Laika bērni

3.4. Pie Rietumu okeānā

Lielā Ligzda. Lielākā Poršijas sugas metropole. Mājas.

Atgriežoties šādi — vadot sakautu kaujinieku atliekas, tos, kam izdevās izbēgt no Septiņu Koku liesmām —, Poršija jūt kaut ko līdzīgu kaunam. Viņa nav apturējusi ienaidnieku vai to kaut palēninājusi. Katru dienu skudru kolonija soļos tuvāk Lielajai Ligzdai. Skatoties uz savas mīļās dzimtās puses ārēm, viņa iztēlojas, cik drausmīgi tā izskatītos evakuācijas laikā. Savā prātā — pateicoties spējai, kas kaut kādā ziņā piemita jau viņas mazajai pirmsencei — viņa redz savas mājas degam. Skudras, protams, nezina, kur ir Lielā Ligzda — viņu izplešanās pa pasauli ir metodiska, taču nedomājoša —, bet drīz vien tās sasniegs viņu krastu. Ir skaitītas dienas, pirms tās ieradīsies pie Lielās Ligzdas vārtiem.

Lielā Ligzda ir milzīga — tā ir vairāku tūkstošu zirnekļu mājas. Šeit vēl arvien ir kupli saaudzis dabiskais mežs, bet ir pieliktas milzīgas pūles un prasmes, lai izveidotu mākslīgus kokus, kas nodrošinātu vairāk dzīves telpas. No nogāztu koku stumbriem ir izveidotas milzu kolonnas, tās aptītas un stiprinātas ar zīdu un stiepjas no pilsētas centra dzīvā koku pudura tālāk visapkārt — un pat jūrā, jo pilsētas tīklojums ļauj aizsniegties arī pār ūdeņiem. Dzīves telpa ir vērtīga, un pēdējā gadsimta laikā Lielā Ligzda ir eksponenciāli augusi visos virzienos — arī augšup.

Aiz pilsētas robežām ir dažādu fermu klājums: laputis medusra-sai, peles gaļai un punaino koku puduri, kurus apkalpo skudras — vēl viens ienaidniekiem nozagts noslēpums. Jūrā mudž tīklos ķeramas zivis, un prom no krasta, dziļāk ūdeņos, ir izveidojusies māsas pilsēta: attiecības ar jīiras mutkāju kultūru ir savā ierobežotajā veidā sirsnīgas un abpusēji izdevīgas. Pirms paaudzes, kad zirnekļi sāka izvērst savu pilsētu uz jūras pusi, starp abām sugām bija parādījusies spriedze. Tomēr kolonnu iegremdētie pamati ir bagātinājuši jūras vidi, izveidojot mākslīgu rifu, kuru jūras dzīvība ir žigli vien sākusi izmantot. Jūras iemītnieki retrospektīvi var secināt, ka ir ieguvēji — pat ja tas noticis neplānoti.

Poršija un viņas grupa žigli uzrāpjas augšā, rāpjoties uz pilsētas pusi pa pavedieniem, kas nostiepti pāri fermām. Viņa ir atgriezusies ar dažām kareivēm un pietiekamu skaitu tēviņu, lai gan par pēdējo atgriešanos diez vai daudzas būs viņai pateicīgas. Tēviņi, būdami mazāki, spēj vieglāk aizplanēt drošībā: viņi izdzīvoja, lai arī daudzām viņu māsām tā neveicās. Un Poršija atzīst — viņi cīnījās. Doma par vīriešu kārtas kareivi ir absurda — bet viņi tik un tā ir stiprāki, ātrāki un gudrāki par skudrām. Uz mirkli Poršijai ienāk prātā traka doma: apbruņot un trenēt tēviņus, tādējādi būtiski palielinot Lielajai Ligzdai pieejamo kareivju daudzumu. Bet viņa no šīs domas tūlīt pat izvairās — tas ir ceļš uz anarhiju, dabiskās lietu kārtības graušana. Turklāt pat tad viņu nebūs pietiekami daudz. Ja ikviens pilsētas tēviņš tiktu apbruņots, zirnekļi tik un tā būtu kā piliens okeānā, salīdzinot ar skudru koloniju.

