Laika bērni

6.5. Viss brūk un juk

Viņi iedeva Holstenam kuģa tērpu. Viņš taču nevar rādīties citiem šajā plānajā guļamtērpā, kas aizmugurē atvērts cauruļu ievades vietās — lai gan viņš jau ir demonstrējis savu veco, pumpaino pēcpusi pusei kuģa komandas, pirms tie viņu notvēra.

Vārds uz viņa jaunā tērpa ir “Melori”. Pārmeklējot savu saraustīto atmiņu, Holstens atskārš, ka viņam nav ne mazākā priekšstata, kas šis Melori varētu būt bijis, un viņš negribēja domāt par to, vai Melori vēl arvien eksistē. Vai viņš labprātāk valkātu līķa drēbes vai drēbes, kas pieder kādam, kas jebkurā mirklī var pamosties un gribēt tās atgūt?

Viņš lūdza pats savu tērpu, bet tas, izrādās, esot savākts un novalkāts jau sen.

Kad viņi nesa Holstenam drēbes, viņš redzēja arī citus cilvēkus. Šīs paaudzes inženieri atstāja viņu vienā no zinātnieku telpām, kas bija pārveidota par kopmītnēm. Šeit bija saspiedušies vismaz četrdesmit cilvēki, sienās bija sadzīti āķi guļamtīkliem, dažos no tiem kāds vēl gulēja. Viņi izskatījās izbiedēti un izmisuši, kā bēgļi.

Viņš ar dažiem aprunājās. Kad viņi uzzināja, ka Holstens ir daļa no komandas, viņš tika apbērts ar jautājumiem. Viņi bija uzstājīgi. Vēlējās uzzināt, kas notiek. To, protams, vēlējās arī viņš, bet šī atbilde viņus neapmierināja. Lielākoties viņu pēdējās atmiņas bija par saindētu, mirstošu seno Zemi. Daži pat atteicās ticēt, cik daudz laika bija pagājis kopš tā laika, kad viņi pirmo reizi bija aizvēruši acis kriokamerās. Holstens ar šausmām saprata, cik maz daži no šiem izbēgušajiem patiesībā bija zinājuši par to, uz kādu pasākumu parakstījušies.

Viņi bija jauni: kā nekā lielākajai daļai no kravas bija jābūt jauniem, lai viņi varētu sākt no jauna jebkuros apstākļos, kad tiktu atkausēti.

“Es esmu tikai klasicists,” Holstens viņiem teica. Patiesībā viņš zināja tūkstošiem faktu, kas būtu svarīgi viņu situācijā, bet ne par vienu no tiem viņš nevēlējās runāt un nedomāja, ka šāda saruna viņus daudz mierinātu. Svarīgāko jautājumu — par viņu tuvāko nākotni — viņš nekādi nespēja šķetināt.

Tad ieradās viltotie inženieri ar kuģa tērpu un, cilvēku kravai protestējot, aizveda viņu prom.

Tad viņam radās pašam savi jautājumi, un viņš jutās gana mierīgs, lai spētu uzklausīt atbildes.

“Kas notiks ar viņiem?”

Jaunā sieviete, kas viņu veda, drūmi pašķielēja atpakaļ. “Viņi tiks ievietoti kriokamerās, tiklīdz tādas būs pieejamas.”

“Un pēc cik ilga laika tas būtu?”

«P • n

Ls nezinu.

“Cik ilgi tā ir bijis?” Viņš daudz ko saprata no viņas izteiksmes vien.

“Ilgākais laiks, ko kāds pavadījis ārpus kriokameras, ir bijis divi gadi.”

Holstens dziļi ieelpoja. “Ļauj minēt: jums ir jāatkausē arvien vairāk un vairāk, vai ne? Kravas uzglabāšanas sistēma brūk kopā.”

“Mēs darām visu, ko varam,” viņa kā aizsargājoties atcirta.

Holstens pie sevis pamāja. Viņi nevar ar to tikt galā. Viss kļūst arvien sliktāk. “Tad kur...?”

“Paklau.” Sieviete pagriezās pret viņu. Viņas vārda zīmītē bija rakstīts “Terata”, vēl viens pazudis, miris vārds. “Es te neesmu, lai atbildētu uz taviem jautājumiem. Man pēc šī te ir vēl jāstrādā.”

