Laika bērni

5.4. Tiesības uz dzīvību

Pēc tam kad pavadoņi pavada Fabianu uz saimes māju, viņš tiek atvests pie Poršijas. Viņas reakcijā, Fabianu ieraugot, jaucas aizkaitinājums un atvieglojums. Lielāko dienas daļu neviens nav zinājis, kur viņš ir. Tagad viņš ir ievests istabā ar stūrainām sienām dziļi saimes mitekli, kur no griestiem karājas burkšķošā Poršija.

Šī nav pirmā reize, kad Fabians ir izvairījies no saviem pavadoņiem un devies brīvsoll, bet šodien viņš tika atrasts Lielās Ligzdas zemākajos slāņos vistuvāk zemei, kur klejo izsalkušas mātītes, tās vai nu ir pametušas savu saimi, vai tām tādas nekad nav bijis; šeit aizņemts rosās melnais tūkstotis apkopes insektu koloniju, kuru ķermeņi pasargā pilsētu no mēsliem; šeit mīt neskaitāmi bezcerīgi, nevienam nevajadzīgi tēviņi.

Tādam kā Fabianam šī ir ideāla vieta, lai nomirtu.

Poršija ir pārskaitusies, bet Fabians spēj nolasīt viņas ķermeņa valodā arī patiesas raizes par viņa labklājību. Tevi varēja nogalināt!

Fabians pats ir ļoti mierīgs, jā, varēja.

Kāpēc tev kaut kas tāds bija jādara? viņa prasa.

Vai tu jelkad esi tur bijusi? Viņš ir notupies pie istabas ieejas, apaļām acīm raugās augšup uz Poršiju — tad, kad viņš nerunā, tās ir nekustīgas kā akmens. Poršijas pozīcija telpas augšpusē ļauj viņai jebkurā brīdī uzlēkt viņam, piespiest viņu pie grīdas. Starp viņiem ir savāda spriedze: medniece un upuris, mātīte un tēviņš.

Tur, lejā, zemi klāj saplosīta tīkla atliekas, viņš stāsta; tur šā tā uzslietās būdās cits pie cita gul dučiem tēviņu. Viņi dzīvo kā zvēri — dienu no dienas. Viņi medī skudras, un arī viņus medī. 7.emi klāj izsūkti karkasi — tur mutītes ir viņus apēdušas.

Poršijas vārdi dūc uz viņa pusi pa istabas sienām. Veljo vairāk tādēļ tev jābūt pateicīgam par to, kas tev ir, un jāizvairās no riska. Viņas palpas zibina baltas dusmas.

Mani varēja nogalināt, viņš atbalso, nevainojami imitēdams viņas pozu un tādējādi arī intonāciju. Es varēju nodzīvot tur visu savu mūžu un nomirt — neko nesasniedzis, neviena nepieminēts. Kā es esmu atšķirīgs no viņiem?

Tev ir vērtība, Poršija uzstāj. Tu esi īpaši apdāvināts tēviņš, kāds, kuru irjāslavē, kuru ir jāaizsargā, kura izaugsme jāveicina. Vai tev jebkad ir liegts kas tāds, ko tu esi lūdzis?

Tikai viens. Viņš tuvojas Poršijai dažus piesardzīgus soļus — it kā sataustītu sev vien redzama tīkla pavedienus. Viņa palpas lēni šūpojas. Viņa tuvošanās ir teju vai deja — gluži kā pielūdzēja soļi, tikai ar rūgtuma piegaršu. Viņi ir līdzīgi mums, un tu to zini. Tu nevari zināt, ko viņi būtu sasnieguši, ja viņiem būtu ļauts dzīvot un attīstīties.

Uz mirkli viņa pat nezina, ko Fabians grib teikt, bet viņa saprot, ka viņa prāts vēl arvien ir koncentrējies uz tiem pabirām, tiem nolemtajiem tēviņiem, kuri nekad mūžā netiks augstāk par koku pakāji.

Viņiem nav vērtības un nozīmes.

