viņam kravu vairs nevajadzēs. Viņam nevajadzēs lielāko daļu kuģa. Viņam nevajadzēs dzīvības procesu nodrošināšanu, neko tādu.”

“Viņam vienmēr ir bijis svarīgs tas, kas būtu vislabākais kuģim,” Holstens aizstāvējās. “Kā tu zini...?”

“Jo tas jau notiek. Zini, kam šis kuģis nav paredzēts? Vairākiem simtiem cilvēku, kas uz tā dzīvo kādu gadsimtu. Holsten, tu nespēsi noticēt, kā tas ir nolietots. Vesela cilts cilvēku, kas nejēdz, kā kas patiesībā strādā, lien tur, kur viņiem nav jābūt, un viņus spārno patiesa ticība, ka viņi dara Dieva darbu. Viss brūk un jūk. Pat ņemot vērā visu, ko savācām no stacijas, mums pietrūkst izejvielu. Un viņi tikai turpina rit un drāzties, jo tic, ka Gaijens viņus aizvedīs uz apsolīto zemi.”

“Zaļo planētu?” Holstens klusi jautāja. “Varbūt tā arī notiks.”

“O, kā tad,” Leina nosprauslājās. “Un kā tad, tieši turp mēs dodamies. Bet, ja vien viss netiks savests kārtībā un cilvēki neatgriezīsies saldētavā, Gaijens būs vienīgais, kas tur nonāks — viņš un pilns kuģis ar līķiem.” “Pat ja viņam izdosies sevi augšupielādēt, tik un tā vajadzēs cilvēkus, kas viņu remontēs.” Holstenam nebija īsti skaidrs, kāpēc tieši viņš aizstāv Gaijenu —ja nu vienīgi tādēļ, ka viņš bija izstrādājis profesionālu niķi iebilst teju jebkam, kas tiek celts viņam priekšā.

“Jā, nu.” Leina paberzēja skaustu. “Tur bija tā lieta ar automātiskā remonta sistēmu, ko mēs savācām no stacijas.”

“Es par to nezināju.”

“Tā bija manas komandas prioritāte. Tobrīd tā šķita laba doma. Es zinu, es zinu — viltīgi izkārtojām tā, ka paši neesam vajadzīgi. Un tagad tā darbojas pilnā sparā, vai vismaz tā izskatās. Bet, kā man izskatījās, tā nestrādā ar kravu vai pat lielāko daļu mums nepieciešamo sistēmu, lā ir uzstādīta tikai tām kuģa daļām, kas interesē Gaijenu. Nedzīvajām daļām. Vai vismaz tāds iespaids man radās, pirms es no turienes pazudu.” “Pēc tam kad Gaijens tevi pamodināja.”

“Viņš gribēja, lai es esmu daļa no viņa dižā plāna. Tikai tad, kad viņš man piešķīra pieeju Gilgamešam, es daudz par ātru uzzināju daudz par daudz. Holsten, šis tas no tā ir riktīgi ļauni. Es tev parādīšu.”

“Tu vēl arvien esi sistēmā?”

“Tā ir pa visu kuģi, un Gaijens nav tik prasmīgs, lai mani no tās izslēgtu... Un nu tu domā — nez, kāpēc es neesmu viņu sajājusi no datora iekšām.”

Holstens paraustīja plecus. “Nu, jā, patiesībā jā.”

“Es tev teicu, ka viņš izmēģina to augšupielādcs verķi, vai ne? Nu, viņam ir daļēji izdevies. Sistēmā ir daudzas... kaut kas. Kad es mēģinu

izslēgt Gaijenu vai čakarēt viņu, tās mani pamana. Tās ierodas un sāk čakarēt mani. Ar Gaijenu es tiktu galā, bet tās ir... sīkas, debilas mākslīgā intelekta programmas, kas vēl arvien domā, ka ir cilvēki. Un viņi ir Gaijeni — lielākā daļa.”

“Lielākā daļa?”

Leina izskatījās nelaimīga — vai, precīzāk, nelaimīgāka. “Viss iet podā, Holsten. Gils jau sāk brukt kopā sistēmas līmenī. Mēs esam kosmosa kuģī, Holsten. Vai tev ir kaut mazākais priekšstats, cik sarežģīts tas sūds ir? Cik daudzām dažādām apakšsistēmām ir jādarbojas, lai uzturētu to pie dzīvības? Un šobrīd automātiskā remonta sistēma liek visam tikšķēt uz priekšu — atrodot jaunus ceļus ap sabojātajām vietām, salabojot, cik var — bet tai ir savas robežas. Gaijens kāpj tām pāri, viņš pievāc resursus savam dižajam nemirstības projektam. Tā ka mēs domājam viņu apturēt.”

“Tad...” Holstens nopētīja Leinu un viņas komandu — gan pazīstamās sejas, gan jaunās. “Tātad es zinu par augšupielādes ierīci. Un jūs mani savācāt.”

Leina labu brīdi vienkārši skatījās uz viņu, sejā drudžaini mijoties emociju atblāzmām. “Kas ir?” viņa beidzot jautāja. “Vai es nevaru tevi izglābt vienkārši tāpēc, ka tu esi vecs draugs?” Viņa skatījās Holstenam acīs pietiekami ilgi, lai viņš būtu spiests novērsties — it kā nokaunējies par to, kas patiesībā bija pilnīgi saprātīga paranoja — par Leinu, par Gaijenu un teju par visu pārējo.

“Jebkurā gadījumā — satīries. Dabū paēst,” viņa lika. “Tad mums abiem būs tikšanās.”

I Iolstens pacēla uzacis: “Ar ko?”

“Ar veciem draugiem.” Leina skābi pasmaidīja. “Visa banda atkal kopā, večuk. Kā tev tas patīk?”