Holstens pielabinoties papleta rokas. “Iedomājies, kā tu justos manā vietā.”

“Draugs, man pietiek problēmu, jau esot savā vietā. Un kas tad tevī ir tik īpašs, ko? Kāpēc pret tevi jāizturas citādi?”

Viņš teju vai atbildēja ar: “Vai tad tu nezini, kas es esmu?”, it kā viņš būtu kaut kāda diža slavenība. Beigu galā viņš tikai paraustīja plecus. “Es neesmu nekas. Tikai vecs vīrs.”

Viņi pagāja garām istabai ar kādiem divdesmit bērniem — šis skats bija tik negaidīts, ka Holstens apstājās un skatījās, un neparko negāja tālāk. Viņi bija astoņus vai deviņus gadus veci, sēdēja uz grīdas ar pierakstu planšetēm rokās un skatījās ekrānā.

Ekrānā bija Leina. Holstenam, viņu ieraugot, aizžņaudzās rīkle.

Tur bija vēl citas lietas: trīsdimensionāli modeļi, attēli kaut kam, kas varētu būt Gila shēmas. Viņus apmācīja. Viņi bija topošie inženieri.

Ne-Terata paraustīja viņu aiz rokas, bet Holstens spēra soli telpā. Audzēkņi bakstīja cits citu, blenza uz viņu, bet viņš spēja skatīties tikai uz ekrānu. Leina izskaidroja kādu darba daļu, demonstrēja to ar piemēru un paplašinātu diagrammu par to, kā veikt konkrētu labojumu. Viņa uz ekrāna izskatījās vecāka: ne galvenā inženiere, ne karavadone, bet tikai... īsa Leina, kā arvien darīdama labāko, ko varēja ar Visuma dotajām draņķīgajām iespējām.

“Kur viņi—?” I Iolstens pamāja uz bērniem, kas nupat bija jau pagalam novērsušies no mācībām. “No kurienes viņi radušies?”

“Draugs, ja tu nezini to, tad es nesākšu skaidrot,” ne-Terata viņam indīgi paziņoja, un daži bērni pasmīkņāja.

“Nē, bet nopietni...”

“Viņi ir mūsu bērni, saprotams,” viņa asi teica. “Ko tu biji domājis? Kā citādi mēs varētu turpināt darbu?”

“Un... Krava?” viņš jautāja, jo domāja par daudzajiem cilvēkiem, kas bija iestrēguši ārpus apturēšanas mēnešiem vai gadiem ilgi.

Bet tad viņa jau bija pamanījusies izvilkt Holstenu ārā no skolas telpas un ar stingru žestu norādīja, ka bērniem atkal jāpievēršas ekrānam. “Mums ir stingra vairošanās kontrole,” viņa teica, piebilstot: “Mēs taču galu galā esam uz kuģa,” it kā tā būtu kaut kāda mantra. “Ja mums nepieciešams svaigs materiāls no kravas, mēs to paņemam, bet citādi jebkāda ārpuskārtas vairošanās...” un šeit viņas profesionāli aprautā balss tikai nedaudz notrīsēja, skarot kādu personisku sāpi tik negaidīti, ka Holstens žēlumā pat saminstinājās.

“Embriji tiek novietoti saldētavā vēlākai izmantošanai,” viņa beidzot teica, saraucot pieri uz viņa pusi, lai noslēptu šo neveiklo mirkli. “Ir

vieglāk saglabāt embriju, pirms tas sasniedzis noteiktu attīstības punktu, nekā pilnībā pieaugušu cilvēku.” Arī tā izklausījās pēc iemācītas dogmas, ar kuru viņa uzaugusi.

“Piedod, es...”

“Esam klāt.”

Viņi bija sasnieguši Komunikāciju telpu. Līdz brīdim, kad viņi tur stāvēja, Holstens nebija aptvēris, kurp viņi dodas.

“Bet kas...?”

“Vienkārši ej iekšā.” Ne-Terata viņu diezgan stipri pagrūda un aizgāja prom.

Labu laiku Holstens stāvēja pie komunikācijas telpas durvīm, neskaidri baidīdamies pārkāpt slieksni, līdz beidzot lūka atslīdēja pati un viņš sastapa iekšā sēdošās sievietes skatienu.