Bet tu to nevari zināt. Katru dienu tur varbūt mirst dučiem ģēniju, kuriem nekad nav bijusi iespēja parādīt savas spējas. Viņi domā — tāpat kā mēs. Viņi plāno un cer, un baidās. Vienkārši ieskaties viņos, un starp jums ietrīsēsies saikne. Viņi ir mani brāļi. Un tieši tāpat viņi ir tavējie.

Poršija kaismīgi iebilst. Ja viņiem būtu jebkāda vērtība vai jēga, tad viņi spētu tikt uz augšu paši saviem spēkiem.

Ne tad, ja nav nevienas struktūras, pa ko viņi varētu uzkāpt. Ne tad, ja visa struktūra, kas eksistē, ir radīta, lai viņus atstumtu. Poršij, mani varēja nogalināt. Tu pali to teici. Mani būtu varējusi sagrābt kāda izbadējusies mātīte, un tajā nebūtu nekā nepareiza — tikai tas, ka tu sadusmotos. Viņš ir pienācis tuvāk, un Poršija jūt, kā viņā ietrīsas plēsoņa — it kā viņš būtu akls kukainis, kas picmaldījies par tuvu, uzprasoties uz kodienu.

Poršijas aizmugurējās kājas savelkas, sagatavojot muskuļu spraigumu lēcienam, kuru viņa cenšas neveikt. Un tu tik un tā neesi pateicīgs par to, ka es esmu pietiekami augstās domās par tevi, lai uzturētu tevi pie dzīvības.

Viņa palpas aizkaitināti notrīc. Tu zini, cik daudzi tēviņi darbojas Lielajā Ligzdā. Tu zini, ka mēs pildām tūkstošiem sīku lomu un pat dažas lielas. Ja mēs visi reizē pamestu pilsētu vaija kāda sērga atbrīvotujūs no visiem tēviņiem, tad ligzda sabruktu. Un tomēr nevienam no mums nav nekā vairāk, kā tikai tas, kas mums tiek piešķirts un kas tikpat ātri var tikt mums atņemts. Katrs no mums dzīvo pastāvīgās bailēs, ka vairs nebūsim noderīgi un ka mūs aizvietos kāds graciozāks dejotājs, kāds jauns favorīts, vai ka mēs kādai iepatiksimies pārāk daudz, ka pārosimies un tad nespēsim izbēgt no jūsu nāvējošās kaislības.

Tā viss ir iekārtots. Pēc diskusijas ar Bianku Poršijai šis strīds nudien ir par daudz. Viņa jūtas tā, it kā viņas mīļotajai Lielajai Ligzdai uzbruktu no visām pusēm, un vissāpīgākie uzbrukumi — no tiem, kas šķita esam biedri.

Viss ir iekārtots tā, kā mēs to iekārtojam. Pēkšņi Fabiana poza mainās, viņš pakāpjas sāņus, projām no viņas, atlaizdams to spriego medību pavedienu, kas bija nostiepies starp viņiem. Pirmīt tu man jautāji par manu atklājumu. Manu dižo projektu.

Poršija spēlē līdzi, viņa nolaižas no saviem augstumiem — soli pa solim — vēl arvien uzturot pienācīgu attālumu. Jā? Viņa signalizē ar palpām.

Es esmu izgudrojis jaunu ķīmiskas arhitektūras veidu. Viņa uzvedība ir pilnībā mainījusies, salīdzinot ar iepriekšējo mirkli. Tagad viņš šķiet neieinteresēts, intelektuāls.

Ar kādu mērķi? Poršija pakāpjas tuvāk, un viņš atkal sper soli atpakaļ, nebēgot no viņas, bet sekojot paša iedomātajam neredzamajam tīklam.

Ar jebkādu mērķi. Bez mērķa. Pati par sevi šī arhitektūra neietver nekādas instrukcijas, nekādas komandas. Ta nepiešķir skudrām nekādus uzdevumus vai uzvedības.

Tad kāds no tās labums?

