Laika bērni

4.2. Nāve nak aulos

Poršija vēro plašo, savstarpēji savienoto kompleksu, kas reiz bija Lielā Ligzda, un redz pilsētu, kas sāk iet bojā.

Pāris pēdējo paaudžu laikā Lielās Ligzdas iedzīvotāju skaits ir pieaudzis līdz gandrīz simttūkstoš pieaugušiem zirnekļiem un neskaitāmiem — nesaskaitītiem —jaunuļiem. Apmetne plešas vairāku kvadrātjūdžu meža plašumā, tā sniedzas no zemes līdz koku virsotnēm — īsta zirnekļu laikmeta metropole.

Pilsēta, ko tagad vēro Poršija, ir zaudējusi populāciju. Lai arī nāves ir tikko sākušās, simtiem mātīšu atstāj Lielo Ligzdu, lai dotos uz citām pilsētām. Citas vienkārši dodas atlikušajos mežonīgas dabas nostūros, lai izmēģinātu laimi un, paļaujoties uz gadsimtiem senām Sapratnēm, atjaunotu seno pirmsenču — mednieču — dzīvesveidu. Arī daudzi tēviņi ir aizbēguši. Pilsētas smalkās ēkas jau sāk pamazām sairt, jo to apkope ir pamesta novārtā.

Tuvojas sērga.

Ziemeļos vairākas lielas pilsētas jau ir pārvērtušās drupās. Globālā epidēmija pārlec no vienas kolonijas uz nākamo. Simtiem tūkstošu zirnekļu jau ir miruši, un nu Lielajā Ligzdā ir radušies pirmie upuri.

Viņa zina, ka tas bija neizbēgami, jo šī tagadējā Poršija ir priesteriene un zinātniece. Viņa ir strādājusi pie tā, lai saprastu lipīgo slimību un atrastu zāles pret to.

Viņa īsti nesaprot, kādēļ Šai slimībai ir tāda ietekme. Lai gan tā ir ārkārtīgi viegli pārnesama un spēj izplatīties kontakta ceļā — un nedaudz mazāk ticami arī pa gaisu —, tieši lakts, ka Poršijas ļaužu pilsētās ir koncentrēti tik daudzi iedzīvotāji, ir padarījuši nelielu, viegli ietekmējamu slimību par kaut ko postošāku nekā Melnā Nāve. Cieši saspiestie ķermeņi ir radījuši visdažādākās problēmas ar netīrību un veselības uzturēšanu — Poršijas ļaudis tikai tagad bija sākuši aptvert, ka par šādiem jautājumiem jāuzņemas kolektīva atbildība, un slimība bija viņus panākusi nesagatavotus. Viņu vājā, teju vai anarhiskā valsts sistēma nav īpaši piemērota tam, lai tiktu ieviesti stingri noteikumi, kas varētu radīt kādu efektu.

Nākamais faktors, kas nosaka slimības nāvējošo dabu, ir pēdējā gadsimta laikā arvien izplatītākā prakse mātītēm kā vairošanās partnerus izvēlēties tēviņus no viņu pašu saimes, lai tādējādi koncentrētu savas Sapratnes un noteiktu to izplatību. Šī prakse — labi domāta un savā ziņā apgaismota — ir novedusi pie tuvradnieciskas krustošanās, kas vājinājusi vairāku ietekmīgu saimju imunitāti, tādēļ tie, kam varētu piemist vara, kas nepieciešama, lai rīkotos, bieži vien ir pirmie, kas iet bojā slimības uzliesmojumā. Poršija zina, ka šāda notikumu secība ir tipiska, bet nezina, kas ir tās pamats, un vēl viņa zina, ka arī pašas saime ļoti labi atbilst riska grupai.

Poršija zina, ka ar slimībām saistītas mazītiņas sīkbūtnes, bet viņas palielināmie stikli nav tik labi, lai varētu pamanīt vīrusu, kas ir vainojams pie šīs sērgas. Viņai ir eksperimentu rezultāti, kas saņemti no citām zinātniecēm, kas strādājušas citās pilsētās — daudzas no tām pašas jau ir mirušas no sērgas. Dažas pat ir nonākušas līdz teorijai par vakcināciju, bet Poršijas ļaužu imūnsistēma nav tik efektīva un adaptīva kā tā, ar ko var lepoties cilvēki un citi zīdītāji. Nav tā, ka, saskaroties ar infekciju, organisms tiktu labāk sagatavots citām, līdzīgām infekcijām.

Viņas pasaule brūk, un Poršija ir pārsteigta par to, cik maz vajadzēja, lai tas notiktu. Viņa nekad nebija aptvērusi, ka visa civilizācija ir tik trausla. Viņa dzird ziņas no citām pilsētām, kur sērga ir pašā plaukumā. Tikko populācija sāk samazināties — nāves vai pilsētas pamešanas dēļ —, drīz vien sabrūk visa sabiedrības struktūra. Smalkais un pārdomātais dzīvesveids, ko sev izveidojuši zirnekļi, vienmēr ir bijis kā tīkls, kas nostiepts pāri aizai: barbarismam, kanibālismam, kritienam atpakaļ primitīvās, mežonīgās vērtībās. Kā nekā viņi pēc dabas ir plēsēji.

