Laika bērni

5.3. Veci draugi

Visi četri satikās vecā apkalpes telpā, kas šķita esam neitrāla teritorija starp tām kuģa daļām, kuras bija ieņēmušas dažādas frakcijas. Leinai un abiem pārējiem bija apsargi, kas gaidīja ārā, nervozi vērojot viens otru kā naidīgi kareivji aukstā kara laikā.

Iekšpusē notika atkalsatikšanās.

Vitas nebija mainījusies — Holstenam bija aizdomas, ka viņa, saskaitot laiku kopā, nebija bijusi ārā no saldētavas ilgāk nekā viņš, vai varbūt viņa šo papildu laiku bija pārdzīvojusi labāk: glīta, sakopta sieviete, kuras jūtas bija noglabātas pietiekami dziļi, lai sejā nebūtu nolasāms nekas. Viņa vēl arvien valkāja formastērpu, it kā būtu iznākusi tieši no Holstena atmiņām, it kā viņu nebūtu skāris haoss, kurā acīmredzot grima Gilgamess. Leina jau bija paskaidrojusi, kā Gaijens bija piesaistījis Vitas darbam ar augšupielādētāju. Sievietes domas par šo darbu palika slēptas, bet viņa bija atnākusi, kad Leina bija pārsūtījusi viņai ziņu — ieslidinājusi to caur Gaijena kulta lokiem kā dūmu stīdziņu, ko patur ēnā viņas nedaudzie palīgi.

Kcrsts izskatījās vecāks, tuvāks Holstena vecumam. Viņa bārda bija atgriezusies — te biezāka, te retāka, nevienmērīgi nosirmojusi — un mati bija sasieti pakausī. Pār plecu bija uzmesta bise ar stobru uz leju, un viņš bija ieradies pilnās ķermeņa bruņās. Holstens atcerējās, ka viņam tādas bija patikušas jau agrāk — tās aizsargātu pret Leinas ieroci, bet varbūt ne tik labi pret nazi. Viņa tehnoloģisko pārākumu mazināja šī laika atpakaļrāpulība.

Arī viņš sadarbojās ar Gaijenu, bet Leina bija izskaidrojusi, ka tagad Kersts drīzāk pats bija kļuvis par likumu. Viņš kontrolēja kuģa ieroču glabātuvi, un tikai viņam bija īsta pieeja ieročiem neierobežotā daudzumā; viņa drošībnieki un visi jauniesauktie, ko viņš bija piesaistījis, pirmām un galvenām kārtām bija uzticīgi Ķerstām. Un, protams, arī viņš pats: Kersts bija Ķersta galvenā prioritāte, vai vismaz tā domāja Leina.

Tagad galvenais drošībnieks izgrūda skaļu smieklu, kas izklausījās nicīgs. “Tu mūsu dēļ pat izrāvi večuku no kapa! Tik traka nostalģija, Lein? Vai varbūt kaut kas cits?”

“Es atbrīvoju viņu no būra Gaijena sektorā,” Leina paziņoja. “Viņš tur bija atradies dienām ilgi. Pieņemu, ka tu to nezināji.”

Kersts nikni pablenza uz Leinu, tad uz pašu Holstenu, kurš apstiprināja Leinas vārdus ar galvas mājienu. Pat Vitas nešķita pārsteigta, un drošības daļas vadītājs pameta gaisā rokas.

“Neviens man ne sūda nesaka" viņš izspļāva. “Bet tā, tā, te nu mēs esam. Ej dirst, cik patīkami. Tad kā būtu, ja jūs norunātu runājamo?”

“Kā tev iet, Kerst?” Holstens klusi jautāja, apmulsinot visus — tostarp arī Leinu.

“Tiešām?” Drošības šefa uzacis pazuda viņa spurainajos matos. “Tu tiešām gribi nodarboties ar saviesīgām sarunām?”

“Es gribu zināt, kā tas vispār var notikt, tas... Ko Leina teica, kas notiek.” Holstens pa ceļam uz šejieni bija nolēmis, ka grasās būt kas vairāk nekā akls inženieres piekritējs. “Tas ir... Cik ilgi tas noticis? Tas vienkārši šķiet... neprātīgi. Viņš ir ķimerējies ap to augšup-ielādes verķi — cik ilgi? Gadu desmitus? Paaudzes? Kāpēc? Viņš taču būtu varējis vienkārši vērsties ar to pie komandas kodola un aprunāties.” Viņš notvēra neveiklu skatienu, ko pārmija trīs pārējie. “Vai arī... Labi, skaidrs. Tad varbūt tas notika. Pieņemu, ka es nebiju pietiekami kodolīgs, lai tiktu ielūgts.”

