Kā skudru kolonija, Poršija domā. Tā tomēr nav taisnība — šī doma ir tikai frāze sevis mierināšanai, lai pretotos ārkārtīgi svešādajai videi, kas viņu pārmāc.
Viņa nāk no pilsētas, kas ir arī mežs, tā ir piepildīta ar sarežģītām daudzskaldņu telpām, un tomēr viņas ļaužu arhitekti ir pielāgojuši trīs-dimensionālo arhitektūru savam augumam, sadalot plašo telpu tā, ka tā kļūst vadāma, kontrolējama. Šeit milži ir izdarījuši to pašu, veidojot telpas, kas viņiem varbūt šķiet nedaudz šauras un ierobežojošas — bet Por-šijai tā visa milzīgais mērogs šķiet biedējošs, tas ir pastāvīgs atgādinājums par to, kāds milzīgs izmērs un fiziskais spēks piemīt dieviem līdzīgajām būtnēm, kas veidojušas šo vietu, un viņu pēctečiem, kas vēl arvien te mīt.
Vēl ļaunāks ir šīs vietas nerimstošais ģeometriskums. Poršija ir pieradusi pie tūkstoš leņķu pilsētas, sienu, grīdu un griestu virtenes, kas izvilkta visos iespējamos leņķos, pasaules, kas veidota no nospriegota zīda, kas var tikt noņemts un atkal pielikts, sadalīts arvien sīkākos gabalos un bezgalīgi piemērots pēc vajadzības. Milžiem ir jādzīvo visu mūžu šajos stingrajos, nemainīgajos taisnleņķos, iemūrētiem pamatīgajās, cietajās sienās. Nekas pat necenšas imitēt dabu. Nē —visu dzelzs dūrē satur šī visaptverošā, svešatnā estētika.
Viņas saime ir iekļuvusi pa sadragātajām atspoles angāra durvīm, noslēdzot caurumu aiz sevis, lai samazinātu spiediena zudumu. Viņa ir nupat atradusi iespēju īsi pa radio sazināties ar citām grupām — steidzīga apmaiņa jaunumiem, pirms milži maina paši savu frekvenci un iznīcina visas pārējās, izmantojot savu neredzamo vētru. Lielajā kuģī tagad ir sešas atsevišķas saimes, no kurām vairākas atrodas nodalījumā, kam nebija pašam sava gaisa. Mēģinājumi koordinēt kustību ir bezcerīgi. Katra grupa ir par sevi.
Drīz pēc tam viņi saduras ar pirmajiem aizsargiem: kādiem divdesmit milžiem, kas ierodas, lai cīnītos, pirms zirnekļi paspējuši uzstādīt lielā mēroga ieročus. Ienaidnieka tuvošanās vibrācijas ir teju vai absurda līmeņa brīdinājums, un Poršijas grupa — tagad viņu ir ducis — spēj izveidot slēpni. Steidzīgi savīts tīkls pie nospriegota pavediena noķer pirmos milžus skubīgi uzausta tīkla pinekļos — tie nav gana stipri, lai noturētu viņus ilgu laiku, bet pietiekami, lai liktu tiem apstāties un biedriem — ietriekties priekšgājējos. Viņiem ir ieroči — ne tikai nāvējošie, žiglie lādiņi, kurus izmanto biedri ārpusē, bet arī tāda kā koncentrēta vibrācija, kas kā ārprātīgs kliedziens izskrien cauri katrai Poršijas ķermeņa šūnai; tā sastindzina visus zirnekļus nekustīgā šokā un vienu no viņiem nogalina uz vietas.
Tad zirnekļi sāk šaut pretī. Ieroči, kas novietoti zem viņu ķermeņiem, ir daudz lēnāki par lodēm, tuvāki Poršijas senču lietotajām senajām lingām. Viņu munīcija ir trīszobainas stikla šautriņas, kas veidotas tā, lai lidojumā grieztos. Šeit, gravitācijā, viņu šāviena attālums ir salīdzinoši īss, bet Gilgameša iekštelpu šaurība tik un tā nesniedz daudz iespēju tāliem tēmējumiem. Poršija un viņas biedrenes ir, maigi izsakoties, ārkārtīgi labas šāvējas ar izcilu acumēru un izpratni par relatīvo kustību. Daži milži ir uzvilkuši tādas pašas bruņas kā tie, kas ir ārpusē, lielākajai daļai tādu nav.
