Sākumā sērga ir nemanāma, rad uzvaroša, visbeidzot — patiesi biedējoša. Patlaban tās simptomi ir veiksmīgi piefiksēti un visnotaļ paredzami — bet neārstējami. Pirmās drošās pazīmes ir karstuma sajūta locītavās, kaistošas acis, mute, tīkla dziedzeris, ānuss un lapveida plaušas. Seko muskuļu spazmas — jo īpaši kājās. Sākumā nedaudz — tikai stos-tīgāka valoda, nervoza mīņāšanās bez īsta iemesla —, un tad slimības upura locekļi viņam klausa arvien mazāk, seko nesakarīga murmulēšana, streipuļošana, pat satraukti un bezjēdzīgi tālāki izgājieni. Ap šo laiku — desmit līdz četrdesmit dienas pēc pirmās netīšās noraustīšanās — vīruss sasniedz smadzenes. Tad upuris zaudē priekšstatu par to, kas ir un kur atrodas. Saslimušais uztver apkārtējos iracionāli. Šajā stadijā bieži sastopama paranoja, agresija un amnēziski stāvokļi. Pēc piecām līdz piecpadsmit dienām seko nāve, pirms kuras parādās neatvairāma tieksme uzrāpties pēc iespējas augstāk. Fabians ir detalizēti aprakstījis mirušo pilsētu, kuru apmeklējis vēlreiz: koku augstākās virsotnes un irstošie tīmekļi ir pilni ar mirušo stingajiem ķermeņiem, to stiklainās acis pievērsušās tukšumam virs galvas.
Pirms pirmajiem neapstrīdamajiem simptomiem vīruss atrodas upura ķermenī nenoteiktu laika posmu — nereti pat divsimt dienas, pamazām infiltrējoties pacienta organismā, nenodarot acīmredzamu kaitējumu. Upuris reizēm jūt karstumu vai reibumu, bet tam ir citi iespējamie iemesli, tādēļ par simptomiem parasti netiek ziņots, jo īpaši tādēļ, ka, pirms slimība pārņēma Lielo Ligzdu — kā tas ir noticis tagad —, visi tie, kas tika turēti aizdomās par saslimšanu, tika izsūtīti, nepaklausības gadījumā piedraudot ar nāvi. Tic, kuri pārnēsāja slimību inkubācijas stadijā, neviļus piedalījās sazvērestībā, kas maskēja slimības uzbrukumu, cik ilgi vien iespējams.
Agrīnajā un šķietami nevainīgajā stadijā slimība ir vidēji lipīga. Ilgāku laika posmu atrodoties cietēja tuvumā, infekcijas pārnese ir ļoti ticama, lai gan visdrošākais veids, kā saslimt, ir ciest no pēdējo stadiju ārprātīgo pacientu kodieniem.
Lielajā Ligzdā manīts pusducis vēlas stadijas upuru. Viņi ir nogalināti pa gabalu, tikko pamanīti. Trīsreiz vairāk pagaidām vēl ir vidējā stadijā, un līdz šim nav pieņemts lēmums, ko ar tiem darīt. Poršija un vēl citi uzstāj, ka ir iespējams atrast zāles. Tempļa zinātnieku vidū ir nerakstīta vienošanās, ka viņi slēps to, cik maz zina par iespējamiem ārstēšanās ceļiem.
Poršija izmanto Fabiana trofejas, cik labi vien spēj. Zirneklēni nāk no sērgas apsēstas pilsētas, un viņa var tikai cerēt, ka tas nozīmē, ka viņi paši ir imūni pret sērgu un ka šī imunitāte var tikt kaut kādā veidā izpētīta.
Viņa ir notestējusi zirneklēnus un paņēmusi hemolimfas — zirnekļu asiņu — paraugus, lai tos izpētītu, bet viņas analīze un palielināmie stikli līdz šim vēl neko nav devuši. Viņa ir likusi, lai zirneklēnu ķermeņa šķidrumi tiek iebaroti vai injicēti vidējās stadijas upuriem — šķidrumu pārneses ceļi ir izstrādāti tikai pirms dažiem gadiem. Zirnekļu imūnsistēmas ierobežojumi nozīmē arī to, ka asinsgrupu atgrūšana ir daudz mazāka problēma nekā cilvēkiem. Šajā gadījumā ārstniecības mēģinājums neko nedeva.
