Laika bērni

7.6. Čaulas salaušana

Viena no Poršijas biedrenēm darbina apjomīgu ierīci no zīdā ievīta stikla, kas funkcionē kā acs. Tā satur sīciņu skudru koloniju, kuru vienīgais darbs ir radīt saliktu attēlu un noraidīt to atpakaļ uz orbitālo tīklu, kā arī uz planētu. Bianka var katru mirkli dot jaunas komandas, kas vislabāk izmanto viņu jauno pozīciju uz šī milzīgā citplanētu iebrucēja virsmas. Labi, ka tā, jo Poršijai nebūtu ne mazākā priekšstata, kā saprast visu to, ko viņa redz. Katra detaļa ir nepatīkama un savāda — estētika, kas radusies no cita dzīvās dabas tipa, cieta metāla un elementu spēka tehnoloģija.

Biankai pašai nav daudz labāka priekšstata, ko ar to iesākt, bet attēli tiek sūtīti lejup uz milzīgo koloniju kompleksu, kas ir doktore Avrana Kerna — vai kas no viņas palicis. Kerna var izteikt saprātīgus minējumus par to, ko Poršija redz. Viņa izsaka priekšlikumus, no kuriem dažus pieņem un citus noraida. Kerna ir zaudējusi savu Dieves statusu. Viņa ar savas bijušās draudzes vadoņiem ir gājuši cauri rūgtiem strīdiem par to, kādu likteni pelnījusi cilvēku suga, kas patlaban atrodas uz Gilgameša. Viņa strīdējās un draudēja, un beigās viņa lūdzās un pierunāja, bet tad jau zirnekļi bija izplānojuši savu uzbrukumu un nebija no tā atrunājami. Galu galā Kernai bija jāsamierinās ar stingrajiem lēmumiem, kurus pieņēma viņas kādreizējie ticīgie, tagad —jaunie saimnieki.

Nu viņa Poršijai un citām orbītas aizstāvju grupām ir identificējusi korpusa sensorus. Karcives ir centīgi skraidījušas pa korpusu, lai izslēgtu Gilgameša acis.

Šajā brīdī Poršijai ir maza nojauta par to, kāda dzīvība ir šķirsta kuģī. Intelektuāli viņa apzinās, ka tie tur ir, bet viņas prāts ir koncentrējies šai uzdevuma daļai, un ideja par gigantisku kuģi, kas pilns ar milžiem, pārspēj viņas iztēles robežas. Tomēr viņas prātā ir pārsteidzoši precīzs tēls par to, kas notiek kuģī. Viņi mūs pamanīs, un tad viņi zinās, ka mēs centīsimies ielauzties kuģī. Viņas prātā Gilgamešs ir līdzīgs skudru kolonijai — no vecajām, ļaunajām kolonijām —, un kuru katru bridi tas var izvirst aizsargus vai ari var tikt izmantoti kādi ieroči.

Korpusā būs nedaudz, ieeju, kas ved uz iekšpusi, Bianka instruē. Turpiniet virzīties uz priekšu, iznicinot sensorus, lai mazinātu viņu iespēju uz mums reaģēt. Jūs meklējat vai nu lielu kvadrātu... Bianka pacietīgi un precīzi sniedz aprakstus dažādajiem veidiem, kā var iekļūt Gilgameša iekšienē — tie visi ir ņemti no Avranas Kernas atmiņām par viņas pašas sadursmi ar šķirsta kuģi: kur viņi palaiž atspoles, kur ir apkopes izejas, gaisa kameru izejas, dronu palaišanas vietas.... Daudz kas no tā ir pieņēmumi, bet vismaz Kerna ir no šķirsta kuģa būvētāju sugas. Viņiem ir kopīgs atskaites punkts, kamēr Poršija nespēj pat minēt, kāds varētu būt daudzo Gilgameša korpusa detaļu mērķis un funkcija.

Ja zirnekļiem piemistu konkrēta paveida mērķtiecība, tad viņi varētu iekļūt šķirsta kuģī, nemeklējot vājos punktus. Kā nekā viņiem ir pieeja ķīmiskām sprāgstvielām, kam ir pašām savs skābeklis un kas varētu tikt detonētas vakuumā. Tomēr viņu kosmosa apguves līmeņa tehnoloģijai ir ierobežojumi. Kuģa atraušana vaļā netiek uzskatīta par labāko iespēju. Ja ne citu iemeslu pēc, tad tādēļ, ka Poršija un viņas draugi plāno paļauties uz šķirsta kuģa gaisu — pat ja tam ir mazāk skābekļa nekā viņiem parasti nepieciešams. Respiratoriem pie zirnekļu vēderiem ir ierobežots darbības ilgums, un Poršija skaudri apzinās, ka viņi paši arī vēlētos atgriezties mājās pāri tukšumam. Labāk izveidot kontrolētu atveri un aizvērt to, kad iekļūts kuģī.