Šautriņām trāpot miesā, tās salūst, to galiņi noplīst un saturs tiek iespiests milžiem piemītošajā savādi sarežģītajā asinsrites sistēmā, kur to pa ķermeni strauji iznēsā viņu pašu straujā vielmaiņa. Pilnam efektam ir nepieciešama tikai neliela deva, un rūpīgi izsvērtais preparāts iedarbojas ārkārtīgi ātri, nekavējoties piekļūstot smadzenēm. Poršija vēro, kā milži apkrīt — cits pēc cita tie saraujas krampjos un sastingst. Ar nedaudzajiem bruņotajiem ienaidniekiem jātiek galā riskantākā veidā, veicot tiešu injekciju. Poršija zaudē četras no savas brigādes un zina, ka, ja uzbrukums no slēpņa nebūtu izdevies, varbūt bojā būtu gājušas visas.
Tik un tā — viņu skaits kuģī pastāvīgi aug. Lai gan Poršija labprātāk paliktu dzīva, viņa ir vienmēr pieņēmusi lielo iespēju, ka šī misija var beigties ar viņas nāvi.
Viņas lauka ķīmiķe vēl arvien ir dzīva un gatava paklausīt. Poršija nekavējas. Ziņnese teica, ka kuģi būs šahtas, kas nodrošinās gaisa cirkulāciju. Precīza loģistika, kā šķirsta kuģa dzīvojamās telpas tiek apgādātas ar elpojamu gaisu, Poršijai nav īsti saprotama, bet Avranas Kernas sniegtā informācija ir saprasta tik lielā mērā, cik nepieciešams.
Zirnekļu matainie ķermeņi ir jutīgi pret kustību pat cauri vakuuma tērpiem, un viņi ātri vien nosaka, no kurienes plūst vieglā vēsmiņa, kas nāk no ventilācijas šahtām. Poršija zina, ka tur tālāk būs sapulcējušās milžu armijas, kas neapšaubāmi gaidīs zirnekļu uzbrukumu. Bet tāds nav viņu plāns.
Lauka ķīmiķe žigli sagatavo ieroci — eleganti izveidotu savienojumu, kas jāiepludina gaisa šahtās, pa kurām tas pats atradīs savu ceļu kuģī.
Dodamies tālāk, Poršija pavēl, kad ķīmiķe savu ir padarījusi. Viņiem vēl jāsaliek pa vietām daudz šādu ķīmisku ieroču. Kā nekā uz kuģa ir milzīgs daudzums milžu.
Kad viņi beidzot saprata, ko Avrana Kerna mēģina viņiem izstāstīt, kad kļuva acīmredzams, ka viņu sugas ietais ceļš neizbēgami novedīs pie sadursmes ar milzīgajiem dieviem-radītājiem, zirnekļi vērsās pagātnē, lai gūtu iedvesmu, lai sameklētu zināšanas, kas apslēptas dziļi viņu vēstures sākumā. Bet viņi vēsturi var atsaukt atmiņā tik skaidri kā vakardienu. Zirnekļi nekad nav cietuši no cilvēku tekstiem raksturīgās problēmas — ka tik daudz kas tiek uz mūžiem zaudēts, laika rata lēni samalts. Viņu tālās sences kopā ar nanovīrusu attīstīja spēju ģenētiski nodot tālāk apgūto un pieredzēto — tiešā ceļā atdodot to pēctečiem. Tas ir bijis vitāli svarīgs solis sugai, kurā praktiski nepastāv vecāku rūpes par bērniem. Tādējādi ļoti senu laiku zināšanas ir saglabātas detalizēti — sākumā nodotas no vecākiem viņu pēctečiem, vēlāk destilētas un pieejamas ikvienam zirneklim, kas var šīs zināšanas iekļaut savā prātā un gēnos.
Globālā līmenī zirnekļi ir izveidojuši milzīgu pieredžu bibliotēku, no kuras pasmelties, iestādi, kas ir daudz sniegusi, lai viņi varētu tik žigli pacelties no neredzamības līdz orbītai.
