Laika bērni

3.3. Scilla un Haribda

Kādu laiku pēc Skoulza aiziešanas valdīja neveikls klusums. Bezvārda cilvēks ar pistoli un sieviete — Nesele — pildīja savus pienākumus, viens ar otru nerunājot; viņa bija noliekusies pār datoru ekrāniem, viņš, pieri saraucis, skatījās uz cietumniekiem. Holstens bija pietiekami pārliecinājies, ka slepeni mēģinājumi izkustināt rokas noveda tikai pie tā, ka saites vēl dziļāk iegriezās viņa locītavās. Tad klusums sāka viņu nomākt arvien vairāk un vairāk. Jā, uz viņa pusi bija pavērsts ierocis. Jā, Gi/gamešs bija kļuvis par konflikta norises vietu, un šajā konfliktā Holstens varētu tikt jebkurā mirklī gluži vienkārši nobeigts — bet viņš bija nogarlaiko-jies. Tikko izkļuvis no kriokamcras, svaigi pamodies no gadu desmitiem ilga negribēta ziemas miega — viņa ķermenis gribēja kaut ko darīt. Viņš pamanīja, ka ir jāiekož mēlē, lai neizteiktu savas domas skaļi — tikai lai izjauktu vienmuļību.

Tad kāds to izjauca viņa vietā. Sekoja tāli būkšķi, kurus viņš ar novēlošanos identificēja kā šāvienus, un kāds devās garām lūkai, nomurminot komandu, kuru Holstens nedzirdēja. Bet vīrietis ar ieroci dzirdēja un acumirklī bija prom — viņš aizjoza pa koridoru ar visu pistoli. Bez tās nelielā telpa šķita būtiski ietilpīgāka.

Holstens pašķielēja uz Leinu, bet viņa skatījās uz savām pēdām un izvairījās no acu kontakta. Pāri palika tikai Nesele.

“Hei,” viņš mēģināja uzsākt sarunu.

“Aizveries,” Leina nošņāca, vēl arvien neskatoties uz Holstenu.

“Hei,” Holstens atkārtoja. “Nesele, vai ne? Klausies...” Viņš bija gaidījis, ka sieviete viņu vienkārši ignorēs, bet viņa nīgri paskatījās uz Holstenu.

“Brendžita Nesele,” viņa informēja. “Un jūs esat doktors Holstens Meisons. Atceros, kā lasīju jūsu rakstus toreiz... Toreiz.”

“Toreiz,” Holstens vārgi piekrita. “Nu, tas ir... pagodinoši droši vien. Skoulzam tātad bija taisnība. Tu arī esi klasiciste.”

“Studente,” viņa atbildēja. “Es to neturpināju. Kas zina, ja būtu to darījusi, varbūt mēs tagad būtu mainītās vietās.” Viņas balss šķita emociju un noguruma notrulināta.

“Tikai studente.” Viņš atcerējās savus pēdējos kursus — tolaik, pirms viss beidzās. Vecās Impērijas pētījumi kādreiz bija pasaules dzīvības avots. Ikviens izmisīgi centās nošņāpt gabaliņu senajo noslēpumu. Holstena laikā šī pētniecība vairs nebija iecienīta. Visi jau redzēja, kā tuvojas beigas, un zināja, ka ar seno laiku zināšanu lauskām nepietiks, lai tās atvairītu; visi zināja, ka tie paši senie cilvēki ar saviem ieročiem un atkritumiem bija viņiem atnesuši ilgi aizkavējušās beigas. Pētīt un slavēt šos senos psihopātus Zemes pēdējo toksisko dienu laikā — tas neliecināja par labu gaumi. Klasicisti nepatika nevienam.

Nesele bija pagriezusies prom, un tādēļ Holstens vēlreiz steidzīgi pasauca viņu vārdā. “Klau, kas ar mums notiks? Vai tu vari mums pateikt vismaz to?”

Sievietes acis ar redzamu nepatiku pašāvās uz Lcinas pusi, bet, skatoties uz Holstenu, tās šķita atmaigstam. “Kā jau Skoulzs teica, tas nav mūsu rokās. Varbūt Gaijens beidzot mēģinās šejieni ieņemt, un jūs tiksiet nošauti. Varbūt viņi tiks cauri mūsu ugunsmūriem un nogriezīs gaisu vai siltumu, vai ko tādu. Vai varbūt mēs uzvaram. Ja mēs uzvaram, jūs tiksiet atbrīvoti. Vismaz tu.”