Viņš nebija sapratis, ko gaidīt. Bija domājis, ka varbūt tur nemaz nebūs dzīva būtne — tikai seja uz ekrāna, varbūt kās līdzīgs Leinas pēcnāves maskai, varbūt ar vaibstiem, kas mantoti no Gaijena un Avranas Kernas, un sazin kā vēl, kas mētājās apkārt pa sistēmu. Ja ne tas, tad viņš ar šausmām gaidīja, ka viņš ieraudzīs kaut ko līdzīgu Gaijcnam: sažuvušu nemironi, kas reiz bijis cilvēks, kuru nu uztur paša kuģa mehānismi, no kuriem to vairs nevar atdalīt, kamēr rūgstošajā galvaskausā briest sapņi par nemirstību. Redzēt sievieti, kuru viņš bija pazinis, sarukušu līdz tādam līmenim, nebūtu bijis labi. Vēl sliktāk būtu, ja durvis atvērtos un viņš ieraudzītu kaut ko pavisam citu.

Bet tā bija Lcina — īsa Lcina. Protams, nu viņa bija vecāka. Tagad viņai vajadzētu būt vismaz piecpadsmit gadus vecākai par Hoistenu — veterānam ilgajā karā pret entropiju un naidīgu iebrucēju datorā, ar kuru viņa ar mainīgiem panākumiem cīkstējās, kad viņi pēdējoreiz šķīrās. Vēl piecpadsmit gadi — Vecās Impērijas cilvēkiem tas nebūtu gandrīz nekas. Visi mīti par šo seno laiku apliecināja, ka senajie bija dzīvojuši daudz ilgāk nekā dabiskais cilvēka mūžs. Tomēr šajā mazāk dižajā laikā piecpadsmit gadi bija padarījuši Leinu vecu.

Ne senu, ne izkurtējušu — vēl ne. Viņa bija darbīga sieviete pēdējās spēka dienās un skatījās lejup pa neizbēgamo laika nogāzi, kas diendienā

pa drusciņai vien atņems viņas spējas. Viņa bija druknāka nekā iepriekš, un viņas seja bija pārradīta — nu tajā bija redzama universālā cilvēces rūpju un grūtību valoda. Viņas mati bija sirmi un gari, saņemti mugurpusē stingrā mezglā. Holstens nekad agrāk nebija redzējis Lcinu ar gariem matiem. Bet tā tomēr bija viņa: sieviete, ko viņš bija kā momentuzņēmumos redzējis attīstāmies laikā, kas viņam šķita tik īss, bet viņai bija viss mūžs. Viņā uzbangoja jūtas, vien skatoties viņas sejā — kur grumbas un nogurums darīja visu, lai padarītu Leinu neatpazīstamu, un tiem tas neizdevās.

“Paskat vien, večuk,” viņa vārgi noteica. Šķita, ka Lcinu viņa vecums iespaidojis tikpat ļoti kā Holstenu —viņas.

Viņa bija uzvilkusi kuģa tērpu ar norautu vārda zīmīti, tērpu, kas pie elkoņiem bija izdilis un uz ceļgaliem salāpīts. Viņai uz pleciem karājās skrandainas cita tērpa atliekas, no kurām bija palicis tikai kaut kas šallei līdzīgs — to viņa domīgi plūkāja, skatīdamās uz Holstenu.

Viņš ienāca telpā un skatījās uz komunikāciju paneļiem, ievērodams, ka divi no tiem ir tumši un viens — izjaukts, bet pārējās stacijas, šķita, darbojās. “Labi pastrādāts.”

Viņai pār seju pārskrēja bezvārda izteiksme. “Un tas arī viss? Pēc visa šī laika — vēl arvien tikai negantas piezīmes?”

Viņš nosvērti paskatījās uz Leinu. “Pirmkārt, tas nav nekāds “viss šis laiks”. Otrkārt, tu vienmēr esi bijusi tā, kas brūķēja muti, ne es.”

Viņš, to sakot, smaidīja, jo bija pieradis pie šādām vārdu kaujām un ļoti vēlējās to atkal piedzīvot, bet Leina tikai skatījās uz viņu kā uz rēgu.