Sājā arahnīdu Aleksandrijā ir apslēpti ievērojami noslēpumi. Piemēram: pirms daudzām paaudzēm, lielajā karā pret skudrām, pa zaļo
47 2
pasauli īsu brīdi staigāja milži — komanda no tā paša šķirsta kuģa, ko Poršija patlaban iekaro.
Viens no šiem milžiem tika notverts un daudzus gadus turēts gūstā. Tā laika Sapratne neietvēra ticību, ka šī būtne ir saprātīga, un patlaban zinātnieki dreb un skraida, izmisīgi domājot, ko gan būtu iespēts uzzināt, ja viņu priekšteči būtu vien nedaudz vairāk centušies sazināties.
Tomēr nevar teikt, ka no sagūstītā milža nebūtu noskaidrots nekas. Tā dzīves laikā un jo īpaši pēc tā nāves to laiku pētnieki darīja visu, ko varēja, lai izpētītu šī radījuma bioķīmiju un vielmaiņu, salīdzinot to ar viņu pasaulē esošajiem sīkajiem zīdītājiem. Zirnekļu tiešo zināšanu bibliotēkā viņi ir atraduši milzīgu daudzumu informācijas par to, kā darbojas cilvēku bioķīmija.
Apbruņojušies ar šīm zināšanām, kā arī peļu un līdzīgu dzīvnieku krājumiem eksperimentāliem nolūkiem — tas nebija ideāls, bet labākais pieejamais materiāls —, zirnekļi ir izstrādājuši savu izcilo ieroci, kas ir viiiu pēdējā cerība. Notika daudz diskusiju starp pilsētu un lielo saimju pārstāvjiem, kā arī starp tiem visiem un Avranu Kernu. Tika atmestas citas iespējas un risinājumi, līdz zirnekļu daba un situācijas ekstrēmais raksturs atstāja šo vienu. Un tagad Poršija un citas uzbrukuma brigādes ir pirmās, kas noskaidros, vai viņu risinājums darbojas — vismaz patlaban.
Gilgameša sensori gandrīz vai nesajūt preparātu, kas ieplūst kuģa apritē, telpu pēc telpas lienot pa korpusa rotējošo komandas daļu. Tajā nav acīmredzamu toksīnu, nekādu tūlītēji kaitīgu ķimikāliju. Daži mērījumi kuģī sāk reģistrēt nelielas izmaiņas gaisa sastāvā, bet tad viltīgais ierocis jau sācis ieviest haosu.
Milzīgie kareivji, kurus Poršija nupat pieveikusi, saņēmuši koncentrētas preparāta formas injekciju. Viņa redz, kā to savādās, dīvaini kustīgās acis raustās un šaudās, kā tās šurpu turpu groza neredzamu šausmu skati, vielai uzbrūkot viņu smadzenēm. Viss notiek pēc plāna.
Poršija vēlas palikt un viņus sasaistīt, bet viņiem nav laika, un viņa nezina, vai tik milzīgus briesmoņus apturēs tikai zīda tīkls. Viņai atliek cerēt, ka sākotnējai bezpalīdzībai — kas pamanīta arī eksperimentos ar zīdītājiem — sekos gaidītās pastāvīgās sekas. Būtu nepatīkami, ja milži kaut kā atlabtu.
Poršijas ļaudis turpina savu gaitu — ātri un apņēmīgi. Sī viela ir viņiem nekaitīga un izplūst cauri lapveida plaušām, neatstājot nekādu efektu.
Drīz pēc tam viņi nonāk telpā, kas pilna ar milžiem. Tie nav bruņoti, un tiem ir dažādi izmēri — Poršija spriež, ka tie ir pieaugušie un dažādu metienu mazuļi. Viņi jau ir padevušies neredzamās gāzes uzbrukumam — streipuļo apkārt, sabrūk uz pēkšņi nespēcīgajām kājām vai vienkārši guļ, blenzdami tikai pašu prātos esošās ainās. Gaisā jūtama spēcīga organiska dvaka — Poršija aptver, ka vairāki viņas upuri ir cietuši no nesaturēšanas.
Viņa pārliecinās, ka nav palicis neviens, kas varētu ar viņiem cīnīties, tad dodas tālāk. Ir palikuši vēl daudzi milži, kas jāpieveic.