“Nebija jau tā, ka kādam kaut kas būtu bijis jātulko,” Kersts paraustīja plecus.

“Tajā laikā notika pamatīgas diskusijas,” Vitas vēsi piebilda. “ lomēr kopuma tika nolemts, ka šajā procesā ir pārāk daudz nezināmo —jo īpaši par tā iedarbību uz Gilgamesa sistēmām. Es personiski biju par cksperi-mentēšanu un izmēģinājumu.

“Un kas tad — Gaijens vienkārši uzstādīja sev agrāku pamošanās laiku, paņēma no kravas rezerves tehniķus un sāka darbu?” Holstens minēja.

“Kad viņš pamodināja mani, viss jau notika. Un, godīgi sakot, es nemaz neizliekos, ka saprotu tehniskas diskusijas.” Kersts paraustīja plecus. “Tā nu viņam vajadzēja, lai es izķeru cilvēkus, kas bēga prom no viņa katorgas-kulta pasākuma. Es izdomāju, ka labākais, ko varu darīt, ir parūpēties par savējiem un panākt, ka neviens cits netiek pie ieročiem. Nu, Leina, tagad tu gribi tos ieročus? Par to ir runa?”

Leina pameta skatienu uz Holstenu, lai saprastu, vai viņš plāno sākt vēl kādu novirzīšanos, tad īsi pamāja. “Es gribu tavu cilvēku palīdzību. Es gribu apturēt Gaijenu. Kuģis brūk kopā — vēl mazliet, un galvenās sistēmas būs neglābjami sabojātas.”

“Tu tā saki,” Kersts atteica. “Gaijens apgalvo, ka tad, kad viņš pa īstam... izdarīs to lietu, tad viss atkal būs normāli — tad viņš būs datorā, vai kaut kāda viņa kopija, un viss ies gludi kā pa sviestu.”

“Un tas ir iespējams,” Vitas piebilda. “Ne droši, bet iespējams. Tā ka mums ir jāsalīdzina iespējamās briesmas no tā, ka Gaijens pabeidz projektu, ar tām, kas saistītas ar mēģinājumu viņu pārtraukt. Tas nav viegli pieņemams lēmums.”

Leina skatījās no vienas sejas citā. “Un tomēr jūs abi esat šeit, un es varu derēt, ka Gaijens par to nezina.”

“Zināšanas nekad nenāk par ļaunu,” Vitas mierīgi paziņoja.

“Un kā būtu, ja es pateiktu, ka Gaijens tur zināšanas noslēpumā no jums?” Leina turpināja. “Kā ar ziņām no mēness kolonijas, ko atstājām aiz sevis? Esat kaut ko dzirdējuši pēdējā laikā?”

Kersts iesāņus paskatījās uz Vitas. “Jā? Kas viņiem sakāms?”

“Sūds viņiem sakāms. Viņi visi ir beigti.”

Leina drūmi pasmaidīja klusumā pēc šī paziņojuma. “Viņi nomira, kad mēs vēl arvien bijām ceļā uz pelēko planētu. Viņi ziņoja kuģim, Gaijens pārtvēra visas viņu ziņas. Vai viņš kādam nojums to pateica? Katrā ziņā man viņš to nestāstīja. Es atklāju šos signālus arhīvos — pilnīgi nejauši.”

“Kas ar viņiem notika?” Kersts vilcinoties jautāja.

“Esmu ielādējusi ziņojumus sistēmā, kur jūs abi varat tiem piekļūt. Nosūtīšu jums norādes uz turieni. Bet rīkojieties žigli. Tagad neaizsargāti dati ātri vien tiek sabojāti, pateicoties Gaijena atliekām.”

“Jā, nu, viņš par to vaino tevi. Vai reizēm Kernu,” Kersts norādīja.

“Kernu?” Holstens noprasīja. “To satelītu?”

