Laika bērni

4.3. Piezīmes no pelekas planētas

Holstenu pārsteidza tas, cik daudzi cilvēki bija sapulcējušies, lai noklausītos jaunumus. Gilgamešam trūka sapulču zāļu, tādēļ sanāksme notika šim nolūkam pārveidotā atspoļu angārā — tas bija tukšs, atbalšu pārpildīts. Holstens prātoja, nez, vai šeit kādreiz bijušās atspoles patlaban bija pietauvotas pie pamestās stacijas, vai arī šī bija tā pati vieta, kur viņu un Leinu nolaupītus atveda dumpinieki. Visi angāri izskatījās vienādi, un tā bojājumi droši vien jau bija salaboti.

Savā vientuļajā darbā viņš bija pazaudējis priekšstatu par to, cik daudzi cilvēki bija pamodināti, lai palīdzētu tehnoloģijas atgūšanas darbā. Angārā sēdēja vismaz simts cilvēku, un viņu pārsteidza paša teju vai klaustrofobiskā reakcija: pārāk daudzi, pārāk tuvu, pārāk slēgtā telpā. Holstens beigu galā palika durvju tuvumā, aptvēris, ka vismaz daļēji viņa prāts bija nobriedis nākotnei, kurā jāsazinās tikai ar nedaudziem citiem cilvēkiem, un varbūt pat deva šādai situācijai priekšroku.

Un kāpēc mēs vispār esam šeit? Galu galā nebija nekādas nepieciešamības pēc fiziskas klātbūtnes. Viņš pats būtu varējis turpināt strādāt un vērot, kā Vitas prezentē rezultātus uz ekrāna, vai arī ļaut viņai čivināt sev ausī. Nevienam nebija vajadzības pārnest miesas kilogramus uz šejieni tikai tāpēc, lai varētu klātienē visu uzņemt ar savām novecojušajām acīm un ausīm. Ari pašai Vitas nebija nekādas praktiskas vajadzības sniegt prezentāciju personiski. Pat tur, mājās, šāda dzīšanās pēc akadēmiska statusa lielākoties notika attālināti.

Tad kāpēc? Un kāpēc es ierados? Skatoties uz šeit sapulcējušos pūli, klausoties satrauktu sarunu troksnī, viņš varēja pieņemt, ka daudzi bija

ieradušies, tikai lai butu sabiedrībā, lai būtu ar saviem biedriem. Bet ne

jau nu es, vai ne?

Un tad viņš saprata, ka, protams, arī viņš. Viņš bija nesaraujami saistīts ar šo sociālo sugu — lai cik ļoti neiztēlotos sevi par vienpati. Pat Holstenā mita alkas mijiedarboties ar citām cilvēciskām būtnēm, uzturēt saikni starp sevi un visiem pārējiem, kas bija šeit. Pat Vitas šeit bija nevis tādēļ, lai gūtu prestižu kā zinātniece vai augstāku statusu komandā, bet gan tāpēc, ka viņai vajadzēja pastiept roku pretī citiem un zināt, ka šie citi tur būs.

Vērojot pūli, Holstens sazīmēja tikai dažas pazīstamas sejas. Vēl bez Vitas zinātnieku komandas ari lielākā daļa komandas kodola bija nodarbināti stacijā. Teju vai visi klātesošie pēdējo reizi bija atvēruši acis uz Zemes, tādēļ viņi nevarēja zināt neko par Kernu, zaļo planētu vai tās baisajiem iemītniekiem — tikai to, kas viņiem bija stāstīts, vai ari to, kas bija pieejams nenoslepenotos materiālos Cila arhīvā. Lai arī daudzi no viņiem bija jauni, patiesībā tā bija plaisa zināšanās, kas lika Holstenam justies vecam, it kā viņš būtu bijis nomodā gadsimtus ilgāk nekā pārējie, nevis tikai dažas izstieptas dienas citā saules sistēmā.

Gaijcns bija sev atradis vietu aizmugurē un turējās tikpat atstatus. Nu priekšā izgāja Vitas — precīza un uzmanīga —, viņa noskatīja publiku tā, it kā nebūtu īsti pārliecināta, vai nonākusi īstajā telpā.

Viņas komanda bija uzstādījusi ekrānu, kas aizņēma lielāko daļu sienas aiz Vitas, un nu tā krāsa mainījās no nekādas uz mirdzoši pelēku. Vitas to kritiski nopētīja un tad savilka seju saspringtā smaidā.