Vēl viens sāņus skatiens uz Leinu, kura tagad bija aizvērusi acis — vai nu rezignēti pieņēmusi situāciju, vai arī mēģināja to ignorēt, vienkārši izdzēst savu apkārtni.

“Paklau,” Holstens mēģināja pierunāt. “Es saprotu, ka jūs cīnāties pret Gaijenu. Varbūt man pat šī vēlme liekas pievilcīga. Bet mēs ar viņu neesam atbildīgi. Mēs neesam daļa no notikušā. Tas ir — neviens taču ar mani par to visu nerunā, vai ne? Es nemaz nezināju, ka šis te... ka šis te vispār notiek, pirms jūs mani uzrāvāt augšā.”

“Tu? Varbūt,” Nesele, pēkšņi sadusmojusies, teica. “Viņa? Viņa zināja. Kuru tad citu kapteinis būtu norīkojis sekot līdzi tehniskajam nodrošinājumam? Kurš organizēja mūsu nosūtīšanu turp, lejā? Kura bija pielikusi savus netīros pirkstus visam, kas notika projektā? Tikai galvenā inženiere. Ja mēs viņu nošautu šeit un tagad, tas būtu tikai taisnīgi.”

Holstens norīstījās. Leina vēl arvien viņam neko nepalīdzēja, bet varbūt tagad viņš sāka saprast, kāpēc. “Klau,” viņš vēlreiz — maigāk — ierunājās. “Jūs taču redzat, ka tas viss ir ārprāts?”

“Zini, kas man liekas ārprāts?” Nesele dedzīgi atcirta. “Salikt kaut kādu sūda ledusskapi kā bāzi uz mēness, kas mums nav vajadzīgs! Un tikai tāpēc, lai Gaijens varētu pacelt savu krāniņkarogu un paziņot, ka ir pieteicis Zemes tiesības uz šo sistēmu. Es domāju, ka ir ārprāts sagaidīt, ka mēs tur iesim labprāt un rāmu garu un vienkārši dzīvosim tajā mākslīgajā ellē, kamēr jūs visi pārējie vienkārši aizdrāžat prom kaut kādā brīnumu ceļojumā, kas prasīs jums — cik cilvēku paaudzes, līdz jūs nonāksiet tur un atgriezīsieties? Ja tas vispār notiks.”

“Mēs esam daudzas paaudzes prom no mājām,” Holstens viņai atgādināja.

“Bet mēs gulējāml” Nesele viņam uzkliedza. “Un mēs visi bijām kopā, visa cilvēku cilts kopā, un tāpēc tas neskaitījās, un tas nebija svarīgi. Mēs paņēmām sev līdzi paši savu laiku un apstādinājām pulksteņus, kad gulējām, un atsākām, kad pamodāmies. Kāpēc mums būtu jāuztraucas par to, cik gadu tūkstoši pagājuši uz vecās, beigtās Zemes? Bet, kad Gils dosies, kurp nu dirsā tas dosies, mums, nabaga kverpļiem, nebūs iespējas gulēt. Mums esot jāveido dzīve — tur, lejā, uz ledus, tajās stulbajās automātu būvētajās kastītēs. Dzīve, doktor Meison! Visa dzīve tajās kastēs! Un vēl? Un bērni\ Vai tu vari iedomāties? Paaudzēm ilgi dzīvot ledājā, aizmirstot, visu laiku aizmirstot, kas mēs bijām, nīkstot, nekad neredzot saules gaismu — tikai kā vēl vienu zvaigzni. Rūpējoties par tvertnēm un ēdot mulču, un taisot augšā vel vairāk nolādētu paaudžu, kas nekad ne par ko nekļūs, kamēr jūs —jūs, slavenie zvaigžņu ceļotāji — varēsiet gulēt, ietinušies bezlaika miegā, un pamosties pēc divsimt gadiem, it kā tā būtu tikai nākamā diena!” Nu jau viņa kliedza, gandrīz vai auroja, un Holstens saprata, ka Nesele ir bijusi nomodā daudz par ilgu — ka viņš ar saviem nepārdomātajiem vārdiem ir pārrāvis aizsprostu un tagad tas viss gāžas ārā. “Un kad jūs pamodī-sieties, jūs, izredzētie, kas nav nolemti ledum, mēs būsim beigti. Mēs būsim beigtas paaudzes, mēs visi. Un priekš kam? Jo Gaijens grib bāzi uz miruša mēness.”