Viņa sasniedz augstu skatpunktu un skatās lejup uz plašo, graciozo veidojumu, kas ir viņas mājas, — un pavedienu miriādi, kas to visu savieno. Lejā, piekrastē, viņa redz milzīgu zīda balonu, kas pa pusei iegremdēts ūdenī — tas virmo un piepūšas, kad pamazām tajā tiek iepildīts gaiss. Poršija zina, ka tā ir mutkāju vēstniecība: nirēju zvans, kas ļauj viņas ļaužu zinātkārākajiem prātiem apciemot savus zemūdens kolēģus. Protams, ar jūras iemītniekiem nevar apmainīt Sapratnes, bet viņi tik un tā var mācīt un mācīties, izmantojot abu kultūru kopīgi izveidoto žestu valodu.

Sameklējiet savējos, viņa dod ziņu saviem biedriem, kas atgriežas no kara. Gaidiet aicinājumu. Ja viņiem ir kaut cik iniciatīvas, tad viņi atradīs darbu un tiks paēdināti. Tādā lielā pilsētā kā Lielā Ligzda vienmēr ir nepieciešams darbs tās uzturēšanai — zīda pavedieniem un paklājiem nepieciešami labojumi. Gana cītīgs tēviņš spēj but pietiekami noderīgs, lai saņemtu balvu. Alternatīva iespēja ir nodrošināt iztiku, izmantojot glaimus un koķetēšanu, tas ir vieglāk, bet arī daudzkārt bīstamāk.

Poršija dodas pa pilsētu — viņa rāpo un lcc no pavediena uz pavedienu, meklējot savas saimes māju.

Tā kā Poršijas ļaudīm nav mātes instinkta un bērni aug kopīgās silītēs, viņām nav stingru ģimenes saišu. Jaunākie zirneklīši, kas vēl arvien dzīvo silītē, saņem ēdienu no pilsētas, bet šis bezmaksas guvuma laiks nav ilgs. Jaunuļi pieaug ātri, un pirmā dzīvības gada laikā viņiem būtu jākļūst patstāvīgiem. Līdzīgi kā tēviņiem, arī jaunajām mātītēm ir jāparāda, ka viņas ir noderīgas.

Tā kā viena zirnckliene ir viegli ievainojama un viņai vienmēr var nodarīt pāri lielākās sugasmāsas, pieaugušās zirneklienes parasti apvienojas grupās, ko veido vienas silītes zirneklienes, kas to pametušas apmēram vienā laikā. Jauno mātīšu izveidotās savstarpējās palīdzības un uzticēšanās saiknes turpinās arī pieaugušā vecumā. Šādu biedreņu apvienības ir mazākā sociālā vienība lielākajā daļā zirnekļu apmetņu, un viņas parasti izveido vienotu silīti, rūpējas cita par citas oliņām un līdz ar to arī veido iedzimtību pa mātes līniju. Šādu biedreņu grupu sociālās saiknes ir spēcīgas arī pēc tam, kad atsevišķas zirneklienes ir atradušas savu ceļu dzīvē, izvēlējušās savu amatu un specializāciju. Visām lielākajām biedreņu grupām pilsētā ir savas mājas — ar “māju” domājot kompleksu, kas sastāv no atsevišķām ar zīdu norobežotām telpām.

Tēviņiem nav šādu grupu —jo kam gan būtu vajadzīga liela tēviņu grupa? Jaunie tēviņi dara visu, ko var, lai pievienotos kādas mātīšu grupas perifērijai — viņi flirtē, veic sīkus uzdevumus, ir noderīgi vai izklaidējoši, lai atalgojumā dabūtu maltīšu atliekas, kas reizēm aizlido viņu virzienā. Poršija neskaidri apjauš, ka tēviņi savā starpā cīkstās un ka zemākajās — mazāk patīkamajās — pilsētas daļās notiek neskaitāmas sīkas drāmas starp tēviņiem, kas cīnās par ēdienu vai statusu. Viņai par to ir maz intereses.