“Kā jūs zināt, es esmu pārraudzījusi planētas, ap kuru mēs šobrīd riņķojam, pētniecību. Šķiet, ka tagad nav apstrīdams,” viņa bija tik laipna, ka tikko jaušami pamāja ar galvu Holstenā virzienā, “ka mēs esam atlidojuši pie viena no vairākiem teraformēšanas projektiem, kurus veica Vecā Impērija īsi pirms tās iziršanas. Iepriekšējais projekts, kuru mēs redzējām, bija pabeigts un atradās karantīnā, kuru nezināmu iemeslu dēļ uzturēja attīstīts satelīts. Kā mēs esam atklājuši, darbs pie šīs planētas ir šķietami apstājies teraformēšanas procesa gaitā, un vadības stacija ir pamesta. Es zinu, ka inženierijas nodaļa ir uzņēmusies sarežģīto uzdevumu izpētīt attiecīgo staciju, kamēr es esmu pētījusi pašu planētu, lai noskaidrotu, vai tā var kaut kādā veidā kalpot kā mūsu mājas.”

Sausajā, aprautajā runā nebija nekā tāda, kas varētu dot mājienu par secinājumiem, ja tādi vispār bija. Tā nebija izrādīšanās vai mēģinājums radīt spriedzi, vienkārši Vitas uzskatīja sevi par pirmām un galve-nām kārtām tīru zinātnieci, kas ziņotu par pozitīviem vai negatīviem rezultātiem vienlīdz tieši, nespriežot par to vērtību vai to, cik tie šķistu patīkami. Holstens pazina šo akadēmisko pieeju, kas, Zemei tuvojoties savam galam, bija kļuvusi arvien populārāka, jo gūt pozitīvus rezultātus kļuva arvien grūtāk.

Vitas noskatīja sapulcējušos, un Holstens centās interpretēt viņas sejas izteiksmi, viņas ķermeņa valodu —jebko, kas sniegtu viņam priekšstatu par gaidāmo. Vai mēs paliekam šeit? Dodamies tālāk? Vai atpakaļ? Pēdējā iespēja viņam sagādāja vislielākās raizes, jo Holstens bija viens no pavisam nedaudzajiem, kas bija personiski piedzīvojis Kernas zaļo pasauli.

Ekrāns kļuva gaišāks — pelēkam tonim nomainot pelēku un kļūstot pelēkam — un tad parādījās tumša horizonta loks. Nu viņi skatījās uz pelēko planētu.

“Kā jūs būsiet manījuši, šīs planētas virsma šķiet savādi vienmērīga. Tomēr spektrogrāfiskā analīze rāda, ka šeit ir daudz organiskās ķīmijas savienojumu: visi elementi, kas mums nepieciešami, lai izdzīvotu,” Vitas viņiem teica. “Tikko bijām nonākuši augstā orbītā, nometām uz virsmas dažus dronus. Visi attēli, kurus redzat, ir drona uzņemti. Krāsas atbilst realitātei un nav retušētas vai mākslinieciski mainītas.”

Holstens neredzēja nekādas krāsas, ja neskaita pelēko, bet, pāri atainotajam diskam austot saulei, viņš redzēja kontūras un ēnas: kalnu, ieplaku, kanālu pazīmes.

“Kā redzat, šī planēta ir ģeoloģiski aktīva, kas varētu būt uzskatāms par priekšnoteikumu Impērijas veiktai teraformēšanai. Mēs nezinām, vai tas ir vienkārši tāpēc, ka no visām Zemei līdzīgajām īpašībām, ko viņi varētu būt vēlējušies sagaidīt no jaunas pasaules, šo būtu visgrūtāk— varbūt pilnīgi neiespējami — atveidot, vai varbūt viņi ir jau agrīnā stadijā paši bija šo īpašību planētai piešķīruši. Cerams, informācija, ko gūsim no stacijas, sniegs mums priekšstatu par to, kā viņi to ir darījuši. Ir iespējams, ka kādu dienu mēs paši spēsim atkārtot šo sasniegumu.” Un te nu bija vismaz neliels mājiens, ka Vitas pati varētu būt nedaudz aizrāvusies ar šo ideju. Holstens bija pārliecināts, ka viņas balss kļuva par pustoni augstāka un pat noraustījās viena uzacs.

“Šeit jūs varat redzēt dronu rādījumus par planētas pamatapstāk-ļiem,” Vitas turpināja. “Tātad: gravitācija apmēram 80 procenti no Zemes gravitācijas, lēna rotācija, sniedzot apmēram 40 stundas ilgu diennakts ciklu. Temperatūra ir augsta, izturama ap poliem, izdzīvojama ziemeļu rajonos, bet, domājams, ne cilvēkam pieņemama ap ekvatoru. Pamanīsiet, ka skābekļa līmenis ir tikai ap pieciem procentiem, tādēļ, baidos, šīs nav ērtas mājas. Tomēr, kā redzēsiet, tas mums daudz ko māca.”

Attēlu nomainīja daudz tuvāks virsmas uzņēmums — droni slīdēja daudz zemāk, un publiku pāršalca nemiers un apjukums. Pelēkā masa bija dzīva.