Darbā ar slimniekiem Poršija ir izmantojusi Fabianu, lai pēc iespējas ilgāk pasargātu sevi no neizbēgamā mirkļa, kad pati kļūs par izpētes objektu, un viņš ir sadarbojies ar tēviņiem saimēs, kurās ir zināma sērgas izplatība. Ir noskaidrots, ka tēviņi ir nedaudz izturīgāki par mātītēm, vismaz ciktāl tas attiecas uz sērgu. Ironiskā kārtā senā ģenētiskā saite apvieno eleganci un izturību, kas nepieciešamas pielūgsmes dejām, ar imūnsistēmu spēku, tādā veidā pastāvīgi uzturot dabisko atlasi.
Viss, ko Poršija līdz šim ir izmēģinājusi, ir cietis neveiksmi, un nevienam no viņas līdzgaitniekiem nav izdevies panākt labākus rezultātus.
Viņa sāk pētīt vēl apšaubāmākas zinātnes, izmisīgi cenšoties atrast kādu domu sānceļu, kas izglābs zirnekļu civilizāciju no barbariskas izklīšanas un sabrukuma.
Nu viņa lielāko dienas daļu ir strādājusi laboratorijā. Fabians ir devies prom, apbruņojies ar jaunām maisījumu devām, kuras nodos saviem līdzgaitniekiem aizslēgtajās lazaretēs, par kurām kļuvušas inficēto saimju mājas. Poršija īpaši netic, ka šie maisījumi būs iedarbīgi. Viņa jūt, ka ir sasniegusi savu spēju robežas, un frustrēta mēģina iekļūt milzīgajā neziņas tukšumā, kuru atklājusi, stāvot uz savas sugas izpratnes ārējās robežas.
Tagad viņai ir viešņa. Citā situācijā Poršija viņu būtu aizraidījusi, bet viņa ir nogurusi, tā nogurusi, un viņai izmisīgi nepieciešams jauns skatījums. Un jauns — nepatīkami jauns — skatījums ir šīs viešņas specialitāte.
Viņu sauc Bianka, un kādreiz viņa bija viena no Poršijas saimes. Viņa ir milzīgs, pārbarojies zirneklis, kuras ķermeni viscaur klāj blāva pūka, un kustas tik enerģiski, nervozi un nemierīgi, ka Poršija prāto, nez, vai kāds pamanītu, ja Biankai pieliptu sērga.
Kādreiz Bianka bija arī daļa no Tempļa, bet neveica savus pienākumus ar tiem nepieciešamo cieņu. Viņas zinātkāre kā pētniecei izrādījās stiprāka par godbijību kā priesterienei. Viņa bija sākusi eksperimentēt ar kristālu un, kad tas tika atklāts, teju vai tika izsūtīta par necieņas izrādīšanu. Poršija un citas saimes biedrenes iejaucās, lai attaisnotu Bianku, bet līdz ar to viņa krita no sabiedrības augstākajiem slāņiem un zaudēja gan statusu, gan draudzenes. Tika pieņemts, ka viņa pametīs Lielo Ligzdu, vai varbūt nomirs.
Un tomēr kaut kādā veidā Bianka ir pamanījusies ne vien noturēties, bet pat dzīvot uz zaļa zara. Viņai vienmēr ir bijis spožs prāts — iespējams, šis ir vēl viens iemesls, kādēļ Poršija, kas šķiet iztērējusi savus mentālos resursus, viņu ielaiž pie sevis. Bianka ir nodarbojusies ar savu spēju barteru kā tēviņš, kalpojot mazāk ievērojamām saimēm un ar laiku izveidojot pati savu saimi, kurā sapulcējušies citi neapmierināti zinātnieki. Labākos laikos lielās saimes vienmēr bija par mata tiesu no viņu visu nosodīšanas vai pat izraidīšanas, bet tagad visiem ir vienalga. Porši-jas ļaudis nodarbina citas problēmas.
Stāsta, ka tu tuvojies zāļu atklāšanai? Tomēr Biankas poza un pavisam nelielā vilcināšanās eleganti norāda uz viņas skepsi.
Mēs strādājam. Mēs visi strādājam. Citā situācijā Poršija pārspīlētu savas iespējas, bet tagad jūtas pārāk nogurusi. Kāpēc tu esi šeit?
Bianka, vērojot Poršiju, viltīgi pamīņājas. Nu, nu, māsiņ, kāpēc gan es vispār kaut kur esmu?
Nav īstais laiks. Tātad Bianka atkal sāk savu. Poršija žēlabaini saraujas, un otra zirnekliene pakāpjas viņai tuvāk, lai sajustu klusināto runu.
Ciktāl es saprotu, varbūt nekad nebūs īstais laiks, Bianka viņu paurda. Es zinu, kādas vēstis nāk pa pavedieniem no citām pilsētām. Es zinu, no cik daudzām pilsētām vēstis vairs nepienāk. Mēs abas — gan tu, gan es — zinām, kas mums stāv priekšā.