“Gaijens vēlas saglabāt cilvēku sugu,” Leina asi atbildēja. “Un tas, ko mēs sastapsim nākamajā tcraforrnēšanas projektā, var — ciktāl mums zināms — pat iznīcināt Gilgamešu. Gaijens vienkārši vēlas paplašināt mūsu kā sugas iespējas. Tu to zini.”

“Tad lai viņš, dirsā, paliek. Un tu arī vari palikt. Kā jums tas patiktu? Kad mēs iegūsim varu, kad mēs pārņemsim kuģi, jūs abi varēsiet iet uz to ledusskapi un turpināt sugu paši. Tici man, tieši tā mēs darīsim. Ja jūs tik tālu izdzīvosiet, tad tieši tā mēs ar jums izdarīsim.”

Leina no visa spēka centās izlikties, ka tikai parausta plecus, bet I iolstens redzēja, kā no šīs domas saspringst viņas žoklis.

Skoulzs pieliecies ielīda telpā, sagrāba Neseles roku un pavilka viņu tuvāk, lai klusi sarunātos pie ieejas.

“Leina...” Holstens iesāka.

“Piedod,” sieviete strupi noteica, apmulsinādama Holstenu. Viņam nebija īsti skaidrs, par ko Leina atvainojas.

“Cik tālu tas ir aizgājis?” Holstens nomurmināja. “Cik daudzi?” “Vismaz divi duči.” Leinas čuksti bija tikko sadzirdami. “Viņiem vajadzēja būt pionieriem — tāds bija Gaijena plāns. Viņi dotos lejup nomodā, lai sāktu darbu pie projekta. Pārējie tiktu nosūtīti lejā kā krava, lai tiktu pamodināti pēc vajadzības.”

“Redzu, ka jums viss izdevās lieliski,” Holstens piezīmēja.

Un atkal — gaidītā indīgā atbilde nesekoja. Šķita, ka kopš tā laika, kad Holstens Leinu bija redzējis iepriekš — pirms gadu desmitiem —, bija novīlēta kāda asa viņas personības šķautne.

“Cik daudzi ir Ķersta pusē?” Holstens interesējās.

Leina paraustīja plecus. “Drošībnieku ir apmēram ducis, bet viņš var pamodināt militāristus. Un viņš to darīs. Viņam bus armija.”

“Ne tad, ja viņam ir galva uz pleciem.” Holstens to jau bija apdomājis. “Kāpēc lai viņi vispār klausītu Ķersta pavēlēm?”

“Kam gan citam?”

“Ar to nepietiek. Leina, vai tu vispār esi padomājusi par to, ko mēs darām? Un es pat nedomāju šo te,” viņš ar galvas mājienu norādīja uz Skoulzu, “bet visu šo pasākumu. Mums nav hierarhijas. Mums vienkārši ir komanda, lai dies nogrābstās. Gaijens, kuru kāds kādreiz bija uzskatījis par piemērotu liela kosmosa kuģa vadībai, tagad ir kronēts par cilvēces valdnieku.”

“Tā tam ir jābūt,” Leina iecirtīgi atbildēja.

“Skoulzs nepiekrīt. Es domāju, ka armija arī nepiekritīs, ja Kcr-sts ir tik stulbs, ka varētu modināt cilvēkus un likt viņiem rokās ieročus. Zini, kas ir laba vēstures mācība? Ka tad, ja nevari samaksāt armijai, tu esi dirsā. Un mums pat nav ekonomikas. Tad, kad viņi sapratīs, kas te notiek, — ko mēs varēsim viņiem dot? Kur ir vadības ķēde? Kāda ir katra cilvēka autoritāte? Un, kad viņiem ir ieroči un skaidrs mājiens par to, kādā caurumā viņi var pamosties nākamreiz, kāpēc lai mēs sagaidītu, ka viņi dosies atpakaļ uz kameru un gulēs? Vienīgā valūta, kas mums pieder, ir brīvība, un ir skaidrs, ka Gaijens ar to nedalīsies.”

“Ai, vēsturniek, ej dirst.” Vismaz tas bija Leinu atdzīvinājis, lai gan šajā brīdī Holstens nebija uz to tēmējis.