Ielienot pa savas saimes mājas ieeju burbuļveidīgās telpas pamatnē, kurā dzīvo un satiekas viņas biedrenes, Poršija ir neizsakāmi nogurusi. Kopš viņas pēdējās viesošanās šeit ir pievienotas dažas papildu istabas — viņas sugai pārbūve nav nekāds lielais darbs —, un uz mirkli viņa jūtas lepna, ka viņas saimei iet tik labi. Tad nodevīgā atmiņa atkal uzkurina domu par to, cik neapturami tuvojas skudras. Jo vairāk tiks uzbūvēts, jo vairāk būs iespējams zaudēt.

Viņas biedrenes, kas tajā brīdi atrodas mājā, silti sveic Poršiju. Vairākas no viņas tuvākajām draudzenēm izbauda galma dzīvi — viņas atrodas trīsošu, dejojošu tēviņu un jaunāko mātīšu apbrīnas lokā. Pielūdzēju dejas vienmēr — lai gan ne vienmēr — ir eleganti izkopti rituāli. Sī ir tēviņa vieta Poršijas sabiedrībā — vai nu fizisks darbs, vai arī rotājums, dekorācija, kuras mērķis ir pievienot vērtību mātītes dzīvei. Tātad bezjēdzīgu, bet graciozu tēviņu pūlis ap kādu mātīti ir augsta statusa simbols. Ja Poršija — dižā kareive — gana ilgi paliktu vienā vietā, arī viņa sapulcētu ap sevi cerīgu parazītu svītu; patiesībā, ja viņa tos atraidītu un nepiegrieztu vērību viņu uzmanības apliecinājumiem, tad tādā veidā viņas statuss biedreņu un sabiedrības acīs kristos.

Dažkārt pielūgsme noved pie pārošanās, ja mātīte jūtas gana droša un pārtikusi, lai varētu strādāt pie oliņu krājuma. Pielūdzēju rituāli ir publiski, un tēviņi savā slavas stundā cerību pilni uzstājas savas grupas vai pat visas pilsētas priekšā, līdz mātīte izvēlas sev partneri un pieņem viņa spermas paciņu. Pēc tam viņa var tēviņu nogalināt un apēst, kas tiek uzskatīts par lielu pagodinājumu upurim — lai gan Poršijai ir aizdomas, ka tēviņi paši gluži tā nedomā.

Tas, ka tēviņa nogalināšana tiek atklāti akceptēta un uzskatīta par pieņemamu tikai šādos gadījumos, parāda, cik tālu attīstījusies zirnekļu sabiedrība. Tomēr nevar noliegt, ka mātīšu bandas — īpaši jaunāku mātīšu, piemēram, ja tā ir nesen izveidota grupa, kas cenšas stiprināt savstarpējās saites — reizēm nolaižas pilsētas zemākajos slāņos un dodas medīt tēviņus. Uz šo praksi parasti piever acis — galu galā meitenes paliek meitenes —, bet kopumā to neuzskata par pieņemamu. Tēviņa nogalināšana — vai tā būtu akceptēta vai nē — ir ļoti atšķirīga no zvēra nogalināšanas. Pat mirklī, kad ilkņi ietriecas miesā, gan slepkava, gan upuris zina, ka viņi ir daļa no lielāka kopuma. Nanovīruss ierunājas — viens pret vienu. Poršijas kulturā ir spriedze starp zirnekļa dabu un jauno empātiju, ko viņos iesvēlis nanovīruss.