Viņš apstājas, atkal paskatās uz Poršiju — pievilinājis viņu tik tuvu. Tā var darīt jebko. Kolonijā var tikt izplatīta otra līmeņa arhitektūra, kas strādā pirmās iekšpusē. Un vēl viena, un vēl. Kolonija var acumirklī saņemt jaunu uzdevumu, un tās locekli mainīsies ar smaržas ātrumu, tai pārvietojoties no vienas skudras pie nākamās. Dažādas kastas saņems atšķirīgas instrukcijas, (aujot kolonijai vienlaikus veikt vairākus uzdevumus. Viena kolonija varētu sekot vairāku uzdevumu sekvencēm, neprasot ilgstošu pārmodelēšanu. Tikko mana pamata arhitektūra ir ielikta, katru koloniju var pārveidot jebkādam jaunam uzdevumam, cik bieži vien nepieciešams. Mehānisku darbu efektivitāte pieaugs desmitkārt. Mūsu spēja veikt aprēķinus palielināsies vismaz simtkārt, varbūt tūkstoškārt — atkarībā no tā, cik ekonomiski izveidota sekundārā arhitektūra.

Poršija ir apstājusies — apstulbusi. Viņa saprot pietiekami daudz par to, kā darbojas viņas ļaužu izstrādātā organiskā tehnoloģija, lai aptvertu, cik varena ir viņa piedāvātā ideja. Ja tas var tikt paveikts, tad Fabians būs pārspējis galveno ierobežojošo faktoru, kas šobrīd kavē Templi, kas neļauj viņiem ieviest dzīvē Ziņneses plānu. Šis lūzums kļūs par visas sugas lēcienu uz priekšu. Tev tagad ir šī Sapratne?

Jā. Primārā arhitektūra patiesībā ir pārsteidzoši vienkārša. Idejas pamatā ir sarežģītu formu izveidošana no vienkāršām. Tā ir līdzīga tīkla aušanai. Man ir arī sistēma, kā izveidot jebkādu sekundāro arhitektūru, kas derīga jebkādam darbam. Tā ir kā valoda — lakoniska matemātiska valoda. Viņš pasper dažus soļus uz priekšu, it kā kacinādams Poršiju. Tu to novērtēsi. Tā ir tikpat skaista kā pirmā Ziņa.

Tev tūlīt pat jāatdod man šī Sapratne. Uz mirkli Poršija jūt spēcīgu vēlmi pāroties ar Fabianu, paņemt sevī viņa ģenētisko materiālu ar tā jauno Sapratni un tūlīt pat izveidot pirmo paaudzi, kas valdīs pār pasauli. Varbūt viņai labāk vajadzētu likt viņam izveidot jauno zināšanu esenci, lai viņa to varētu izdzert un Saprast pati, nevis atstāt to pēctečiem, bet šī doma šķiet biedējoša. Kā gan izskatīsies pasaule, ja viņš sniegs tai noslēpumu, kas pavērs nākotni?

Viņš nerunā. Viņa mīņāšanās un trīsošās palpas šķiet savādi kautrīgas.

Fabian, tev jāsniedz man šī Sapratne, viņa atkārto. Nespēju iedomāties, kā tev varēja ienākt prātā riskēt ar sevi, ja tev piemīt šādas zināšanas.

Viņš ir pienācis visai tuvu — teju vai viņas priekškāju tvēriena attālumā. Viņš ir gandrīz divtik mazāks par Poršiju: vājāks, lēnāks, trauslāks, un tomēr tik vērtīgs!

Tik atšķirīgs no citiem tēviņiem'? It kā Fabians būtu lasījis Poršijas domas. Bet es neesmu — vai vismaz tu nevari zināt, ka esmu. Cik daudz Sapratņu iznīkst ik dienas?

Neviena no tām nav kā tava, Poršija strauji atbild.

Tu to nekad neuzzināsi. Tā ir nezināšanas nelaime. Tu nekad nevari zināt, cik daudz patiesībā nezini. Es to nedarīšu.

Viņa fiziski saraujas. Paskaidro.

Tā nomirs līdz ar mani. Es neveidošu šīs Sapratnes esenci. Es darīšu visu, lai neļautu to paņemt ar varu. Jo, protams, tagad arī pret to bija ķīmiski aizsargieroči.

Kāpēc lai tu kaut ko tādu darītu?