Poršija atgriežas templī, meklēdama ceļu starp pilsētniekiem, kas tur atraduši patvērumu, vietu, kur varētu meklēt drošību no augšienes. Viņu nav tik daudz kā vakar. Poršija zina, ka tas nav tikai tādēļ, ka pilsētā palicis mazāk iedzīvotāju: viņa arī zina, ka pamazām aug vilšanās sajūta Ziņnesē un tās vēstījumā. Ko tas labu mums dod? Ļaudis jautā. Kur ir no debesīm sūtītā uguns, kas izdedzinātu sērgu?

Pieskaroties kristālam ar metāla irbuli, Poršija dejo Ziņneses mūzikas pavadījumā, tai šķērsojot debesjumu — sarežģītie dejas soļi nevainojami apraksta vienādojumus un to atrisinājumus. Kā vienmēr, Poršiju pilda neizmērojama pārliecība, ka tur, ārā, kaut kas ir: tas, ka viņa kaut ko nesaprot tagad, nenozīmē, ka tas nevar tikt saprasts.

Kādu dienu es tevi izzināšu, viņa sūta domu Ziņnesei — bet tagad šī doma šķiet tukša. Viņas dienas ir skaitītas. Viņu visu dienas ir skaitītas.

i > >

Viņa atklāj, ka ir nonākusi pie ķecerīgas domas: Ja vien mēs varētu izdomāt, kā aizsūtīt signālu tev atpakaļ. Templis skarbi nostājas pret šādu domu gaitu, bet šī nav pirmā reize, kad Poršija ir apsvērusi šo ideju. Viņa zina, ka citas zinātnieces — pat priesterienes zinātnieces — ir eksperimentējušas ar veidiem, kā var atveidot neredzamās vibrācijas, ar kurām tiek nosūtīts ziņojums. Publiski Templis, protams, nevar atbalstīt šādu iejaukšanos, bet zirnekļi ir zinātkāra suga, un tās, kuras vilina Templis, ir zinātkārākās no visām. Neizbēgami bija jānotiek tā, ka ķecerību kā siltumnīcas stādiņu izlolos tieši tradicionālās ticības sargi.

Sājā dienā Poršija atklāj, ka tic: ja viņi kaut kā pāri tukšajai, milzīgajai telpai varētu nosūtīt vēsti Ziņnesei, tad Viņai noteikti būtu kāda atbilde, kādas zāles pret sērgu. Poršija atklāj — tikpat neizbēgami —, ka šāds dialogs nav iespējams, ka atbildes nenāks, un viņai būs jāatrod pašai savas zāles, pirms nav par vēlu.

Pēc tempļa apmeklējuma viņa atgriežas savas saimes mājās — lielā, daudzkārt paplašinātā daudztelpu būvē, kas nostiepta starp trim kokiem —, lai sastaptu kādu no saviem tēviņiem.

Kopš sāka plosīties sērga, tēviņa loma zirnekļu sabiedrībā ir nedaudz mainījusies. Tradicionāli labākais, ko tēviņš no dzīves varēja sagaidīt, bija paradīt savu izcilību ietekmīgai mātītei un cerēt, ka par viņu parūpēsies, vai arī — tiem, kas dzimuši ar vērtīgām Sapratnēm — dzīvot kā labi aprūpētai lietai harēmā, kur viņu jebkurā brīdī var apmainīt vai sapārot kā spēļu kauliņu pastāvīgi mainīgajā saimju varas spēlītē. Citādi tēviņa liktenis bija būt par kaut kādu urbānu bezšķiras miskast-nieku, pastāvīgi cīnīties ar sev līdzīgajiem par ēdiena druskām un vienmēr būt apdraudētam, ja nav pieejama mātītes aizsardzība. Tomēr viņi vairs nav nejēdzīgu, nevajadzīgu, dekoratīvu un, labākajā gadījumā, tikai fiziskam darbam derīgu radījumu bars — spiedīgā situācijā viņi ir kļuvuši par izmisīgi nepieciešamu resursu. Tēviņi ir mazāk neatkarīgi, viņi mazāk spēj pastāvēt par sevi mežonīgā dabā un tādēļ parasti paliek, kad mātītes bēg prom. Lielā Ligzda un daudzas citas pilsētas turpina pastāvēt tikai tādēļ, ka daudzi tēviņi ir izmantojuši iespēju uzņemties tradicionālās mātīšu lomas. Tagad ir pat tēviņi kareivji, mednieki un sargi, jo kādam ir jāpaņem linga, vairogs un uguns granāta, bet bieži vien nav neviena cita, kas to darītu.