“Tu neesi mainījies.” Un, viņai to sakot, bija skaidrs, ka viņa apzinās, cik šī piezīme ir muļķīga, bet tik un tā tas bija jāpasaka. Holstens Meisons, vēsturnieks, nu bija pārdzīvojis vēsturi. Te nu viņš bija — kārpījās pa laiku un telpu, pieļāva kļūdas un nekur nebija liekams — vienīgais stabilais punkts kustīgā visumā. “Ai, sūds ar visu, nāc šurp, Holsten. Vienkārši nāc.”

Viņš nebija gaidījis asaras — ne jau no viņas. Viņš nebija gaidījis viņas roku spēku, kad Leina viņu apskāva, un to, kā drebēja viņas pleci, kad viņa cīnījās ar sevi.

Tad viņa pastūma Holstenu rokas stiepiena attālumā, un viņš pēkšņi aptvēra, cik šī situācija viņai ir sveša. Cik normāli viņam sastapt senu draugu un pamanīt, ka viņa ir mainījusies un novecojusi, meklēt viņas sejā vaibstus, kas atgādinātu par sievieti, kas viņa reiz bijusi. Cik sirdi plosoši ir viņai meklēt Holstena neskartajos vaibstos veco viru, kas viņš reiz varētu būt.

“Jā,” viņa beidzot teica. “Es esmu labi pastrādājusi. Visi ir pastrādājuši. Tev nav ne mazākās nojausmas, kā tev paveicas, ka vari ceļot kā krava.”

“Pastāsti,” viņš aicināja.

“Ko tad?”

“Pastāsti, kas notiek. Lūdzu, kāds, izstāstiet man beidzot, kas notiek.”

Viņa prātīgi nosēdās uz kādreizējā Gaijena krēsla un ar žestu aicināja Holstenu ieņemt vietu otrā. “Ko? Statusa atskaiti? Tu būtu jaunais kapteinis? Pētniekam nepatīk būt neziņā?” Un tas izklausījās tik ļoti pēc vecās — pēc jaunās — Leinas, ka viņš pasmaidīja.

“Pētniekam nepatīk gan,” viņš apstiprināja. “Nopietni, no visiem cilvēkiem, kas palikuši pasau... šajā kuģi, es uzticos tev. Bet tu... Es nezinu, ko tu dari ar kuģi, Lein. Es nezinu, ko tu dari ar tiem... taviem cilvēkiem.”

“Tu domā, ka esmu kļuvusi tāda, kā viņš.” Nebija nepieciešams nosaukt viņu vārdā.

“Nu, es iedomājos.”

“Gaijens izdrāza datoru,” viņa izspļāva. “Viss tas augšupielādes stulbums — notika tieši tā, kā es teicu. Ikreiz, kad viņš mēģināja tur pieaugt, tas izslēdza vairāk Cila sistēmu. Tas ir — cilvēka prātā ir dirsā daudz datu, un tur par vietu cīnījās četras vai piecas nepilnīgas kopijas. Tā nu es ķēros pie darba, cenšoties tās savaldīt. Cenšoties panākt, lai galvenās sistēmas strādā: lai krava ir auksta, lai reaktors nepārkarst. Atceries, tāds bija plāns, kad tu atslēdzies.”

“Tas šķita labs plāns. Atceros, tu teici, ka drīz vien pati iesi apturēšanā,” 1 lolstens piezīmēja.

“Tāds bija plāns,” viņa apstiprināja. “Bet sākās sarežģījumi. Tas ir, mums vajadzēja atrast kravas vietu Gaijena psihiem. Kersts izklaidējās, ķerstot viņus rokā un liekot atdzist. Un tad daži no viņiem jau strādāja ar maniem ļaudīm, lai apturētu problēmas ar dzelžiem. Un Gaijens — viss sūda Gaijena arhipelāgs, izpleties pa sistēmu — turpināja izbēgt, centās sevi nokopēt, aprija arvien vairāk vietas. Mēs viņu tīrījām un izolējām un sūtījām uz to sūdabrāli vīrusu paketes, bet viņš ap to laiku jau bija ne pa jokam nocietinājies. Un, kad mana komanda bija gatava un strādāja, un es viņiem varēju ticēt, es atslēdzos, kā biju apņēmusies. Uzliku sev modinātāju. Un, kad pamodos, viss bija vēl sliktāk.”