Fabians skatās viņai tieši acīs .Ja nu vienīgi.

Ja nu vienīgi? viņa mudina.

Tu esi Lidās Ligzdas galvenā priesteriene. Domāju, ka nav nevienas mātītes ar tādu ietekmi kā tev, Fabians norāda, vēl arvien uzmanīgi vērojot Poršiju.

Tu vēlies pāroties...? viņa vilcinoties iesāk, jo Poršijai nudien nenākas viegli zināt, ko viņš — izlutināts tēviņš — varētu gribēt tādu, ko nevar dabūt, vienkārši palūdzot.

Nē. Es gribu, lai tu dodies pie savas saimes, un uz templi, un citām Lielās Ligzdas matriarhāta vadonēm un pasaki viņām, ka tagad būs jauns likums. Pasaki viņām, ka tēviņa nogalināšanai jābūt tikpat nosodāmai kā citas mātītes nogalināšanai. Pasaki viņām, ka mani brāļi ir pelnījuši dzīvot.

Viņa sastingst, jo, jā, kādreiz pagātnē ir bijuši plānprātīgi filozofi, kas šādu ideju būtu varējuši pasniegt kā prāta vingrinājumu, un ir dažas citas pilsētas, kurās tēviņi sāka darīt vairāk pēc tam, kad tajās plosījās sērga, un tā arī īsti nav atteikušies no šīm lomām. Bet Lielā Ligzda nav tāda — un Lielās Ligzdas dzīvesveids ir īstais un pareizais, Ziņncses ieteiktais ceļš.

Poršijā cīnās bioloģija un tradīcija. Kaut kur viņas prātā slēpjas nanovīruss, kas apgalvo, ka visi viņas sugas pārstāvji ir savējie, tic līdzinās viņai tā, kā nelīdzinās neviena cita būtne, bet tomēr tā balsi satriec sabiedrības spiediens. Tēviņiem ir sava vieta, viņa to zina.

Neesi muļķis. Tu nevari salīdzināt katru stulbu, lienošu tēviņu ar tādu kā tu. Protams, tevi sargā un novērtē par taviem sasniegumiem. Ir tikai dabiski, ka par nopelniem saņem atalgojumu. Tomēr milzīgais bars tēviņu zem mums —pāri palikušie — kāds labums no viņiem ? Ko viņi dod? Tu esi īpašs tēviņš. Tavā olā ieticis kaut kas no mātītes, tāpēc tu tāds esi kļuvis. Bet tu nevari sagaidīt, ka manas māsas tikai tevis dēļ akli pievērsīs šādu uzmanību visiem tēviņiem pilsētā. Ko mēs ar viņiem iesāktu ?

Dodiet viņiem darbu. Atrodiet viņu stiprās puses. Apmāciet viņus. Izmantojiet viņus. Acīmredzot Fabians ir par šo jautājumu domājis.

Izmantot viņus kā... ko? Kāds no viņiem var būt labums?

Tu nekad to neuzzināsi, ja nemēģināsi.

Viņa saniknota izslējās, liekot Fabianam pēkšņās šausmās rāpties atpakaļ. Viņa nebūtu viņam situsi — lai gan uz mirkli Poršija iedomājas, vai tikai neliela baiļu deva nepalīdzētu Fabianu pārliecināt. Tomēr, apstājies telpas pretējā malā, viņš šķiet vēl apņēmīgāks.

Tu lūdz kaut ko nedabisku, Poršija savaldījusies viņam stingri saka.

Nekas no tā, ko mēs darām, nav dabisks. Ja mēs tik augstu vērtētu dabisko, tad mēs vēl arvien meža biezoknī medītu spļāvējus, vai arī kristu par upuri skudru žokļiem, nevis valdītu pār savu pasauli. Mēs esam padarījuši nedabisko par tikumu.

Viņa neuzticas savai savaldībai pietiekami, lai atbildētu, tādēļ traucas Fabianam garām, teju vai pagrūžot viņu malā. Tu pārdomāsi, viņa saka, apstājusies uz sliekšņa, lai izdejotu sava niknuma ritmu. Tu atteiksies no šī muļķīgā sapņa.