Ja es būtu gribējusi par to patlaban domāt, tad būtu palikusi laboratorijā, Poršija viņai saka, nikni piesitot kāju. Es nesniegšu tev pieeju Ziņne-ses kristālam.
Biankas palpas notrīs. Man pat bija pašai savs kristāls, tu to zināji? Un Templis par to uzzināja un man to atņēma. Es jau gandrīz...
Poršija negrib zināt, ko Bianka gandrīz. Biankai ir viena apsēstība — runāt ar Ziņnesi, nosūtīt ziņu atpakaļ strauji slīdošajai zvaigznei. Šis jautājums tiek apspriests Templī katrā paaudzē — un katrā paaudzē ir kāda šāda Bianka, kam šķiet, ka “nē" nav laba atbilde. Viņas vienmēr tiek novērotas.
Poršijas situācija ir nepatīkama, jo pati viņa, iespējams, atbalstītu Bianku. Tomēr viņu ir pārliecinājis vairākums — līdzīgi kā lielākā daļa dižu lēmumu izgāžas, kad uz viena un tā paša tīkla asi debatē lielie un lieliskie. Tempļa vecā sardze, iepriekšējo paaudžu priesterienes, uztur ziņu svētu un nemainīgu. Poršijas ļaužu noteiktais ceļš ir izprast šo ziņu dziļāk, apgūt tās slēptās dzīles, kas vēl nav atšifrētas. Viņiem nav jācenšas aurot tumsā, lai piesaistītu Ziņneses uzmanību. Ziņncse savā ceļā pa debesīm redz visu. Pasaulē ir kārtība, un Ziņnese ir tās pierādījums.
Katrā paaudzē arvien vairāk ir balsu, kas iebilst, bet līdz šim memē-tiskā pārliecība ir bijusi izturīgāka un uzvarējusi. Vai tad Ziņnese pati neiejaucās dižajā karā ar skudrām, pirms kāds iedomājās, ka būtu jālūdz viņai palīdzība? Ja Ziņneses plāns ir palīdzēt Poršijas ļaudīm, tad šāda palīdzība nāks bez prasīšanas.
Kāpēc tu nāc pie manis? Es necini'sos pret Templi, Poršija saka Biankai tik noraidoši, cik vien spēj.
Jo es atceros tevi no tā laika, kad mēs bijām īstas māsas. Tu vēlies to pašu, ko es, tikai ne tik stipri.
Es tev nepalīdzēšu, Poršija atbild, un viņas nogurums piešķir atbildei galēju raksturu. Tik un tā nav iespējams runāt ar Ziņnesi. Mūsu ļaudīm nepieciešams Templis, lai gūtu mierinājumu. Tavi eksperimenti to noteikti atņems, un ko mēs iegūsim? Tu nevari sasniegt to, ko vēlies, un turklāt tas nemaz nav jāsasniedz.
Es tev kaut ko parādīšu. Pēkšņi Bianka dod signālu, un vairāki tēviņi ienes smagu ierīci, kas ir iekārta tīklā starp tiem — tie pakāpjas sāņus un nolaiž to uz grīdas, kas nedaudz ieliecas no svara.
Jau labu laiku ir zināms, ka dažas ķimikālijas veido interesantas reakcijas ar metāliem, Bianka stāsta. Tos apvienojot un pareizi savienojot, rodas spēks, kas dodas pa ?netāliem un cauri šķidrumiem. Atceries — mēs šādus eksperimentus veicām, kad kopā mācījāmies.
Savāda parādība, nekas cits, Poršija atminas. Mēs to izmantojām, lai pārklātu vienus metālus ar citiem. Atceros, kāda skudru kolonija bija nozīmēta darbam ar šiem uzdevumiem un radīja neparastas lietas. Šīs atmiņas no pašas salīdzinoši nevainīgajām bērnu dienām sniedz Poršijai nedaudz spēka. Tomēr tur bija daudz, indīgu garaiņu. Skudru darbs. Un kas par to?
Bianka ir pievērsusies savai ierīcei, kas atgādina Poršijai tālaika eksperimentus, — tajā ir atsevišķi nodalījumi, ķimikālijas, kas ieslēgtas citās ķimikālijās, ko savieno metāla stienīši. Bet tai ir ari citas metāla daļas— metāla, kas ir rūpīgi izstiepts, līdz kļuvis tik plāns kā raupjš zīds, un tad blīvi satīts spolē. Gaisā kaut kas mainās, un Poršija jūt, kā viņas matiņi saceļas, it kā tuvotos vētra — notikums, kas vienmēr rosina viņā pilnīgi racionālas bailes, jo dabisks ugunsgrēks var nodarīt milzu kaitējumu pilsētai.