“Un, lai arī es negribu domāt par to, kas notiks, ja Skoulzs uzvar, — kas notiks, ja viņš zaudēs?”

“Kad viņš zaudēs.”

“Vienalga — bet kas tālāk?” I lolstens neatlaidās. “Mēs aizsūtām tos visus cilvēkus uz — ko? — mūža ieslodzījumu katorgā? Un kas notiek, kad mēs atgriežamies? Ko mēs varam cerēt atrast tur, lejā, — ja sākums ir bijis šāds?”

“Mums nebūs nekāda tur, lejā, skaidrs?” Tas bija Skoulzs, kurš kā uz burvju mājiena bija parādījies viņiem tieši pretī, pietupies, atbalstījis rokas uz ceļgaliem. “Vissliktākajā gadījumā mums vēl arvien ir plāns B. Vismaz pateicoties tev, doktor Meison.”

“Kā tad.” Holstens skatījās Skoulza sejā un nespēja saprast, ko viņš ar to grib teikt. “Varbūt izstāstīsiet?”

“Ar lielāko prieku.” Skoulzs stīvi pasmaidīja. “Mēs kontrolējam atspoles kuģu angāru. Ja viss izgāzīsies, tad mēs dodamies prom no Gila, doktor Meison, un jūs brauksiet kopā ar mums.”

Holstens pēc izkāpšanas no dzīvības apturēšanas kriokameras vēl arvien nespēja īsti padomāt, tādēļ vienkārši blenza uz Skoulzu. “Man šķita, ka jūsu plāns ir nekur nedoties?

“Nedoties uz ledu,” Nesele Skoulzam aiz muguras teica. “Bet mēs zinām, ka kaut kur citur šajā sistēmā ir kāda vieta, kas ir radīta mums.”

“Ak, tā,” Holstens stīvi skatījās uz viņiem. “Jūs esat pilnīgi traki. Tur... Tur lejā ir briesmoņi.”

“Ar briesmoņiem var cīnīties,” Skoulzs nesatricināmi paziņoja.

“Bet tas vēl nav viss — tur ir satelīts. Tas par mata tiesu neiznīcināja visu Gilgamešu. Tas aizsūtīja mūs prom. Nav iedomājams, ka atspoles kuģītis varētu... tā vienkārši...” viņš sastomījās un apklusa, jo Skoulzs viņam uzsmaidīja.

“Mēs to visu zinām. Viņa mums to pateica,” draudzīgs mājiens uz Leinas pusi. “Viņa pateica, ka mēs nekad netiksim līdz zaļajai planētai. Ka mūs iznīcinātu senā tehnoloģija. Bet tāpēc mums esi tu, doktor Meison. Varbūt pietiktu ar Neseles zināšanām par senajām valodām, bet es neriskēšu. Kādēļ gan man riskēt, ja tu esi šeit un izmisīgi vēlies mums palīdzēt?” Galvenais dumpinieks bez grūtībām piecēlās kājās — vēl arvien smaidīdams žiletes asuma smaidu.

Holstens paskatījās uz Leinu, un šoreiz Leina pacēla acis. Beidzot Holstens spēja nolasīt viņas emocijas: vainas apziņa. Skaidrs, kāpēc Leina viņu nebija izzobojusi tik traki kā parasti. Viņa iekšēji sarāvās, zinot, ka tieši viņas dēļ Holstens ir šeit.

“Tu viņiem pateici, ka es tiktu garām Kernai?” viņš noprasīja.

“Nē!” Leina protestēja. “Es teicu, ka to nevar izdarīt. Es teicu, ka pat ar tavu palīdzību mēs knapi izsprukām dzīvi. Bet cs...”

“Bet tu pamanījies izdarīt tā, ka viņi iedomājas par mani,” Holstens nobeidza.

“Kā gan es varēju zināt, ka tie plānprātiņi vienkārši..Leina iesāka, bet tad Skoulzs uzmina viņai uz potītes.

“Tas tā, atgādinājumam,” viņš norūca, “par to, kas tu esi un kāpēc esi pelnījusi visu, ko dabūsi. Un nesatraucies — ja mums būs jāpaņem atspoles kuģis, tu brauksi ar mums, galvenā inženiere Leina. Varbūt tad tev beidzot sagribēsies izmantot savas zināšanas, lai pārmaiņas pēc mēģinātu nevis sabojāt citu dzīves, bet gan paildzināt savējo.”