Viņu pārņem savāda sajūta, kas nav līdzīga nekam no iepriekš pieredzētā — tā liek viņas taustes orgāniem nodrebēt. Tuvākā šīs sajūtas līdziniece, ko Poršija var minēt, — it kā viņai būtu pārskrējusi vēja brāzma, bet šeit, ārā, nav gaisa, kam sakustēties. Ari viņas biedrenes un citas saimes, kas šobrīd piedalās uzbrukumā, ir to sajutušas. Tai pārskrienot, radiosakari uz mirkli pārtrūkst. Poršija nevar zināt, ka viņas pretinieki kuģī ir izveidojuši improvizētu elektromagnētisku pulsu, kas uzbruktu zirnekļu elektronikai. Abas tehnoloģijas paslīdējušas viena otrai garām naktī, tik tikko saskaroties. Pat Poršijas radio ir bioloģisks. Tas mazumiņš, ko pulss spēj aizskart, tiek acumirklī aizvietots: tehnoloģija ir mirstīga, tā rodas, lai ietu bojā, tādēļ aiz ikviena komponenta aug tā aizstājēji, gluži kā haizivs zobi.

Poršija nupat ir atradusi lūku — milzīgu kvadrāta formas ieeju, kas atrodas aiz smagām, noslēgtām metāla durvīm. Viņa nekavējoties izziņo savu pozīciju tuvējām komandām, kas sāk virzīties uz viņas pusi, gatavas sekot iekšpusē.

Viņa izsauc savu speciālistu, kas sāk zīmēt aprises atverei, ko viņi izveidos, izmantojot skābes. Metāls tās kādu bridi vēl izturēs, un Poršija mīņājas no kājas uz kāju — nepacietīga un noraizējusies. Viņa nezina, kas viņas sagaidīs iekšpusē — milzīgi sargi, naidīgas vides, nesaprotamas mašīnas. Viņa nekad nav bijusi no tām, kas varētu sēdēt un gaidīt: viņai ir vai nu jāplāno, vai jādarbojas. Ja nevar ne vienu, ne otru, viņa sāk satraukties.

Kad skābes sāk savu darbu, postoši graužot korpusu un izveidojot garaiņu strēles, kas teju nekavējoties izgaist, citas komandas biedrenes sāk kopīgi aust gaisu necaurlaidīgu tīklu, ar ko aizvērt caurumu, tikko komanda būs iekļuvusi kuģī.

Tad pēkšņi pazūd radio kontakti, tos aprij milzīgs baltā trokšņa okeāna vilnis. Šķirsta kuģa iemītnieki ir uzbrukuši vēlreiz. Poršija nekavējoties sāk meklēt neskartas frekvences. Tomēr patlaban viņas brigāde ir nogriezta no citām — tāpat ir noticis arī ar citām korpusa brigādēm. Bet viņas zina plānu. Viņām jau ir instrukcijas, kā tieši tikt galā ar cilvēku draudu — gan nomodā esošajiem, gan ar daudz lielāko guļošo cilvēku skaitu, kurus Kerna jau ir viņiem aprakstījusi. Konkrētas detaļas tagad gulsies uz Poršiju.

Šajā brīdī viņas prātā visspēcīgākā ir doma par to, ka Gilgameša iedzīvotāji beidzot aktīvi iesaistās aizsardzībā. Viņai nav priekšstata, kā tas varētu izpausties, bet viņa zina, ko darītu, ja uzbrucējs grauztos iekšā pa viņas māju sienām. Portiiddzimtas zirnekļi nekad nav bijusi pasīva vai uz aizsardzību vērsta suga. Viņi nav nekādi pacietīgi tīklā tupētāji — viņi uzbrūk vai veic pretuzbrukumu. Viņi ir radīti, lai sāktu ofensīvu.

Ja radio nav pieejams, vēl kaut cik paliek tieša komunikācija tuvumā. Esiet gatavas, viņi nāks, viņa izklauvē uz korpusa, uzsverot sakāmo ar palpām. Tās, kas nav tieši iesaistītas korpusa atlaušanā, izretojas, skatās uz visām pusēm ar daudzajām acīm.