Mātītēm Poršijas sociālajā situācijā bieži vien ir bijusi iespēja brīvi izvēlēties pavadošos tēviņus un, lai arī dažas tur viņus savā tuvumā burtiski tikai kā deju partnerus, kā arī lai radītu lielāku iespaidu par savu svarīgumu, citas ir viņus izmācījušas par prasmīgiem palīgiem. Kādreizējā Bianka ar saviem tēviņiem — laboratorijas asistentiem — bija atklājusi kādu patiesību par zirnekļu dzimtes politiku, kad sūdzējās, ka darbs ar mātītēm ietver pārāk daudz sacensību par varu, kā arī ka zem plānās civilizētās virskārtiņas slēpjas senie instinkti. Arī šī mūsdienu Poršija ir pamazām sākusi uzticēties tēviņiem.

Ne pārāk sen viņa ir aizsūtījusi prom grupu tēviņu — piedzīvojumu meklētāju bandu, kurus ir izmantojusi arī iepriekš. Viņi visi ir spējīgi, pieraduši strādāt kopā jau kopš bērna kājas, kad bija pamesti zirnek-lēni Lielas Ligzdas ielās. Viņu misija bija tāda, ko, pēc Poršijas domām, neviena mātīte nepieņemtu; viņu balva — pastāvīgs Poršijas saimes atbalsts: ēdiens, aizsardzība, pieeja izglītībai, izklaidei un kultūrai.

Viens no viņiem ir atgriezies: tikai viens. Sauksim viņu par Fabianu.

Tagad viņš ierodas pie Poršijas viņas saimes mājā. Fabianam trūkst vienas kājas, viņš izskatās pārguris un izbadējies. Poršija, novicinot palpas, aizsūta kādu no silītes nepieaugušajiem tēviņiem atrast viņiem abiem kaut ko ēdamu.

Nu? Poršija, vērojot tēviņu, nepacietīgi notrīc.

Apstākļi ir sliktāki, nekā tev šķita. Man ari bija grūtības atgriezties Lielajā Ligzdā. Ceļotājus, kurus tur aizdomās par ierašanos no ziemeļiem, Lielās Ligzdas sargi aizdzen prom, ja tās ir mātītes, un nogalina, ja tie ir tēviņi. Viņš runā, lēni kustinot kājas — neveikli un nevienmērīgi.

Vai tā notika ar taviem biedriem?

Nē. Es esmu vienīgais, kas atgriezās. Viņi visi ir miruši. Tik īsa kapa runa tiem, ar kuriem kopā viņš ir pavadījis lielāko daļu mūža. Bet, no otras puses, Poršijas sabiedrībā ir labi zināms, ka tēviņi īsti nespēj just tik dziļi kā mātītes un viņi noteikti nespēj veidot tik ciešas pieķeršanās un cieņas saites.

Jaunais tēviņš atgriežas ar ēdienu: saišķi dzīvu circeņu un dārzeņu polipiem no fermas. Fabians pateicīgi pagrābj vienu no sasietajiem insektiem un ietriec tajā žokli. Viņš ir pārāk noguris, lai pūlētos ar indes izmantošanu, un izsūc rausteklīgo kukaini sausu.

Kā tev jau šķita, sērgas izpostītajās pilsētās ir izdzīvojušie, viņš ēdot turpina runāt. Bet viņi nav saglabājuši neko no mūsu dzīvesveida. Viņi dzīvo kā zvēri — auž un medī. Tur bija gan mātītes, gan tēviņi. Manus biedrus citu pēc cita sagūstīja un apēda.

Poršija nepacietīgi piesit kāju. Bet tev izdevās?

Fabiana pārdzīvojumi ir atstājuši tik lielu iespaidu, ka viņš nevis tūlīt pat atbild uz jautājumu, bet jautā pretī: Vai tu neuztraucies, ka es esmu atvedis uz Lielo Ligzdu sērgu? Šķiet ticami, ka esmu to saķēris.

Tā jau ir šeit.

Viņa palpas lēni savelkas samierināšanās žestā. Man izdevās. Es atvedu trīs zirneklēnus no sērgas zonas. Viņi ir veselīgi. Viņi ir imūni — kā jaujābūt tiem, kas tur dzīvo. Tev bija taisnība — cik nu tas mums vēl var līdzēt.

Aizved tos uz manu laboratoriju, Poršija pavēl. Tad, redzot, kā trīc tēviņa atlikušie locekļi, turpina: Pēc tam šī saimes ēka ir tavā rīcībā. Tevi atalgos par šo lielisko darbu. Vienkārši palūdz, visu, ko vēlies.

Fabians ieskatās viņai tieši acīs — tas ir drosmīgi, bet viņš vienmēr ir bijis drosmīgs tēviņš, un kā gan citādi viņš varētu būt bijis tik noderīgs? Kad būšu atpūties, es palīdzēšu tev darbā, ja tu man to ļausi, viņš saka. Tu zini, ka man ir Sapratne par bioķīmijas zinātni, un es esmu arī papildus mācījies.

Poršiju šis piedāvājums pārsteidz, un tas ir redzams viņas pozā.

Lielā Ligzda ir arī manas mājas, Fabians atgādina. Šeit ir viss, kas es esmu. Vai tu tiešām tici, ka spēj uzveikt sērgu¹?

Es ticu, ka man jāmēģina, vai arī mēs visi jebkurā gadījumā esam zuduši. Drūma doma, bet loģiska — to nevar noliegt.