“Vēl arvien Gaijens?”

“Jā, vēl arvien, pieķēries visam ar saviem digitālajiem nagiem, bet mani ļaudis atklāja, ka dirsā iet vēl daudz citu sūdu.” Holstens vienmēr bija uztvēris Leinas lamāšanos kā nedaudz šokējošu, bet savādi pievilcīgu — tā, kā pārkāpt tabu. Nu šķita, ka viņa visu mūžu bija trenējusies tam, lai tagad šie vārdi no viņas vecajām lūpām skanētu ar pienācīgu rūgta noguruma devu. “Mēs zaudējām kravu, un sabruka citas sistēmas, bet par to nebija atbildīgs Gaijens vai viņa plānprātīgie atspulgi. Tur visu laiku bija lielāks ienaidnieks, Holsten. Mēs tikai mānījām sevi, domājot, ka esam to pieveikuši.”

“Zirnekļi?” Holstens nekavējoties noprasīja, pēkšņi iztēlojoties, kā kuģi apsēduši bēgļi no zaļās planētas — lai cik neiespējami tas neizklausītos.

Leina uz viņu nosodoši paskatījās. “Laiks, večuk. Šis kuģis ir teju divarpus tūkstoš gadus vecs. Viss brūk un jūk. Laiks... Mums trūkst laika.” Viņa saberzēja seju. Šis žests lika viņai izskatīties jaunākai, nevis vecākai, it ka viņa varētu vienkārši noberzēt visus šos gadus. “Katru reizi es domāju, ka esmu to savākusi. Arvien devos atpakaļ miegā, bet vienmēr atgadījās kas jauns. Mana sākotnējā komanda... Mēs mēģinājām darboties maiņas, sadalot laiku. Bet vienkārši bija pārāk daudz darba. Es vairs nezinu, cik daudz inženieru paaudžu ir bijis manā vadībā. Un daudzi cilvēki negribēja doties atpakaļ miegā. Pēc tam, kad esi redzējis dažas salūzušas kriokameras...”

Holstens nodrebēja. “Tu neiedomājies par... par augšupielādi?”

Leina šķībi uz viņu paskatījās. “Nopietni?”

“Tad tu varētu visu pieskatīt visu laiku, un vēl arvien palikt...” Jauna. Bet viņš nevarēja to īsti pateikt, un nebija cita veida, kā pabeigt šo teikumu.

“Nu, vēl bez tā, ka tas vismaz simt reizes palielinātu datora problēmas — jā, labi,” viņa teica, bet bija skaidrs, ka tā nebija. “Vienkārši ir tā, ka... Tā kopija, augšupielāde, visus šos gadus... Es būtu tai devusi uzdevumu, kura beigās tai būtu jāiznīcina sevi, neatstājot galvenajā sistēmā nekādus izdzīvojušos. Bet vai tā to darītu? Jo, ja tā gribētu dzīvot, tā pilnīgi noteikti varētu panākt, ka es nomirstu miegā. Un vai tā beigās vispār atcerētos, kas bija īstā es?” Viņas sejā bija izmocīta izteiksme, kas ļāva Holstenam saprast, ka viņa par to ir daudz un dikti domājusi. “Tu nezini, kā tas ir... Kad tie Gaijena gabali pasprūk, kad tie ielaužas sakaros, klausīties viņos... Pat tagad es nedomāju, ka ar sistēmu viss ir kārtībā. Un radio rēgi, ārprātīgi sūtījumi no tā sūda satelīta vai kaut kurienes, es nezinu... un...” Viņas pleci saguma: dzelzs sieviete noņēma bruņas, tagad, kad bija divatā ar Holstenu. “Tu nezini, kā te ir gājis, Hol-sten. Esi pateicīgs.”

“Tu būtu varējusi mani pamodināt,” viņš aizrādīja. Tā nebija pati konstruktīvākā piezīme, bet viņam nepatika būt izvēlētam kā vienīgajam izdzīvotājam, viņa domas neuzklausot. “Kad tu pamodies, tu būtu varējusi pamodināt mani.”