Visa virsma, ciktāl to reģistrēja dronu kameras, bija klāta ar biezu, savijušos pelnu pelēku zarotni. Tā izpletās papardēm līdzīgās lapās, kas pārliecās cita citai, izvēršot izliektās lapas kā rokas, lai satvertu saules gaismu. Šeit izvirda falliski torņi, kurus kā kārpas nosēja pumpuri vai varbūt augļi. Pelēkā masa pārklāja kalnus līdz pat to virsotnēm. Tā veidoja biezu, pelēku vilnu uz visām redzamajām virsmām. Attēls pārvietojās, pārvietojās un pārvietojās, un Vitas parādīja dažādas vietas, iekļautajai globālajai kartei rādot, no kurienes nāk katrs attēls. Tomēr redzamais praktiski nemainījās.

“Tas, ko jūs redzat, vislabāk būtu aprakstāms kā sēne,” zinātnes nodaļas vadītāja skaidroja. “Šī ir vienīgā suga, kas kolonizējusi visu planētu no viena pola līdz otram, visos augstumos. Zemāk esošās augsnes mērījumi — kā skatāms projicētajās līnijās šeit — rāda, ka planētas topogrāfija patiesībā ir tikpat daudzveidīga kā tā, ko mēs sagaidītu no Zemes aizvietotāja — šeit ir padziļinājumi jūrām, bet nav jūru, ir upju ielejas, bet nav upju. Pētījumi liecina, ka viss planētas ūdens ir piesaistīts organismam, kuru jūs šeit redzat. Un, iespējams, tas pat ir viens pāls organisms.

Nav novērojamu acīmredzamu līniju, kur tas sadalītos. Neskatoties uz tā krāsu, tas šķietami spēj veikt sava veida fotosintēzi, bet zemais skābekļa līmenis liek spriest, ka šī reakcija ir ķīmiski atšķirīga no tām, ko pazīstam mēs. Nav zināms, vai šī visaptverošā suga kaut kādā ziņā bija plānota daļa no teraformēšanas procesa vai arī tā ir kļūdas rezultāts, kuras neatņemamā klātbūtne likusi inženieriem pamest darbu pie šīs planētas, vai varbūt tā radusies pēc planētas pamešana kā dabisks blakusprodukts daļēji pabeigtam darbam. Jebkurā gadījumā domāju, ka var droši teikt, ka tas tur ir uz palikšanu. Šī pasaule tagad pieder sēnei.”

“Vai to var notīrīt?” Kāds jautāja. “Vai mēs to varam izdedzināt vai tamlīdzīgi?”

Nu beidzot Vitas ārējais miers nedaudz sašķobījās. “Lai veicas kaut ko sadedzināt, ja atmosfērā ir tik maz skābekļa,” viņa pārmetoši noteica. “Turklāt es iesaku vairs nepētīt šo planētu. Tad, kad bijām ieņēmuši pozīciju lejā un veikuši nedaudz izpētes, droni jau izrādīja samazinātas funkcionalitātes pazīmes. Mēs centāmies tos uzturēt aktīvus, cik ilgi vien iespējams, bet beidzot abi pārtrauca darboties. Tur, lejā, gaiss burtiski ir sporu zupa —jaunas sēņu kolonijas tiecas ieviesties uz jebkuras atklātas virsmas. Par to runājot — šīs un iepriekšējās sistēmas aizrautīgā izpēte ir novedusi pie tā, ka darbnīcās nepieciešams saražot papildu dronus, tikko būs pieejami resursi. Mums to ir palicis pavisam maz.”

“Atļauju,” Gaijens no aizmugures atbildēja. “Ķerieties pie darba. Domāju, ka mēs varam pieņemt — tuvākajā laikā šī vieta nekļūs par mūsu mājām,” viņš piebilda. “Bet tā nav problēma. Mūsu prioritāte ir savākt no stacijas visu, ko varam, sakārtot to, iztulkot un atrast tā izmantošanas veidus. Tajā pašā laikā mēs veicam kardinālu Cilgameša sistēmas pārveidi, labojot un aizvietojot visu, ko varam. Uz šīs stacijas ir daudz lietojamas tehnoloģijas, mums tikai jāatrod veids, kā to apvienot ar mūsējo. Un neuztraucieties par to, ka nevarēsiet dzīvot Sēņu pasaulē. Man ir plāns. Plāns ir. Izmantojot visu šeit atrasto, mēs varam doties pēc tā, kas mums ir bijis lemts.” Runa tik strauji kļuva par mesiānisku vēstījumu, ka pat Gaijens šķita par to pārsteigts — bet tad viņš pagriezās un aizgāja, atstājot aiz sevis zinātkāru čalu vilni.