“Tas bija mūsu sistēmās,” Vitas piezīmēja. “Ir iespējams, ka tas atstāja kaut kādu rēgu konstruktu, lai mūs novērotu. Gaijens tā uzskata.” Viņas seja saviebās, lai arī tikai nedaudz. “Gaijens ir kļuvis nedaudz apsēsts. Viņš tic, ka Kerna mēģina viņu apturēt.” Viņa sirsnīgi pamāja Leinai. “Kerna un tu.”

Leina sakrustoja rokas uz krūtīm. “Atklāšu kārtis. Es neredzu nekādu sūda labumu no tā, ka Gaijens kļūst mūžīgi klātesošs mūsu datorsistēmā. Patiesībā es redzu visvisādus iespējamus mīnusus — daži no tiem iznīcinātu mūs, kuģi un visu cilvēci. Tātad: mēs viņu apturam. Kas piedalās? Holstens ir ar mani.”

“Ej dirst, ja tev ir viņš, tad priekš kam vēl mēs esam vajadzīgi?” Kersts novilka.

“Viņš ir no komandas kodola.”

Ķersta sejas izteiksme skaidri pauda, ko viņš par to domā.

Un tas arī ir viss? Es te esmu tikai tādēļ, lai pieliktu savu mikroskopisko svaru — turklāt man nejautājot! — Leinas argumentam? Holstens drūmi domāja.

“Atzīstos, ka mani māc ziņkāre par to, kā noslēgsies kapteiņa eksperiments. Iespēja saglabāt cilvēku prātus elektroniski pilnīgi noteikti būtu izdevīga,” Vitas paziņoja.

“Plāno kļūt par Gaijena līgavu?” Kersts noprasīja un izpelnījās no viņas niknu skatienu.

“Kerst?” Leina paskubināja.

Drošībnieks pameta rokas gaisā. “Neviens man neko nesaka — ne pa īstam. Cilvēki tikai grib, lai es kaut ko daru, un nekad nesaka, kā ir. Es? Es esmu par savējiem. Tagad Gaijenam ir vesels bars dīvainīšu, kas ir jau no šūpuļa audzināti domāt par viņu kā par sūda mesiju. Jums ir bariņš normāli aprīkotu un apmācītu puišu un meičiņu, bet jūs neesat īsti karotāju elite. Uzbrūciet Gaijenam — un zaudēsiet. Nu, es neesmu nekāds sūda zinātnieks vai kas, bet mani rēķini saka tā: kāpēc palīdzēt jums, ja manējie drīzāk no tā cietīs?”

“Jo tev ir ieroči, kas var atsvērt Gaijena savākto masu.”

“Nav gana labs iemesls,” Kersts paziņoja.

“Jo man ir taisnība, un Gaijens sabojās kuģa sistēmas, mēģinot iebāzt savu sūda ego mūsu datoros.”

“Tu tā saki. Viņš saka citādi,” Kersts spītīgi atbildēja. “Redz, vai tev ir kaut kāds īsts plāns — tā kā īsts plāns, kas varētu arī izdoties? Nevis “lai Kersts visu nokārto”? Kad būs, tad atnāc pie manis vēlreiz, un varbūt es tevi uzklausīšu. Līdz tam...” viņš atmeta ar roku. “Tu neesi gana laba, Lein. ļa nav šanses, nebūs ari sarunas.”

“Tad vienkārši iedod man pietiekami ieroču,” Leina nošņāca. Kersts pamatīgi nopūtās. “Es patiešām esmu ticis tikai līdz vienam noteikumam: neviens nedabū ieročus. Tu uztraucies par to, kādu postījumu nodarīs Gaijens, darot to, ko tur taisās darīt? Nu, es no tā visa neko nejēdzu. Bet postījums, kad visi sāks šaudīties pret visiem — un pa visādiem kuģa gabaliem ari? Jā, to es saprotu. Ar dumpi man pietika. Kā jau teicu, nāc runāties, kad tev būs kas vairāk.”

“Tad dod man disruptorus.”

Drošībnieks papurināja galvu. “Redz, man žēl tev teikt, bet es vēl arvien nedomāju, ka ir pietiekami liela iespēja, ka tu varētu uzvarēt, un tad jau nebūs tā, ka Gaijens kasīs pauri un nesapratīs, no kurienes jūsu līķi dabūja tās mantiņas, ne? Dabū man normālu ideju. Parādi, ka tu vari to izdarīt.”

“Tad tu man palīdzēsi, ja es varēšu pierādīt, ka man tevi patiesībā nevajag?”