Fabians vēro, kā viņa aiziet, un viņa acīs mirdz sacelšanās.

*

Viņš nevar vienkārši iziet no saimes mītnes. Tā kā Poršija ir patiesi noraizējusies par Fabiana drošību, viņa ir norīkojusi, ka viņš nedrīkst pamest šo vietu. Viņa neuztver to kā ieslodzījumu — nevienam tēviņam neklājas brīvi klaiņot apkārt. Vērtīgiem tēviņiem, kas ir saņēmuši ietekmīgu mātīšu aizgādību, pienākas būt sasniedzamiem pēc pirmā pieprasījuma vai arī būt nost no acīm un strādāt sabiedrības krējuma labā. Citiem tēviņiem vislabāk būtu jābūt ne vien nost no acīm, bet arī ārā no prāta.

Fabians mēro savas laboratorijas telpas sienas, zinot, ka viņam ir jārod izeja, bet baidoties spert neatgriezenisku soli. Ja viņš aizies tagad, pēc šī strīda ar Poršiju, tad atstās aiz muguras visu, ko jebkad ir pazinis. Zinātkāre ir daļa no zirnekļu genoma, bet tēviņos tā netiek izkopta. Fabians cīnās pret gadsimtiem ilgiem nosacījumiem.

Beidzot viņš pārvar kautrību un nosūta ķīmisku signālu. Drīz pēc tam šo smaržu uztver saujiņa skudru no pilsētas apkopes kolonijām, kas dodas turpat garām savos nebeidzamajos darbos. Fabians ir pārprogrammējis visu viņu koloniju, izmantojot savu primāro arhitektūru. Neviens nav to pamanījis, jo sekundārās struktūras, kas vada koloniju tās darbos, ir funkcionāli identiskas tām, kas sākotnēji jau pirms vairākām paaudzēm bija ieaudzinātas šajās skudrās — ja nu vienīgi to dizains ir elegantāks. Tomēr tagad feromoni, kurus nosūtījis Fabians, ievieš atsevišķās skudrās jaunu uzvedību, atved viņas pie telpas sienas, kur viņas izgriež zīdā glītu atveri, pa kuru viņš var doties prom. Pēc tam Fabians viņas pārstartē, un skudras turpina savus darbus, nekādi neizrādot, ka ir tikušas izmantotas viņa mērķiem. Pēdējo mēnešu laikā viņš ir pārbaudījis šo atklājumu, izmantojot visu Lielo Ligzdu kā eksperimenta objektu.

Viņš ir klausījies ziņas, ko pastāvīgi pārsūta saime. Viņš zina, kas Poršiju satrauc, kurš ir centies mainīt pasaules kārtību — tas ir, vēl bez Fabiana. Viņš ir tēviņš, ievainojams, sākot ar mirkli, kad pamet saimes mitekli. Viņš zina, kurp dodas, bet baidās ceļot viens. Viņam nepieciešams sargs. Faktiski viņam nepieciešama mātīte — lai cik ļoti nepatīkami tas nebūtu.

Fabiana ideālajai mātītei ir trīs īpašības: viņai jābūt intelektuāli noderīgai, kas pats par sevi padara viņu vērtīgu; viņai jābūt sliktā pozīcijā, kurā pat tēviņš varētu ar viņu noslēgt vienošanos; un viņai jābūt bez mazākās vēlēšanās ar viņu pāroties vai kā citādi darīt viņam pāri. Attiecībā uz pēdējo Fabians zina, ka viņam ir jāpaļaujas uz veiksmi. Pirmie divi kritēriji jau norāda uz iespējamo ceļabiedri. Viņš zina, kas ir sagādājis Poršijai visvairāk raižu.

Fabians dosies sastapt Bianku.