Viņas skatiens bija mierīgs, baiss un bez kompromisiem. “Es būtu varējusi. Un es par to domāju. Tu neticēsi, cik tuvu es tam biju, kad tur biju tikai es un tie nezinošie bērni, kam mēģināju iemācīt savu darbu. O, es būtu varējusi tevi pieturēt, lai varētu sasvilpt, kad vajag, vai ne? Savu personisko seksa rotaļlietu.” Viņa skarbi iesmējās, redzot Holstena izteiksmi. “Iekšā-ārā miegā, iekšā-ārā manī, ne tā?”

“Nu, es... Ē, nu...”

“Ai, pieaudz taču, večuk.” Viņa pēkšņi sev vairs nelikās tik laba komiķe. “Es gribēju,” viņa maigi teica. “Es būtu varējusi tevi izmantot, balstīties uz tevis, dalīt nastu ar tevi. Es būtu izdedzinājusi tevi kā sveci,

večuk— un kam? Šim mirklim, kad es vēl arvien būtu veca, un tu būtu miris? Es gribēju tevi pasargāt. Es gribēju...” viņa iekoda lūpā, “paturēt tevi. Es nezinu. Kaut kā tā. Varbūt apziņa, ka nelieku tev to piedzīvot, ļāva man turpināt darbu.”

“Un tagad?”

“Tagad mums jebkurā gadījumā bija tevi jāpamodina. Tava kamera bija sajāta. Viņi domā, ka to nevar salabot. Mēs atradīsim tev citu.” “Citu? Nopietni, tagad, kad esmu ārā...”

“Tu iesi tur atpakaļ. Ja vajadzēs, es tevi likšu sazāļot un iestūķēt kapsulā ar varu. Vēl tāls ceļš priekšā, večuk.” Kad viņa šādi smaidīja — skaudra sieviete, kas ir gatava mesties tuvcīņā ar jebkuru Visuma daļu, kas stātos tai ceļā, viņš redzēja, no kurienes radušās daudzas no jaunajām grumbām viņas sejā.

“Ceļš uz kurieni?” viņš noprasīja. “Un ko tur darīt?”

“Nu beidz, večuk, tu zini plānu. Gaijens taču tev to izskaidroja.” Holstens apstulba. “Gaijens? Bet viņš... Tu viņu nogalināji.” “Labākais komandas izvērtēšanas pasākums mūžā,” viņa sausi piekrita. “Bet viņa plāns — jā. Un viņš bija to izdomājis, nesaprotot, ka šis kuģis sāk brukt. Kas cits atliek, Holsten? Mēs esam viss. Mēs esam cilvēce, un mēs esam sasodīti labi pastrādājuši, lai tiktu tik tālu, par spīti visam. Bet šis aparāts nevar turpināt darboties mūžīgi. Viss nolietojas, večuk, pat Gilgamešs, pat...”

Pat es, viņa neizteica.

“Zaļā planēta,” Holstens noslēdza. “Avrana Kerna. Kukaiņi un tādā garā?”

“Nu, mēs viņus drusku izsvilinām, iekārtojamies. Sūds, varbūt mēs pat tos mērgļus varam pieradināt. Varbūt zirnekļus var slaukt. Ja tic draņķi ir gana lieli, varbūt mēs uz tiem jāsim. Vai mēs varam vienkārši tos sūdus noindēt, iztīrīt to planētu. Mēs esam cilvēki, Holsten. To nu mēs pieprotam. Kas attiecas uz Kernu — lielāko daļu darbiņa Gaijens jau bija izdarījis. Viņš pavadīja vairākas paaudzes, drāžot Gilu, norobežojot sistēmu no viņas. Vecā teraformēšanas stacija, uz kuru viņa mūs nosūtīja — tur bija visas nepieciešamās mantiņas. Viņa var mēģināt pārņemt varu, un viņa var mēģināt mūs nosvilināt, un mēs būsim gatavi gan tam, gan tam. Un nav tā, ka mums būtu citur, kurp iet. Un, kā gadījies, kā ne, mēs jau esam ceļā uz turieni, tā ka viss smuki sakrīt.”

“Šķiet, tu visu esi izdomājusi.”

“Domāju, ka izlaidīšu Ķerstu sabīdīt kaujas plānu, kad būsim klāt,” viņa teica. “Domāju, ka tad būšu gatava atpūsties.”