Viņš paraustīja plecus. “Saruna beigusies, ne tā? Dod man ziņu, kad tev ir plāns, Lein.” Viņš pagriezās un, bruņutērpa plāksnēm viegli strīķējoties, aizslampāja prom.

*

Ķerstām un Vitas aizejot, Leina bija ledaini nikna — viņas dūres sažņaudzās un atlaidās.

“Divi nejēgas, kas dirš paši sev!” viņa izspļāva. “Viņi zina, ka man ir taisnība, bet tas taču ir Gaijens — viņi ir tā pieraduši darīt visu, ko liek tas psihais kucesbērns.”

Viņa pablenza uz Holstenu, it kā izaicinātu viņu iebilst. Patiesībā vēsturnieks pat spēja just līdzi Ķerstām, bet skaidrs, ka Leina negribēja to dzirdēt.

“Tad ko tu darīsi?” viņš jautāja.

“O, mēs kaut ko darīsim,” Leina nolamājās. “Lai Kersts tup uz savām dārgajām šautenēm. Mums ir viena aktīva darbnīca, un es jau esmu sākusi ražot ieročus. Tie nebūs skaisti, bet daudz labāki nekā naži un vāles.”

“Un Gaijens?”

“Ja viņš vispār domā ar galvu, tad dara to pašu, bet man tas izdodas labāk. Kā nekā es esmu inženiere.”

“Leina, tu esi droša, ka vēlies karu?”

Viņa apstājās. Skatiens, ko viņa pavērsa pret Holstenu, šķita nākam no citiem laikiem — tas bija mocekles, leģendāras kauju karalienes skatiens.

“Holsten, nav runa par to, ka man nepatīk Gaijens. Tas nav tāpēc, ka es vēlos viņa amatu vai ka uzskatu viņu par sliktu cilvēku. Es esmu novērtējusi šo situāciju kā profesionālis, un es esmu pārliecināta, ka tad, ja viņš augšupielādēs savu prātu, tad tas pārslogos Gilgameša sistēmu, izraisot fatālu avāriju gan mūsu tehnoloģijai, gan mūsu savāktajai Impērijas mantībai. Un tad, kad tas notiks, bojā ies visi. Patiešām visi. Man vienalga, vai Vitas vēlas veikt pierakstus kādai neesošai nākamībai vai ja Kersts nevar beigt sēdēt uz diviem krēsliem vienlaikus. Tas ir jādara man — man un manai komandai. Tev ir paveicies. Tu pamodies vēlu, un tad tev bija izdevība kādu brīdi pasēdēt būrītī. Daži no mums ir visvisādi cīnījušies, lai tikai censtos šo te novērst. Un tagad es būtībā esmu pasludināta ārpus likuma pati savā kuģī, es esmu atklātā karā ar savu kapteini, un viņa trakie fanātiķi sekotāji mani nogalinās, tikko ieraudzīs. Un es vedīšu savus inženierus nolādētā kaujā un pa īstam nogalināšu cilvēkus, jo tad, ja neviens to nedarīs, tad Gaijens nogalinās visus. Vai tu esi ar mani?”

“Tu zini, ka esmu.” Pat Holstena paša ausīs šie vārdi izklausījās drebelīgi un tukši, bet šķita, ka Leina tos pieņem.

*

Viņiem uzbruka tad, kad viņi devās iekšā teritorijā, ko Leina acīmredzot uzskatīja par savu. Gilgameša plānojums piespieda izmantot savādu taktiku: tas bija nelielu telpu un gaiteņu tīklojums, kas veda cauri komandas reģiona torai — izliekts un izvīts, gluži kā iestūķēts iekšā pēc tam, kad kuģī bija izvietota galvenā mašinērija. Viņi bija sasnieguši smagas drošības durvis, kurām, pēc vadībā esošās Leinas domām, acīmredzot bija jāatveras automātiski. Kad tās drebot atslīdēja pussprīdi un tad apstājās, inženieru vidū neradās nekādas aizdomas. Holstenam radās iespaids, ka šībrīža situācijā visu laiku kaut kas nogāja greizi.

Viens no viņiem, kam jau rokās bija darbarīku kaste, atvēra apkopes durtiņas, un Holstens dzirdēja: “Bos, ar šito kāds ir krāmējies,” un tad lūka virs viņiem atsprāga vaļā no spēriena, un viņiem ar apdullinošiem kaucieniem uzbruka trīs skrandaini stāvi.