Pusceļā pa koka stumbru uz saimes mājas pusi viņš uz bridi apstājas un palūkojas augšup uz sarežģīto, kokos iekarināto mitekļu un telšu kompleksu. Mirkli viņš šaubās — vai viņam nevajadzētu atteikties no saviem mērķiem un uzticēties pilsētas sienu sniegtajai drošībai? Un ko gan domās Poršija, kad viņa atklās, ka Fabians ir prom? Viņa simbolizē visu, ko viņš vēlas apgāzt, bet tomēr viņa viņam patīk, viņš viņu ciena un viņa vienmēr ir darījusi Fabianam tikai labu. Viss, ko viņš ir panācis, ir bijis iespējams, tikai pateicoties tam, ko Poršija viņam sniegusi.

Bet nē — tās ir tādas dāvanas, no kurām viņam ir jāatsakās. Dzīve, kas nodzīvota tikai otra žēlastībā, nav nekāda dzīve. Viņš vienmēr ir bijis pārsteigts par to, cik daudzi tēviņi domā citādi un, šķiet, izbauda paši savu ērto gūstu.

Iepriekšējās ekskursijas ārpus pilsētas ir devušas Fabianam iespēju ielikt turpmākās darbības pamatus, un tur, kur viņš nav spējis aiziet pats, viņš ir aizsūtījis savus pārstāvjus. Viņa jaunā ķīmiskā arhitektūra ļauj izmantot skudras kā instrukciju nesējus, kolonijām pārprogrammējot citas kolonijas. Neviens pat nenojauš, cik tālu viņš ir ticis.

Cietuma koloniju viņš sabotēja pavisam nesen, tā nolīdzinot ceļu savai revolūcijai. Kad viņš ierodas, skudras pie tuneļa ieejas dodas uz priekšu, antenas šūpojas, žokļi draudīgi atvērti. Viņš atbrīvo vienkāršu, precīzu smaržu — aizmugures ieeju viņu sociālajās struktūrās —, un skudras uzreiz pieder viņam. Strauji mijot smaržu ciklus, viņš maina to uzvedību ļoti specifiskos, precīzi aprēķinātos veidos. Tuneļa sargi pagriežas un ieiet kolonijā, atbrīvojot savos biedros jaunās arhitektūras kaskādi. Fabians seko viņiem kā goda sardzei.

Paiet laiks, līdz viņš starp citām cietumniecēm atrod Biankas kameru. Lielā Ligzda ilgi netur ieslodzītos — tēviņi tiek sodīti ar nāvi, mātītes izsūtītas —, bet, Tempļa dogmai kļūstot stingrākai, tās tvēriens saspiež arvien vairāk zirnekļu. Viņš nevar likt skudrām atrast vienu indivīdu. Fabians jūt, ka laiks rit — viņa prombūtne jau ir atklāta, bet nevienam nevajadzētu nojaust, ka šis ir viņa ceļamērķis.

Kādā prāta nostūrī viņš jau apdomā, ka būtu vajadzējis kaut kā iegūt audu paraugu, pateicoties kuram būtu bijis iespējams ieprogrammēt skudras atrast oriģinālu. Fabians bieži domā par vairākām lietām vienlaikus, lai taupītu laiku.

Tad viņš patrāpās Biankas kamerā, un uz mirkli viņa izslējās — pārbiedēta un dusmīga —, un viņš iedomājas, ka mātīte varētu viņam uzbrukt, neuzklausījusi, kas viņam sakāms.

Es esmu ieradies ar piedāvājumu, viņš strauji izbungā.

Tevi atsūtīja Poršija? Bianka ir aizdomīga.

Mani un Porsijas ceļi ir šķirti.

Es tevi pazīstu. Tu esi viņējais, viens no viņas tēviņiem.

Fabians saņem drosmi. Viņam tas ir jāpasaka, lai tas kļūtu par īstenību. Es neesmu viņējais. Es esmu pats savējais.

Bianka piesardzīgi viņu nopēta — tā, it kā plēsīga zvēra upuris būtu sācis izturēties negaidīti citādi. Ak tā?

Es plānoju šonakt pamest Lielo Ligzdu, Fabians viņai saka. Es ceļošu uz Septiņiem Kokiem.

Kāpēc? Bet viņa ir ieinteresēta un tuvojas tēviņam.