Holstens neko neteica, un pauze nepatīkami ieilga. Leina neskatījās viņam acis.

Beidzot vārdi izlauzās brīvībā. “Apsoli man...”

“Neko,” viņa tūlīt pat atcirta. “Nekādu solījumu. Visums mums neko nesola, un es tev sniedzu to pašu. Šī ir cilvēce, Holsten. Viņiem vajag mani. Ja Gaijens nebūtu visu tā sajājis ar savu nemirstības plānu, tad varbūt viss būtu noticis citādi. Bet viņš sajāja un viss nenotika, un te nu mēs esam. Es drīz došos gulēt, tāpat kā tu, bet esmu uzlikusi modinātāju agri, jo nākamajai paaudzei vajadzēs kādu, kas pārbauda matemātikas uzdevumus.” “Tad ļauj man palikt ar tevi!” Holstens viņai kaismīgi teica. “Neizklausās, ka drīzumā kādam vajadzēs klasicistu. Vai vispār jebkad. Pat Gaijens gribēja tik vien to, lai esmu viņa biogrāfs. Labāk...”

“Ja tu teiksi, ka gribi novecot ar mani, dabūsi pa ausi, Holsten,” Leina atbildēja. “Turklāt tu vēl būsi nepieciešams vienam uzdevumam. Viens, ko es gribēšu, lai tu izdari.”

“Tu gribi, lai tavs dzīvesstāsts tiek nodots nākamībai?” viņš iedzēla, cik neganti vien spēja.

“Vispār tev bija taisnība, es vienmēr plēsu labākus jokus. Tā ka aizver pāksti.” Viņa, atbalstījusies pret konsolēm, piecēlās, un Holstens dzirdēja, kā krakšķ un čīkst viņas locītavas. “Nāc līdzi, večuk. Nāc un ieraugi nākotni.”

Viņa veda Holstenu cauri piemētātajām, pa pusei savāktajām komandas telpām un devās virzienā, ko Holstens atcerējās kā ceļu uz zinātnes laboratorijām.

“Ejam apciemot Vitas?” viņš jautāja.

“Vitas,” viņa izspļāva. “Vitas bija noderīga sākumā, bet kopš tā laika viņa ir gulējusi ne pārāk uzticama cilvēka miegu. Kā nekā viņa taču nesmērēs rociņas ar mašinērijas apkopi, un es neesmu aizmirsusi, kā viņa pirms kāda laiciņa skubināja Gaijenu uz priekšu. Nē, es dodos tev parādīt mūsu kravas paplašinājumu.”

“Tu esi uzstādījusi jaunas kriokameras? Kā?”

“Aizver mutīti un gaidi, labi?” Leina piestāja, un viņš redzēja, ka viņa cenšas atgūt elpu, bet arī to neizrādīt. “Gan drīz redzēsi.”

Patiesībā tad, kad viņa beidzot parādīja, viņš neko neredzēja. Te bija viena no laboratorijām, un te, aizņemot lielāko daļu no vienas sienas, bija paraugu kamera: milzīgs skapis ar maziem trauciņiem, simtiem mazu organisku paraugu uz ledus. Holstens blenza, blenza un papurināja galvu. Un tad, kad Leina jau bija gatava izteikt viedokli par viņa neapķērīgumu, viņš beidzot salika bildi kopā un teica: “Embriji.”

“Jā, večuk. Nākotne. Visa jaunā dzīvība, ko mūsu suga par varītēm gribēja turpināt, bet kuras audzināšanai mums nepietika vietas. Tikko kāda pārmēru sajūsmīga meitene izdomā, ka viņa grib ģimeni, ko es savā gudrībā neuzskatu par iespējamu atļauties, mēs ķeramies pie naža, un te nu tas nonāk. Dzīve ir skarba, ne?”

“Dzīvi?”

“Protams, dzīvi,” Leina atcirta. “Jo es vēl pagaidām ceru, ka cilvēcei ir nākotne, un, godīgi sakot, no vēsturiskā skatpunkta mums drusku pietrūkst cilvēku. Tā nu mēs tos iesaldējam un ceram, ka kādudien varēsim iedarbināt mākslīgās dzemdes un laist pasaulē veselu varzu bāreņu.” “Vecāki noteikti...”