Šeit ir vairāk biedreņu, nekā Poršija bija gaidījusi. Vienai no vecākajām mātītēm ir pienācis īpašais laiks, un tādēļ viņai uz kādu mēnesi jāatvadās no sabiedrības, bet māsas pulcējas ap viņu, lai padarītu šo procesu tik nesāpīgu, cik vien iespējams. Poršija uzrāpjas līdz vienai no iekštelpām un novēro rituālu, jo tas vismaz sniegs ilūziju, ka dzīve turpinās izsenis zināmos rakstos, un tātad tā varētu turpināties arī nākamajās paaudzēs. Viņa ierodas tieši laikā, lai ieraudzītu, kā sirgstošā māsa ieslīd savā kūniņā. Senajos, primitīvajos laikos viņa tiktu atstāta viena kādā augstā, drošā vietā, kur viņa viena pati klusībā austu savu slēptuvi. Tagad viņas māsas ir tās, kas izveido drošu kūniņu, un paliks kopā ar seniori, kamēr viņa nometīs ādu.

Poršijas sugai, lai varētu augt, ir jānomaina apvalks. Kad lielai mātītei pienāk laiks nomest ādu — kad viņai šķiet, ka ikviena locītava ir saspiesta, ikviens elpas vilciens ir samocīts —, viņa atgriežas saimes mājā pie tām, kurām uzticas, un viņas izveido kūniņu, kas pasargās augošo ķermeni, līdz sacietēs no jauna izveidojusies āda.

Poršija noskatās, kā aizejošā mātīte sāk sarežģīto, sāpīgo ādas nomaukšanas procesu — vispirms viņa sasprindzina vēderu, līdz āda uz tā saplaisā, tad noloba to, sākot ar aizmuguri un beidzot ar galvu. Process notiek vairākas stundas, un viņas draudzenes solidaritātē un atbalstā glāsta kūniņu. Viņas visas ir to piedzīvojušas.

Tēviņiem noteikti ir diezgan grūti, jo viņi droši vien tam iet cauri vieni paši, bet, no otras puses, tēviņi ir mazāki un ne tikjutīgi, un, godīgi sakot, Poršija nav īsti droša par to, cik spējīgi uz smalkākām jūtām un domām viņi vispār ir.

Vairākas māsas ievēro Poršiju un traucas pie viņas, lai aprunātos. Viņas satraukti noklausās ziņas par Septiņiem Kokiem — šie jaunumi nupat jau ir izplatījušies pa visu Lielo Ligzdu, jo tēviņi jau nu nevar paturēt kājas mierā, kad viņiem ir kas sakāms. Viņas biedrenes pieskaras ar palpām, viņas mēģina iestāstīt, ka tas, kas notika Septiņos Kokos, nevarētu notikt šeit — bet nekas nespēj izdzēst no Poršijas atmiņas šīs ainas: šīs liesmas, šo plaukstošās apmetnes struktūru, kas sačokurojas svelmē, rezervuāra satrūkšanu un pārplīšanu, ūdens kaskādes, kas gāžas starp tvaiku mutuļiem; skatu, kā tie, kas nespēja aizlēkt vai aizplanēt gana tālu, nonāca skudru paisuma viļņa varā, kur viņus dzīvus saplosīja gabalos.

Viņa rūpīgi aprēķina laiku, balstoties uz dienu skaitu un ārpusē redzamās saules pozīciju, un paziņo, ka dosies uz templi. Viņai ārkārtīgi nepieciešams nomierināt prātu, un drīz vien garām dosies Ziņnese.

Dodies žigli. Daudzas citas meklēs to pašu, viena no māsām iesaka. Arī bez Poršijas personiskās pieredzes ieguldījuma Lielās Ligzdas iedzīvotājiem strauji top skaidrs, ka viņi sastopas ar šķietami neierobežotām briesmām. Visa gadsimtiem veidotā kultūra un zināšanas pārvērtīsies par neko — par gaistošām atmiņām jūrā dzīvojošo mutkāju prātos.