Šī mana mantiņa ir ?ieredzama tīkla sirds, Bianka stāsta. Rūpīgi to pielāgojot, es varu ievibrēt šī tīkla pavedienus. Vai tas nav lieliski?
Poršija vēlas teikt, ka tas ir nonsenss, bet viņa jūtas ieintriģēta, un doma par visu aptverošu tīklu ir pievilcīga, intuitīvi saprotama. Kā gan
citādi viņi varētu būt savienoti ar...?
>
Tu gribi teikt, ka šis ir tikls, caur kuru ar mums runā Ziņnese?
Bianka skraida ap savu jauno ierīci. Nu, kaut kādam sakaram ir jābūt, citādi kā gan mēs saņemtu ziņu? Un tomēr — Templis nemēģina to pētīt. Ziņa vienkārši "ir’. Jā, es esmu atklājusi visuma dižo tīklu, tīklu, kurā Ziņnese ievibrē savu vēsti. Jā, es varu nosūtīt mūsu atbildi.
Pat no Biankas šis ir drosmīgs un biedējošs paziņojums.
Es tev neticu, Poršija asi nosaka. Ja to būtu iespējams izdarīt, tad tu jau būtu to izdarījusi.
Bianka nikni piesit kāju. Kāda jēga saukt Ziņnesi, ja nevaru dzirdēt viņas atbildi? Man nepieciešama pieeja templim.
Tu vēlies, lai Ziņnese tevi ievēro un runā ar tevi. Tātad šī eksperimenta patiesais dzinulis ir Biankas ego. Viņa vienmēr ir bijusi tāda: gatava mērīties kājiņām ar visu pasauli. Nav īstais laiks. Poršija atkal jūtas pārgurusi.
Māsa, mums vairs nav laika. Tu to zini, Bianka dīc. Ļauj man īstenot savu plānu. Es nevaru atstāt to nākamajām paaudzēm. Pat ja es varētu nodot Sapratni tālāk, tik un tā nebūs nākotnes paaudžu, par kurām būtu vērts runāt. Tagad ir vienīgais laiks.
Būs nākotnes paaudzes. Poršija nesignalizē šos vārdus, tikai nodomā tos. Fabians tās ir redzējis: viņas dzīvo kā zvēri mūsu pilsētu drupās, viņu prāti ir pilni ar Sapratnēm, ko tās nevar izmantot, jo viņu māšu pasaules arhitektūra ir zudusi. Kāda tad jēga no zinātnes? Kāda jēga no Tempļa? Kāda jēga no mākslas, ja palikušo ir tik maz, ka tās spēj vienīgi ēst un pāroties? Mūsu dižās Sapratnes izmirs no paaudzes paaudzē, līdz nebūs palikusi neviena, kas mūs atcerētos. Bet šī doma nav pabeigta, viņā kaut kas vieš nemieru. Viņa prāto par Sapratņu izlasi — šie zudušie izdzīvotāji droši vien saņems kādas senas Sapratnes, kas palīdz medībās, un tic pēcteči, kas pārmantos šādas primitīvas Sapratnes, kļūs par pasaules jaunajiem valdniekiem. Bet tas nebūs viss, ko viņi pārmantos...
Poršija salecas, viņa saņēmusi atmodinošu šoku — tā, it kā būtu nejauši pieskārusies Biankas mašīnas aplamajam galam. Viņai prātā ir ienākusi traka doma. Neiespējama doma. Zinātniska doma.
Viņa signalizē kādam no saviem tēviņiem un prasa, vai Fabians ir atgriezies. Viņš ir atgriezies, un Poršija nosūta pēc viņa.
Man jādodas strādāt laboratorijā, viņa saka Biankai un tad mirkli vilcinās. Bianka jau ir pustraka, viņa ir bīstams ģēnijs, potenciāla revolucionāre, bet viņas spožais prāts nekad nav bijis apšaubāms. Vai tu man palīdzēsi? Man tas būs nepieciešams.
Bianka ir acīmredzami pārsteigta. Būtu liels gods atkal strādāt ar manām māsām, bet... Viņa līdz galam nepasaka šo domu, bet paceļ acis uz mašīnas pusi — tā šobrīd nedarbojas, nesatrauc gaisu un tā neredzamo tīklu.
Ja mums veiksies, ja mēs izdzīvosim, tad darīšu visu, ko spēju, lai palīdzētu tev pierunāt Templi. Un tad — dumpīga doma, kas ienāk prātā Por-šijai pašai. Ja mēs izdzīvosim, tas būs tikai mūsu nopelns, tas nebūs tādēļ, ka Ziņnese ir mums palīdzējusi. Tagad mums pašām jātiek galā.