“Strīdējās? Lauzās un plēsās?” Viņas skatiens bija tukšs. “Jā, tā varētu teikt. Bet viņi arī jau pirms tam zināja, ka tā būs, un tik un tā to darīja. Bioloģiskais imperatīvs ir jokaina padarīšana. Gēni vienkārši grib iespiesties nākamajā paaudzē, lai tur vai kas. Un, protams, mums šeit ir augušas vairākas paaudzes. Tu zini, kādi ir bērni. Pat tad, ja viņiem piedāvā pretlīdzekļus, pusē gadījumu viņi tos nelietos. Sīkie nejēgas, tā sakot."

“Es nesaprotu, kāpēc tu iedomājies, ka man tik ļoti vajadzēja redzēt,” I lolstens noteica.

“Ak jā, pareizi.” Leina noliecās pār konsoli un pārskrēja vairākām izvēlnēm, līdz izgaismojās viens embrija konteiners. “Sitais te, redzi?”

Holstens sarauca pieri, prātodams, vai viņam būtu jāpamana kaut kāda mutācija vai defekts.

“Ko es varu teikt?” Leina iesāka. “Es biju jauna un dumja. Un bija viens jauns, kaislīgs klasicists, kas sagrozīja man galvu. Mēs pusdienojām mirstošu zvaigžņu gaismā, desmittūkstoš gadus senā kosmosa stacijā. Ak, cik romantiski.” Viņa ne uz mirkli neizkrita no lomas.

1 lolstens uz viņu blenza. “Es tev neticu.”

“Kāpēc?"

“Bet tu... Tu neko neteici. Kad mēs nostājāmies pret Gaijenu, tu būtu varējusi...”

“Tad es nebiju droša, ka mums ir nākotne, un, ja Gaijens būtu uzzinājis un pārņēmis kontroli pār sistēmu... Starp citu, tā ir meitene. Viņa ir meitene. Būs meitene.” Šī atkārtošanās lika Holstenam saprast, cik tuvu robežai ir Leina. “Es pieņēmu lēmumu, Holsten. Kad es biju ar tevi, es izvēlējos. Es to izdarīju. Es gribēju... Es domāju, ka vēlāk būs laiks... Es domāju, ka būs rīts, kad es varēšu atgriezties pie viņas un... Bet mūždien bija atkal kaut kas darāms. Rītdiena, ko es gaidīju, tā arī nepienāca. Un tagad es neesmu droša, ka...”

“īsa...”

“Klausies, Holsten, tu dosies atpakaļ, tikko viņi atradīs tev kameru, labi? Tu esi prioritāte, sūds par visiem citiem. Šobrīd cilvēkam ir dažas priekšrocības, ja šis cilvēks esmu es, un pirmā no tām ir, ka es izlemju. Tu atslēdzies. Tu pamosties, kad mēs tiekam pie zaļās planētas sistēmas. Tu dodies uz planētu un pārliecinies, ka tiek darīts viss, lai tā planēta būtu mūsu, vai tur būtu traki datori vai zirnekļbriesmoņi, vai vienalga kas. Un tu padari to planētu tādu, ka viņa tur var dzīvot. Tu dzirdi, večuk?

“Bet tu...”

“Nē, Holsten, šitā lieta ir tā, par ko tu dabūsi uzņemties atbildību. Es esmu izdarījusi visu, ko varu. Es esmu izdarījusi visu, kas cilvēciski iespējams, lai atnestu rītdienu. Pēc tam viss būs uz taviem pleciem.”

Tikai vēlāk, kad viņa pavadīja Holstenu uz viņa svaigi atjaunoto kriokameru, viņš pamanīja vārda zīmīti, kas vēl arvien atradās uz skrandainās šalles, ko Leina bija aplikusi ap pleciem. Šis skats viņu sastindzināja

mirklī, kad viņš jau cēla kāju, lai iekāptu tikko iekārtotajā zārkā. Patiešām? Visu šo laiku? Stājoties pretī ilgajai, aukstajai nebūtībai bez mazākās drošības par to, ka viņš atkal pamodīsies, bija savādi patīkami zināt, ka kāds — pat ja tā ir šī ciniskā, rūgtā sieviete — visus šos nejustos gadus ir turējis par viņu rūpi.