Laika bērni

3.11. Sis gulags uz salas

No komunikāciju telpas Holstens vēroja, kā pēdējā atspole dodas uz mēness bāzi, līdzi vedot cilvēku kravu, kuri pat nezināja, kas ar viņiem notiek.

Gaijena plāns bija vienkāršs. Piecdesmit cilvēku liela aktīva komanda bija pamodināta un informēta par to, ko no viņiem sagaida — vai drīzāk — prasa. Bāze bija viņiem gatava, viss bija automātiski izveidots Gilgameša pēdējā ilgā miega cikla laikā, un testi rādīja, ka viss ir gatavs apdzīvošanai. Komandas darbs būtu nodrošināt, ka mēness bāze funkcionē un ir aktīva, lai tā varētu kļūt par cilvēku dzimtas jaunajām mājām.

Viņiem būs vēl divsimt cilvēku dzīvības procesu apturēšanas režīmā — gatavi tam, ka viņus pēc vajadzības var pasaukt — lai aizvietotu zaudētos biedrus vai, cerīgākā gadījumā, palielinātu aktīvo biedru skaitu, kad bāze būtu tam gatava. Viņiem būtu bērni. Bērni mantotu visu, ko viņi uzbūvējuši.

Kaut kad nākotnē — pēc vairākām paaudzēm — bija gaidāms, ka G ilgam ds atgriezīsies no garā ceļa uz nākamo teraformēšanas projektu un optimālā gadījumā līdzi vestu sazagtu Vecās Impērijas tehnoloģiju kura, kā Gaijens apgalvoja, padarītu visu dzīves vienkāršākas.

Vai ari lautu viņam sākt uzbrukumu Kernas satelītam un pieteikt tiesības uz planētu, Holstens domāja, un bija skaidrs, ka ne viņš vienīgais tā domā — bet neviens to nepateica skaļi.

Ja Gilgamds neatgrieztos — ja, piemēram, nākamajai sistēmai būtu vēl agresīvāks sargs nekā Kerna, vai šķirsta kuģi ķertu kāda cita nelaime —, tad mēness kolonijai vienkārši vajadzētu...

“Tikt galā,” Gaijens bija teicis. Neviens par to neko vairāk neteica. Neviens nevēlējās domāt par ierobežoto likteņu skaitu, kas varētu gaidīt tādu cilvēka cilts putekļu daļiņu milzīgajās kosmosa ārēs.

Skaidrs, ka nozīmētais jaunais kolonijas vadītājs nebija vēl viens Skoulzs. Bezbailīgā sieviete noklausījās pavēles ar drūmu apņēmību. Skatoties viņas sejā, Holstens sev iegalvoja, ka redz viņas acīs slēpjamies baisu, tukšu izmisumu. Galu galā — kas bija nonācis viņas rokās? Sliktākajā gadījumā nāves spriedums, labākajā — mūža ieslodzījums. Nepelnīts cietumsods, ko viņas bērni mantotu jau kopš dzimšanas.

Viņš satrūkās, kad kāds uzsita viņam pa plecu: tā bija Leina. Viņi abi — līdz ar Ķerstu un viņa komandu — tikai nesen bija izkļuvuši no karantīnas. Vienīgais labums no Skoulza liktenīgās ekskursijas uz planētu — viņi, šķiet, noskaidroja, ka tur, lejā, nebija baktēriju vai vīrusu, kas nekavējoties apdraudētu cilvēka dzīvību. Un kāpēc lai tādi tur būtu? Kā Leina bija norādījusi, nešķita, ka uz planētas būtu kaut kas cilvēkam līdzīgs, kas tos varētu uzturēt.

“Laiks čučēt,” inženiere viņam teica. “Pēdējā atspole ir prom, tā ka esam gatavi doties. Tev būtu vēlams būt dzīvības apturēšanas krioka-merā, pirms mēs beidzam rotēt. Līdz brīdim, kad sasniegsim paātrinājumu, gravitācija būs visai neizturama.

“Kā ar tevi?”

“Es esmu galvenā inženiere. Man tajā laikā jāstrādā, večuk.”

“Tu mani drīz panāksi.”

Aizveries.

Kad Leina palīdzēja īīolstcnam piecelties, viņš juta, kā iesāpas ribas. Viņam bija teikts, ka kriokamera miega laikā viņu sadakterēs, un Holstens dedzīgi cerēja, ka tā notiks.

“Degunu augšā,” Leina viņam teica. “Kad pamodīsies, tevi sagaidīs vesela dārgumu lāde ar senām glupībām. Tu būsi kā bērns ar jaunām mantiņām.”

“Ne tad, ja Gaijcnam būs kāda teikšana,” Holstens norūca. Viņš vēl pēdējo reizi paskatījās ekrānos uz mēness cietuma — nē, mēness kolonijas, viņš sevi izlaboja — auksto, blāvo disku un necienīgi nodomāja: labāk jūs nekā es.

Nedaudz atbalstoties pret Leinu, Holstens prātīgi devās pa koridoru uz komandas kodola guļamtelpu.