Šaurajā telpā viņš ļoti labi saprot, cik tuvu ir viņas ilkņi. Viņš nepazīst Bianku tik labi kā Poršiju, viņš nevar tik labi novērtēt viņas iecietības robežas. Jo Septiņus Kokus atjaunoja tēviņi. Jo viņi tur bija spiesti piešķirt tēviņiem vērtību.

Bianka novicina palpas ciniskā žestā. Septiņi Koki ir trūcīga pilsēta. Turienes tēviņi atdotu visu savu vērtīgumu, lai tikai viņus pieskatītu stipra Lielās Ligzdas saime — tā, kā pieskata tevi. Esmu dzirdējusi, ka dzīve tur nav viegla.

Jā, tu esi dzirdējusi, viņš atbalso. Un tomēr es vēlos veikt pretēju apmaiņu. Es gribu pats savu saimi, lai cik trūcīga tā nebūtu. Es atteiktos no visa, ko devusi Poršija, lai iegūtu kaut nelielu teritoriju sev.

Viņa pretīgumā pamāj. Es esmu tik laimīga, ka tu esi ieradies, lai man to pavēstītu. Vēlu tev ātru ceļojumu.

Varbūt vēlies doties man līdz?

Tad tev būs jāgaida, līdz Poršija mani izraidīs, un jācer, ka tas, ar ko viņi mani iezīmes, nepadarīs Septiņu Koku skudras tikpat naidīgas pret mani ka tas, kuras ir mūsu mājās, Bianka rūgti nopēdo.

Tu jau esi sazinājusies ar Septiņiem Kokiem. Fabians jūt, ka viņam tas ir jāpasaka.

Uz mirkli Bianka apstājas. Tad ar īsu žestu aicina viņu turpināt.

Es iegāju tavās telpās pēc tam, kad tu tiki apsūdzēta ķecerībā, pēc tam, kad tevi ieslodzīja. Esmu izlasījis dažas mezglu grāmatas ar tavām piezīmēm. Tās atbilst filozofijai un idejām, kas, saskaņā ar Poršijas aģentiem, šobrīd ir spēkā Septiņos Kokos. Redzēju tavā darbnīcā daudzas detaļas. Man radās iespaids, ka ar tām var radīt daudz ko noderīgu, ne tikai tavus izslavētos teleskopus. Varbūt radio f

Bianka stingi viņu nopēta. Viņas vārdi ir izsoļoti stīvi. Tu esi sīks, bīstams briesmonis.

Es esmu tikai tēviņš, kam ļauts izmantot smadzenes. Vai tu nāksi ar mani?

Tev ir kaut kāds paņēmiens, kas ļauj nākt un iet, ja jau tu neesi šeit pēc Poršijas pavēles, Bianka aptver.

Man ir daži paņēmieni, jā. Man ir daži paņēmieni, par kuriem Septiņi Koki ļoti priecātos. Ja mēs tur nokļūtu.

Septiņi Koki, Bianka prāto. Septiņi Koki būs pirmā pilsēta, kas sajutīs Lielās Ligzdas kodienu. Pat šeit, lejā, esmu uzzinājusi, ko Poršija plāno. Var gadīties, ka tu ilgi nepriecāsies par savām jaunajām mājām.

Tad es došos kaut kur citur. Jebkur, tikai ne šeit. Fabians strauji izdipina īsu “netērēsim laiku” deju, jūtot, ka beigās kāds nāks viņu meklēt vai varbūt vienkārši apciemot Bianku. Varbūt tā pat būs Poršija. Ko viņa padomās, ieraugot abus sazvērniekus kopā?

Tad ejam, Bianka apstiprina. Tagad, kad Lielā Ligzda ir sarukusi līdz šis kameras apmēriem, tā man vairs nešķiet tik pievilcīga. Parādi savu paņēmienu.

Viņš parāda viņai vēl vairāk — tā vietā, lai dotos augšup uz Lielo Ligzdu, viņš pārprogrammē divdesmit sargus par racējiem. Biankas pašas kukaiņi-sargi izrok tuneli viņas bēgšanai, un pret rītu abi jau ir labu gabalu ceļā uz Septiņiem Kokiem.