Viņiem bija gari naži — acīmredzami ne no ieroču glabātuves, tā ka Gaijena ļaudis bija nodarbojušies ar improvizāciju —, un viņi bija pilnīgi aptrakuši no asinskāres. Holstens redzēja, kā viena no Leinas pavadošajām personām krīt atmuguriski, asinīm gāžoties no platas brūces pāri viņas ķermenim, un teju vai nekavējoties arī visi pārējie bija saķērušies tuvcīņā.

Leina izvilka pistoli, bet viņai nebija mērķa — šo trūkumu gan laboja vēl pusducis cilvēku, kas pilnā sparā joņoja viņiem nopakaļ. Trīs reizes ierējās pistole — skaņa noslēgtajā telpā bija ellīgi skaļa. Viens no apmetnī tērptajiem savērpās, kaujas auriem strauji kļūstot par sāpju kliedzienu.

Holstens sarāvās, salika rokas uz galvas un vēroja kauju tikai kā ceļgalu un pēdu murskuli. Viņš — vēsturnieks līdz pēdējam — nodomāja:

Tad tā tas acīmredzot bija uz. Zemes pašās beigās, kad viss pārējais bija zudis. Mēs pametām Zemi, lai izvairītos no šī te. Un tas visu šo laiku ir sekojis mums. Tad kāds iespēra viņam pa zodu, iespējams, vispār bez ļauna nodoma, un viņš palidoja, pār viņu klupa un uz viņa kāpa tuvcīņā trakojošās kājas. Viņš redzēja, kā no Lcinas rokas tika izsists ierocis.

Kāds smagi pakrita pār viņa kājām, un viņš juta, kā viens ceļgals tiek izļodzīts līdz pēdējam — šokējoši precīza un nerimtīga sāpe visapkārt valdošajā haosā. Viņš centās atbrīvoties un atklāja, ka tas, ko viņš nikni spārda, ir kāda Gaijena mūka smagais, mirstošais ķermenis. Hol-stena prāts, kas uz kādu laiku bija atteicies no jebkādas ilūzijas par to, ka kaut ko vada, pie sevis pārlika — nez, vai kapteinis ir solījis kaut kādu pēcnāves atlīdzību padotajiem un vai šī atlīdzība spēj mierināt, ja tev ir atrauts vaļā vēders.

Pēkšņi viņš bija ticis brīvs un gramstījās gar sienām, lai tiktu atpakaļ uz kājām. Viņa samežģītais ceļgals nikni atteicās noturēt kaut nedaudz no Holstena svara, bet ap to laiku adrenalīns viņam vai kāpa pa ausīm ārā, tā ka šie protesti netika ņemti vērā. Tā Holstens tika divus soļus prom no čīkstina, un viņu sagrāba. Bez mazākā brīdinājuma viņam uzklupa divi Gaijena lielākie izsitēji, un viņš redzēja, kā vienam rokā uzmirdz nazis. Viņš iekliedzās — kaut ko tādu kā lūgumu saudzēt viņa dzīvību —, un gūstītāji katram gadījumam ietrieca Holstenu sienā. Viņš bija pārliecināts, ka tūlīt nomirs, dzīvā iztēle pasteidzās uz priekšu, cenšoties sagatavot viņu gaidāmajam triecienam, prātu plosošās detaļās iztēlojoties, kā miesās tiek ietriekts nazis. Viņš izdzīvoja pretīgo triecienu, auksto naža smilkstu, siltu asiņu strūklu, kad viņa ķermeņa daļas, ko līdz šim — tik ilgu, ilgu laiku — bija ieslodzījusi āda, beidzot izmantoja iespēju atbrīvoties.

Viņš to izdzīvoja savā prātā. Tikai vēlāk viņš aptvēra, ka viņi patiesībā neko nav sadūruši. Abi uzbrucēji tikai rāva viņu prom no cīņas, ignorējot klasicista streipuļošanu un klibošanu. Pēkšņās šausmās — it kā tas būtu vēl ļaunāk nekā saduršana — viņš saprata, ka šī nebija tikai kaut kāda divu bandu — Gaijena un Leinas — sadursme.

Nē, šeit Gilgameša augstais priesteris atguva savu īpašumu.