Lielās Ligzdas templis ir pilsētas augstākais punkts, ieliekta grīda bez sienām, kas karājas apkārtējās lapotnes augstākajos zaros nostieptos pavedienos. Centrā — vienā no pilsētas sākotnējo koku virsotnēm — ir kristāls, ko Poršijas sence reiz atņēma skudrām: šis varoņdarbs ir kļuvis leģendārs. Ja Poršija ieskatās sevī, viņa spēj pat pieskarties tās citas Poršijas Sapratnei — labi zināmā stāsta personiskam pārstāstam no galvenās varones skatpunkta.

Viņa ierodas pirms Ziņneses parādīšanās, bet tik un tā ar grūtībām atrod vietu tur satupušajā pūlī, kas sadrūzmējies viscaur uz resnā stumbra. Daudzas izskatās pēc bēglēm — tās aizbēgušas no Septiņiem Kokiem un citām apmetnēm. Viņas ir ieradušās šeit, lai atrastu cerību, jo apkārtesošā materiālā pasaule to nespēj pilnvērtīgi sniegt.

Grūti pateikt, kā Poršijas ļaudis uztver Ziņnesi un tās vēsti: viņu prāts ir svešatns, tas cenšas atšķetināt pavedienus fenomenam, ko spēj analizēt, bet ne saprast. Viņas skatās uz Ziņnesi tās straujajā ceļojumā pāri debesīm un redz būtni, kas runā ar viņām matemātiskās mīklās — tās ir estētiski pievilcīgas šai sugai, kas mantojusi ģeometriju kā savas civilizācijas stūrakmeni. Viņas nedomā par to kā par debešķīgu zirnekļu dievi, kas pastiepsies pretī zaļajai pasaulei, lai izglābtu to no uzbrūkošajām skudrām. Tomēr vēsts ir. Ziņnese ir. Tie ir fakti, un šie fakti ir durvis uz neredzamu, neaptveramu nezināmā pasauli. Vēsts patiesā nozīme ir tā, ka pastāv kas vairāk par zirnekļu acīm redzamo un zirnekļu pēdām jūtamo. Tur ir cerība — jo šajā vairāk varbūt ir slēpts glābiņš. Tas iedvesmo zirneklienes turpināt meklējumus.

Priesteriene ir ieradusies, lai sāktu deju — viņas irbulis meklē savienojuma punktus kristālā, kad neredzamā Ziņnese šķērso debesu zilo velvi, raidot tās pastāvīgo ziņojumu. Poršija vērpj un mezglo, skaitot pie sevis skaitļu mantras, skatoties, kā iesvaidītā sāk elegantos vizuālos pierādījumus — katrs solis, katrs palpu vēziens stāsta par universālās kārtības skaistumu, tas pārliecina, ka pasaulē pastāv loģika, kas sniedzas pāri fiziskās pasaules haosam.

Bet pat šeit ir pārmaiņu un briesmu sajūta. Poršija vēro deju, un viņai šķiet, ka reizumis priesteriene uz mirkli vilcinās vai pat saminsti-nās. Apjukuma viļņi veļas cauri cieši saspiestajai draudzei, kas vērpj vēl cītīgāk, it kā tā varētu apslēpt šo minstināšanos. Nepieredzējusi priesteriene, Poršija sevi mierina, bet dziļi sevī viņa jūt neizsakāmas bailes. Vai liktenis, kas apdraud viņas ļaudis materiālajā pasaulē, tagad atbalsojas arī debesīs? Vai mūžīgajā vēstī ir izmaiņas?

Kad rituāls ir beidzies, viņa jūtas drīzāk satriekta, nevis nomierināta. Pa ceļam viņa sastop tēviņu, kas uztraukti signalizē par to, ka vēl labu un ka viņam ir ziņa Poršijai.

Tevi vajag, sīkais radījums viņai ziņo, iedrīkstēdamies pat pienākt kodiena attālumā. Bianka tevi meklē.

Bianka — šī Bianka — ir viena no Poršijas biedrenēm, bet Poršija ar viņu ilgu laiku nav sarunājusies. Viņa nav kareive, viņa ir viena no Poršijas ļaužu izcilākajām pētniecēm.

Ved mani, Poršija pavēl.